Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Atvaļinājums un atpūta Amazones džungļos

Guna Noldt;
autores foto


Sapnis par ceļojumu uz zemi aiz trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām jūrām daudziem Latvijas pilsoņiem nu kļuvis aizsniedzams un patiešām īstenojams. Sevi varu pieskaitīt pie tiem, kam ļoti patīk ceļot, un, ja man jautātu, kurp vēlētos doties vēlreiz, nekavējoties atbildētu: uz Amazones džungļiem! Uzdrošinos apgalvot, ka mazi un lieli atklājumi, piedzīvojumi, sātīgas maltītes ar tipiskiem brazīliešu ēdieniem un dzērieniem, eksotiskiem augļiem, ikdienas steigas un stresa aizmiršana un aizbēgšana no civilizācijas, pavadot kaut tikai pāris dienu kādā no daudzajām viesnīcām džungļos, garantēti.


Manausa – sākums piedzīvojumam Amazones džungļos

Džungļu piedzīvojums sākas Manausas lidostā, kur ieraugām apsolīto sagaidītāju ar milzīgu plakātu rokās. Uz tā rakstīti mūsu vārdi. Pēc neilga brauciena cauri pilsētai nokļūstam vienā no daudzajām ostām, kurā noenkurojušās lielas un mazas laivas, kuģīši un lieli okeāna laineri. Mūsu grupā ir tikai trīs dalībnieki: es, mans vīrs Uve un Anna-Marija no Čīles, ar kuru saprotamies, runājot mazliet portugāliski, mazliet angliski. Mūsu gida Enriko dzimtene ir Peru, viņa dzīslās ritot seno inku asinis.

Pirmās piecas stundas jeb aptuveni 80 km pavadām uz ūdens, laiski vērojot Rionegro upes apaugušos krastus, kādu vientuļu zemnieku viensētu, šad un tad satiekot kādu ar pasažieriem pārpildītu liellaivu, skolas formās ģērbtus bērnus, kuri brauc uz skolu, un zvejniekus. Svelmīgās saules nogurdināti un viļņu ieaijāti, neviļus aizsnaužamies un pamostamies no neliela trokšņa – mūsu motorists rāda upes virzienā: «Boto!» Draiskulīgie upes delfīnu lēcieni no ūdens nodrošina mums labu omu līdz pat Akajatubas ezeram un mūsu viesnīcai džungļos, kurā uzturēsimies piecas neaizmirstamas dienas.

Džungļu idille ezera krastā

Viesnīca uzcelta džungļos. Galvenajā ēkā ir restorāns un bārs, indiāņu stilā ar palmu vēdekļu jumtiem celtajos apaļajos namiņos – vienvietīgi un divvietīgi numuri ar atsevišķu tualeti un dušu. Taču tūrisma ceļojumu katalogā ne ar pušplēstu vārdu nav pieminēts, ka istabiņās būs vēl kādi iemītnieki: zem gultas atrodam divas ķirzakas, tualetē uz sienas sēž varde, mūsu gultā pamanījies ielīst paprāvs zirneklis un blakus namiņā mūsu kaimiņš savā tualetē atrod pat čūsku! Daudzie koki sniedz patīkamu paēnu, ērtajos, no masīvas koksnes darinātajos atpūtas krēslos var baudīt brīnišķīgu skatu uz ezeru, klusumu un mieru šad tad pārtrauc kāds aru pāris, tuvējo koku zari brīkšķ un lūst no lēkājošo pērtiķu svara. Laiku pa laikam kāds no tiem apciemo arī mūs, mēģinot nočiept banānu, padzerties no sulas glāzes vai paspēlēties ar jebkuru neviļus atstātu priekšmetu – saulesbrillēm, grāmatu, matu saspraudi.

Gājiens cauri džungļiem

Vienīgā iespēja atstāt mūsu viesnīcu ir... braucot ar laivu. To tad arī izmantojam, lai agri no rīta dotos pirmajā ekspedīcijā – uz džungļiem. Pēc gida ieteikuma, neskatoties uz svelmi, velkam garās bikses un kreklu, apaujam ciešus apavus un, bruņojušies ar odu atbaidīšanas aerosolu, pietiekamām ūdens rezervēm un fotoaparātu, dodamies ceļā, lai spertu pirmos soļus tropu lietusmežā. Jūtu, ka grupas dalībnieki un pat es (kaut arī jau daudzreiz esmu pabijusi tropu lietusmežā) ar aizturētu elpu un plaši ieplestām acīm speru soli pa solītim pa šauri iemīto taku un saspringti klausos gida Enriko stāstītajā un rādītajā – par mežā sastaptajiem augiem, kokaugiem, zirnekļiem un termītiem. Klausāmies džungļu simfoniju – papagaiļu, džungļu kardināla saucienos un guariba jeb bļauru (Alouatta seniculus) baurošanā; ošņājam gaisu – neilgi pirms mums šeit pabijušas cateto – Amazones mežacūkas pekari (Pecari tajacu)... Uzzinām, ka, apmaldoties mežā, jāuzmeklē sapopema (Slonea sp.), jo, sitot pa tās stumbru, skaņu varot sadzirdēt piecas jūdzes tālu, un parotia (Parrotia sp.), kas ir ļoti jocīgs koks, – tam katru gadu nolobās mizas slānis, tādēļ pat 70 gadu vecumā tas izskatās visnotaļ jauneklīgs, ar gludu «ādu». Savukārt apiu ou matapau – žņaudzējvīģe no Ficus dzimtas, kuras sēklas caur putnu un pērtiķu zarnu traktu neizmainītā veidā ar izkārnījumiem atkal sasniedz ārpasauli – koku galotnes, tur aug kā epifīts, attīsta gaisa saknes, kas karājas vai nu gaisā, vai cieši pieguļ stumbram, bet vēlāk, sasniegušas augsni, uzņem barības vielas un ūdeni no tās. Žņaudzēja lapotne kļūst aizvien lielāka, tam attīstās aizvien vairāk gaisa sakņu, kas pārkoksnējas un savijas kopā līdzīgi biezam pinumam. Šādā veidā žņaudzējvīģe saimniekaugu apskauj tik cieši, ka tam kļūst aizvien grūtāk uzņemt barības vielas un ūdeni. Tas pamazām mirst žņaudzošajos apskāvienos...

