Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Kā pazuda zilizaļā Rīga

Edgars Pučiņš,
arhitekts

Skatīt Rīgas attīstības plāna izmaiņas

Rīdzinieki protestē! Un arvien biežāk pret investoru vēlmēm būvēties pilsētas apstādījumos un zaļajās zonās. Informācija par kārtējo būvieceri kokaudzē vai ezera krastā izraisa lavīnveida jautājumus, dažkārt naivus un vienkāršus, dažkārt – visai pamatotus, proti, vai būvētgribētāju ieceres saskan ar pilsētas attīstības stratēģiju, «zilās» un «zaļās» Rīgas veidošanu, par ko tik tēlaini un pārliecināti runā un raksta pilsētplānotāji.

Noklāju uz galda 1995. gada Rīgas attīstības plāna un 2006. gada Rīgas teritorijas plānojuma zīmējumus un atvēru paskaidrojumu rakstu grāmatas.

1995. gada grāmatā rakstīts: «Rīgas attīstības plānā «zaļās» un «zilās» struktūras iekļautas vienotā pilsētas dabas pamatnē (dabas karkasā) [..], kas caurvij pilsētas pārējās funkcionālās struktūras.» Skaisti. Pārliecinoši. Iedvesmojoši. Jo Rīga taču ir iedvesmas pilsēta!

«Rīgas dabas pamatne ir struktūra, ko veido Daugavas, Buļļupes un Rīgas lielo ezeru paliene, jūras līča piekraste, Rīgas meži, pļavas, apstādījumi, mazās ūdens tilpes [..] un ģimenes dārzi. Struktūras atsevišķas daļas saista apstādījumu joslas, kuras dabas pamatni apvieno sistēmā.» Izklausās, ka Rīga patiesi ir zaļā pilsēta.

«Domes politika turpmākai attīstībai būs iespēju robežās paplašināt un apvienot pilsētas «zaļās» un «zilās» struktūras, iepērkot zemi un sevišķu prioritāti dodot saikņu veidošanai starp relatīvi darbīgākām pilsētas dabas teritorijām.» Skaidrs. Tātad Rīgas Dome apņēmīgi rūpēsies par to, lai zaļo teritoriju pilsētā nekļūtu mazāk.

Gribēja – kā labāk, sanāca...

2006. gada plānā termins dabas pamatne nomainīts ar apzīmējumu apstādījumu un dabas teritorija. It kā jau nekā sevišķa – nomainīja terminus, bet vārdi «apstādījumi» un «daba» taču saglabāti! Tomēr nelolosim ilūzijas – terminu nomaiņa ir izšķirīga un ļoti būtiska. Tās saglabāšanas, organizācijas, izmantošanas principi un nozīme pilsētas plāna struktūrā deklarēti abos paskaidrojuma rakstos līdzīgi. Apstādījumu un dabas teritorijām noteiktas ekosistēmas, atpūtas un reprezentācijas funkcijas. Dabas pamatne ir arī neatsverams pilsētas telpiskās organizācijas un kompozīcijas līdzeklis.

Bet salīdzināsim 1995. gada un 2006. gada plānu zīmējumus.

1995. gada plānā nozīmīgākās dabas pamatnes daļu vienotājas ir radiālās zaļumu joslas no pilsētas centra nomaļu meža parku un mežu virzienā: Skanstes ielas dārziņu kopums un Aizsaules–Varoņu ielas kapsētu masīvi; Deglava ielas apstādījumu koridors; Botāniskais dārzs un zaļā josla gar Jūrmalas gatvi; Uzvaras parks, Arkādijas un Mārupītes tecējuma joslas zaļumi; arī Daugavas krastmalu apstādījumi no centra uz Rumbulu.

2006. gada plānā no visa tā maz kas palicis: Dārziņu teritorija Skanstes ielā sadalīta dažādu veidu apbūvei; Deglava ielas koridors ievērojami sašaurināts; zaļumu iecirkņi gar Jūrmalas gatvi sarukuši; Mārupes iedzīvotājiem neatlaidīgi jācīnās par savas upītes zaļajiem krastiem; gar Daugavu paredzētā apbūve iepretī Krasta ielai un Rumbulā pievirzīta gandrīz līdz ūdens malai; Vecrīgas krastmalā tika atvēlēti apbūvei kādreizējā tirgus vietā iekārtotie apstādījumi. Līdzīgs stāvoklis vērojams Juglas ezera un Ķīšezera krastos, kur apmeklētāju rekreācijai paliks, šķiet, tikai Brīvdabas muzeja un Mežaparka krastmalu iecirkņi.

