Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

Mamma – mans klusais, neizsīkstošais un mīlošais atbalsts itin visā, ko daru.

LNF vadība: priekšsēdētājs Aivars Garda un vietnieces (no kreisās) – Liene Apine, Ilze Liepa, Steidzīte Freiberga un Līga Muzikante. Esmu laimīga un pateicīga dzīvei, ka tā man ir ļāvusi sastapt šādus draugus un domubiedrus. Ne mirkli nevilcinoties, varu uzticēt viņiem savu dzīvību.

Ar Zaļo skolu Slīteres purvā.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 4 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Zaļā skola dod cilvēkiem spārnus

Anitra Tooma;
foto no Ilzes Liepas personīgā arhīva


Nezaļajās aprindās Ilze Liepa vairāk pazīstama kā «Gardas meitene», bet zaļajiem viņa ir Vides aizsardzības kluba Zaļās skolas vadītāja, kas pirms kādu laiku panīkušo projektu padarījusi par mums nozīmīgu dzīves sastāvdaļu. Kaut Ilzei ir tikai 28 gadi, paveikts daudz. Ilze studējusi kultūras teoriju, vēsturi un vadībzinības Latvijas Kultūras akadēmijā. Gadus septiņus viņa ir Latvijas Nacionālās frontes (LNF) priekšsēdētāja vietniece. Ir žurnāliste laikrakstā «DDD», strādā arī ekoloģiskās izglītības apgādā «Vieda». Viens no vaļaspriekiem – flamenko.


Pašlaik dzīve nav tāda, par kādu savulaik sapņojām. Depresija sabiedrībā ir milzīga... Ko darīt?

Tā kā pirms rītausmas vienmēr iestājas visdziļākā tumsa, varam sevi stiprināt ar domu, ka bieži vien tikai vissliktākajos apstākļos iespējams sasniegt vislabākos rezultātus. Šis ir pārmaiņu laiks. Varas elites nihilisms un savtība rosinājusi jaunu atmodu. Uz LNF biroju arvien biežāk nāk cilvēki, kas gadiem ilgi pacietīgi, bet bez rezultātiem cerējuši, ka veselais saprāts šajā valstī ņems virsroku, ka mūsu Tēvzeme reiz kļūs patiesi brīva. Tagad arī viņi paši ir gatavi atkal ko darīt, lai situācija Latvijā mainītos uz labu.

Atbilde uz jautājumu, ko darīt, ir viena: sākt domāt plašāk par kategorijām «es», «man», «gribu» un, protams, likuma ietvaros, sākt rīkoties pašam, lai novērstu visaptverošo netaisnību.

Ko vari teikt par 13. janvāra nemieriem?

Es negāju uz šo pasākumu, jo, manuprāt, tas jau sākotnēji bija iecerēts tikai kā sabiedrības tvaika nolaišana un dažu politiķu spalvu spodrināšana. Lauku cilvēki, atbraukuši no Latvijas malu malām, pilni ar sašutumu, dusmām, cerībām uz pārmaiņām, tikai vīlās. Viņi varēja noklausīties vien pāris runu un dažas dziesmas. Tālākie notikumi bija baisi, bet loģiski, jo emocijas bija galēji sakāpinātas. Es jau jutu, ka varētu būt grautiņi, jo zinu, latvietis ilgi vīksta dūri kabatā, bet, kad sasniegta zināma pacietības robeža, kļūst neaprēķināms, tad viss var notikt.

Šajos apstākļos rodas aizvien vairāk lieko cilvēku. Arī skatoties uz planētu kopumā, – saprotam, ka Zeme ir cilvēku pārapdzīvota. Taču, kad par liekajiem kļūst pazīstami cilvēki, viņu no sirds ir žēl. Man šķiet, ka pašlaik visbezpalīdzīgākie jūtas cilvēki, kam ir materiālistiska dzīves uztvere. Bet tas, ka vairs nevar nopirkt visus krāmus, pēc kā roka sniedzas, nav nekas briesmīgs.

