Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Sarkanacu kokvarde – dabas brīnums terārijā

M. Sc. Dmitrijs Teļnovs,
Latvijas Entomoloģijas biedrība; autora foto


Visi zina, ka daudziem tropu joslā mītošiem augiem un dzīvniekiem raksturīgas košas krāsas: skaistās orhidejas, pāvu, papagaiļu un paradīzes putnu košais spalvu tērps, tropiskie tauriņi... No šiem krāšņajiem dabas veidojumiem neatpaliek arī tādi klusi un nemanāmi dzīvnieki kā vardes. Ceru, ka gandrīz ikviens Latvijas iedzīvotājs kaut reizi ir sastapies ar sarkanacu kokvardi. Protams, ne jau tieši! Šīs sugas attēlu par savu simbolu ir izvēlējies veikalu tīkls «Rimi».


Sarkanacu kokvarde Agalychnis callidryas pieder bezastes abinieku kārtas kokvaržu (Hylidae) dzimtai. Lai arī kokvardes ir sastopamas galvenokārt mitro tropu mežu joslā, arī Latvijas dienvidrietumos brīvā dabā var novērot parasto kokvardi (Hyla arborea). Sarkanacu kokvardes dabiskais izplatības areāls aizņem Centrālamerikas lielāko daļu – no Meksikas dienvidiem līdz Kolumbijas piekrastes ziemeļu daļai. Šī suga apdzīvo galvenokārt līdzenuma lietus mežus un Andu priekškalnes zonu, bet izvairās no vēsiem un tumšiem kalnu mūža mežiem. Parasti sarkanacu kokvardes sastopamas upju ielejās vai citu ūdenstilpju tuvumā. Dabā tās apdzīvo augšējo un vidējo koku vainagu stāvu, tuvāk zemei nokāpj vienīgi vairošanās un riesta laikā.

Varžu karaliene

Kā jau tas dabā ierasts, sarkanacu kokvaržu mātītes ir lielākas un korpulentākas, tēviņi – slaidi. Pieaugušas mātītes sasniedz 7,5 cm garumu, savukārt tēviņi parasti ir 5-6 cm gari. Sugas dienišķais uzturs ir dažādi bezmugurkaulnieki, sīkas ķirzaciņas, nelielas citu sugu vardītes un pat nepieaugušie grauzēji. Šķiet, viss tāpat kā parastajām vardēm. Kāpēc tad abinieku pētnieki sarkanacu kokvardi uzskata par unikālu un cildina par varžu karalieni?

Sarkanacu kokvardes ķermeņa krāsojums ir ļoti košs: mugura – gaiši vai tumši zaļa, lielās, izteiksmīgās acis – spilgti sarkanas, ķermeņa sāni – zilganvioleti svītraini, kājas – koši oranžas. Dažām sugas dienvidu populācijas vardēm acis ir Burgundijas vīna krāsā, tādēļ tās savulaik sauca par rubīnacu kokvardēm. Savulaik man skolā, bioloģijas stundās, mācīja, ka uzkrītošos brīdinājuma toņos rotājas indīgas un neēdamas sugas. Taču sarkanacu kokvardes nav nedz indīgas, nedz neēdamas. Vēl vairāk – sarkanacu kokvardes spēj pārvaldīt sava ķermeņa krāsas, «ieslēdzot» vai «izslēdzot» kādu no tām. Sajutusi briesmas, kokvarde nekavējoties sāk demonstrēt spilgtās kājas un svītrotās vēdera malas, lai samulsinātu un atbaidītu potenciālo plēsēju.

Sarkanacu kokvardes ir aktīvas krēsla stundās. Dienā tās atpūšas, savelkot visas četras kājas zem vēdera un pārvēršoties par zaļai lapiņai līdzīgu kamolu. Bet kā ar milzīgajām sarkanajām acīm – vai tās nenodod saimnieci? Lai miega laikā kontrolētu situāciju visapkārt, sarkanacu kokvardes acis pilnībā ciet never, tās pārklājas ar maskējošiem plakstiņiem, caur kuriem var vērot apkārtni.

