Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Pirms 10 gadiem stādīta jaunaudze. Meža dzīvniekiem jaunaudze ir vieta, kur tie visvairāk uzturas.

Ekoloģiskie koki ir būtisks meža struktūras elements dabas daudzveidības palielināšanai. Lai gan likums prasa atstāt 5 šādus kokus uz hektāru, AS «Latvijas valsts meži» atstāj 10 – 12.

«Latvijas valsts meži» veido arī atpūtas vietas iedzīvotājiem – kopā Latvijā ir jau aptuveni 400. 4,8% valsts mežu platību galvenais apsaimniekošanas mērķis ir tieši iedzīvotāju atpūtas iespējas mežā.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 2 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Mīti un patiesība par Latvijas valsts mežos notiekošo

Una Kalniņa


Šosejas malā – izcirtums. Kā gaisā saslieti pirksti debesīs slejas daži šur tur atstāti koki, klajums – kā milža izbradāts, zemē guļ nokaltušu koku stumbri... Kāpēc tik daudz cērt? Vai tieksme pēc peļņas ņem virsroku un daba paliek otrajā plānā? Kā mēs varam būt pārliecināti, ka mūsu kopīgais īpašums, mūsu lielākā bagātība – valstij piederošie meži – tiek apsaimniekoti atbildīgi, domājot par nākamajām paaudzēm? Tie ir jautājumi, kas nāk prātā ikvienam ar meža nozari nesaistītam Latvijas iedzīvotājam. Vai mēs īsti izprotam to, ko redzam?


«Ciršana jau nenotiek tikai tāpēc, ka kāds ir izdomājis: šogad cirtīsim vairāk, nākamgad – mazāk,» atklāj akciju sabiedrības «Latvijas valsts meži» struktūrvienības «LVM Mežs» direktors Edvīns Zakovics. «Sabiedrība vairāk runā par ciršanu, bet patiesībā ciršana ir tikai viena no meža apsaimniekošanas sastāvdaļām, savukārt pati mežsaimniecība ir tautsaimniecības nozare, kurā ietilpst pilns meža apsaimniekošanas cikls. Visupirms visus šos procesus reglamentē likumdošana – ko drīkst, ko nedrīkst darīt. Taču otra un, iespējams, vēl būtiskāka, lieta, bez kā mežsaimniecība nevar pastāvēt, ir plānošana, ņemot vērā vajadzības un iespējas.»

E. Zakovics noraida bažas, ka pēc gadiem viss būs izcirsts un ka valdība, pieņemot lēmumu palielināt ciršanas apjomus, nolēmusi valsti izputināt. «Tās ir muļķības! Pirmkārt, tādēļ, ka valstī ar likumu tiek regulēts apjoms, ko drīkst cirst, – tas tiek noteikts piecu gadu laika posmam. Ja analizējam iepriekšējā piecgadē un vēl pirms tam šos noteiktos apjomus, nevienu gadu nav bijis tā, ka būtu nocirsts viss atļautais. Runājot par pēdējiem diviem gadiem, kad tika noteikti ciršanas papildu apjomi, – tos veido šie iepriekšējo gadu pārpalikumi, proti, no atļautā apjoma nenocirstie meži. Otrkārt, ja raugās uz kopējo pieaugušo mežu apjomu valsts mežos, vienā piecgadē tiek nocirsti aptuveni 5-9% no pieaugušajiem mežiem.» Rodas loģisks jautājums: cik tad pieaug klāt šo piecu gadu laikā? E. Zakovics turpina: «Tas ir aprēķinu process, bet apjoms, kas tiek piecos gados nocirsts, šajā periodā tiek arī apmežots un kļūst par jaunaudzi. Savukārt no jaunaudžu stadijas koki pāraug vidēja vecuma audzēs, no tām – ciršanas vecuma audzēs. Katrā piecgades periodā noteikto ciršanas apjomu izdala tā, lai šo dažādo vecumu audžu struktūru pēc iespējas izlīdzinātu. Tas nozīmē – cik nocērtam, tik arī pieaug, taču darbojamies tā, lai šī rezerve saglabātos līdzīgās audžu proporcijās. Tas ir galvenais mežsaimnieciskās plānošanas princips. Plānojot saimniecisko darbību, teritorija sākotnēji tiek novērtēta kopumā, proti, kas būs izmantojams un kas mežā jāatstāj dažādu iemeslu dēļ. Otrā lieta ir teritoriju apsaimniekošana, to saglabāšana un veidošana, balstoties uz esošo vai potenciālo ekoloģisko vērtīgumu. Un trešā lieta ir meža sociālā izmantošana, t.i., ikviens valsts iedzīvotājs vēlas kādreiz doties uz mežu vienkārši pastaigāt, ieelpot svaigu gaisu, bet, lai to nodrošinātu, ir jāplāno mežu teritorijas, kuru mērķis būtu tieši sociālā izmantošana. Cilvēkam nevajadzētu doties atpūsties uz mežu, kur notiek mežizstrāde, vai ar savu klātbūtni apgrūtināt vietas, kas paredzētas tieši ekoloģiskiem mērķiem – dzīvotņu saglabāšanai.»