Pareizi, visvairāk krīze skar materiālistiski tendētus cilvēkus. Visi skandina: «Krīze, krīze...» Tad es arī sāku domāt, kā tā ir mani ietekmējusi: paēdusi esmu, jumts virs galvas ir, abas rokas, abas kājas un galva vietā – par ko bēdāties? Cilvēkiem vajag vairāk domāt ar galvu un loģiski izsvērt apkārt notiekošo, nevis masveidā ļauties paralizējošām bailēm no krīzes. Nevarēs nopirkt trekno desu – ēdīsim kāpostus un burkānus un būsim daudz veselāki! Ja kādu vairs neaicina uz bezmaksas ballēm, tas taču neliedz priecāties par dzīvi, baudīt jaukus mirkļus kopā ar tuvajiem. Bet liekie, kā tu viņus sauc, – tā ir sāpīga tēma, jo, kā zināms, «kam nav, tiem atņems vēl vairāk». Krīzi sāpīgi izjūt arī tie, kuri kā eiforijā dzīvojuši pāri saviem līdzekļiem – ņēmuši nepamatoti augstus kredītus utt.

Ja valsts prezidents tev vaicātu, kas jādara, lai Latvija, līdzīgi kā Butāna, būtu laimes zeme, ko tu ieteiktu?

Aicinātu būt pašaizliedzīgam patriotam un saņemties drosmi beidzot novērst okupācijas sekas. Lai to paskaidrotu, atkāpšos pāris soļu vēsturē. Mēs visi zinām, ka 1940. gadā Latvijā notika liela netaisnība – Latviju okupēja Krievija, liela daļa tautas tika izsūtīta, nogalināta un citādi iznīcināta. Latvija ir vienīgā man zināmā valsts pasaulē, kur, pārkāpjot visus starptautiskos likumus, okupētājvalsts ieveda un atstāja militāros un civilos okupantus. Viņi nāca ar tankiem un aiz tankiem. Viņi joprojām te dzīvo. Rezultātā latvieši kļuvuši par minoritāti – paši savā zemē! Rīgā pašlaik dzīvo 37% latviešu, Daugavpilī – 13%... Līdzīgi skaitļi ir vēl vismaz septiņās lielākajās Latvijas pilsētās. Etnogrāfi un demogrāfi atzinuši: ja kāda tauta savā zemē ir mazāk par 75% no kopējā iedzīvotāju skaita, tā vairs neattīstās un tuvojas iznīcībai. Savukārt okupanti un viņu pēcteči šeit iegūst aizvien lielāku teikšanu. Es nezinu citu valsti, kas nebūtu pēc okupācijas atzīšanas ar likumu spēku izraidījusi no savas zemes okupantus. Mēs viņus atstājām… Pēc neatkarības atgūšanas valstī nebija pietiekamas politiskās gribas, lai šo problēmu atrisinātu. Teikšu vēl skarbāk – tas notika apzināti. Vēl vairāk – viņi ieguva pilsonību un aizvien lielākas pilnvaras latviešu nācijas pazemošanā.

Tāpēc pats galvenais ir rūpes par pamatnācijas izdzīvošanu, jo šis ir vienīgais stūrītis uz visas plašās planētas, kur Dievs zemīti ierādījis mums, latviešiem. Katra latvieša svēts pienākums ir rūpēties, lai mēs kā tauta izdzīvotu un attīstītos. Latvijā jābūt vismaz šiem 75% latviešu, ja mūsu ir mazāk, sākas tautas bojāeja, kultūras un valodas pagrimums. Tādēļ, ja gribam izdzīvot kā tauta, valdībai, prezidentam jāstrādā pie likuma izveides, kas saskaņā ar starptautiskiem likumiem paredzētu cilvēku, kuri atbilst okupantu statusam, izraidīšanu uz viņu etnisko dzimteni.

