Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Kur zeme? Kurzeme? kur tā paliek?

Rolands Arturs Bebris,
Vides ministrijas Vides aizsardzības departamenta direktors;
Ziedoņa Safronova foto

 

Par virsrakstu šai mums visnotaļ nozīmīgajai tēmai es ar nodomu izvēlējos Māras Zālītes nedaudz pārfrāzētus vārdus no Ulda Marhilēviča dziesmu spēles par kurzemnieku aizraujošajiem piedzīvojumiem tālajā Tobāgo salā Kurzemes hercogistes ziedu laikos. Tajos mītiem aizplīvurotajos laikos pat mazā Kurzeme mēģināja iesaistīties bezprāta cīņā par jaunu zemju apgūšanu citās pasaules malās. Kurš gan tagad pateiks, kādi īsti apstākļi tajos tālajos gadsimtos bija izšķirošie un diktēja lielās avantūras visas Eiropas mērogā, kuras vēlāk tiks kulturāli nodēvētas par lielajiem atklājumiem. Bez vēlēšanās nolaupīt citu militāri mazāk sagatavotu kultūru uzkrāto mantojumu – zeltu, sudrabu, ziloņkaulu –, paplašināt savus tirgus vai iegūt vergus, daudzās valstīs tajā laikā liela nozīme tika piešķirta jaunu un labāku zemju meklējumiem – ne velti atrastās zemes tika nosauktas par jauno Holandi, jauno Skotiju, jauno Britāniju utt. Tātad zeme bija pat svarīgāka nekā transkontinentālajās avantūrās veiksmes gadījumā iegūtais laupījums – dārglietas vai vergi. Jo tajos gadsimtos Eiropā valdīja tā sauktais mazais ledus laikmets, laiks bija krietni aukstāks nekā tagad, ražas bija niecīgas, neražas gados bads bija ikdienišķa parādība daudzās valstīs.

Badu un neražu nācās izbaudīt arī Kurzemes hercogistei; kāds ceļotājs tajos laikos pat esot uzrakstījis, ka Kurzeme ir zeme, kurā vienpadsmit mēnešus valda ziema, bet arī vienīgais vasaras mēnesis esot sasodīti auksts. Kāds tur brīnums, ka cilvēki bija gatavi riskēt, lai iekoptu savas nākotnes saimniecības Gambijā vai Tobāgo, vai kādā citā sapņu zemē. Jo viņi skaidri redzēja, kā Kurzemes krastā rudenīgi vētrainā jūra aprij viņu senču simtgadu darba rezultātā piekrastes neauglīgajos smiltājos iekoptos laukus, aprij senos kuršu ciemus ar visām mājām un seno jūrasbraucēju kapu vietas jūras krasta kraujās. Protams, tajos laikos visu vēl pasliktināja klejojošās kāpas un vēja erozija pēc mežu izciršanas. Tagad mēs visi labi zinām ģeogrāfiju, ar interesi skatāmies veco laiku kartes un apzināmies arī vēstures mācību – ko citos kontinentos un tālos krastos domā par agrāko laimes meklētāju darbiem un par šo valstu atbildību. Un mums vairs nav rožainu cerību atrast kādu jauno krastu, mums ir ar grūtībām izveidota un ar grūtībām atjaunota valsts ar vienu smilšainu un stiprai erozijai pakļautu krastu, no kura mūsu bērniem būs jānoskatās brīnišķīgi saulrieti vēl daudzu mūžu garumā. Tādēļ Vides ministrija apkopo visu pieejamo informāciju par krastu procesiem pasaulē un Baltijas jūras krastos, kā arī iesaistās diskusijās par labākajiem krasta aizsardzības pasākumiem, lēnām nonākot pie domas, ka nākotnē būs jāmeklē agrāk Latvijā vēl nepielietoti risinājumi, lai šo trauslo robežu kaut nedaudz nosargātu pret aizvien pieaugošo vēju un viļņu iedarbību.

