Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Mazajos Karpatos pie Smolenices Slovākijā 2007. gada martā. Fonā – sidrabainie dižskābaržu meži.

Kopā ar sievu Zeltīti un meitu Katrīnu Daugavpils Universitātē.

Filmējot LTV 1 raidījumu «Dabas grāmata» Moricsalas dabas rezervātā.

Dāvinot savu grāmatu pasaulslavenajam itāļu profesoram, zooģeogrāfam, entomologam Augusto Vigna Taglianti Eiropas karabidologu (skrejvaboļu pētnieku) sanāksmē Spānijā.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Par to, ko nepamanām

Sallija Benfelde,
«Nedēļa», speciāli «Vides Vēstīm»;
foto no Arvīda Barševska personīgā arhīva


Bioloģijas doktors, Daugavpils Universitātes profesors un tagad arī rektors Arvīds Barševskis doktora grādu ieguva, vēl nenosvinējis trīsdesmito dzimšanas dienu. Pašlaik viņš ir jaunākais rektors Latvijā, un viņa aizraušanās un reizē arī darbs ir skrejvaboles.

«Vides Vēstis» aicināja profesoru uz sarunu, jo retajam no mūsu līdzcilvēkiem vaboles ir intereses un apbrīnas vērta dzīvā radība. Pēc sarunas, ko sākām ar stāstiem par vabolēm un beidzām ar pavisam ko citu – kādu profesoram sāpīgu jautājumu –, jāteic, ka pasaule ap mums ir brīnumu pilna. Ja nespējam tos ieraudzīt, sargāt un mīlēt – vaina ir mūsu aklumā, nevis dzīvo būtņu un augu pelēcīgumā.


Kā kļuvāt par vaboļu pētnieku? Par vabolēm neraksta piedzīvojumu stāstus, tās nepieradina drosmīgi ceļotāji...

Man ļoti paveicās, jo man bija ļoti laba bioloģijas un ģeogrāfijas skolotāja, kura ne tikai mācīja teoriju, bet spēja aizraut. Bet visvairāk man paveicās, studējot augstskolā. Es studēju toreizējā Daugavpils Pedagoģijas augstskolā, kas tagad ir kļuvusi par universitāti, un mūsu lauku prakses, kad braucām uz mežu, uz lauku, vadīja fantastisks cilvēks no Latvijas Dabas muzeja – Aija Zilspārne. Nu jau viņas vairs nav mūsu vidū, bet vēl tagad atceros, cik interesanti viņa prata stāstīt par kukaiņiem. Un ne tikai stāstīt – pats galvenais vienmēr ir cilvēka paša attieksme, viņa cilvēcīgums. Ar vabolēm tā īsti sāku nodarboties pirmā kursa beigās. Latvijas Dabas muzejā toreiz strādāja ievērojamais vaboļu pētnieks, leģendārais Mihails Stiprais. Mūsu tikšanās reizes, kad aizvedu viņam kaut ko parādīt, par ko man pašam nebija nekādas skaidrības, izvērtās gandrīz vai par filozofisku lekciju ciklu. Otrajā kursā jau pats braucu uz Maskavu pie vadošajiem vaboļu pētniekiem, un tā viss sākās.

Tātad kukaiņi jums šķita interesanti, bet par vabolēm ieinteresējāties tādēļ, ka satikāt cilvēkus, kas bija interesantas personības un prata jūs aizraut?

Vaboles – tā bija sakritība, jo pirms tam mani vairāk interesēja augi. Bet manis pieminētie cilvēki tiešām spēja aizraut. Tagad pats cenšos pārņemt tās īpašības, ko tik augstu vērtēju šajos cilvēkos. Domāju, ka man ir izveidojusies laba jauniešu komanda – mēs kopā nodarbojamies ar vaboļu pētniecību.

Cik vaboļu sugu dzīvo Latvijā? Ikdienā pamanām un pazīstam dažus kukaiņus, varbūt arī kādu vaboli – odus, skudras, varbūt prusakus un maijvaboles. Reizēm pļavā pamanām kādu sīciņu kukainīti, bet tas mūs netraucē, mēs viņu nepazīstam.