Viss, ko es daru, ir ar domu arī par maniem bērniem, kas noteikti būs. Es esmu sieviete un nevaru nedomāt par nākotni. Es gribu, lai latvieši ir saimnieki savā zemē, – tā ir mana karstākā vēlēšanās. Ja man ir dotas zināšanas un izpratne par notiekošo un es redzu netaisnību, bet neko nedaru, lai to novērstu, tad es kļūstu nolaidīga pret labo, pareizo un skaisto.

Pasauli sagaida lielas pārmaiņas. Piemēram, redzu, kā Latvijā atkal pacēlies jauns patriotisma vilnis, kas, paldies Dievam, pieņemas spēkā. Par to pārliecinos, strādājot laikrakstā «DDD» («Deokupācija, dekolonizācija, deboļševizācija»), kam jau nosaukumā ietverta piedzīvotās vēsturiskās netaisnības novēršana.

Nu jau aizvien vairāk valstsvīru pēc Ata Slaktera neveiksmīgās izrunāšanās angļu valodā ziņo, ka turpmāk ar medijiem un Eiropā runās tikai latviski...

Jau sen tā vajadzēja darīt. Latvijā latviešiem ir jārunā latviešu valodā. Es krievu valodu Latvijā lietoju tikai sarunās ar cilvēkiem, kuri pie mums atbraukuši no ārzemēm. Ja mani kāds uzrunā krievu valodā, pirmais, ko saku: latviski, lūdzu! Tikai jārēķinās, ka bieži vien pretī var saņemt zākas: kas tā par suņu valodu utt. Taču lai tas nebiedē, mums, latviešiem, ir jātur godā un cieņā sava latvietība – valoda, kultūra, tauta. Jādzīvo ar augsti paceltu galvu, jo esam sena un sirdsgudra tauta, mēs nedrīkstam ar lavierēšanu starp labo un ļauno paši sevi pazemot un noniecināt.

Un ko dari, ja tevi uzrunā angļu valodā?

Zini, tā mani neuzrunā neviens šeit dzīvojošs cittautietis. Mēs taču zinām stāstus par to, kā pie mums atbraukušie ķīnieši vai citu tautību pārstāvji pēc mēnešiem trim jau runā latviski. Bet te – cilvēki nodzīvojuši Latvijā visu mūžu un nav iemācījušies pateikt ne paldies, ne lūdzu! Es neticu, ka viņi visi ir analfabēti vai garīgi atpalikuši. Tas liecina par attieksmi, cieņas trūkumu un neizpratni, kas noticis.

Vai tā nav pērļošanās? Mēs taču esam vienas sugas pārstāvji, un parasts cilvēks par savu dzīvesvietu izvēlas tādu, kur ir ērti un silti, bet, ja tundrā nav tik labi, viņš apmetas uz dzīvi jaukākā un civilizētākā vietā.

Tas ir kosmopolītisks skatījums, utopiska un, manuprāt, netaisna vīzija. Es esmu savas zemes un tautas patriote un tādai pozīcijai nevaru piekrist. Krievu filozofs Berdjajevs ir teicis: patiesa kultūra ir iespējama tikai caur nacionālo identitāti. Tas nozīmē, ka, piemēram, Gēte, radīdams «Faustu», pasauli izrotāja ar savu vācisko identitāti. Vai Puškins – ar krievisko, Rainis – ar latvisko identitāti. Tas ir vēl viens pierādījums, cik svarīgi ir nezaudēt sevi. Bet latvietis pašlaik ir saliecies deviņos līkumos, kļuvis nevajadzīgi piekāpīgs, pārprasti tolerants. Jā, tas it kā ir ērti un vieglāk, taču, vai tāpēc esam šajā pasaulē piedzimuši, lai ietu ērtākos un vieglākos ceļus? Mana pārliecība ir – ja esi piekāpīgs pret ļaunumu, tu kļūsti nolaidīgs pret labo. Tā kā esmu studējusi to, kā veidojas tautas, kā tās attīstās, un zinu, kā tās iet bojā, man šīs zināšanas ir jāliek lietā. Es nevaru klusējot noskatīties savas tautas bojāejā, lauksaimniecības iznīcināšanā, veselības, valsts drošības un izglītības sistēmas degradācijā. Šo uzskaitījumu var turpināt ilgi. Par to ir skaļi un atklāti jārunā, jāvēršas pie politiķiem un jāpieprasa no viņiem atbildība, aktīva rīcība šo nejēdzību novēršanā. Citādi sanāk, ka pašlaik mēs kā akli, veci zirdziņi tipinām pretī bezdibenim. Es neesmu bērītis, kas padevīgi tipinās uz kautuvi. Es jau tagad piesitu pakavus un saku — NĒ! Latvijai ir iespējas plaukt un zelt, tikai vajag gribēt! Mums patiešām ir visas iespējas: bagātīga, skaista, daudzveidīga un vēl tīra zeme, gudri cilvēki un darba tikums. Viss ir tikai pašu rokās!

