Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Ekskrementālā informācija

Vilnis Skuja; autora foto

Daža laba notikuma nozīmi savā dzīvē spējam novērtēt tikai pēc krietna laika, kad tas vēl un vēlreiz atkārtojas dažādos veidos. Pirmsskolas vecumā, kādā ziemas dienā sekojot laukirbju bariņam sniegotā klajumā, atradu jocīgas bumbiņas. Vienu kā dārgumu pārnesu mājās un parādīju mammai. Biju ārkārtīgi vīlies, kad viņa smaidot paziņoja, ka mans dārgums ir tikai zaķa spira. Gadus desmit vēlāk sporta skolas treneris dusmās nosauca mani par sūdiņpētnieku pēc tam, kad skolas biedri nobastoja vairākus vieglatlētikas treniņus, jo viņiem šķita interesantāk kopā ar mani klejot mežā. Tagad, kad pagājuši vairāk nekā trīsdesmit gadi un es aizvien turpinu vākt plēsīgo dzīvnieku mēslus analīzei, skaitu briežu spiru kaudzītes un mācu studentiem pēc ekskrementiem noteikt dzīvnieka sugu, man jāatzīst, ka skolotājam izrādījās taisnība. Es vairs nekaunos atzīt, ka esmu sūdiņpētnieks.

Zvēru pētniekam ekskrementu analīze ļauj noteikt, kādu sugu zīdītājdzīvnieki sastopami attiecīgajā vietā. Saskaitot ekskrementus pēc noteiktas metodikas, iespējams aprēķināt dzīvnieku populāciju skaitlisko lielumu. Analizējot barības atliekas ekskrementos, iespējams noteikt, ko dzīvnieki ēd konkrētajā teritorijā un kā mainās to ēšanas paradumi dažādos gadalaikos. Briežu dzimtas dzīvniekiem pēc spirām var noteikt dzimumu un bieži vien arī aptuveno vecumu. Pasaulē ir izstrādātas ekskrementu uzskaites metodes, kuras ļauj noteikt teritorijā dzīvojošo briežu populāciju dzimuma un vecuma struktūru. Šie dati izmantojami sugu aizsardzībai un populāciju apsaimniekošanai. Pēc plēsēju ekskrementos atrastajām citu dzīvnieku atliekām pētnieki var uzzināt par to, kādas abinieku, rāpuļu, kukaiņēdāju un grauzēju sugas sastopamas pētāmajā apvidū. Tas, kas parastam sēņotājam liek saraukt degunu un pieklājīgi novērsties, patiesībā ir informācijas nesējs, kas pētniekam var daudz ko pastāstīt par tā atstājēju, bet visupirms šī kaudzīte, protams, domāta sugas brāļiem.

Daudziem zīdītājdzīvniekiem anālās atveres tuvumā ir īpaši dziedzeri, kuri «iesmaržina» kakiņu, konkretizējot informāciju par dzīvnieka fizioloģisko stāvokli, sezonu un vietējiem apstākļiem. Piemēram, sabijies vilks atstāj šķidru, brūnu masu ar smaku, kuru saožot citiem vilkiem ir pilnīgi skaidrs, ka šajā vietā gaidāms kas nelabs. Pārnadži, uztraukumā bēgot, izbirdina spiras, tā informējot ikvienu sugas brāli, ka «mums te klājās ļauni».

Ekskrementi kalpo arī par īpašuma zīmi savas teritorijas iezīmēšanai, bet dažu sugu zvēriem – pretēji, proti, zīmju atstāšana ļauj vairākiem īpatņiem vienu un to pašu teritoriju izmantot vienlaikus dažādos diennakts laikos bez konfliktiem. Tā tas novērojams, piemēram, sermuļu dzimtas dzīvniekiem. Dzīvnieki, nonākot svešā apvidū un apostot citu sugas brāļu atstātos ekskrementus, uzzina par to, ko ēdamu te var sadabūt. Savukārt, ja zvērs svešā apvidū ik uz soļa sastop citu sugas brāļu atstātās zīmes, tas nozīmē, ka teritorija ir pārapdzīvota un jādodas vien tālāk. Nav šaubu, ka dzīvnieki pēc «ekskrementālās» informācijas nosaka tās atstājēja fizioloģisko kondīciju. Pētnieki noskaidrojuši: ja peļu tēviņa ekskrementus ieliek būrī ar peļu mātītēm, pēc dažām dienām lielākā daļa peļu mātīšu ir gatavas pāroties.

«Informācijas nesēji» bieži vien tiek novietoti redzamā vietā, uz paaugstinājuma – ciņa, celma, izgāzta koka stumbra – vai gluži otrādi – bedrītē (lai ilgāk saglabātos?). Āpši un jenotsuņi veido tā sauktās atejas, kurās sakrājas liels mēslu daudzums. Jādomā, ka zvēriem tās ir kā grāmatas, no kurām iegūstams lielāks informācijas apjoms par ilgāku laika posmu.

Sēņojot, ogojot vai vienkārši pastaigājoties mežā, jums nāksies sastapties ar dzīvnieku atstātajiem mēsliņiem. Piedāvāju improvizētu noteicēju, kurš palīdzēs uzzināt, kādi dzīvnieki mīt jūsu mežā. •