Protams, ir labi un pareizi katra nocirstā meža vietā stādīt jaunu. Taču jaunaudzes tikai pēc daudziem gadu desmitiem sasniegs meža izskatu un vērtību. Vai nepienāks diena, kad brangu mežu vietā Latvijā redzēsim vien jaunaudzes? AS «Latvijas valsts meži» pārstāvis tam kategoriski nepiekrīt: «Ciršana ir pilnīgi normāla mežsaimnieciskā procesa sastāvdaļa. Varam salīdzināt: jūs saņemat visas nepieciešamās atļaujas sākt mājas būvniecību, ieliekat pamatus, uzmūrējat sienas, uzliekat jumtu utt., taču nedrīkstat tajā dzīvot. Tāpat ir ar mežsaimniecību: visiem patīk, ja mežu stāda, izkopj, atbrīvo jaunos kociņus no zāles, visiem patīk, kad biezu, necaurredzamu mežu paretina, lai veidotos laucītes, kur saulei iespīdēt. Taču saimnieciskā mežā visas darbības tiek īstenotas tādēļ, lai izaugušo ražu beigās novāktu. Sabiedrība šo ražas novākšanas procesu uztver ļoti saasināti, kaut gan pēc tam vietā nāk atkal jauns mežs. Protams, ir faktors, kas sabiedrību ietekmē tīri vizuāli, bet – mežaudzes atrodas tur, kur tās atrodas. Ir vietas, kur veseli masīvi ir 100 gadu un vēl vecāki, tur ražas novākšana jāveic intensīvāk nekā tur, kur nav tik liels veco audžu blīvums. Taču arī šajā gadījumā saimnieciskā darbība tiek plānota, lai šos masīvus nenocirstu vienā reizē, bet gan izkārtojot to pēc iespējas vienmērīgāk. Kā jau minēju, viens no mērķiem ir katras teritorijas apsaimniekošanu plānot tā, ka gan jauno, gan veco koku audzes proporcijas ir līdzīgas.»

Valdība zina, ko dara

Valdības lēmums par ciršanas apjuma palielināšanu daudzos radīja satraukumu: vai varam atļauties gūt vieglu un ātru peļņu, iznīcinot mežu? Vai vispār valdības vīri saprot, ko dara? Edvīns Zakovics satraukumu kliedē: «Valdība nepieņēma šo likumu «uz dullo». Pirms tam noteikti tika apstrādāta kāda informācija. Nevar pieņemt lēmumu, ja nav informācijas! Pirmkārt, Meža valsts reģistrā redzamas visas – gan vecā un vidējā, gan jaunā «gala» – audzes. Šai datu bāzei informāciju dodam arī mēs, «Latvijas valsts meži»: ko esam atjaunojuši, ko esam kopuši, kur notikusi ciršana utt. Tādēļ es nevaru piekrist tam, ka lēmums par ciršanas apjoma palielināšanu esot pieņemts, balstoties uz voluntārām idejām. Otrkārt, ir jāsaprot, ka valsts meži ir valsts īpašums, bet mēs esam uzņēmums, kas tos apsaimnieko. Mūsu īpašnieks ir valsts. Ja īpašnieks, balstoties uz konkrētu informāciju, pieņem lēmumu un mēs redzam, ka šāds lēmums nerada nekādus riskus nākotnē, es nesaskatu problēmu normālai mežsaimnieciskai darbībai. Vēl jo vairāk – ņemot vērā iepriekšējos gados veidoto uzkrājumu, kāpēc neizmantot šo iespēju un krīzes situācijā nepaņemt to, kas jau pieaudzis? Galu galā divdesmitgadīgā jaunaudzē atšķirībā no 120 gadu vecas audzes ogļskābās gāzes piesaiste un skābekļa ražošana notiek daudz intensīvāk. Tas ir ļoti būtiski!»