Latvijā pašlaik ir atklāts aptuveni 3,5 tūkstoši dažādu vaboļu sugu, neatklāto sugu ir vēl kādi pāris tūkstoši. Tādēļ darba pietiks. Daudziem vaboles šķiet kaut kas pretīgs, kaut kas ar garām kājām, – vārdu sakot, tas ir mošķis, kas noteikti jānospiež. Reti kurš iedomājas, ka vaboles ir svarīgi kukaiņi, kas ļoti labi parāda meža daudzveidību. Atceros kādas skolotājas, sirmas kundzes teikto, ka Latvijas laikos meži ir bijuši kā ziedošs ābeļdārzs – sakopti un iztīrīti. Tad es savukārt vienmēr saku: nedod, Dievs, ka mūsu laikos meži kļūs kā ābeļdārzs! Tad mums te būs kā Dānijā vai Holandē, kur bioloģiskā daudzveidība ir pavisam nabadzīga. Pašlaik gan arī tur situācija mainās uz labo pusi, tomēr tam vajadzīgs laiks.

Kāda ir vaboļu vieta un nozīme ekosistēmā?

Tas ir tik plašs un filozofisks jautājums, ka uz to pat ir grūti atbildēt. Ja dabā ir kāds organisms, tad tas ir vajadzīgs. Nevajadzīgo daba pati izstumj, un varbūt daba drīz izstums mūs, cilvēkus. Vaboles ir gan barības bāze daudziem dzīvajiem organismiem, gan augu apputeksnētājas, gan plēsējas, gan koksnes un pūstošu vielu pārstrādātājas. Bērnu grāmatiņās bieži vien ir uzzīmētas tādas oranžas vabolītes, kuras sauc par kapračiem. Kā jūs domājat, kāpēc mežā tik reti redzam beigtas peles, lai gan tur ir ļoti daudz grauzēju? Ja grauzējs nobeidzas, stundas laikā divas, trīs kapraču vaboles to aprok.

Pāris vaboļu tik īsā laikā spēj aprakt peli?

Jā, pēc stundas pele jau ir zem zemes. Tad vaboles iedēj tajā savas oliņas, un beigtā pele kļūst par ēdamo kāpuriem visā to dzīves laikā. Ja nebūtu šo vaboļu, pēc pāris diennaktīm mūsu meži smirdētu. Protams, vaboles nav vienīgās, kas šo peli apstrādā; procesos piedalās arī baktērijas, ērces, tārpi, bet pamatdarbu paveic kapraču vabole, kas beigto grauzēju aprok. Tas pats sakāms par mēslu vabolēm – dažu sekunžu laikā pēc tam, kad gotiņa atstāj savus mēslus, sāk lidot vaboles. Protams, pirmās atlido mēslu mušas, bet tad nāk arī vaboles, kas rok zemē aliņas, kuras pieblietē ar mēsliem. Tādēļ govju mēsli ātrāk sadalās un izžūst – zemē paliek mums zināmās saulē izžuvušās «pankūkas». Es varētu nosaukt ļoti daudz līdzīgu piemēru. Tad gan man reizēm saka, ka ir taču arī spradži, kas noēd lapas redīsiem, bet es atbildu, ka tas ir pilnīgi normāli, jo arī spradzim gribas ēst. Un tā ir viņa funkcija dabā – viņš šīs lapas noārda, kamēr tās vēl ir zaļas, negaidot, kad tās nokritīs un veidos lielu paklāju. Savukārt, ja kritušās lapas gada laikā nespēs sadalīties, nākamajā gadā zem tām nekas neuzdīgs. Dabā viss atrodas līdzsvarā, un, tikko mēs cenšamies šo līdzsvaru izjaukt, sākas tas, kas ir sācies.

Ko dara skrejvaboles un ar ko tās pievērsa jūsu uzmanību?

