Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Ceipu Upurozols 2001. gadā.

Ceipu Upurozols 20. gs. 30. gados.

Rietekļa paeglis1923. gadā. Ar dzejnieku Rietekli.

Rietekļa paeglis. Stumbra apkārtmērs 2,8 m. Resnākais Latvijā, Baltijā, Eiropā.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 4 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

100 dižākie un svētākie


Latviešu savpatnība ir lielā koku mīlestība. Ja tā tas nebūtu jau no senlaikiem, tad Latvijā nevarētu izaugt simtgadīgie dižkoki simtreiz vairāk nekā citviet Eiropā. Patiesi – mūsu Tēvzemē dižkoku blīvums ir simtreiz lielāks nekā citās valstīs. Par spīti tam, ka dižkoki gadsimtu gaitā ir nežēlīgi postīti un nīcināti, dižkoku Latvijā ir tik daudz, ka 40 gadu laikā neesam spējuši tos visus apzināt un līdz galam saskaitīt.

Tagad Guntis Eniņš raksta grāmatu par Latvijas aizsargājamajiem kokiem «100 dižākie un svētākie». Cerams, ka grāmata nonāks pie lasītājiem jau pavasarī, kad arī kokiem ir mīlestības un ziedēšanas laiks. Šeit piedāvājam dažas lappuses no topošās grāmatas.


Ceipu upurozols
(Zviedru Ķēniņa ozols)

Stumbra apkārtmērs: P=7,00 m
Augstums: H=18 m
Vainaga projekcija: S=420 m²
Vecums: 250 gadi

Attālums no Rīgas: 152 km.
Adrese: Valmieras raj. Mazsalacas l. t., Ceipu mājas.
Aizbraukšanas ceļa varianti: Valmiera – Matīši – Mazsalaca.
No Mazsalacas pa Ramatas šoseju 5 km līdz Ceipu Upurozolam (redzams pa labi 200 m no ceļa).

Kā īsts koku karalis, kā izcils ainavisks elements senču Upurozols izceļas tīruma vidū ar savu lodveida vainagu ar muskuļotām zaru rokām, kas izaugušas līdztekus zemei. Pēdējos gadu desmitos daudzi apakšējie žuburi sava lielā svara dēļ aplūzuši.

Uz vecajām Latvijas laika fotogrāfijām ozols tiek dēvēts par Zviedrijas Karaļa ozolu. Tas nozīmē, ka Ceipu ozols kā kultūrvēsturisks dabas piemineklis uzlūkojams ne tikai kā mūsu senču kulta koks (upurozols), bet pieder tā saukto zviedru koku grupai, kurus pašlaik pēta doktorants Sandis Laime. Viņš ir savācis ziņas par 56 zviedru kokiem. Zviedru kokus apvieno šādas kopējas pazīmes:

  1. Tie aug tikai Vidzemē, kur cauri gadu simtiem un dažādu varu un karu laikiem ļaužu paaudzēs ir saglabājušās atmiņas par labajiem Zviedru laikiem.
  2. Zviedru koki parasti piesaista uzmanību ar dīvainu zarošanos un ķeburainiem milzu zariem.
  3. Tie aug vai ir auguši ceļmalās.
  4. Nostāsti vēsta, ka zviedru ķēniņš te pusdienojis un promiedams zemē iespraudis spieķi, teikdams: «Lai šis spieķis iesakņojas un izaug par lielu koku, tad zviedri atkal atgriezīsies Vidzemē.»

Tādā veidā ļaužu ilgas pēc kādiem labākiem laikiem cauri gadsimtiem savijušās ar senas tautas reliģijas svētumiem, ar upurkoku godināšanu. Arī vēl dzīvi saglabājušies senie upurkoki tautas atmiņā ir kā pagātnes labie savas ticības laiki.

Ceipu Upurozols ir raksturīgs piemērs reliģiskajam sinkrētismam, kad tautas zemapziņā nostāstu un teiku veidā senās reliģijas godināšana (labas atmiņas) savijas ar tā laika valdošās varas godināšanu (labām atmiņām).