Kuri cilvēki ir tavas dzīves «stūrakmeņi»?

Par tādiem uzskatu divus cilvēkus. Pirmais ir mans vecaistēvs Edgars Liepa – cēls, lepns, gudrs vīrs. Viņš vadīja Kārļa Ulmaņa miesassardzi, pēc krievu ienākšanas gadus astoņus slēpās mežā, kamēr kaimiņi viņu izdeva čekai.

Vēl tagad atceros: mūsmājās bija liels galds ar galdautu līdz zemei. Un tur apakšā bija mana leļļu māja. Kad pie vectēva ciemos sabrauca viņa draugi leģionāri, partizāni un citi tā laika izstumtie, viņi sasēda ap lielo galdu, runājās, uzdziedāja... Bet es tur apakšā sēdēju klusa kā pelīte un visā noklausījos. Vēl tagad man atmiņā tie lielie armijas zābaki, kas vīriem bija kājās. Vēlāk jau mani atklāja, tad tie prieki beidzās.

No vectēva guvu pirmo izpratni, kas dzīvē ir patiesas vērtības, kā arī nelokāmo, uzticīgo pārliecību par to, kas latvietim ir viņa zeme. Vispirms – Tēvzeme, tikai pēc tam personīgās vajadzības, un es nekad nemainīšu šo secību.

Bet pats nozīmīgākais «stūrakmens» manā dzīvē ir Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētājs Aivars Garda. Viņš bija lektors Kultūras akadēmijā un pasniedza priekšmetu «Jaunā laika pasaules izpratne». 1999. gada decembrī viņš Latvijas Universitātes avīzē publicēja rakstu «Latvija uz jauna gadu simteņa sliekšņa». Un mana sirds salēcās: re, viens cilvēks uzrakstījis to, ko dvēselē vienmēr esmu jutusi, tikai neesmu mācējusi ietērpt vārdos! Un tā sākās mūsu kopīgais ceļš, kas balstās uz Dzīvās Ētikas Mācības pamatiem. Tagad strādāju ne tikai laikrakstā «DDD», bet arī viņa vadītajā ekoloģiskās izglītības apgādā «Vieda». Iedrošinos teikt, ka Aivars Garda ir gudrākais un godīgākais cilvēks, ko esmu sastapusi. Viņš ir ne tikai uzticams Draugs, bet arī mans garīgais Skolotājs.

Kā tu nonāci uz zaļās takas?

Kā jau minēju, mans vectēvs apsargāja Kārli Ulmani un, ienākot krieviem, noslēpās mežā, naktīs viņš kopa savu dzimto zemīti un palīdzēja mātei un māsai. Čekas moku kambaros viņam sarāva rokas un kājas saites – vectēvs varēja paiet tikai ar kruķa palīdzību. Visu bērnības laiku kā uzticams draudziņš tecēju viņam līdzi un palīdzēju, visu padevu, pienesu. Viņš bija cilvēks ar zelta rokām, izgudrotājs un bitenieks. Mēs daudz laika pavadījām pie bitēm, bet tad, kad dravā darbi bija apdarīti, viņš man ļāva skriet uz mežu. Vispirms gan mēs kopā bijām tuvējo mežu izstaigājuši, pazinu katru stūrīti, lai neapmaldītos un zinātu pati pārnākt mājās.