 


Latvijas krastu apdraudējums pie dažādu virzienu vējiem vētru laikā.
Melns - Pamatkrasta erozija dienvidrietumu, rietumu vētru laikā
Sarkans - Pamatkrasta erozija ziemeļrietumu vētru laikā

Apdraudēts arī līcis

Samazinās ne tikai Kurzemes krasts – erozijas process vērojams arī daudzās vietās Rīgas līča piekrastē. Klimata pārmaiņu dēļ pastiprinās vēji, tādējādi Rīgas līcī ieplūst aizvien lielākas ūdens masas, mēs aizvien biežāk nolūkojamies lielākos un vēl lielākos viļņos. Skatoties vecās bildēs par Jūrmalas pludmales apsaimniekošanu vēl pirms Pirmā pasaules kara vai arī pēc tā, kurās redzamas dažādas laipas un steķi, un kariešu iebrauktuves peldviesu izkāpšanai tieši ūdenī, mēs redzam daudzas vieglas būves, kas izvietotas tieši pludmalē. Arī pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados, kad Jūrmalu dēvēja par Rīgas Jūrmalu, pludmalē no Lielupes līdz pat Asariem bija daudz vieglu «vējiņa» tipa kafejnīcu. No šiem pierādījumiem netieši var secināt, ka šādas neaizsargātas būves pludmalē saglabājās pietiekami ilgi, tātad – pat rudens vētru laikā pludmale daudz necieta.

Tad nāca 1967. gada rudens vētra, kas aizslaucīja visas pludmalē izvietotās būves kopā ar daļu priekškāpas, iecērtot arī daudzus pamatīgus robus pamatkrastā. Šāds ūdens līmenis līdz šim nebija fiksēts vairāk nekā simt gadu ilgajā novērojumu laikā, un matemātiski to novērtēja kā iespējamu reizi 333 gados. Tomēr jau 1969. gada rudenī Latviju sasniedza jauna spēcīga vētra, kas savu postošo spēku vairāk gan izrādīja Baltijas jūras piekrastē un Rīgas līcī tik spēcīgi neizpaudās. Minētās vētras ne tikai mainīja novērojumu rindu parametrus, tās kardināli izmainīja arī domas par piekrastes plānošanu, apbūvi un apsaimniekošanu. Vētras nogāzto koku izciršana mežos turpinājās vairākus gadus, bet Jūrmalas pilsēta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados veica milzīga apjoma darbus, atjaunojot nopostīto priekškāpu un izveidojot stiprinošus kārklu stādījumus daudzu kilometru garumā.

Ostas un apbūve kaitē

Pēc 1969. gada rudens vētras ģeologi un plānotāji jau varēja pierādīt, ka vētras lielākie nodarītie postījumi piekrastei izpaužas tieši tajās vietās, kur veikta ostu aizsargbūvju izbūve, notiek intensīva piekrastes apbūve vai piekrastē ir liela apmeklētāju slodze – nostaigāšanas un nobradāšanas dēļ vēja izraisītā erozija pastiprinās un materiāls tiek aizpūsts no attiecīgā piekrastes profila. Lai samazinātu piekrastes erozijas draudus, kā arī samazinātu apbūves spiedienu krasta kāpu zonā, tika papildināti jau sešdesmitajos gados LPSR Ministru Padomes pieņemtie pirmie normatīvie regulējumi šajā jomā, kuri pēc savas būtības ir tuvi vēlāk – deviņdesmito gadu vidū – pieņemtajam Aizsargjoslu likumam. Ar krasta aizsardzības jautājumiem sāka nodarboties plānotāji un apsaimniekotāji visos Baltijas jūras krastos, šis jautājums tika ietverts Helsinku Baltijas jūras vides aizsardzības komisijas darbā, tika sāktas plašākas vai šaurākas krasta procesu monitoringa programmas.

