Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 

Saskalojums

Straujtece
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 3 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Latvijas pērļu liktenis

Mudīte Rudzīte, Māris Rudzītis;
Normunda Kukāra, Ilzes Čakares, Meldras Rudzītes foto


Latvijas Vides aizsardzības fonds šogad piešķīris finansējumu trim Latvijas Malakologu biedrības sagatavotiem projektiem: «Upespērleņu biotopu aizsardzība 2007», «Gliemeņu upju aizsardzība» un «Mikroliegumi aizsargājamām gliemju sugām». Šo projektu ietvaros plānots turpināt iepriekšējo gadu pasākumus gliemeņu dabas liegumos un uzsākt dabas aizsardzības plānos paredzēto pasākumu ieviešanu, kā arī sagatavot pieteikumus mikroliegumu veidošanai tām aizsargājamo gliemju sugu atradnēm, kuras pašlaik atrodas ārpus aizsargājamām dabas teritorijām.


Aizsargājamās upju gliemenes

Latvijas ezeros un upēs sastopamas septiņas lielo gliemeņu sugas. Divām no tām ir ļoti augsts aizsardzības statuss. Ziemeļu upespērlene iekļauta Bernes konvencijas III pielikumā un ES direktīvas 92/43/EEC II un V pielikumā. Iekļauta Ziemeļvalstu Apdraudēto sugu sarakstā, Latvijas Sarkanās grāmatas 1. kategorijā un visos aizsargājamo sugu sarakstos kopš 1957. gada. Biezā perlamutrene iekļauta ES direktīvas 92/43/EEC II un IV pielikumā, Latvijas Sarkanās grāmatas 2. kategorijā, kā arī Latvijas aizsargājamo dzīvnieku sarakstā. Abas šīs gliemenes ir ļoti jutīgas pret ūdeņu piesārņojumu, tādēļ to skaits ievērojami sarucis ne tikai Eiropā, bet arī visā pasaulē. Turklāt ziemeļu upespērlene iepriekšējos gadsimtos ievērojami cietusi no negausīgas un nežēlīgas pērļu ieguves.

Pērļu veidošanās

Pērles un cilvēku vēlēšanās tās iegūt ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ ziemeļu upespērlene šodien ir izmirstoša suga visā tās areālā. Jau antīkajā pasaulē bija pazīstamas jūras pērles; to, ka saldūdens gliemenēs arī var atrast pērles, cilvēki zinājuši jau senajā Romā. Pērles ir viens no dārgākajiem dzīvnieku valsts produktiem. Protams, pērļu cena ir atkarīga no to kvalitātes – tās ir ļoti dažādas gan pēc uzbūves un krāsas, gan pēc izcelsmes un ieguves veida. Pērles izveidošanās ir gliemenes organisma aizsargreakcija, ja starp čaulu un mantiju iekļūst svešķermenis – smilšu graudiņš vai parazīts. Normālā stāvoklī mantijas epitēlijšūnas izdala perlamutru, kas izklāj čaulas iekšpusi. Ar to pašu perlamutru tiek apklāts arī iekļuvušais svešķermenis. Tādējādi kairinājums ir izolēts un sākas pērles augšana.

Pērļu ieguves vēsture Latvijā

Pirmā rakstītā liecība par to, ka Latvijas upēs kādreiz iegūts daudz skaistu pērļu, atrodama 1612. gadā rakstītajā Livonijas aprakstā «Scriptores rerum Livonicarum II». Rakstītājs Dionīsijs Fabrīcijs pats redzējis tajā laikā Vidzemē atrastas pērles, kas mirdzumā bijušas pielīdzināmas austrumu pērlēm. Bet vietējie zemnieki neprotot pērles meklēt, tādēļ tās tiek atrastas tikai reti un nejauši. Vācijā tajā laikā bijuši meistari, kas mācējuši gan pērļgliemenes atrast, gan arī pērli izņemt un gliemeni dzīvu palaist upē atpakaļ.

Lielākais vēsturiskas ziņas apkopojošais darbs par Latvijas pērlēm ir profesora Medera raksts «Pērļu zveja Vidzemē un Igaunijā» 1925. gadā. Šeit dots pārskats par visu iepriekšējo pērļu ieguves vēsturi. Daudz faktu par Latvijas pērlēm var atrast J. B. Fišera «Vidzemes dabas aprakstā» (1791). Autors pats gan nav ne pērles, ne gliemeņu čaulas atradis, bet atsaucas uz vairākiem citiem autoriem, kas rakstījuši par pērlēm 17. un 18. gs. Un tie visi dod novērtējumu, ka Latvijas teritorijā atrastās pērles ir ļoti skaistas un augstvērtīgas.

