Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Pelikānu radinieks jūraskrauklis

Ilmārs Tīrmanis

Lai gan gaisā šis spārnainis pēc ķermeņa uzbūves un lidojuma manieres vairāk atgādina garastainu zosi, bet peldot – dziļās iegrimes un augšup vērstā knābja dēļ – vairāk līdzinās gārgalei nekā pelikānam, sistemātiski viņš ietilpst pelikānveidīgo kārtā, – jūraskrauklis (Phalacrocorax carbo), internacionāli plaši pazīstams ar segvārdu kormorāns. Putns apdzīvo Eiropu, Āziju, Āfriku, Austrāliju un Ameriku. Sugai diferencētas sešas pasugas, no kurām Latvijā, visticamāk, sastopama galvenokārt tā sauktā kontinentālā pasuga sinensis. Ļoti iespējams, ka mūsu zemē iemaldās arī Atlantijas jeb nominālās pasugas pārstāvji, taču droši konstatēts neviens no viņiem te pagaidām nav.

Jūraskrauklis ir gājputns, kas caurceļotāja vai ligzdotāja statusā no siltajām zemēm Latvijā ierodas marta beigās, aprīlī, tāpēc tieši tagad ir laiks par viņu pastāstīt. Turklāt Latvijas Ornitoloģijas biedrība viņu nominējusi par 2009. gada putnu.

Riesta laikā nosirmo

Jūraskrauklis ir miesās visnotaļ brangs lidonis. Ja nav badojies, sver vairāk par diviem kilogramiem. Viņa garums varot sasniegt pat metru, lai gan visbiežāk tas svārstās robežās no 80 līdz 90 cm. Arī spārnu izpletums ir cienījams – vidēji 140 cm. Spārni – ne vien gari, bet arī samērā plati. Jūraskrauklim ir pagarš kakls, pagara aste, toties ne īpaši garas kājas.

Pa gabalu putns izskatās pilnīgi melns – kā krauklis. Un tāds arī ir, ja neskaita baltos vaigus un pakakli. Tiesa, pavasarī, faktiski – jau ziemas beigās, pieaugušie, vismaz trīs četrus gadus vecie putni «nosirmo». Sirmums gan ir tikai vizuāls efekts, ko rada baltas spalvas uz galvas un kakla. Tās izaug, putniem ietērpjoties riesta apspalvojumā. Vēlāk baltās spalvas pamazām nodilst. Pieaugušajiem putniem riesta laikā arī uz augšstilbiem ir baltu spalvu plankumiņi.

Divdesmit gadu laikā no aizsargājamas sugas kļūst par nīdējamu

Savulaik jūraskrauklis Latvijā skaitījās ļoti reti sastopams putns un bija pat iekļauts Sarkanajā grāmatā. Bet nu situācija krasi mainījusies. Pirms divdesmit gadiem, 1989. gadā, tika pierādīta jūraskraukļa ligzdošana Lubānā. Kopš tā laika šī suga sāka ne vien ātri, pārliecinoši ieviesties vēl vairākās vietās Latvijā, bet putnu skaits arī samērā strauji pieauga un – turpina pieaugt. Tagad kormorāni pie mums vairs nebūt nav retums. Ornitologi ziņo, ka 2008. gadā Latvijā ligzdoja jau aptuveni 1000 pāru, bet daži lēš, ka ligzdojošā populācija varētu būt 1500 pāru liela. Ir izveidojušās vismaz desmit stabilas kolonijas, no kurām lielākā daļa atrodas Latvijas dienvidaustrumos. Lielākās Daugavas austrumu krasta kolonijas lokalizējušās Lubānā (ligzdo aptuveni 150 pāru) un Ežezerā (ligzdo vairāk nekā 50 pāru). Toties perēkļu skaita ziņā varenākā kopiena meklējama uz rietumiem no Daugavas – Kaņierī (ligzdo bezmaz 500 pāru). Ievērības cienīgas kolonijas, kur ligzdu skaits rēķināms desmitos, izveidojušās Rāznas ezerā, pie Rīgas HES ūdenskrātuves, Engures ezerā, Papes jūrmalā. Papes kolonija, starp citu, izceļas ar to, ka ir Latvijā vienīgā, kas atrodas pie jūras, visas pārējās – iekšzemē. Jā, neraugoties uz pretenciozo sugas latvisko nosaukumu, pie mums pašlaik ir zināma tikai viena ar jūru tieši un cieši saistīta jūras kraukļu kolonija, kas atrodas uz kuģu vrakiem Papē.