Pēc iestāšanā Eiropas Savienībā mums ir pieejama Eiropas Vides aģentūras sastādītā jūras krastu procesu vispārīgā pārskata karte – Latvijas teritorija ietilpst zonā, kurā krastu erozijas ātrums sasniedz 1-2 metrus gadā. Zaudētās platības ziņā tas nozīmē desmit un pat vairāk hektāru katrā mierīgā gadā un daudz lielākus platības zaudējumus gados ar stiprām vētrām. Pastiprinoties erozijas ārdošajai darbībai klimata pārmaiņu ietekmē, šis dabas spiediens draud iznīcināt lielu daļu no mūsu paaudzes veiktajiem darbiem piekrastē jau nākamās paaudzes dzīves laikā. Vai mēs varam mobilizēties šo jauno draudu priekšā, vai mūsu sabiedrība ir gatava aktīvi piedalīties šo pasākumu finansēšanā, apmaksājot kādu jaunu papildu biļeti par atpūšanos kādā no Jūrmalas kūrortiem, lai tur varētu veikt krasta aizsardzības pasākumus, kā to jau dara daudzās Eiropas vietās? Vai mēs esam gatavi jau tuvākajā laikā sagatavot krastu aizsardzības stratēģiju nākamajām dekādēm? Mēs skaidri un droši zinām tikai to, ka daļa sabiedrības atkal tikai noskatīsies un kritizēs ikvienu, kurš mēģinās pielikt savu roku vai plecu krasta aizsardzībai.

Papīru cīņas

Droši vien mums nav daudz ko sev pārmest, ka tikai 2007. gada rudenī pēc desmit gadu ilgas atbildības pārbīdīšanas starp atbildīgajām institūcijām Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija sāka diskusijas par Zemes politikas pamatnostādnēm, kuras 2008. gada 13. oktobrī tika akceptētas valdībā, paredzot virkni normatīvo aktu un pasākumu daudzu gadu garumā, jo pagaidām mums ir daudz zemes uz vienu iedzīvotāju un attīstības spiediens ir jūtams tikai atsevišķos sektoros, piemēram, dzīvojamo māju būvniecībā, vai ka koncepcija par Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastes joslas ierakstīšanu zemesgrāmatās uz valsts vārda netika konsekventi realizēta kopš 2004. gada sākuma un valdība 2008. gada 29. aprīlī atkal lēma par šīs koncepcijas realizēšanu, tiesa, nu jau nedaudz konkrētākā veidolā – uzliekot Vides ministrijai uzdevumus nacionālo parku teritorijās un Zemkopības ministrijai valsts meža zemju teritorijās. Šīs koncepcijas pirmais konceptuālais lēmums par piekrastes joslas ierakstīšanu zemesgrāmatā uz Finanšu ministrijas vārda izrādījies pietiekami problemātisks un apgrūtinošs, kā arī sagādāja papildu apgrūtinājumus un problēmas piekrastes pašvaldībām. Jo kopumā mūsu jūras krasts ir 497 km garš un šāda formāla tā piederības nostiprināšana būtu nelietderīga naudas tērēšana laikā, kad ir jāveic tiešām neatliekami darbi.

Sakarā ar to, ka jautājums par būvniecību pludmalē vai piekrastē ir juridiski nesakārtots, Ministru kabinetam katru reizi ir jāpieņem atsevišķs lēmums par šādiem pasākumiem; 2008. gada 16. decembrī tika pieņemts lēmums «Par Liepājas pilsētas notekūdeņu attīrīšanas iekārtu attīrīto notekūdeņu izvada rekonstrukciju Baltijas jūrā un krasta aizsargbūves – būnas izveidi Baltijas jūras piekrastes aizsargjoslā un Baltijas jūrā, Liepājā». Šāda būve ir ne tikai lietderīga, tā ir absolūti nepieciešama Liepājas pilsētas notekūdeņu attīrīšanas iekārtu nodrošināšanai pret krasta eroziju un varētu būt viena no lielākajām līdz šim Latvijā realizētajām krasta aizsargbūvēm. Līdzīgi lēmumi šobrīd jāpieņem par katru šādu būvi piekrastē, bet būvniecībai, izpētes un ieguves darbiem jūrā, pat vēja ģeneratoru būvei tiesiskā regulējuma šobrīd nav vispār.