Augusta beigās biju Eiropas skrejvaboļu pētnieku kongresā Bulgārijā, un tur kāds īsspārņu pētnieks sacīja, ka skrejvaboles pēta visi, bet īsspārņus tikai īsspārnu vaboļu pētnieki (smejas).Viņam taisnība. Ir vaboļu dzimtas, kuras ir mazas un sarežģītas un tā īpaši neiekrīt acīs, bet skrejvaboļu tiešām ir daudz, varbūt tādēļ liela daļa pētnieku sāk ar skrejvabolēm un tad turpina ar kaut ko citu. Protams, mēs Latvijā pētām visas vaboles, bet es izvēlējos vienu skrejvaboļu ģinti, kas nav izpētīta, un ar to es strādāju, aprakstu līdz šim zinātnē nezināmas skrejvaboļu sugas. Man patīk.

Kāds ir skrejvaboļu darbs?

Skrejvaboles, tāpat kā citas vaboles, ir ar ļoti plašu darbības spektru, bet pamatā tās ir plēsējas. Viņas medī citus kukaiņus, kāpurus un, no mietpilsoņa viedokļa (smejas), varētu teikt, ka skrejvaboles ir labās, kas apēd sliktos. Latvijā ir arī lielās skrejvaboles, kas sasniedz pat piecu centimetru garumu, un tās spēj uzbrukt pat ķirzakai.

Vai šī vabole ir bīstama cilvēkiem?

Man ir kāds stāsts par vabolēm un par bailēm no tām. Daugavpils rajonā ir tāda vieta Ivolga, kur atrodas biologu lauku pētījumu bāze. Katru gadu oktobra otrās nedēļas nogalē tur sabrauc visi, kas to vēlas. Uz kādu no šiem saietiem bija atbraukusi arī pazīstama filozofe no Rīgas, un viņa pastāstīja, ka viņai ir paniskas bailes no vabolēm. Gājām pa mežu, un pa ceļu rāpoja lielā skrejvabole. Sievietes reakcija bija pavisam neadekvāta. Paņēmu šo vaboli rokās, rādīju un skaidroju, ka man taču šī vabole neko sliktu nedara. Piedāvāju sievietei uzlikt vaboli uz rokas, lai viņa pārliecinātos, ka tā nedara neko sliktu cilvēkam. Beidzot viņa sadūšojās, aizvēra acis un pastiepa trīcošu roku, uz kuras uzliku vaboli. Nekas, protams, nenotika – vabole tikai mazliet parāpoja pa roku. Kādēļ es to stāstu? Toreiz sievietei acīs saskrēja asaras, un viņa teica: «Bet vabole ir laba! Viņa man neiekoda!» Saprotiet, cilvēks pārkāpa savu baiļu robežu un saprata, ka vabole nav ļauna. Tas it kā bija sīkums, bet ļāva saprast – ja tu ļausi vabolei dzīvot, ja tu viņai neuzkāpsi, vabole tev nekad nekodīs. Zinu, ka šīs bailes reizēm nav izskaidrojamas ar prātu. Manai deviņus gadus vecajai meitai ļoti patīk vardes, vasarās viņa tās «gana» un uzmana, lai stārķis neapēd. Taču daudziem cilvēkiem vardes ļoti nepatīk, viņi negrib tās ņemt rokās. Tajā pašā laikā manai meitai ir bail no zirnekļiem, lai gan mājās viņa nekad nav saskārusies ar nepatiku vai bailēm no tiem.

Kādi ir noslēpumi, ko cenšaties uzzināt no skrejvabolēm?