Es neesmu pilsētas cilvēks, kaut tagad dzīvoju Rīgā. Man ik pa laikam jāaizbrauc uz mežu vai pie jūras – kaut vai mazliet ieelpot, lai uzkrātu spēkus.

Ar zaļajiem pirmo reizi satikos 2004. gada 23. februārī pie Krievijas vēstniecības; tur notika pikets, pieminot pirms 60 gadiem notikušo genocīdu Čečenijā, kad tika deportēta faktiski visa čečenu tauta, vairāk nekā puse no viņiem gāja bojā pa ceļam... Mūsu tautas vieno smags liktenis. Uz šo piketu ar zaļbaltzaļo karogu ieradās arī Vides aizsardzības kluba cilvēki. Viņu vidū bija Arvīds Ulme un Elita Kalniņa. Sākām runāties, aizrunājāmies par attieksmi pret Eiropas Savienību un konstatējām, ka mums ar Arvīdu domas sakrīt. Viņš ierosināja rakstīt Latvijas sabiedrības integrācijas fondam projektu. Man, protams, nebija nekādas izpratnes, kā to dara, bet sirds pilna, sašutums liels, zinu vismaz simt lietu, kāpēc mums tas nav vajadzīgs. Tā arī uzrakstīju savu pirmo projektu. Neviens jau neprasīja – būsim «par» vai «pret», piesakot projektu, lietojām vārdus «informēt par» utt. Pēcāk mūs izslavēja, ka esam vienīgie eiroskeptiķi, kas dabūjuši šai fondā finansējumu. Tolaik mūsu lozungs bija «Mans zelts ir mana tauta». Sagatavojuši informatīvos bukletus, kopā ar dzejniekiem, mūziķiem un kultūras darbiniekiem jūdzām zirdziņus un devāmies ceļā pa Latviju. Rīkojām pasākumus dažādās pilsētās, turklāt pa ceļam iegājām katrā lauku sētā un stāstījām cilvēkiem, kāpēc mums jāmīl sava zeme un ka nav nekādas vajadzības pēc kārtējās savienības un verdzības.

Pēc kāda laika Arvīds un Elita man vaicāja, vai negribu vadīt Zaļo skolu. Tas ir projekts, kas dažādos veidos pastāvot jau gadus divdesmit. Tolaik šī kustība bija pieklususi. Ieinteresējos, jo kopš bērnības jūtu lielu interesi par dabu un visu par un ap to. Turklāt man bija ļoti liela vēlme vēl studēt, tikai augstskolu piedāvājums mani neapmierināja. Ar prieku metos nezināmajā.

Un izveidoji skolu, kurā pati gribētu mācīties...

Tāda arī ir mana filozofija – es visu laiku mācos, un, ja ir cilvēki, kuriem patīk to darīt kopā ar mani, tad ir jēga rakstīt projektus, gādāt naudu un meklēt gudrus skolotājus. Tas ir mans dvēseles prieks. Viss, kas notiek Zaļajā skolā, mani pašu interesē un aizrauj. Manā vides izpratnē ietilpst viss: gan tauta, valoda un kultūra, gan koki, jūra, visa dzīvā radībiņa.

