Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 3 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Iemīlējies kokā

Anitra Tooma;
autores un Harija Stradiņa foto


Harija Stradiņa darinātās dabas formu mēbeles apbrīnoju jau sen. Uz jautājumu: «Kas tu esi?», Harijs atbild: «Trīs bērnu tēvs, vīrs vienai sievai, purvu bridējs un virsotnēs kāpējs.» Stradiņu ģimene dzīvo Alūksnē nelielā, dzeltenā mājiņā. Jau ieejot priekšnamā, noelšos: «Cik skaisti!». Tad virtuvē metos glaudīt galdu, jūsmoju par līkajiem plauktiņiem un zarainajām skapīšu durtiņām. Jau no bērnības Marta, Gustavs un Pauls dzīvo dabisko koka formu ieskauti, viņiem pat pasakas, kad vecākiem nav laika, stāsta koka galvā ietupināts pleijeris. Arī sievai Ilzei ir zelta rokas: viņa ada, tamborē, auž lupatu deķus, lipina māla podiņus un pin klūgu ķocīšus. Kad jūsmoju par krāšņo dārzu, Stradiņi palepojas ar krustmāti: viņai esot zaļie īkšķīši. Vai daudziem mūsdienās krāšņs gars sadarbojas ar zelta rokām?


Harijs Stradiņš ar koku satikās pirms gadiem desmit, kad sava mūža purva bridēja posmā ne viņš, ne tuvinieki nezināja, kāda tad būs Harija dzīves sūtība. «Labi, ka satiku līku koku. Ja būtu saticis taisnu, diez vai mēs būtu iemīlējušies, jo mana daba nav taisna,» saka Harijs.

«Mani ceļabiedri dzīvojuši mežos, purvos, pļavās un parkos. Dažs pavisam jauns, bet nemīlēts, cits no vecuma un grūtā mūža līks un greizs kļuvis. Viņi ir bezgala pacietīgi, gaidot savu kārtu uz pārvērtībām. Šķiet, tie, pret sienu atspiedušies vai snaužot bariņā, klusē pateicībā par uzņemšanu, mieru un siltumu. Tiem ir laiks gaidīt. Katru rītu pateicos par dāvāto iespēju būt kopā ar tik interesantām personībām – maniem ceļabiedriem KOKIEM!

Man patīk sastrādāties ar dabu. Un es vēlos cilvēkiem ierādīt, ka koku var izmanot pilnīgi.

Senie indieši domā, ka kokam ir primāra saprāta pazīmes, un es viņiem piekrītu. Mani visenerģētiskāk uzrunā ozols. Pirmajos darba gados tas man deva milzu enerģiju, bet nesen sajutos galīgi nokausēts. Izrādās – stiprā koka enerģijas manī jau ir par daudz. Sapratu, ka līdzsvara radīšanai jāņem talkā apse. Savā maksimālismā vispirms iedomājos, ka jāņem apses bluķis gultā. Varētu gulēt starp divām sievietēm – apsi un sievu Ilzi. Labi, ka laikus attapos, jo ne jau lielumā tā jēga. Tagad nēsāju kaklā apses piekariņu.»

Harijs Stradiņš dabas formu mēbeles gatavo no ozola – koka, kas audzis mūsu platuma grādos. «Ozols ir dzīvojis vienā laikā ar mani, tikai daudz ilgāk – pirms manis. Viņā ir spēris zibens, viņš ir pazemē un augstu debešos lūkojies,» filozofē meistars.

«Pa lēto vairs nestrādāju, mani klienti ir turīgi cilvēki, kas sirds dziļumos ir dabas bērni. Mēs vispirms izrunājamies, tad izpētu un nomēru telpu, skicēju mēbeļu izvietojumu, tad taisu zīmējumus un rasēju. Bet pasūtītājam jāsaprot, ka šie zīmējumi ir tikai aptuveni, jo dabas formu un gadskārtu iezīmētos gleznojumus koka virsmā grūti prognozēt. Manā darbnīcā stāv kaudzēm materiālu, ko rāmju un kantainuma cienītāji ozolam zāģē nost. Bet es ar šiem materiāliem buros kaut līdz nakts vidum, līdz sadzirdu, kur tam īstais pielietojums. Sagatavošanās darbi ir pamatīgi, tāpat kā mēbeles, ar kurām cilvēks dzīvos ilgus gadus. Pēc līguma parakstīšanas es klientam pasniedzu ozolzīļu kafiju. Tas ir mūsu rituāls.

Ozols mani baro vispirms garīgi un tikai pēc tam materiāli. Es no rīta ceļos ar prieku, baudu darba nedēļu ar prieku un katru dienu ieskatos acīs citam kokam. Droši vien pēdējā mana mēbele būs riktīgs zārks, lai mani neieslēdz rāmī arī pēc nāves.

Sadarbojos ar kalēju, kas kaļ mēbelēm rokturus, apkaļ stūrus, ja vajag, un gatavo apaļās izlietnes.

Daba pārsteidz ar daudzveidību, un, tāpat kā tajā nav divu vienādu koku, tā arī nav iespējams izgatavot precīzas manu un dabas kopdarbā radušās mēbeļu kopijas. Strādājot pie katra darba, lielu laiku veltu materiāla formas īpatnību izpētei. Koksnes zilējumu, kukaiņu pēdu rakstus, zaru vietas, tekstūras īpatnības, iedobumus, dobumus, ieaugušus svešķermeņus, piemēram, šķembas, darba rīkus un ķēdes, savos darbos izceļu un no defekta pārvēršu efektā, kas piešķir lietai neatkārtojamību. Dabas formu mēbeles gatavoju, izmantojot koka stumbru, zarus, saknes, dažādas dēļu, blanku, brusu dabiski līkās malas.

Katrs izmantotais koks tiek atlasīts dabā, transportēts, sazāģēts pēc sortimenta, atmizots, kaltēts, tad rūpīgi izraudzīts vajadzīgās kompozīcijas izveidei, garināts, slīpēts, montēts ar citām detaļām, pulēts un visbeidzot apstrādāts ar dažādām dabiskām eļļām vai ierīvēts ar Alūksnes novada bitīšu sagādāto vasku.

Veidojot mēbeļu materiālo un dizainisko risinājumu, kokam reizēm pievienoju laukakmeņus, linu, ādas, metālkalumus vai stiklu. Dažus elementus elektrificēju, tos izgaismojot. Rezultāts – personisks un cilvēkam draudzīgs. Tas neapniks un neizies no modes, jo stāv ārpus masu kultūras. Novēlu arī tev soli pa solim tuvināties šo dabas veidoto koka formu izpratnei un – kas zina! – varbūt iemīlēties tajās!» •

 

http://www.dabasformumebeles.lv