Noslēpumu ir daudz, mēs pat nezinām, kādi tie ir. Tādēļ tā ir traģēdija, ja pazūd kāda suga. Ir dzirdētas runas, ka tas taču sīkums, ja, uzceļot jaunu HES, kaut ko applūdināsim un pazudīs kāda vabole... Labi, vaboles vairs nebūs Latvijā, bet ja nu tās vairs nav arī visā areālā? Mēs pat nezinām, kādi ir šīs vaboles noslēpumi, kāds ir viņu darāmais darbs... Ir zināms, ka senajām civilizācijām ir bijis ļoti daudz dažādu dabisku līdzekļu cīņai ar slimībām, taču tie vairs nav pieejami, jo sugas ir izzudušas. Domāju, ka cilvēkam nav tiesību likvidēt kādu sugu, pat ja tā vairs neeksistē dabā, – arī tad, ja runa ir par Kolorado vaboli vai holeras izraisītāju. Dabā viss ir savstarpēji tik saistīts un mēs tik maz zinām, ka nav iespējams pateikt, kurā mirklī mūsu zināšanu trūkums un nespēja tās vairs atgūt var izraisīt kādu nelaimi. Dabas aizsardzība nav mīts. Par to būtu jārunā un jārunā, bet mēs to darām pārāk maz. Mēs cilvēkus izglītojam par maz. Atjaunotās neatkarības gados par prioritāti ir kļuvusi cilvēku politiskā izglītība, sensācijas un skandāli, bet par vidi, par dabu mums ir maz sajēgas.

Sacījāt, ka Latvijā ir aptuveni divi tūkstoši neatklātu vaboļu sugu. Kā tas var būt, ka zināt, cik sugu vēl nav atklāts, bet atklāt tās nevarat?

Tas nav tik vienkārši. Daudzām sugām ir ļoti slēpts dzīvesveids. Zinātniekam varbūt reizi mūžā palaimējas kādu ieraudzīt, bet otro reizi viņš nekad šīs sugas kukaini neredzēs, jo viņš nezina, kā to ieraudzīt vēlreiz, tā dzīvesveids un ieradumi nav zināmi. Daudzas sugas ir ļoti specializējušas savu dzīvesveidu, piemēram, ir sugas, kas dzīvo tur, kur mīt sikspārņu kolonijas, – sikspārņu mēslos. Ja to nezina, tad sugu nav iespējams atrast. Piemēram, zviedri nesen atrada sugu, kas dzīvo piepēs uz kārkliem. Nu kuram tas varēja ienākt prātā, pirms sugu nejauši atklāja? Tādēļ visu laiku attīstās lamatas un veidi, kā meklējam un ķeram jaunas sugas. Tā kā Paganels ar tauriņu ķeramo tīklu neviens šodien neskraida un jaunas sugas nemeklē.

Vai ir iespējams salīdzināt, kā ir mainījies gan vaboļu sugu skaits, gan pašas sugas pēdējos 100 gados Latvijā? Ja sugas ir mainījušās, kāds tam iemesls?

Ja palūkojamies atpakaļ, pirms gadiem 100-150, Latvijā ir bijušas sugas, kas mūsdienās vairs nav sastopamas, jo šo sugu dzīvesvietas areāls ir aizgājis tālu prom. Acīmredzot šīs sugas ir bijušas reāli apdraudētas un pārcēlušās uz citu vietu, piemēram, vairāk uz Eiropas dienvidiem. Ir sugas, kas pārcēlušās uz Skandināviju, jo mūsu purvi intensīvi tika izmantoti kūdras ieguvei. Tādēļ ir ziemeļu sugas, kas tagad sastopamas tikai dažos atlikušajos lielajos purvos. Tomēr tā noteikti pagaidām nevar pateikt, vai sugas pārcēlušās klimata pārmaiņu dēļ vai tādēļ, ka purvos intensīvi ieguva kūdru. Ja runājam par sugu pārceļošanas iemesliem, varam pieminēt arī padomju periodu, kad notika iedzīvotāju migrācija. Latvijā ir dažas apdzīvotas vietas, ko dēvēju par «atslēgas ciematiem». Piemēram, Balvu rajonā ir Kuprava. Vairākus gadus pēc kārtas esmu bijis dažos dzīvokļos šajā ciematā un katru reizi esmu tur atradis kaut ko jaunu, turklāt tās ir bijušas sugas, kas dzīvo dzīvokļos. Arī vaboles dzīvo dzīvokļos, un šīs sugas izplatās kopā ar cilvēkiem. Tā kādā reizē atradām Latvijā jaunu ādgraužu sugu – tās ir vaboles, kas dzīvo tikai telpās un pārtiek no kažokādām, pārtikas precēm un grauž arī vēl šo to citu. Pēc kāda laika noķēru kaut ko pavisam nepazīstamu, un Latvijā neviens nevarēja pateikt, kas tas ir. Maskavā noteica, ka tā ir Vidusāzijas suga. Izrādījās, kādu laiku tur bija dzīvojusi viesstrādnieku grupa no Vidusāzijas. Šādos ciematos Latvijā kopā ar viesstrādniekiem ienāca kukaiņi, to skaitā arī vaboles, kuras citos apstākļos te nedzīvotu. Kā zināms, ienācēji vienmēr ir agresīvāki, un mūsu sugas tiek izspiestas. Patiesībā, analizējot sabiedrības un dabas procesus, var labi redzēt, ka ir liela līdzība.