Skaits tātad aug. Un Latvija šajā ziņā, starp citu, nu nepavisam nav unikāla: jau aptuveni ceturtdaļgadsimtu straujš kormorānu «uzplaukums», putnu skaita pamatīga palielināšanās notiek ļoti daudzās Eiropas valstīs, faktiski visā Eiropā. Sakarā ar to šī dzīvnieku suga pat tika svītrota no Eiropas Savienības Putnu direktīvas 1. pielikuma. Kāpēc tik straujš skaita pieaugums? Iemesls, visticamāk, nav viens. Nozīmīgākais, pēc speciālistu domām, ir veiksmīga līdzšinējo putnu aizsardzības pasākumu īstenošana. Lai kādi būtu iemesli, vienā otrā no Eiropas valstīm suga tagad uzplaukusi pat tiktāl, ka iekļauta medījamo dzīvnieku sarakstā. Tāpēc, ka atzīta par kaitīgu. Par kaitīgu – tāpēc, ka ēd zivis.

Šaut vai nešaut?

Lai nu ko, bet vienu nevar noliegt – jūraskraukļi ir bezkompromisa ihtiofāgi jeb zivjēdāji. Evolūcija viņu ķermeni pielāgojusi tieši zivju ķeršanai, kā arī ēšanai un pārnēsāšanai. Jūraskraukļi, protams, ir lieliski peldētāji un virtuozi nirēji. Pateicoties slaikajam rumpim, samērā garajam, lokanajam kaklam, slaidajam, galā noliektajam, asajam knābim un, lai arī īsajām, tomēr spēcīgajām, ar peldplēvēm bruņotajām kājām, putni spēj rezultatīvi vajāt zivis gan ūdens virspusē, gan dziļumā.

Neraugoties uz to, izplatītais uzskats, ka ikviens jūraskrauklis katru dienu notiesā vairākus kilogramus zivju, ir aplams. Tā ornitoloģiskajā literatūrā apgalvo putnu pētnieki. Viņuprāt, pieaugušais putns apēd ne vairāk par 600 gramiem zivju dienā. Ne vairāk! Parasti 300-500 gramu. Jā, bet zivju audzētāju, zvejotāju, makšķerētāju un citu ihtiofaunas «draugu» «pētījumos» parādās citi dati: katrs melnais draņķis ik dienu nobendējot no puskilograma līdz diviem kilogramiem nevainīgu zivtiņu, parasti 1,6 kilogramus. Ja apēstajām pieskaita ķertās, bet nenoķertās, tomēr savainotās zivis, no kurām daļa vēlāk nobeidzas, – varbūt zivju «mīļotājiem» ir taisnība? Ja kāds nelabvēlīgi noskaņots putnu nodarītā kaitējuma rēķinātājs analizē ilgāku laika periodu un ja šis cilvēks turklāt zina, ka jūraskrauklis ir ilgdzīvotājs, kas veiksmes gadījumā var nodzīvot pat pārdesmit gadu, viņam no šausmām droši vien mati slejas stāvus, bet no dusmām miesa sāk drebēt. Protams, katrs jau velk deķīti uz savu – putnu draugi uz vienu, ienaidnieki uz otru – pusi.

Tie jūraskraukļu nedraugi, kuri aktīvi nodarbojas ar zivkopību, sūdzas par to, ka no kormorāniem ir grūti atbrīvoties, mēģinot viņus aizbaidīt, tāpēc, lai gan Latvijā šī suga nepārstāv medījamo faunu, tomēr atsevišķām zivsaimniecībām izsniegta īpaša atļauja konkrēta īpatņu skaita nobendēšanai šaujot. Šajā sakarā ornitologi atkal pavelk deķīti uz savu pusi, sakot, ka «to var uzskatīt tikai par sekundāru pasākumu, kas rezultātu dod vien uz neilgu laiku, jo daba nemīl tukšumu, un, visticamāk, jau nākamajā sezonā šajā vietā ieradīsies citi putni, turklāt daudz vairāk». Domājams, viņi zina, ko saka. Turklāt jūraskraukli nemaz nav viegli nošaut... Loģisks ir ornitologu viedoklis, ka tiem zivjaudzētājiem, kuri par viņu biznesam jūraskraukļu nodarītajiem zaudējumiem saņem kompensāciju, nevajadzētu izsniegt arī atļauju putnu skaita ierobežošanai.

Pētīs ar Eiropas svētību

Lai plašā mērogā mēģinātu risināt ornitologu (patiesībā jūraskraukļu) un zivinieku konfliktus, Eiropas Savienībā jau 2004. gadā nolēma: jāorganizē speciāla darba grupa, kurā iesaistīti gan putnu pētnieki un zivsaimnieki, gan ekologi, gan arī birokrātisko iestāžu pārstāvji no 28 Eiropas Savienības valstīm un Tuvo Austrumu valstīm. Tiesa, grupas sarežģītā un garā nosaukuma saīsinājums INTERCAFE nezinātājam diezin vai asociējas ar putnu un cilvēku sadzīvošanas problēmu risināšanu, tāpēc atšifrēšu to: «Interdisciplinary Initiative to Reduce pan-European Cormorant-Fisheries Conflicts».