Igarapes un igapos

Braucienā ar laivu pa igarapes (pārplūdušas upes – aut.) un igapos (pārplūdis mežs – aut.) mūs gaida nākamie pārsteigumi un piedzīvojumi. Enriko piepeši dod zīmi nekavējoties izslēgt laivas motoru un rāda mums kāda koka galotnes virzienā. Mēs grozām galvas, bet tā arī neko nevaram ieraudzīt. Taču gids, veikls kā pērtiķis, jau ir kokā un, plati smaidot, rāda mums savu «lomu» – rātnu un mierīgu sliņķi. Neskatoties uz to lēnīgumu, sliņķi ir ļoti labi peldētāji; to spalva ir mīksta, svars aptuveni 5 kg. Mīļš dzīvnieciņš, ko pēc 15 minūšu glāstīšanas procedūras Enriko atkal noliek atpakaļ kokā. Nākamā mūsu aktivitāte iepriecinātu jebkuru kaislīgu makšķernieku, šoreiz tikai ļoti jāuzmanās no noķerto zivju – piraju – asajiem zobiem. Man izdodas izvilkt tikai vienu piraju, pārējie makšķernieki ir mazliet veiksmīgāki – rekords ir septiņas pirajas. Vēlāk baudām ļoti garšīgu zivju zupu. Un noteikti vēl jāpiemin krokodilu meklējumi tumsā: braucam ar laivu, un Enriko ik pa brīdim izgaismo upes krastus, – patiešām, šad un tad pretī uzžilbst pa acu pārim! Un piepeši viņš tur rokās maziņu, aptuveni 40 cm garu krokodila mazuli, ko veikli izvilcis no ūdens.

Caboclo ciemata apmeklējums

Par caboclo sauc jaukteņus – indiāņu un gaišas ādas krāsas eiropiešu pēcnācējus –, kas apdzīvo Amazones upes un tās ieteku krastus. Brazīlijas valdība visādi atbalsta šo pirmiedzīvotāju grupu, tiem piešķirts īpašs labvēlības statuss. Kādā no pēcpusdienām apciemojam caboclo ciematu netālu no Anaviljanas. Šajā ciemā dzīvo Banivas un Tukanos cilšu indiāņu pēcnācēji. Ir pēcpusdiena ciemata centrā. Futbola laukumā gandrīz visi šā ciemata iedzīvotāji sapulcējušies ap diviem kādas kristiešu organizācijas dāvinātajiem televizoriem: pieaugušie skatās kārtējo mīlas seriālu, bērni – multiplikācijas filmas. Vērojam kādu pusaudzi veikli rāpjamies pa aptuveni 15 m augstas Acai palmas stumbru, lai novāktu ražu. No šīs palmas augļiem iegūst ar dzelzi bagātu sulu, ko dēvē par «džungļu viagru». Ciemata veikaliņā iegādājamies vietējo sieviešu rokdarbus – brīnišķīgas, dažādās krāsās un veidos no palmu un citu augu sēklām darinātas rotaslietas, kokgriezumus, pinumus.

Atpūta, slinkošana un kaipirinjas malkošana

Pēc dienas aktivitātēm, kad esam noguruši no visa redzētā un dzirdētā, un pēc sātīgajām vakariņām gribas ieslīgt vai nu guļamtīklā, vai ērtajā atpūtas krēslā un vērot augošo mēnesi un zvaigznes, klausīties no ūdens izlēkušo zivju plunkšķos. Vinsents, students no Brazīlijas kaimiņvalsts Gviānas, kas brīvlaikā piepelnās šajā džungļu viesnīcā, atnes mums kārtējo kaipirinju (Brazīlijas nacionālais dzēriens – kokteilis no cukurniedru ruma, saspiestiem citroniem un cukura – aut.), un mēs prātojam par pasaules globalizāciju, dabas aizsardzību, tropu lietusmežu un par to, cik tas ir labi, ka uz mūsu planētas šur un tur joprojām sastopama paradīze – kā šī Amazones džungļos. •