Pirmais par Ceipu Upurozolu raksta novadpētnieks A. Melnalksnis 1925. gadā. Vācu mācītāji pagāniskās ticības kokus un akmeņus centās iznīcināt, lai zemniekus atturētu no nepareizās ticības un pievērstu kristīgajai ticībai. Baznīcas hronikā rakstīts, ka Pantenes ozolu 1781. gadā pašrocīgi nocirtis mācītājs Gustavs Bergmanis, jo zemnieki baidījušies pirmie ozolam pieskarties. Kāpēc nenocirta Ceipu Upurozolu? Vienkārši tāpēc, ka šis ozols tajā laikā vēl bija visai neliels (aptuveni 20-30 gadu vecs). Rūpīgāk izpētot mūsu dižozolu vecumu, esmu atklājis, ka šie ozoli ir vismaz divas reizes jaunāki, nekā vērtēja līdz šim. No šā atklājuma mēs varam nonākt pie nākamā: šodien zināmie upurozoli, svētozoli un dievozoli ir veco upurozolu pagāniskās ticības apkarošanas laiku mantinieki. Var arī sacīt, ka mūsdienu upurozoli ir veco upurozoli bērni. Tālāk mēs varam izdarīt vēl vienu secinājumu. Tad, kad mācītāji nocirta nelabos pagāniskā kulta kokus, zemnieki mācītāju stingrajiem rīkojumiem uzreiz vis nepadevās. Taču viņi kļuva uzmanīgāki un noslēpumaināki, sāka godināt kādu citu – jaunāku un vientuļāk augošu – koku. Tā tas bija noticis jau agrākos gadsimtos – pēc vecā svētkoka mūža beigām tā misiju pārņēma tuvumā esošais svētkoka «dēls».

Lai nocirsto upurozolu vietā jauniedibinātos upurozolus atkal nenocirstu, ziņas un rituāli pie jaunā Ceipu Upurozola bija jātur lielā slepenībā. Ar to tad arī izskaidrojams, kāpēc par Ceipu Upurozolu nav saglabājusies neviena teika, neviens nostāsts, tikai nosaukums – Upurozols (sinonīms – Zviedru Ķēniņa ozols).

Pie Ceipu Upurozola padomju laikā bija novietots liels sarkana granīta laukakmens ar iekaltu tekstu:

Ceipu Upurozols
Šeit 1919. gada maijā cīņā pret baltgvardiem kritis Mazsalacas strādnieku
deputātu padomes loceklis Eduards Sīpols.
1899. – 1919.

Lūk, arī tas ir savdabīgs ideoloģiju sinkrētisms, ka šāds akmens jānovieto tieši šeit – zem senču Upurozola.

 

Rietekļa paeglis

Stumbra apkārtmērs: P=2,8 m
Augstums: H=9,3 m
Vainaga projekcija: S=16 m²
Vecums: 250 g.

Attālums no Rīgas: 120 km.
Adrese: Valmieras raj. Valmieras pag.
Aizbraukšana: pa Raganas–Valmieras šoseju garām Valmierai 10 km Valkas virzienā. Pārbraucot tiltu pār Mellupīti, jāiegriežas lauku ceļā uz Baložiem.

Rietekļa paeglis – dabas un kultūrvēstures piemineklis – izslējies kā pīķa dūzis. Izcilā ainavā kā izsaukuma zīme skaistumam. Resnākais un, gribētos sacīt, arī skaistākais paeglis jeb kadiķis Latvijā un Baltijā, un arī Rietumeiropā. Daži ir izteikušies, ka paegļa stumbrs ir divu koku saaugums. Nē, paeglis ir viena celma un vienas saknes koks, kas 1 m augstumā dalās divās paralēlās starās, starp kurām laika gaitā izveidojusies trupe – kaut kas līdzīgs dobumam. Zem skaistā koka paticis sēdēt dzejniekam Rieteklim (īstajā vārdā Jūlijam Eduardam Balodim (1856.-1940.) no Baložu mājām), tautā iemīļotās dziesmas «Še, kur līgo priežu meži» autoram.

Dižā paegļa foto presē pirmoreiz parādās 1914. gadā J. Novoselova izdevumā «Latiši» («Latvieši»). Bet «Kultūras Vēstnesis» 1923. gada 1. numurā raksta: «Valmieras pagasta Baložu māju robežās, Simanēnu svētozola tuvajos kaimiņos atrodas piramīdveidīgs kadiķis, kura stumbra apkārtmērs pārsniedz 8 pēdas. Pagājušajā vasarā (1922. gadā – G.E.) nezināmi nelieši noplēsuši milzeņa kraupaino mizu.» Redzam, ka unikālais koks neliešu postījumu spējis pārdzīvot un priecē daudzas paaudzes jau trešo gadsimtu un preses izdevumos tiek pieminēts visai bieži.

Tagad ap paegli izveidots stingrs nožogojums un novietota informācijas zīme, diemžēl ar kļūdainu tekstu.

Apkopes un uzraudzības pasākumi. Tā kā paegļa stumbrs ir sasvēries par 20° uz austrumiem, tam nepieciešams pielikt A veida balstu. Stipra, lipīga sniega laikā nepieciešams pārraudzīt, vai paegļa biezais vainags nav pārmērīgi noslogots ar sniegu. Ja tā, tad ar garāku kārti uzmanīgi jācenšas sniegu nopurināt no vainaga.

Citi dižkoki tuvumā. Otrpus Mellupītei puskilometru uz DR ir slavenās Simanēnu mājas ar leģendāro senču svētozolu birzi, no kuras atlicis tikai viens vien Simanēnu Upurozols, un citi dižkoki ap Simanēniem. •