Pierādījums tam, ka Latvijas pērļu resursi atzīti par ļoti nozīmīgiem, ir arī tas, ka laikā, kad daļa no pašreizējās Latvijas teritorijas vēl atradās zviedru pārvaldījumā, karalis Kārlis XI izdeva pavēli, kas aizliedza Maskavas tirgoņiem uzpirkt pērles. 1694. gadā karalis iecēla pērļu inspektoru, kurš bija atbildīgs par Vidzemes un Igaunijas pērlēm. Inspektora galvenais uzdevums bija uzpirkt visas pērles Zviedrijas galma vajadzībām. Ja zemes īpašnieks savās upītēs iegūtās pērles gribēja pārdot kādam citam tirgonim, vispirms bija jāsaņem inspektora atļauja. Bet inspektoram bija tiesības novērtēt, vai šīs pērles ir vajadzīgas karalim, vai nav. 1697. gadā Zviedrijas ģenerālgubernators bija izdevis patentu, ka pērļu zvejniecība ir karaļa privilēģija un tā ir aizliegta, ja nav saņemta pērļu inspektora atļauja un pie pērļu zvejas nepiedalās pērļu inspektors vai viņa pilnvarotie. Par šā aizlieguma pārkāpumu tika draudēts ar miesas un naudas sodiem, turklāt bija norādīts, ka pie ūdeņiem, kur zvejo pērles, potenciālo pērļu laupītāju iebiedēšanai uzceļamas karātavas.

Līdzīga kārtība saglabājās arī Pētera Pirmā valdīšanas laikā. 1720. gadā tika izdota pavēle, kas noteica ķeizariskās majestātes pastāvīgas tiesības uz pērļu resursiem. Šeit īpaši būtu jāpiemin inspektora Hedenberga nopelni, kurš personīgas ieinteresētības dēļ veicināja Latvijas pērļu «izsmelšanu». Viņš aizbrauca uz Pēterburgu un uzstājās senātā ar ziņojumu, ka Latvijā un Igaunijā atrodamas skaistas un augstvērtīgas pērles. Hedenbergs lūdza piešķirt naudu un armijas spēkus, lai varētu pērles meklēt un nogādāt ķeizarienei Elizabetei. Tos saņēmis, viņš aktīvi ķērās pie darba un ieguva vairākas augstvērtīgas pērles. Tās viņš tūdaļ nosūtīja ķeizarienei. Kā atalgojumu Hedenbergs saņēma 300 cara rubļus un papildu karaspēku, lai varētu apsargāt pērļu ieguves vietas. Tā Hedenbergs kļuva par pērļu inspektoru jeb, pareizāk būtu teikt, galveno Latvijas pērļu izlaupītāju. Tika izdoti pēc kārtas trīs pa-tenti (1720., 1746. un 1749. gadā), kas noteica inspektora tiesības un atbildību par pērļu ieguvi. Cik daudz Latvijas pērļu aizvests uz Zviedriju un Pēterburgu, nav zināms, taču var būt, ka kaut kur vēl glabājas rotas no Latvijas pērlēm.

19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā publicēti vairāku autoru darbi, kas tikai izsaka nožēlu, ka kādreiz Latvijas upēs ir bijis daudz pērļu, bet tagad tās vairs nav atrodamas. Dabas pētnieks E. Vāls jau 1855. gadā rakstīja, ka cilvēku saimnieciskās darbības pie upēm būs iemesls tam, ka gliemenes iznīks, jo to jau ir ievērojami mazāk nekā agrāk. Tas pats tiek atzīts arī pirmajos rakstos par pērlēm latviešu valodā, kas publicēti 20. gadsimta 20. un 30. gados; to autori izsaka nožēlu, ka pērles jau sen vairs nav iespējams atrast.

