Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Zivju izlaišana mazajos ezeros.

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Labas zivis varam izaudzēt paši

Kaspars Abersons,
Latvijas Zivju resursu aģentūras iekšējo ūdeņu
laboratorijas pētnieks;
Māra Strūģa foto

Ar gardām zivīm vēlas mieloties ikviens, taču pārtikas lielveikalu dzesētavās un saldētavās pārsvarā redzam vien citu valstu zivjaudzētavās zvejotas zivis. To, cik tīras ir konkrētās valsts industriālās ūdenstilpes, vai, piemēram, Āzijā, tiek ievērotas vides un sanitārās prasības, varam tikai minēt. Latvijas zvejnieki sūrojas par dažādiem birokrātiskiem šķēršļiem un maziem lomiem... Manuprāt, iedīgļi šodienas problēmām ir radušies jau padomju varas gados, kad galvenais zivju audzēšanas vai ūdenstilpes apsaimniekošanas mērķis bija iespējami liels produkcijas tonnu skaits attiecīgajā atskaites ailītē un centieni piecgades plānu par katru cenu izpildīt jau trijos gados. Šaubos, vai nozares attīstībai par labu nāca arī padomju varas gadiem sekojošie juku laiki un straujais mežonīgā kapitālisma ieskrējiens. Tas viss kopā ar grūtībām iegūt speciālo izglītību un bijušo speciālistu pārkvalificēšanos ir novedis pie zināšanu un izglītotu darbinieku deficīta. Arī sekas nav tālu jāmeklē: Latvijā salīdzinoši lēni ienāk inovatīvas un videi draudzīgas akvakultūras tehnoloģijas, daudzas ūdenstilpes faktiski netiek apsaimniekotas vai arī to apsaimniekošana aprobežojas ar zāles izpļaušanu, peldvietu ierīkošanu vai laivu bāzu izveidošanu, normatīvie akti ir tik pretrunīgi, ka ezera īpašnieks bieži vien pats nesaprot, kura ezera sastāvdaļa – zivis, ūdens, zeme vai varbūt tikai niedres – viņam pieder un ko, apsaimniekojot savu īpašumu, viņš drīkst darīt, ko nedrīkst. Tieši šo problēmu – zināšanu, speciālistu un videi draudzīgas apsaimniekošanas tradīciju trūkuma – mazināšanai ir iecerēts un, pateicoties Norvēģijas valdības finanšu instrumenta atbalstam, tiek realizēts projekts «PROMIWA». Projekta realizācijā iesaistījušies vairāki partneri: Latvijas Zivju resursu aģentūra, Latvijas Vēžu un zivju audzētāju asociācija, Latvijas Universitāte, kā arī Norvēģijas akvakultūras pētniecības institūtu apvienība «NOFIMA».

Ezeru apsaimniekošanas barbarismi

Vispirms atskatīsimies uz Latvijas iekšējo ūdenstilpju apsaimniekošanu padomju varas gados. Tolaik bija vairāki ezeru apsaimniekotāji un ezeru apsaimniekošanas veidi, ezerus apsaimniekoja gan mežsaimniecības, gan kolhozi, gan citas organizācijas. Taču lielākā nozīme iekšējo ūdeņu apsaimniekošanā bija divu veidu ezeriem – tā sauktajiem kultūrezeriem, kā arī Mednieku un makšķernieku biedrības (MMB) paspārnē esošajiem ezeriem. Kultūrezeri un MMB paspārnē esošie ezeri atspoguļo arī krasi atšķirīgu pieeju ezeru apsaimniekošanai.

Kultūrezeru apsaimniekošanas galvenais mērķis bija zivju produkcijas ieguve, un atbilstoši šim mērķim ezeri arī tika apsaimniekoti, proti, parasti pilnībā vai daļēji – indējot, nolaižot, intensīvi apzvejojot ar velkamajiem vadiem vai elektrību – tika iznīcinātas ezerā mītošās zivis un tās aizvietotas ar karpām, peledēm vai citu sugu zivīm, kuru produkciju šajos ezeros bija paredzēts iegūt. Lai arī šādas darbības tiešām vainagojās ar panākumiem un «kultūrezeru» zivsaimnieciskā produkcija vairākas reizes pārsniedza «parasto» ezeru rādītājus, šāds apsaimniekošanas veids tomēr ir uzskatāms par pārlieku barbarisku.

Savukārt MMB apsaimniekotajos ezeros regulāri tika veikta zivju, galvenokārt līdaku un karpu, ielaišana, bet netika veikti citi pasākumi ezeru dabiskās ihtiofaunas ietekmēšanai. Lai arī šajos ezeros bez makšķerēšanas notika arī zveja, būtisku saikni starp zivju izlaišanu un nozvejas palielināšanos konstatēt neizdevās. Protams, tas nebūt nenozīmē, ka zivju krājumu papildināšana nedeva nekādu efektu. Jāņem vērā arī tas, ka MMB mērķis nebija iegūt maksimāli iespējamo zivju daudzumu, turklāt šobrīd vairs nav iespējams pārliecināties par MMB sniegto datu un atskaišu kvalitāti un atbilstību reālajai situācijai.