Jau daudzus gadus vairākas piekrastes pašvaldības aktīvi meklē iespējas samazināt jūras krasta erozijas ātrumu un aizsargāt vismaz dažas, viņuprāt, apdraudētas svarīgas vēsturiskas būves. Ir notikušas vairākas nozīmīgas Latvijas mēroga un pat starptautiskas sanāksmes un īstenoti vairāki atsevišķi tehniski krasta nostiprināšanas projekti. Daudzu gadu garumā uz Vides ministriju un pie manis personīgi ir nākuši daudzi Kurzemes piekrastes un arī Rīgas līča piekrastes iedzīvotāji, domājot, ka Vides ministrija var kaut nedaudz mazināt dabas spēku nežēlīgās rotaļas pašiem ar sevi un to ietekmi uz iedzīvotājiem un tiem piederošo mantu. Bet kā to paveikt?

Paši nesaprot, ko dara

Kā galvenais instruments noteikti jāmin Aizsargjoslu likums ar tā duālo filozofiju – šis likums ar tajā definētajām Baltijas jūras un Rīgas līča aizsargjoslām aizsargā jūras ūdeņus no cilvēka radītā piesārņojuma un slodzes, vienlaikus sargādams cilvēku un tā mantu no dabas nevaldāmā vai gandrīz nevaldāmā spēka. Tomēr daļa sabiedrības šo filozofiju īsti labi nesaprot, visi projektu attīstītāji un ar šiem projektiem saistīto pašvaldību vadītāji par katru cenu grib «izsist» skatu uz jūru, iemērīties par kādiem simt metriem tuvāk riskiem un tos pavadošajam vētru mežonīgajam skaistumam, bet tad, kad šie riski kļūst reāli un būves īpašnieki vēršas pie savas pašvaldības pēc aizsardzības, tie tālāk mēģina apelēt pie valsts un pieprasa tās aizsardzību pret jūras dusmām.

Nekustamā īpašuma apdrošināšana pie mums vēl nav nedz obligāta, nedz populāra, bet, ja tāda tiek veikta, apdrošinātāja kompānija riskus vēl neietver visā to nopietnībā. Jo kurš tad vairs vispār gribēs apdrošināt savu īpašumu par visus riskus ietverošu summu? Līdz ar to vairākos piekrastes ciemos bez attiecīgām atļaujām un oficiāliem projektiem tiek īstenoti neliela apjoma krasta aizsardzības pasākumi, kas nav saskaņoti ar visa krasta aizsardzības iespējām un kuru sekas nākotnē var būt pilnīgi neprognozējamas. Jo katrs dabā iebūvēts ķieģelis tūlīt izraisa pretreakciju, blakus neaizsargātajā krasta iecirknī tiek izrauts jauns robs. Par to varam pārliecināties krasta iecirkņos blakus izbūvētajiem Liepājas, Ventspils, Rīgas un citu ostu moliem, aiz kuriem straumju darbības zonā, samazinoties ūdens straumju nestā akumulācijas materiāla piegādei, izteikti pastiprinās aktīvi krasta erozijas procesi. Diemžēl pirms moliem un pat kuģu ceļā pastiprināti akumulējas ūdens nestais materiāls, šajā zonā jāveic regulāri tīrīšanas darbi.

Projekts «KALME»

Līdzīgi procesi notiek arī dabā – blakus izteiktam erozijas krastam atrodas akumulācijas iecirkņi, kur krasts ir vairāk vai mazāk aizsargāts, un zemes platība šajos iecirkņos pat pieaug. Tiesa, Latvijas apstākļos šajā konkrētajā ģeoloģiskajā periodā kopumā mēs esam ievērojami zaudētāji, jo akumulācijas iecirkņi ir ievērojami mazāki un arī procesu aktivitāte tajos ir salīdzinoši mazāka. Tātad – ko gan es esmu atbildējis šiem daudzajiem prasītājiem? Kaut ko ierēdniecisku: mēs šos procesus zinām, mēs veicam monitoringu šo procesu dinamikas novērtēšanai un aprakstām iegūtos rezultātus, analizējam tos savos stratēģiskajos un politiskajos dokumentos, izstrādājam šos procesus samazinošus normatīvo aktu projektus. Mēs arī zinām, ka sakarā ar klimata pārmaiņām mums būs jāpiemērojas nākotnē sagaidāmajiem pastiprinātajiem efektiem, jo šajā ziņā mums ļoti palīdz valsts pētījumu programmas «Klimata maiņas ietekme uz Latvijas ūdeņiem» projekts «KALME» (KALME – klimats, adaptācija, līdzsvars, mainība, ekosistēmas), kurā sadarbībā ar citiem Eiropas Kopienas un Eiropas Vides aģentūras speciālistiem iesaistījušies daudzi vadoši Latvijas zinātnieki.