Vai ienācēju sugas izspiedīs vietējās un tās pārcelsies vai arī vietējās sugas izzudīs?

Nezinu, var notikt gan viens, gan otrs. Kādā brīdī var arī rasties limitējošs faktors, un ienācēji atkāpjas.

Putnu un zvēru retās un izzūdošās sugas cenšas saglabāt un pavairot zooloģiskajos dārzos. Vai arī izzūdošās kukaiņu sugas var saglabāt?

Ja to kāds grib darīt, tas ir iespējams. Latvijas Sarkanā grāmata ir mirusi, jo ir atsevišķs Ministru kabineta apstiprināts aizsargājamo sugu saraksts, kas atšķiras no Latvijas Sarkanās grāmatas. Tāds nonsenss ir reti kurā valstī. Patiesībā – mūsu valdības galvenais arguments ir, ka jāaizsargā tikai tas, kas ir liels, skaists un pazīstams.

Vai mūsdienās tiešām vēl ir tādi kritēriji? Tikai mazs bērns varētu domāt, ka vērtīga ir tāda dzīvā būtne, kas ir skaista...

Tieši tādi ir valdības argumenti. Ministru kabineta apstiprinātajā sarakstā ir aptuveni 50 vaboļu sugu, no kurām lielākā daļa ir labi pazīstamās sugas. Ja paņemsiet Zviedrijas Sarkano sarakstu, tajā būs vairāk nekā tūkstotis vaboļu sugu. Tur parādās visas vaboļu sugas, kas ir vairāk vai mazāk apdraudētas, un neviens nebaidās, ka šis saraksts ir tik garš. Protams, var runāt par to, ka ir vajadzīga liela nauda, jo katrai sugai jāgatavo aizsardzības plāns, bet tajā pašā laikā – līdz ko sastopamies ar visdažādākajiem lielo un mazo HES projektiem, saraksta nabadzība dod iespēju apdraudēt daudzas un dažādas sugas. Latvijā gan tiek uzskatīts, ka mazo sarakstu daudzās grupās kompensē aizsargājamo biotopu saraksts. Tā varētu būt zināma kompensācija, bet saprātīgāk tomēr būtu sarakstā iekļaut apdraudētās sugas, pat ja to apdraudējums pagaidām vēl ir niecīgs. Es neaicinu mūs visus atgriezties uz dzīvi alās, bet attīstībai jābūt saprātīgai.

Varbūt cilvēkiem vajag skaidrot, ka ar to mazo, kuru pat neredzi, barojas tas, kuru pamani, bet no tā savukārt pārtiek lielais un skaistais, kurš visiem tik ļoti patīk?

Jā, cilvēkiem sugu aizsardzību un saglabāšanas nepieciešamību var skaidrot arī tā. Bet varbūt vajag paskaidrot, ka mazais un nemanāmais patiesībā var pastāstīt, ka drīz var notikt kaut kas tāds, no kā cilvēkam būs jāmūk labi tālu. Sugas mēdz būt kā indikatori – kamēr tās ir, viss kārtībā. Ja tās pazūd, jāsāk uztraukties, ka sākušies kādi negatīvi procesi. Ir arī otrādi – jāsāk uztraukties tad, kad kāda suga parādās.