Atšķir briesmīgās vibrācijas

Bet kā pasargāt ikrus no tropos sastopamajām čūskām, kas specializējušās pārtikt no varžu ikriem, un dažādiem putniem un pērtiķiem? Līdzīgi citiem savas dzimtas pārstāvjiem, arī sarkanacu kokvardes ikrus dēj uz augu lapām vai stublājiem virs ūdens, nevis tieši ūdenī. Ikru attīstības laiks ir ļoti īss – vien sešas septiņas dienas. Pats interesantākais ir tas, ka kurkulēni, vēl esot ikros, spēj sajust vibrācijas, ko tuvojoties rada čūska vai kāds cits plēsējs. Tāpēc tie jau trīs dienas pirms plānotā izšķilšanās laika spēj pārplēst ikru apvalku un patverties no plēsēja, iekrītot ūdenī! Šāda parādība citām dzīvnieku sugām nav novērota. Ūdenī kurkulēni pavada no trim nedēļām līdz pat vairākiem mēnešiem. Zinātniekiem nav skaidrs, kā tieši kurkulēni uztver plēsēju kustības. Ir tikai novērots, ka kurkulēni atšķir bīstamās vibrācijas, ko rada čūskas vai ķirzakas kustības, no nekaitīgām – tādām, kuras rada lietus vai vējš. Un tas nu tiešām ir karalienes cienīgs noslēpums!

Sacenšas kratoties

Šai sugai ir visai dīvains paņēmiens, kā tēviņi savā starpā sacenšas par mātītes labvēlību. Divi konkurējošie tēviņi nosēžas viens otram pretī uz lielas lapas vai zara. Tad abi konkurenti sāk lapu šūpot. Lielie piesūcekņi pie kāju pleznām palīdz tiem stingri turēties pie «strīdus koka». Uzvar tas tēviņš, kurš lapu var sakustināt stiprāk. Dažkārt pat izdodas pretinieku no lapas nokratīt. Tā kā sarkanacu kokvardes jau no «bērnības» ir ļoti jutīgas pret dažādu veidu vibrācijām, tās jūt, ja pretinieks ir spēcīgāks vai lielāks. Lūk, noskaidrots uzvarētājs. Bet ko tad mātīte? Izrādās, monogāmija tām ir svešs jēdziens. Vairošanās sezonā, kas dabiskajā vidē ir no maija līdz novembrim, mātītes ikrus nērš vairākkārt un katru reizi izvēlas citu partneri. Izrādās, šādi tiek nodrošināta sugas pārstāvju gēnu daudzveidība. Citiem vārdiem sakot, pēcnācējiem šādi paaugstinās izdzīvošanas izredzes.

Katru vakaru, pamodusies pēc dienas miega, sarkanacu kokvarde ar ķepām noplēš no sevis izžuvušo gļotu pārvalku, kas visu karsto dienu viņu aizsargājis no izžūšanas. Noplēš un... apēd. Dabā nav nekā lieka!

Audzē nebrīvē

Visas aprakstītās īpatnības, kas bieži vien ir pretrunā ar vispārpieņemtiem dabas likumiem, nodrošina labāku sugas izdzīvošanu. Sarkanacu kokvarde Centrālamerikā ir plaši izplatīta un bieži sastopama abinieku suga. Nebrīvē šīs vardes audzē tikai no 1995. gada, bet Latvijā tās parādījās vien pirms gada. Sarkanacu kokvaržu turēšana terārijos ir saistīta ar zināmām grūtībām, taču dzīvnieku eksotiskās krāsas un interesantā uzvedība jau padarījusi tās par abinieku cienītāju mīlulēm.

Pērkot kokvardes vai citus savvaļas dzīvniekus zooveikalā, vienmēr pārliecinies par to izcelsmi! Iegādājieties tikai nebrīvē audzētus, nevis savvaļā ķertus dzīvniekus! •

 

Autors gatavs sniegt padomu ikvienam, kurš vēlas audzēt sarkanacu kokvardes.

Rakstiet: telnov@parks.lv.