Zaļajā skolā notiek gan lekcijas, gan nodarbības, gan nometnes, gan ekskursijas un vēl daudz kas cits. Grūti pateikt, ko tik nesam darījuši šajos gados. Organizējot Zaļo skolu un cīnoties ar skeptiķiem, kas brīnās, kāpēc vajadzīgas arī filozofiskas un mākslinieciskas nodarbības, es saku: lai putns varētu lidot, viņam vajadzīgi divi spēcīgi spārni. Viens spārns ir nopietns un zinātnisks, kur profesori skaidro sarežģītas vides tēmas, bet otras spārns ir garīgais. Un tad runā gan etnogrāfi, gan folkloristi, gan garīgo alternatīvo enerģiju skaidrotāji. Skan dzeja, mūzika, apgūstam vides mākslu. Vienā nodarbībā uzzinām, kā un kāpēc, piemēram, siltināt māju, otrā nodarbībā gleznojam ar smiltīm. Paplašināta apziņa harmonizē cilvēku un tuvina dabai.

Šogad Zaļās skolas projektu ir atbalstījis Rīgas Vides aizsardzības fonds, tādēļ pagaidām esam droši, ka vismaz gada pirmos mēnešus ir iespēja turpināt Zaļās skolas nodarbības. Zaļā skola iepriekš periodiski ir saņēmusi arī Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu, tad regulāras nodarbības ir notikušas arī citviet Latvijā. Es ļoti ceru, ka mūsu mīļās nometnes, kas ir grūts, bet sirds darbs, iegūs atbalstu no VAF. Daudziem tās ir gaidītākās un gada skaistākās dienas.

Zaļā skola ir skola pieaugušajiem un īpaša ar to, ka viss notiek bez maksas, kas mūsdienu apstākļos, manuprāt, ir ļoti svarīgi. Ir daudz gudru un zināt gribošu cilvēku, kas nekad nevarētu atļauties aizbraukt uz trīs dienu nometni. Zaļajā skolā valda ģimeniskums, tajā var piedalīties visa ģimene – esam atvērti ikvienam interesentam. Vidēji uz nodarbībām nāk aptuveni 30 cilvēku, bet kopumā te ir mācījušies vairāki simti. Aptuveni 70% dalībnieku apmeklē gandrīz 60% nodarbību gadā. Nometnēs gan vietu skaits ir ierobežots, tad priekšroka ir tiem, kuri nāk uz nodarbībām regulāri.

Cilvēki iegūst zaļos spārnus. Kā viņi šīs zināšanas izmanto dzīvē?

Zaļās skolas galvenā jēga ir mainīt domāšanu. Un pēc tam pats cilvēks jau var mainīt arī apkārtējo patērētāju dzīves uzskatus. Daudzi vēlāk iesaistās vai nu citu zaļo organizāciju darbā, vai strādā pie dažādām programmām Vides aizsardzības klubā un citur. Aizvadītajā nometnē, Ineses Mailītes iedvesmoti, mēs pinām labo vārdu segu. Viens puisis, Latvijā populārs rokmūziķis, teica, ka viņam – rūdītam pasaules pilsonim – Zaļā skola ir atvērusi acis un devusi spēju ieraudzīt Latvijas skaistumu un unikalitāti. Globalizācijas tendences ir smagas, arvien vairāk cilvēku apzinās, ka tā tālāk dzīvot vairs nedrīkst. Esmu priecīga par katru, kurš to ir ieraudzījis un attapies.

Mūsu skolai ir sapnis, kuru gribam īstenot kopā «Dabas vēstniecības» pedagogiem, proti, Zaļajā skolā izveidot atzaru, kas veltīts ģimenēm ar maziem bērniem, lai viņi var darboties kopā. Tā jau šūpulī mēs varētu ielikt zaļo elpu. Ģimeņu atsaucība šai domai ir ļoti liela, un es ceru, ka varēsim šo ideju īstenot.

Zaļās skolas nodarbības notiek katru otro trešdienu. Lai uzzinātu precīzāk, kad un kur tās notiek, ieskatieties Vides aizsardzības kluba mājaslapā http://www.vak.lv vai arī rakstiet man uz e-pastu: zala.skola@inbox.lv.

Zaļā skola ir atvērta visiem interesentam. Ikviens ir laipni aicināts ar mums kopā izzināt, uzzināt un mainīties uz augšu. Kā teicis Platons: uz pareizo, labo un skaisto! •