Aptuveni četrus gadus pēc nozīmīgā lēmuma pieņemšanas, t.i., pērn decembrī, Eiropas Parlaments nosprieda, ka beidzot jātiek skaidrībā, cik nopietns ir zivjēdāju putnu pāridarījums zivjēdājiem cilvēkiem un otrādi un kā novērst vai vismaz samazināt konfliktu starp abām pusēm. Eiroparlamenta lēmums paredz, ka INTERCAFE šogad jāizdomā ieteikumi jūraskraukļu «atturēšanai no dīķsaimniecībām».

Nu, lūk! Tāpēc Latvijas Ornitoloģijas biedrība, četrpadsmito reizi rīkojot akciju «Gada putns», par 2009. gada varoni izvēlējusies tieši jūraskraukli. Plānots, ka akcijas ietvaros LOB Latvijā veiks INTERCAFE izdomāto ieteikumu popularizēšanu un veicinās to ieviešanu. Iekams nav izdarīti pētījumi, protams, nevar droši apgalvot, ka kormorāni pārtiek galvenokārt no tām zivju sugām, kurām ir komerciāla vērtība, tāpēc pie reizes tiks izzināts, analizēts viņu apēstās barības daudzums un sastāvs. Paredzēts arī pamatīgāk apzināt šo putnu ligzdošanas un cita veida koncentrēšanās vietas, noskaidrot migrācijas ceļus, atpūtas un ziemošanas vietas, kā arī mēģināt noteikt precīzāku ligzdotāju, vasarotāju (neligzdotāju) un ziemotāju skaitu Latvijā. Galvenais minēto darbu virzītājs – ornitologs Kārlis Millers.

Daži ziemo Latvijā

Areāla ziemeļu daļā mītošie jūraskraukļi ir gājputni, tiesa, ligzdošanas vietas pamet samērā vēlu. Uzkrītošs putnu skaita pieaugums Latvijā notiek rudens migrācijas – caurceļošanas – laikā augusta beigās, septembra sākumā. Itin lielā daudzumā viņi sastopami arī septembra otrajā pusē, dažkārt pat vēl oktobrī.

Vienalga – rudenī vai tagad, pavasarī, – ja ir iespēja, pavērojiet: migrējošie putni, lidojot daudzi vienkop, mēdz izveidot glītu rindu vai pat kāsi – kā zosis. Ja ne viņu melnais apspalvojums, mazliet ieliektais kakls un pavērtais knābis, no lielāka attāluma jūraskraukļus šādā situācijā varētu sajaukt ar gāginātājām. Gan rudenī, gan pavasarī ceļotāji, lai atpūstos un remdētu izsalkumu, bieži apmetas dažādu ūdenstilpju tuvumā. Zivtiņas tur, protams, dabū trūkties.

Nedaudzi jūraskraukļi mēdz Latvijā ziemot – aukstās sezonas sākumā galvenokārt iekšzemē, bet, kad ezeri un dīķi pārklājas ar ledu, pārceļas pie jūras. Regulāri ziemotāji uzturas piekrastē uz dienvidiem no Liepājas, bet tie, visticamāk, nav mūsējie putni. Mūsējie, cik nu pagaidām zināms, ziemu pārlaiž Rietumeiropā un ap Vidusjūru.

Nokakā beigtu

Jūraskraukļi ir sabiedriski dzīvnieki. Šis sabiedriskums uzskatāmi izpaužas ligzdošanas taktikā. Kā jau minēts, viņi ligzdo kolonijās. Starp citu, nereti tajās iekļaujas arī citu sugu putni, visbiežāk – gārņi. Daudziem kopā, protams, drošāk! Ligzdas jūraskraukļi allaž ierīko cieši līdzās ūdenstilpēm vai ūdenstilpēs; var ligzdot gan uz zemes ūdens tuvumā, gan arī kokos un krūmos. Latvijā viņi pēcnācējus audzina galvenokārt kokos un krūmos, visbiežāk – ūdenī vai uz salām augošos. Uz zemes pie mums ligzdojošie putni perēkļus darina daudz retāk. Ja Latvijā būtu zivīm bagātas ūdenstilpes ar klinšainiem krastiem, jūraskraukļi, iespējams, ligzdotu uz klintīm. Daudzviet pasaulē (tostarp tepat kaimiņos – Igaunijā) viņi to labprāt dara.

Ligzdošanas kopējais periods Latvijas kormorāniem ir ļoti izstiepts – sākas aprīlī, beidzas septembrī. No siltajām zemēm viņi atgriežas, jau sadalījušies pāros, un sameklē savas vecās ligzdas, kuras salabo, vai darina jaunas no sausiem zariem, no ūdens augiem. Darbošanos ap ligzdām parasti pavada paskaļa urkšķēšana.

