Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

Pirmās Zaļās patruļas dalībnieki: kinorežisore Vija Beinerte, vides ministrs Raimonds Vējonis, hokejists Artūrs Irbe.

Raimonds Vējonis un Artūrs Irbe sarunājas ar vietējo iedzīvotāju Sandi, kurš Zaļajai patruļai parādīja lielākās piesārņojuma vietas.

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 2 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Zaļās patruļas Rīgas mežos

Lelde Stumbre;
autores foto


Rīgas meži – skan lepni, bet izskatās bēdīgi. Patiesībā jau labu laiku notiek tāds kā vārdu cīniņš par to, vai Rīgā meži vispār vajadzīgi. Varbūt šīs mežainās teritorijas (citādi tās grūti nosaukt) tomēr pārveidot par parkiem? Tas gan nenozīmē, ka tie kļūs līdzīgi centra parkiem – ar asfaltētiem celiņiem un žogu apkārt; ir daudz un dažādi parku veidi, kas itin labi iederas arī pilsētas teritorijā.


Pilsētas mežs pagaidām ir teritorija, ko visvairāk piesārņo tieši tāpēc, ka tas ir mežs, ko ieskauj pilsēta ar visām no tā izrietošajām sekām: daudzstāvu māju kvartāli, ielas ar intensīvu satiksmi, skolas un citas iestādes... Tas nozīmē, ka mežu jo īpaši piesārņo tādēļ, ka tas ir viegli un ērti pieejams. Protams, nav noliedzams tas, ka jebkuru zaļo zonu pilsētā jāsaglabā, vienalga, vai tā ir tikai maza saliņa ielas vidū vai mežs. Tomēr tāda zaļā zona ir jākopj, turklāt pilsētas teritorijā tas jādara intensīvi un regulāri, saprotot, ka šī teritorija ir specifiska.

Pašlaik Rīgas meži, šķiet, atstāti pašplūsmā, un tas uzreiz redzams, tajos ieejot. Katru pavasari rīkotajās talkās no mežiem tiek izvestas atkritumu kravas. Rudens tumsā tajos kļūst arī bīstami.

Jau ne reizi vien esam stāstījuši par projektu «Pēdas», kura darbības galvenais mērķis ir pilsētvides problēmu risināšana: tīrs gaiss un ūdens, trokšņu mazināšana, zaļās zonas saglabāšana. Cilvēks savu pēdu nospiedumus vidē atstāj ik brīdi, tādēļ ir svarīgi, lai šī pēda nebūtu tik dziļa, ka pēc tam tur gadiem zāle neaug un pāri nepārlido neviens putns.

Oktobra vidū projekts «Pēdas» organizēja pirmo, iepazīšanās pasākumu «Zaļās patruļas». Izbraukumā uz Rīgas mežiem devās gan Rīgas Tehniskās universitātes Vides zinātņu fakultātes studenti, gan arī vairākas prominentas personas: vides ministrs Raimonds Vējonis, hokeja leģenda Artūrs Irbe, kinorežisore Vija Beinerte, RTU profesore Dagnija Blumberga un VAK viceprezidente Elita Kalniņa. Atbraukušie sadalījās divās komandās un, bruņojušies ar kartēm un fotoaparātiem, devās izpētīt mežu. Lai sāktu regulāru meža atveseļošanu, vispirms nepieciešams saprast un konstatēt, cik piesārņots tas ir, lai, organizējot nākamās atkritumu savākšanas talkas, būtu zināms, kur atrodas lielākās piesārņojuma vietas – nelegālās atkritumu izgāztuves. Patiesībā bija vajadzīga tikai nepilna stunda, lai to konstatētu.

Sarkandaugavā Mežaparka gals ir īsts mežs. Tam garām pa maģistrāli traucas intensīva satiksmes plūsma un to ieskauj daudzstāvu dzīvojamās mājas, tātad mežs pakļauts visiem pilsētas piesārņojuma veidiem: taciņas kā nosētas plastmasas pudelēm, papīriem, iepakojuma driskām, ik pēc brīža dziļākās ieplakās parādās arī nelegālas izgāztuvju vietas. Pie kādas no tādām Zaļā patruļa kavējās krietnu brīdi – izrādās, režisore Vija Beinerte šeit filmējusi jau pirms gadiem trim. Toreiz, kādā no pavasara talkām, talcinieki mēģinājuši izgāztuvi likvidēt pašu spēkiem, bet, to izkustinot, uz visām pusēm pajukušas žurku ģimenes. Nekas patīkams tas nav, un vietējā pašvaldība solījusies izgāztuvi likvidēt. Tomēr pa šiem trim gadiem tas tā arī nav noticis.

Zaļās patruļas pienākums ir ne tikai fiksēt piesārņojuma vietas un konstatēt, kāda veida piesārņojums tas ir – sadzīves vai bīstamie atkritumi. Zaļā patruļa cenšas iztaujāt arī vietējos iedzīvotājus, lai saprastu, kā šīs nelegālās izgāztuves rodas. Izbraukuma laikā mēs mežā satapām vien divus bērnus – gluži kā Ansīti un Grietiņu –, brāli un māsu, un, tā kā ceļš no skolas šad un tad vedot arī cauri šim mežam, viņi labprāt pastāstīja savus novērojumus. Tad nu dzirdējām savādus stāstus gan par bomzīšu mitekļiem, kas te vasarās redzami, gan arī par skaļu uzdzīvi, pēc kuras paliekot mēslu kaudzes. Un atkal, protams, uzvirmoja jautājums: kādēļ gan šādās vietās nav pilnīgi neviena atkritumu konteinera!?

Tomēr mežs vēl turas – taciņu mudžeklis norāda, ka cilvēki šo vietu iemīļojuši. Vecās dzelzceļa sliedes un atlikušie dzelzceļa koka gulšņi izraisa nostalģiskas atmiņas par kādreizējo bērnu dzelzceļu Mežaparkā... Bet tā jau atkal cita sāpīga tēma par izzūdošo Mežaparku.

Vēl jau mežs pavasarī sazaļo, putni tajā mīt, un rudenī tas izskatās skaists savā nodzeltējušo lapu rotā. Vēl tas spēj sniegt pilsētniekiem gan tīru gaisu, gan patīkamas atpūtas vietu, ja vien cilvēki kaut mazliet par to parūpētos.

Zaļās patruļas apņēmušās apsekot visas zaļās zonas Rīgā. Es domāju, ka tām viss izdosies, jo šajā darbā iesaistījušies studenti, kas izvēlējušies apgūt vides zinības un kam piedalīšanās Zaļajās patruļās būs prakses darbs. Apkopojot rezultātus, Zaļās patruļas varēs sniegt precīzus pārskatus katrā pašvaldībā, un tad ierēdņi vairs nevarēs atrunāties, ka nav īsti zināmas piesārņotās vietas. •