Zināma bijība vēl pastāv pret meža parkiem un pilsētas mežiem. Taču arī tiem dažviet «nograuž» malas (piemēram, gar Murjāņu ielu Šmerlī, gar Lielvārdes ielu Biķerniekos, arī Kleistos).

2006. gada Rīgas teritorijas atļautās izmantošanas plānā bez parastajiem ieviests arī jauns apzīmējumiem, proti, apbūve ar apstādījumiem. Īpašs indekss norāda, ka apbūve var būt publiska (AP), sporta (AS) vai jaukta (AJ). Bet gaiši zaļais koptonis, šķiet, bija vajadzīgs, lai neuzkrītoši, kopā ar minētajiem apbūves veidiem, ar indeksu ADz infiltrētu mežos, Bolderājas kāpā, piejūras salās, ezeru krastos dzīvojamo, galvenokārt savrupmāju koloniju, apbūvi. Tāda, lūk, ir būtiska atšķirība, nomainot terminus.

Būvinvestoru agresija

1995. gada plānā visa pussala starp Vecdaugavu un jūras krastu (atskaitot zvejas ostu un ciematu pie Daugavas) iekļauta dabas pamatnes areālā.

«Rīgas Dome attīstības plānā ieteic ietvert Piejūras dabas parkā arī Mangaļsalas un Buļļu salas mežus», adresējot šo ierosinājumu Ministru kabinetam. Valdība piekrita tam tikai daļēji, bet, 2001. gadā apstiprinot Rīgas Brīvostas robežas, iekļāva tajās arī Mangaļsalas DA daļu (nezin, kādām vajadzībām?).

2006. gada plānā ostas robeža Mangaļsalā ir mainīta, tomēr attiecīgā pussalas daļa atvēlēta nevis Piejūras dabas parkam, bet «apbūvei ar apstādījumiem» ar jau pazīstamo indeksu ADz.

Operatīvi nodibinātā SIA «Jūras kāpas» izvērš priekšdarbus un projektēšanu. Investoru pārstāvis intervijā laikrakstam «Čas» (29.10.07.) klāstīja: «Latvijā ir pietiekami daudz cilvēku ar augstu ienākumu līmeni [..], un tieši tādiem cilvēkiem domāts šis projekts. Turklāt daļa pircēju būs ārvalstu, tajā skaitā Krievijas, pilsoņi. Nākotnē «Jūras kāpas» varēs konkurēt ar Jūrmalu.» Līdzīga «bieza» nākotne tiek gatavota ļoti vērtīgajiem «zilās» un «zaļās» Rīgas dabas pamatnes iecirkņiem.

Rīgas centrālās daļas (galvenokārt – dzelzceļa loka robežās) parku kopums 1995. gada un 2006. gada plānos kopumā sakrīt. No 14 dārziem un parkiem (ieskaitot Lielo kapu memoriālo parku un Botānisko dārzu) četri ir dzimuši 18. gadsimtā (Viestura, Nordeķu, Vērmanes, Lielie kapi), septiņi – pēc Rīgas cietokšņa likvidācijas, 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā (kanālmalu un Esplanādes apstādījumi, Kronvalda parks, Miera dārzs, Arkādija, Dzegužkalns, Uzvaras parks) un trīs – pirmskara gados (Botāniskais dārzs, Ziedoņdārzs, Maskavas dārzs). Daļa no centra parkiem iesaistīta Dabas pamatnes plāna struktūrā, par citiem būs vēl jāpacīnās.

Šķiet, ka ar vēsturiskiem parkiem blīvi apbūvētajās pilsētas daļās, kur tie sevišķi vajadzīgi, nekas nedraud. Tomēr tas tā nav. 2006. gada plānā nospraustā Hanzas Daugavas pārejas tuneļa izvads nošķeļ Viestura parka dienvidu daļu, bet 1995. gada plānā parādītā iespēja attīstīt parku uz ziemeļiem jau zaudēta, jo siltumnīcu sektoru atvēlēja apbūvei. Kronvalda parka vidū uzbūvēta ostas direkcijas ofisa ēka. Līdzīgi kā Kronvalda parkam arī kanāla apstādījumiem draud pazemes autostāvvietu izbūve. 2006. gada plānā cauri Uzvaras parkam novirzīta Zemgales tilta trase un saglabāts Slokas ielas posms. Skaisto Arkādijas parku ilgus gadus degradē estrādes un izdegušās restorāna ēkas atliekas. Šo uzskaitījumu varētu turpināt un turpināt.