Pilnā dējumā ir trīs četras gaiši zilas, retāk zaļganas olas. Tās tiek perētas mēnesi vai bezmaz mēnesi. Mazuļi – tipiski ligzdguļi, kas perēkļos pavada aptuveni piecdesmit dienas. Visu šo laiku viņus aprūpē un baro abi vecāki. Baro diezgan savdabīgi: pieaugušais putns plati atver knābi un daļēji atrij zivi; mazulis dziļi iebāž mātes vai tēva knābī savu knābi (ar visu galvu) un izvelk pussagremoto maltīti. Apmeklējot jūraskraukļu ligzdošanas koloniju vietas, nevar neievērot, ka šiem putniem ir ļoti kodīgi ekskrementi – viss augājs zem un ap ligzdām ātri aiziet bojā.

Medī kolektīvi

Iepriekš jau akcentētais jūraskraukļu sabiedriskums bieži vien pierādās arī viņu medību taktikā. Lai gan itin rezultatīvi spēj sarūpēt sev ēdmaņu vienatnē, putni labprāt rīko kolektīvās medības. Proti, nolūkojuši zivju koncentrēšanās vietu, daudzi vienlaikus ielenc to puslokā un, skaļi dauzot ar spārniem pa ūdeni, peld krasta vai sēres virzienā. Dzinēju loks arvien vairāk sašaurinās, sašaurinās – līdz klāt laiks uzbrukumam...

Barības meklējumos jūraskraukļi spēj dziļi un ilgi (pat pusminūti ar vienu ieelpu) nirt, tomēr, ja ir izvēle, labprātāk medī seklumā. Medījot katrs uzbrucējs, kurš panācis medījumu, vispirms sit tam ar līko knābi, pēc tam paķer traumēto upuri, uzpeld virs ūdens, pasviež laupījumu augšup, atpleš knābi un atkal noķer – tā, lai zivs trāpītu viņa rīklē ar galvu pa priekšu. Šādām izdarībām vispiemērotākās ir līdz divdesmit centimetrus garas, slaikas zivtiņas.

Dzīvojot svabadi, jūraskraukļi medī tikai diennakts gaišajā periodā. Bet kāds aziātu jau aptuveni 13 gadsimtus praktizēts zvejniecības paņēmiens liecina, ka putni var veiksmīgi iegūt laupīju arī nepietiekamā apgaismojumā. Ukai – sensena zivju iegūšanas metode, izmantojot puspiejaucētus jūraskraukļus. Cilvēki – ukaisti – «apgredzeno» kormorānus ar metāla kakla gredzenu, kas paredzēts par traucēkli lielāku zivju ierīšanai. Zvejā dodas vakaros, kad izplēn dienasgaisma. Pirms ņem putnus līdzi laivā, piesien tos virvē. Sasnieguši zvejas vietu, cilvēki aizdedzina lāpas un sāk klauvēt pa laivas sāniem. Gaisma un klaudzieni piesaista zivju uzmanību, tās tuvojas. Ūdenī tiek ielaists viens vai vairāki jūraskraukļi. Līdzko putns noķer zivi, viņu ievelk laivā un konfiscē noķērumu. Tā vai apmēram tā, darbojoties ar vienu vai – biežāk – vairākiem kormorāniem, japāņi zvejo joprojām. Tiesa, mūsdienās tas tiek darīts galvenokārt tūristu izklaidēšanai.

Jūraskraukļi, ja cilvēki viņiem to ļauj un netraucē, daudz ko dara kolektīvi – ne tikai ligzdo, ķer zivis, migrē, bet arī atpūšas. Pēc garāka lidojuma vai pēc medībām putni bariņā satupstas uz kādas sēres, sēkļa, vai uz akmeņiem, vai kokos. Atpūtu viņi nereti apvieno ar dobju ieurkšķēšanos un ļoti bieži – arī ar žāvēšanos, vēdināšanos, proti, ilgu laiku tur izplestus spārnus. Jau viduslaikos cilvēki jūraskrauklī, kurš žāvē spārnus, saskatīja zināmu līdzību ar krustu, tāpēc dažkārt putnu izmantoja kristīgajā heraldikā. •

Ja esat novērojis jūraskraukļu barus, to ligzdošanas kolonijas, Latvijas Ornitoloģijas biedrība lūdz par to ziņot akcijas koordinatoram Kārlim Milleram
juraskrauklis@gmail.com; tālr. 29252138
vai LOB birojam
putni@lob.lv; tālr. 67221580;
pasta adrese Kalnciema iela 27-18, Rīga, LV–1046.