Rīgas Dabaspētnieku biedrības sanāksmju protokolos fiksēts, ka 1924. gada 17. novembrī kārtējā sanāksmē uzstājies profesors Meders ar referātu par pērļu zveju Vidzemē un Igaunijā. Pēc tam uzstājušies vēl vairāki ziņotāji, kas demonstrējuši vai atstāstījuši par redzētām Latvijas pērlēm. Dr. H. Hedenštroms parādījis gredzenu ar iestrādātu zirņa lieluma pērli no Vesetas, kas izgatavots apmēram 1812. gadā un piederējis baronam Pālenam.

No Vesetas pērlēm bijusi gatavota arī viena no baroneses Šarlotes fon Pālenas kaklarotām. Tajā bijušas 54 pērles, kas visas salasītas Vesetā. Vislielākās pērles diametrs bijis 9 mm, piecas pērles bijušas aptuveni 7 mm lielas, 11 pērles – 6 mm lielas. Baronesei esot piederējušas arī vēl citas pērles, lielākā no tām – 11 mm diametrā. Šīs kaklarotas apraksts publicēts 1872. gadā. Nav zināms, vai tā varētu būt saglabājusies līdz mūsu dienām. 2003. gadā Vesetas upe tika rūpīgi apsekota visā tās garumā, bet atrastas tikai dažas tukšas čaulas un to fragmenti. Tātad pēdējās Vesetas pērlenes gājušas bojās pirms vairākiem desmitiem gadu.

1933. gadā Skolu muzeja rīkotajā Gaujas izstādē bijušas rotas no pēdējām Gaujas pērlēm. Par to varēja lasīt avīzē «Jaunākās Ziņas» (09.10.1933): «…Bagātas Gaujas un viņas pieteku gliemežu kolekcijas. Sevišķu uzmanību saista Gaujas pērles. Tādas mums dod daži Gaujas un viņas pieteku gliemeži savos vākos. Izstādīta arī saspraužamā adata, kas rotāta glītām Gaujas pērlēm. Pērles apskatāmas paraugos lielākā skaitā.»

Diemžēl mūsu rīcībā nav nekādu ziņu par to, kāds liktenis piemeklējis Latvijas pērļu rotas Otrā pasaules kara un pēckara gados.

Ja lasītājam pieder vai arī ir zināms, kur glabājas kādas senas pērļu rotas, kas varētu būt veidotas no Latvijā iegūtām pērlēm, lūdzam rakstīt Latvijas Malakologu biedrībai. Mūs interesē pērļu ieguves laiks un vieta, kā arī iespēja nofotografēt pērles, kas uzskatāmas par svarīgām vēsturiskām liecībām.

Latvijas pērles šodien

Visas Latvijas pērļu populācijas ir pārāk mazas, lai tajās vispār būtu statistiski iespējama pērļu rašanās. Ja upē ir vairāki simti tūkstoši gliemeņu, var gadīties, ka vienā gliemenē būs iekļuvis smilšu graudiņš, ap kuru sāk augt perlamutrs. Ja varam ticēt faktiem par pērļu ieguvi Latvijā, jādomā, ka kādreiz Latvijas upēs ir bijuši daudzi miljoni gliemeņu. Turklāt tās pērles, kas tika vāktas 17. un 18. gadsimtā, bija krājušās gliemeņu kolonijās ļoti ilgu laiku. Tolaik katrā upītē varēja būt vairāki simti tūkstoši pērleņu, bet tagad pa visu Latviju kopā ir tikai nedaudz vairāk kā divdesmit tūkstoši. Tādēļ iespējamība šodien atrast kādu lielu un skaistu pērli faktiski līdzinās nullei, tomēr tas var neatturēt neapzinīgus cilvēkus no pērļu meklējumiem. Pietiktu ar vienu pērļu laupītāju, kurš, meklējot pērles, griež vaļā pērlenes ar nazi, lai aizietu bojā visa atradne. Tas būtu arī ļoti liels ļaunums sugas izdzīvošanai, jo tā ir iznīkšanas stadijā, tādēļ svarīga ir katra gliemene, kas spējīga dot pēcnācējus.