Jūs esat rektors un visvairāk saskaraties ar studentiem. Kas, jūsuprāt, būtu jāmaina skolās, lai cilvēkos veidotos izpratne par dabu, par vidi?

Lai gan jau diezgan ilgi Latvijā runā, ka tā bija liela kļūda – sadalīt skolēnus humanitārā un eksaktā novirziena klasēs – tomēr, domāju, ka tā skaidri neviens un nekur nezina atbildi uz jautājumu, kas jādara skolās, lai cilvēkiem būtu zināšanas, izpratne un dabas izjūta. Jā, mēs esam pieļāvuši kļūdu un tā dēvētās integrētās dabas zinātnes laikam tā īsti neko neiemāca. Tomēr esmu pārliecināts, ka pats galvenais ir skolotāja personība. Un te nu mēs atkal saskaramies ar tik aktuālo problēmu: ja viens skolotājs strādā divas slodzes, kur viņam rast radošu pieeju un aizrautību? Man nepatīk runāt par politiku, tomēr jāteic, ka, iesaldējot algas, vēl vairāk cilvēku dosies prom uz Īriju, Angliju vai kādu citu valsti. Kurš paliks strādāt kaut vai tajā pašā Izglītības ministrijā? Mums ir jāmaina attieksme. Bet varbūt skolotājs vairs nekad nebūs tāds, kā bija kādreiz, jo mēs dzīvojam steigas laikmetā, kad nekam vairs nepietiek laika. Otra lieta, par kuru nerunājam, – zinātnieki paši klusē, viņi nestāsta par to, ko dara, jo neprot stāstīt. Un arī viņiem vairs nav laika. Tiesa, pēdējā laikā ir sākušās Zinātnieku naktis, līdzīgi kā Muzeju nakts. Mums Daugavpilī bija Zinātnieku nakts, un skolēnu interese bija negaidīti liela. Un tad mani mulsina, ka valsts gatavojas tērēt miljonus dzimumu līdztiesības akcijām. Nesaku, ka mums nav tādu problēmu, bet Latvijā šis jautājums noteikti nav tik aktuāls. Labāk būtu šos miljonus tērēt reālai, īstai izglītošanas kampaņai par dabu, par vidi.

Kādēļ jūs, zinātnieks, piekritāt kļūt par rektoru, kas tomēr ir administratīvs darbs?

Tāds mans raksturs. Man vienmēr gribas kaut ko organizēt. Mana ideja ir – darīt visu, lai pierādītu, ka Latvijā universitātei nav jābūt tikai Rīgā. Mūsu prioritāte ir zinātnes attīstīšana, un tas ir augsts mērķis. Bez zinātnes Daugavpilij un arī visam reģionam nav nākotnes.

Ja runājam par vides aizsardzību un dabu, tad ir kāda lieta, kas mani ļoti satrauc. Jau esmu paudis savu attieksmi «Vides Vēstīm», bet gribu par to bilst vēlreiz. Pēdējā laika notikumi liecina, ka tomēr ir vēlme īstenot kādu absurdu projektu, par ko visiem, arī žurnālistiem, vajadzētu kliegt. Es runāju par tā saukto Daugavas–Dņepras kanālu. Tas ir murgs! Bet paskatieties: informācija par to ir gan ANO mājaslapās, gan internetā atrodamajos Eiropas Savienības dokumentos. Šo projektu patiesībā bīda ne jau tie vecīši, kas grozās televīzijas kameru priekšā! Esmu pārliecināts, ka aiz visa tā stāv daudz kas vairāk. Un tas rada ļoti nopietnus draudus Latvijai. Manuprāt, daži dīvaiņi nevar panākt, ka šīs idejas parādās starptautisku institūciju dokumentos, tātad aiz tā stāv citi ar citām interesēm, bet Latvijai tas nozīmētu iznīcību. Es būtu ļoti priecīgs, ja es kļūdītos savās bažās par to, ka projekts var tikt īstenots. •