Jūrmalai nav vienalga

Jūras krasta aizsardzības jautājumi jau daudzu gadu garumā regulāri tiek risināti visās valstīs ap Baltijas jūru, kā arī kopumā visā Eiropā; tieši jūra un ar to saistītās problēmas cilvēkus mūsdienās vairāk vieno nekā savulaik daudzu gadsimtu garumā šķīra. Līdzīgi kā citās valstīs, arī Nīderlandes un Apvienotās Karalistes valdība jau ilgi realizē kompleksas programmas, kurās ietverti plaši pētniecības un tehniski pasākumi, savstarpēja sadarbība starp valsti, pašvaldībām, zinātni, tehniskajām kompānijām, finansistiem, apdrošinātājiem un iedzīvotājiem. Daudzās valstīs arī pašvaldības ir akumulējušas ievērojamu pieredzi ar jūru saistītu jautājumu izpratnē un risināšanā, tās ir izveidojušas nevalstiskās organizācijas ar ievērojamu finansējumu, kas ļauj veikt pat apjomīgus zinātniskus vai tehniskus pētījumus. Arī Baltijas jūras reģionā ir izveidojušās stipras NVO un savākti bagātīgi fondi – to pierāda kaut vai fakts, ka Sanktpēterburgas notekūdeņu attīrīšanas ietaises lielā mērā tiek finansētas caur sabiedrisku Somijā izveidotu fondu.

Latvijā priecājos par Jūrmalas pilsētas iniciatīvu kļūt par biedri Baltijas jūras pašvaldību brīvprātīgā organizācijā «KIMO», kura 2008. gada decembra sākumā Jūrmalā organizēja starptautisku konferenci par krasta aizsardzības jautājumiem. Tajā bija uzaicināti Zviedrijas un Nīderlandes speciālisti, kuri dalījās savā lielajā pieredzē gan zinātniskajā jomā, gan praktiskajos jautājumos un krasta aizsardzības pasākumu izmaksu izvērtēšanā. Konferences pārstāvniecība un diskusijas apstiprināja, ka krasta aizsardzības jautājumi ir aktuāli visās Baltijas jūras valstīs un pēdējā laikā par tiem pastiprināti interesējas jo īpaši Lietuvā un Krievijas Federācijā. Tieši šīs konferences laikā Dr. Guntis Eberhards, pazīstamākais mūsdienu Latvijas jūras krasta ģeoloģisko procesu pētnieks, varēja prezentēt savu Baltijas jūras Latvijas krasta procesu atlantu latviešu un angļu valodā, bet Jūrmalas pilsēta parādīt savas praktiskās sekmes priekškāpas atjaunošanā un tās nostiprināšanā ar kārklu spraudeņiem 2008. gada pavasarī un vasarā, kas pierādīja, ka arī Latvijā mēs esam guvuši zināmus panākumus šajā jomā.