2005. gada vasarā Valkas rajonā tika atrastas pārgrieztas gliemenes. Te būtu vietā piebilst, ka saskaņā ar Ministru Kabineta noteikumiem Nr. 117. «Noteikumi par zaudējumu atlīdzību par īpaši aizsargājamo sugu indivīdu un biotopu iznīcināšanu vai bojāšanu» par katru iznīcinātu gliemeni jāmaksā zaudējuma atlīdzība dabai divu minimālo mēnešalgu apjomā, aizsargājamā dabas teritorijā summa trīskāršojama. Varbūt cilvēks, kurš to darīja, domāja: ja jau pērlene, tad gliemenē iekšā noteikti ir pērles, un, atverot tās vākus, uzreiz izbirs ārā mirdzošas bumbiņas. Bet viņš ieraudzīja tikai bālganai gaļai līdzīgas plēksnītes. Cilvēks savu ziņkāri bija apmierinājis, bet gliemenes būtu varējušas dzīvot vēl ilgus gadus un laist pasaulē miljoniem mazu kāpuriņu, no kuriem attīstās jaunas gliemenītes. Lai mazā gliemenīte varētu izaugt, tai vispirms vienu ziemu jānodzīvo uz zivs žaunām. Tikai neliels daudzums iznērsto kāpuru nonāk uz zivs žaunām, savukārt tikai neliels procents zivtiņu ziemā izdzīvo, un pavisam maz nākamo gliemenīšu pavasarī nokrīt no zivs un nonāk piemērotos apstākļos uz upes grunts. Turklāt jaunās gliemenītes ir jutīgākas pret piesārņojumu nekā vecās gliemenes. Ja upes straume tās pārklāj ar dūņām, gliemenītes iet bojā. Tātad šodien varam domāt vienīgi par to, ka varbūt kādreiz Latvijas upēs atkal būs saaugušas gliemenes, kurās varētu rasties pērles. Bet gliemenes pašas par sevi vēl nav garantija, ka Latvijai kādreiz atkal būs savi pērļu resursi.

Vispārējais vides piesārņojums neļauj pastāvēt tādai ūdens kvalitātei, kas ļautu veidoties mirdzošām pērlēm. Pētījumos Skotijā, kur pašlaik vēl saglabājies diezgan daudz gliemeņu, konstatēts, ka čaulas vāku perlamutrs nav tik mirdzošs un varavīkšņains, kādam vajadzētu būt pērļu perlamutram, tas ir matēti balts vai brūngans. Tātad, ja šajās gliemenēs rastos pērles, tās nemaz vairs neizskatītos kā pērles. Tas tiek izskaidrots ar to, ka vispārējā vides piesārņojuma dēļ ūdens kvalitāte pat vistīrākajās upēs vairs nav tāda, kāda tā bija agrāk. Upe it kā ir tīra, tajā dzīvo pat visjutīgākās indikatorsugas, kas liecina par ūdens tīrību, tomēr ūdens ķīmiskais sastāvs, elektrovadītspēja un pH līmenis ir nedaudz izmainīti, kā rezultātā gliemeņu epitēlijšūnu izdalītais sekrēts vairs neveido tādas perlamutra mikroskopiskās plāksnītes, kas nodrošina perlamutra mirdzumu. 2001. gadā nesen mirušā gliemenē tika atrasts ciets perlamutru saturošs veidojums, kas varētu būt veidojies līdzīgi pērlei. Tā krāsa ir brūngana, forma neregulāra, ieapaļa, aptuveni 3 mm diametrā. Kopš 2004. gada regulāri tiek noteikta kāpuru attīstības pakāpe, ir apskatītas žaunas vairākiem simtiem dažādās upītēs dzīvojošo gliemeņu, bet vairs nekas tamlīdzīgs, ne arī pērles nav atrasts.

Tomēr svarīga būtu pērleņu kā sugas izdzīvošana, lai mums nevajadzētu to ierakstīt Latvijas Sarkanās grāmatas 0. kategorijā. Katra suga ir unikāla un neatkārtojama, tādēļ tā ir tik vērtīga. Arī straujteču biotopi, kuros mīt upju gliemenes, ir viena no lielākajām Latvijas dabas bagātībām. •

 

Mudīte Rudzīte, Latvijas Universitātes Zinātnes un tehnikas vēstures muzejs, Zooloģijas muzejs, Kronvalda bulv.4, Rīga, LV-1586, e-pasts: Mudite.Rudzite@lu.lv

Māris Rudzītis, Latvijas Universitātes Zinātnes un tehnikas vēstures muzejs, Ģeoloģijas muzejs, Alberta 10, Rīga, LV-1010, e-pasts: Maris.Rudzitis@lu.lv