Nav vienkārši iekārtot jaunus parkus pilsētas centrālajā daļā. Bet arī te atrodamas mirušu ražotņu un noliktavu vietas, kā arī zemes rezerves Daugavas salās. Tomēr Ķīpsalas attīstības plāni un Andrejsalas detaļplānojums liecina, ka to projektētājiem un investoriem parki nav prioritāte.

Pievēršoties pilsētas perifērijai, ar gandarījumu varēja uzņemt ziņas par Rīgas Domes nodomu iekārtot jaunu parku Ķengaragā, par investoru apņemšanos dzīvojamā kompleksa izbūvi Rusova ielā iesākt ar Ezerparka iekārtošanu. Bet žēl, ka novārtā tiek atstātas vietas, kur nebūtu grūti panākt pilnvērtīgu parku kvalitāti, piemēram, kokaudzes Bišumuižā, Ēbeļmuižā, Bieriņos, Šampēterī un it sevišķi Anniņmuižas parks mērķtiecīgi izplānotā Imantas dzīvojamā rajona centrā, kur nav vērojamas nekādas Rīgas dārzkopju aktivitātes.

Labajā krastā jaunie dzīvojamie kompleksi ietvēruši Biķernieku mežu, tāpēc tur lokāli parki nav tik aktuāli. Par tādiem varētu kļūt abos Rīgas attīstības plānos saglabātās kokaudzes pie A. Deglava – A. Saharova ielas un pie M. Keldiša – Lubānas ielas, ja izdosies pasargāt tās no būvinvestoru agresijas (pēdējai jau parādījies apbūves pieteikums).

Guļamrajonos jāguļ, nevis jāelpo

Noslēgumā – par «zaļās» Rīgas izpausmēm dzīvojamo kompleksu masīvos, par mikrorajonu un māju grupu rekreācijas apstādījumiem. Pret to izdāļāšanu komerciālai apbūvei risinās nogurdinošas rīdzinieku cīņas.

Dzīvojamo kompleksu telpiskās organizācijas un publisko apstādījumu tēmai bija veltīts raksts «Vides Vēstu» 2007. gada jūlija-augusta numurā – «Pilnveidot, nezaudējot iegūto». Neatlaidīgām iedzīvotāju cīņām par savu «dzīves telpu» var palīdzēt 2006. gada Rīgas teritorijas plānojuma nostādnes, kas veltītas mikrorajoniem. Būtu lietderīgi tās iegaumēt arī Rīgas pašvaldības ierēdņiem un domniekiem, kuru praktiskā rīcība reizēm nonāk pretrunā ar pašu apstiprinātajiem dokumentiem.

«Mikrorajoni veido ļoti spēcīgu telpisko kompozīciju. [..] Ēkas ir kombinētas lielos ansambļos dažāda veida ģeometriskās konfigurācijās. Tā ir izveidojusies liela mēroga monolīta vide. Šodien pagalmi ir apauguši ar kokiem, kas rada zaļo zonu starp skarbajām un pelēkajām daudzstāvu ēku sienām. [..] Piemēri apliecina, ka ar vienkāršiem apzaļumošanas paņēmieniem un publiskās telpas apkopšanu var būtiski uzlabot esošo mikrorajonu vidi. Pašreizējie mēģinājumi uzlabot vidi ar esošās publiskās telpas apbūvi negarantē situācijas uzlabošanos.»

Rīgas Domes politika

«5.1.14. Plānojot tālāko attīstību, katru mikrorajonu izpētīt atsevišķi, ņemot vērā oriģinālo plānojuma koncepciju un ģeometriju, kā arī ļoti uzmanīgi apsvērt radikālas telpiskas izmaiņas.

5.1.15. Izvirzīt par prioritāti kopējās publiskās ārtelpas apzaļumošanu un labiekārtošanu, tai skaitā bērnu rotaļu laukumu veidošanu un atpūtas zonu ierīkošanu, iesaistot plānošanas procesā mikrorajonu iedzīvotājus.»

Dabas pamatnes struktūras regress 2006. gada Rīgas teritorijas plānojumā, salīdzinot ar iepriekšējo pilsētas attīstības plānu, daudzos gadījumos radies pašvaldības institūciju nekonsekventas, tuvredzīgas, reizēm savtīgas rīcības rezultātā. Ja pilsētplānotāji un Rīgas Dome neatsakās no sludinātās zilzaļās Rīgas veidošanas stratēģijas, tad tiem ļoti kritiski būtu jāizvērtē aizvadīto gadu pilsētas izbūves prakse un jāizdara secinājumi nākotnei. •