Plāni ir, rīcībai jāseko

Zemes degradācijas un krasta erozijas jautājumi ir tikuši iekļauti jau 1995. gadā pieņemtajā Vides politikas plānā Latvijai, tie ir pārceļojuši uz 2. Nacionālo vides politikas plānu 2004.-2008. gadam un tagad iekļauti sagatavotajā un Valsts sekretāru sanāksmē izsludinātajā 3. plānā, ko atbilstoši Ministru kabineta Kārtības ruļļa prasībām formāli sauc par Vides politikas pamatnostādnēm 2009.-2015. gadam. Tomēr jāņem vērā, ka pat ļoti sekmīga vides politika nevar pilnībā aizvietot zemes politikas iztrūkumu vai piekrastes aizsardzības koncepcijas neesamību. Pat tad, ja 2008. gada 13. oktobrī valdībā akceptētās Zemes politikas pamatnostādnes tiks īstenotas paātrinātā termiņā, mēs vēl ilgi cīnīsimies ar likumdošanas baltajiem caurumiem un sastapsimies ar grūtībām reālu projektu īstenošanā. Piekrastes aizsardzība ir ietverta arī starptautiskajos līgumos; kā pozitīvs aspekts jāpiemin HELKOM Baltijas jūras Rīcības plāns, kas pirmo reizi Baltijas jūru vērtē kopā ar tās piekrasti kā vienotu ekosistēmu un kurā pilnībā integrēti piekrastes apsaimniekošanas jautājumi saistībā ar piekrastes plānošanu, tādējādi ļaujot samazināt krasta erozijas riskus, lai saglabātu gan piekrastes biotopus, gan tradicionālo zvej-nieku vidi un sadzīvi. Tomēr minētais plāns katrā dalībvalstī ir jāiedzīvina ar saviem nacionālajiem normatīvajiem un praktiskajiem instrumentiem, kuri tieši krasta aizsardzības un plānošanas jomā Latvijā vēl nav izveidoti.

Atstājot nākotnes analīzei tādu visnotaļ interesantu tēmu kā erozijas procesi Latvijas iekšējos ūdeņos, pēdējās dekādēs Latvijas Baltijas jūras krastā mēs varam koncentrēties uz posmu Pāvilosta–Jūrkalne, uz Staļģeni un uz dilstošo Kolkas ragu, bet Rīgas līča piekrastē vērtēt Engures, Mērsraga, Lapmežciema krastu problēmas, aplūkojot arī Jūrmalas pilsētu ar tajā atrodošos un apdraudēto Latvijas valsts prezidenta rezidences pakāji un nesavtīgās Kauguru iedzīvotāju palīdzības rezultātā nosargāto tautā populāro krodziņu «Kūriņš» Kaugurciema ielas galā. Līdz šim Jūrmalas pilsēta vislielāko jūras viļņu triecienu saņēmusi tieši 1967. gada rudens vētras laikā, kad ūdens līmenis Rīgas līča dienvidu daļā pacēlās par vairāk nekā diviem metriem virs Baltijas jūras nulles atzīmes, Daugavas grīvā tuvojoties Rīgas HES lejas bjefam, sasniedzot gandrīz pat 2,5 m atzīmi, bet nākamā 1969. gada rudens vētra vairāk skāra Baltijas jūras piekrasti. Pēc relatīvi klusākiem astoņdesmitajiem gadiem deviņdesmito gadu beigās un divdesmit pirmā gadsimta sākumā, jo sevišķi 2005. gada janvārī, tika fiksēti ļoti spēcīgi vēji un sasniegti samērā augsti ūdens līmeņi, kas liek pārvērtēt mūsu iepriekšējos uzskatus par samērā lielu stabilitāti Baltijas jūrā un pārrēķināt samērā lēzenās novērojumu rindas, ieviešot tajās straujāka kāpuma faktoru. Tomēr jāsecina, ka vēl lielāks erozijas procesa ātrums konstatēts Atlantijas okeāna un Ziemeļjūras krastā, Apvienotā Karaliste gadā zaudē kvadrātkilometrus un kopā ar Nīderlandi jau ievērojami pastiprinājusi savos būvnormatīvos izvirzītās prasības attiecībā uz piekrastes vai zemo platību apbūvi.