Ne viens, ne otrs gadījums pilnībā neapmierina mūsdienu vajadzības. Diemžēl mūsdienu vajadzības neapmierina arī pilnīga atteikšanās no ūdenstilpes apsaimniekošanas, jo šādā gadījumā makšķernieki vai zvejnieki pastiprināti izķer liela izmēra un plēsīgās zivis, ļaujot ūdenstilpi pārņemt neliela izmēra raudiņām u. c. ne zvejniekiem, ne makšķerniekiem interesantām zivīm.

Zelta vidusceļa meklējumi

Viena no nozīmīgākajām projekta aktivitātēm ir tieši mazo ezeru apsaimniekošanas zelta vidusceļa atrašana. Šā rezultāta sasniegšanā ir iesaistījusies gan Latvijas Universitāte, gan Latvijas Zivju resursu aģentūra, gan Latvijas Vēžu un zivju audzētāju asociācija. Darbs pie zelta vidusceļa meklēšanas «PROMIWA» ietvaros norit šādi: tika izvēlēti pieci modeļezeri, kuru apsekošanu veic gan LU Bioloģijas fakultātes Hidrobioloģijas katedra, gan Latvijas Zivju resursu aģentūra. Balstoties uz pētījumu rezultātiem un projektā iesaistīto cilvēku pieredzi, šajos ezeros tika ielaistas zivis un vēži, lai aizpildītu tukšās nišas un palielinātu kopējo ūdenstilpes zivju un vēžu produktivitāti. Projekta laikā iegūto pieredzi un secinājumus paredzēts apkopot un izstrādāt ieteikumus no zivju resursu viedokļa efektīvākai mazo ezeru apsaimniekošanai. Tā kā efektīvāku ezeru zivsaimniecisko apsaimniekošanu traucē veikt arī nepilnības ar to saistītajos normatīvajos aktos, vienlaikus ar darbiem ezeros tiek veikta arī normatīvo aktu analīze un veidoti ieteikumi tajos nepieciešamajām izmaiņām.

Speciālistu stiprināšana

Ja runājam par zivju produkciju – varbūt ir labāk likt dabiskos ūdeņus mierā un cilvēka vajadzību pēc pārtikas apmierināšanai orientēties uz zivju audzēšanu akvakultūrā? Domāju, ka lielā mērā tas tā arī ir, it īpaši, ja runājam par Latvijas ūdeņos dabīgi nedzīvojošu zivju sugu, piemēram, varavīksnes foreļu, audzēšanu. Šā iemesla dēļ daudzas projekta aktivitātes ir vērstas uz akvakultūras nozares stiprināšanu jeb, precīzāk, uz zināšanu un mācītu speciālistu «pavairošanu». Šajā nolūkā Latvijas reģionos (Vidzemē, Latgalē, Kurzemē un Rīgas apkaimē) tika rīkotas mācības nozarē un tās pārvaldē strādājošajiem speciālistiem, ko vadīja norvēģu speciālisti. Ir izstrādāti un Latvijas Universitātei nodoti desmit augstākās akvakultūras izglītības kursu moduļi, kā arī tiek veikta inovatīvas informācijas meklēšana un publicēšana projekta mājaslapā (www.lzra.gov.lv/promiwa).

Informācija ir nozīmīga arī kopējās nozares attīstības un katras konkrētās saimniecības attīstības plānošanā. Lai turpmāk gan atbildīgo valsts iestāžu darbiniekiem, gan zivsaimniecībā un akvakultūrā iesaistītajiem uzņēmējiem būtu plašāks priekšstats par nozarē notiekošo, projekta ietvaros izstrādāta un ieviesta Latvijas iekšējo ūdeņu zvejas un akvakultūras informācijas sistēma (LIAIS).

Kā gandrīz visu, arī šā projekta īstenošanu lielā mērā ir ietekmējusi ekonomiskā situācija valstī. Tā kā projektu finansē Norvēģija, mazāk apdraudēta ir projekta realizācija, vairāk – tā sasniegumu ilgtspēja. Bažas rada gan Latvijas Universitātes iespējas samazināta finansējuma apstākļos ieviest savā mācību programmā jau izstrādātos kursu moduļus, gan citas nebūšanas, no kurām nozīmīgākā ir Latvijas Zivju resursu aģentūras reorganizācija, patiesībā likvidācija, līdz ar ko nav skaidrs, kas un par kādu naudu turpinās LIAIS uzturēšanu un projektā paredzēto modeļezeru apsaimniekošanas sekmju monitoringu piecu gadu garumā. Tomēr ceru, ka projekta īstenošana dos nozīmīgu ieguldījumu akvakultūras un iekšējo ūdeņu apsaimniekošanas attīstībā. Kaut vai parādot ezeru īpašniekiem un ar akvakultūru saistītajiem cilvēkiem līdz šim neapzinātus darbības virzienus, iepazīstinot viņus ar citu valstu pieredzi, kā arī mudinot uz savstarpēju sadarbību. Un tas jau ir daudz... •