Smiltis un betons

Saistībā ar «KIMO» organizēto konferenci Jūrmalā jau pieminēju dažu valstu pieredzi piekrastes videi draudzīgā uzturēšanā. Tiesa gan, šis «draudzīgums» atbilst attiecīgo valstu vides politikai un tās realizācijai, Latvijas apstākļos grūtāk iedomāties, ka smilšu ieguvi lielākā dziļumā kopā ar visām dzīvotnēm un to pārsūknēšanu uz krasta profilu un deponēšanu tajā aktīvas erozijas posmā seklumā bez IVN procesa veikšanas varētu uzskatīt par videi ļoti draudzīgu pasākumu, tomēr tieši šādā veidā tiek uzturēts Nīderlandes krasts gandrīz visā tā garumā, šim nolūkam izmantojot aptuveni 12 miljonus kubikmetru smilšu gadā jeb aptuveni 200 tūkstošus kubikmetru smilšu gadā uz vienu piekrastes kilometru. Smiltīm pēc savām īpašībām jābūt līdzīgām papildināmā profila dabīgajām smiltīm. No piegādātajām smiltīm vismaz puse tiek pārvietota tālāk ūdens darbības rezultātā, bet līdz 10% tiek aizpūstas vēja erozijas rezultātā sausās vasarās. Veikt tādu Sīzifa darbu Nīderlandes piekrastes aizsardzībai pieprasīja lielā 1953. gada vētra, kuras laikā dzīvību zaudēja tūkstošiem piekrastes iedzīvotāju; tas pamatots labā izpētē, juridiski bāzējas Nīderlandes Ūdens likumā un pakārtotajos normatīvajos aktos, atbilst piekrastes aizsardzības stratēģijai.

Kaut arī gan smilšu ieguves zonā, gan depozīcijas zonā dzīvotnes tiek sabendētas, šāds risinājums tomēr viņiem šķiet labāks par piekrastes nostiprināšanu ar betonu vai metālu, krasta dabīgo funkciju pārveidošanu un biocenozes pilnīgu pārraušanu. Šādus zaudējumus dzīvotnēm daudzās valstīs kompensē ar mākslīgu polietilēna rifu iegremdēšanu izsmeltajos grunts karjeros, rifos samērā ātri atgriežas dažas no savu mājvietu zaudējušajām sugām un, iespējams, ierodas arī kādas jaunas šādus plastmasas ērmus mīlošas sugas.

Smilšu pārvietošanu piekrastes profila ietvaros plāno arī Lietuvas pilsētas Palangas atbildīgās amatpersonas, jo pēc pēdējos gados būtiskajiem pludmales platības zaudējumiem vētru laikā jau iegādāts neliela izmēra kombinētais «Wassermaster» tipa agregāts, lai sāktu smilšu papildināšanu pludmales profilos jau 2009. gada sezonā.

Aicinu uz diskusiju

Pēc Dr. Gunta Eberharda sniegtās informācijas, arī Latvijas krastā saistībā ar klimata pārmaiņām tieši apdraudējumi pašlaik ir jau aptuveni 20 apdzīvotām vietām un aptuveni 120 dažādām būvēm, to skaitā daudzām vēsturiskām būvēm. Ko domā darīt šīs pašvaldības? Vai tās apmierināsies ar slikti koordinētiem atsevišķiem pasākumiem vai pat ar atsevišķu piekrastes zemju īpašnieku pašdarbību ar neprognozējamām sekām kaimiņiem? Ko plāno Jūrmala? Vai tā arī nākamajā gadā turpinās priekškāpas nostiprināšanu ar kārklu spraudeņiem, kas izturējuši līdz decembra beigām, vai plānos kādus papildu pasākumus? Vai šādiem darbiem ir atbilstoša un pietiekama normatīvā bāze, tehnika, finansējums? Tie visi ir 2009. gadā aktuāli un strauji risināmi jautājumi. Līdz ar šo rakstu es gribētu sākt diskusijas par Latvijas piekrastes aizsardzības šodienas pieredzi un nākotnes nepieciešamībām un plāniem, gan uzaicinot interesentus turpināt diskusijas par manis aizsākto tēmu «Vides Vēstīs», gan rakstīt uz Vides ministriju. Jo arī ierobežota budžeta apstākļos šis jautājums 2009. gadā noteikti būs svarīgs kādai no piekrastes pašvaldībām vai piekrastes pilsētām. •