Naudas ekonomija pret estētiku – jauns risinājums saimniekošanai?

Pēdējos gados AS «Latvijas valsts meži» saimnieko citādi nekā līdz šim – ir ieviestas plānošanas vienības, proti, meži ir sadalīti atsevišķās teritorijās, kurās pēc noteikta, izstrādāta plāna reizi piecos, septiņos gados notiek mežsaimnieciskā darbība. Ko praktiski dod šī jaunā sistēma? Stāsta AS «Latvijas valsts meži» plānošanas vadītājs Normunds Priede: «Ir vairāki faktori, kādēļ mēs pie šāda plānošanas veida nonācām. Neviens process nenotiek pats par sevi – ne ciršana, ne stādīšana, ne kopšana. Ja mežs tiek stādīts, līdz konkrētajai vietai ir jānokļūst, lai sagatavotu augsni, aizvestu stādus. Ja mežs tiek kopts, arī līdz tai vietai ir jātiek mežsaimniekam vai meža izmantotājam, ir jānoved ceļmalā pievestie kokmateriāli, ir jāatgriežas stādītājam, – cikls jāturpina. Jebkurā gadījumā, lai varētu veikt normālu mežsaimniecību, mežā ir nepieciešami ceļi. Neviens meža ceļš nav izolēts – tas sākas no kāda lielāka ceļa un valsts vai pašvaldības zemes ceļa. Viens no plānošanas pārstrukturēšanas iemesliem bija tieši valsts autoceļu tīkls, kas aptver mūsu valdījumā esošos mežus un nodrošina normālu koksnes plūsmu. Ļoti daudz neērtību vietējiem iedzīvotājiem sagādā tie brīži, kad notiek saimnieciskā darbība, jo, ņemot vērā laikapstākļus, kas pie mums raksturīgi, šie ceļi tiek pabojāti. Ieplānojot saimniecisko darbību vienuviet, mums ir iespējas nesarežģīt dzīvi vietējiem iedzīvotājiem, mēs slēdzam vienošanos ar pašvaldībām, ka gan pirms saimnieciskās darbības, gan tās laikā un arī pēc tās mēs šos ceļus sakārtojam, uzturam un nododam atpakaļ normālā, lietojamā stāvoklī. Ir tomēr atšķirība, vai pa šo ceļu brauc piecus gadus no vietas, vai pa tiem izbrauc reizi piecos gados, pēc tam sakārto un nākamos četrus gadus tur nenotiek nekāda pastiprināta kustība.»

Skaidrs, ka šādā veidā tiek ieekonomēta arī nauda – kokvedēji braukā tikai pa teritoriju, kurā notiek meža izstrāde, un tikai reizi gadā. Vai mērķis ieekonomēt uz ceļu uzturēšanas rēķina bija svarīgāks par mežu vizuālo kopskatu, ko redz cilvēki? N. Priede noliedz šādu uzskatu: «Ieguvums ir ne tikai ekonomisks, bet arī videi draudzīgs, proti, veicot mežizstrādi reizi piecos, septiņos gados, kokvedēji konkrēto teritoriju mazāk piesārņo ar CO2 izmešiem. Gadā varam ietaupīt līdz pat pieciem miljoniem litru fosilās degvielas!

Bet, ja runājam par mītu, ka vienā plānošanas vienībā tiek nocirsts pilnīgi viss, tad es tam nepiekrītu. Uzsākot plānošanu, ir nosacījumi, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Pirmais un galvenais: izskatītas netiek audzes, kurās ciršana netiks plānota tuvāko 100 gadu laikā, – to pieprasa normatīvā vide vai paša uzņēmuma izvēle atstāt šīs audzes dabas aizsardzības mērķiem, nevis koksnes audzēšanai. Nākamais, kas tiek ņemts vērā, – sabiedrības intereses, jo mēs cenšamies tās respektēt, piemēram, veidojot ainavu ap pilskalniem, ezeriem u.c. Papildus tam tiek izvērtēts ciršanai plānoto audžu īpatsvars pret visu pieaugušo audžu īpatsvaru plānošanas vienībā. Piemēram, pagājušajā gadā, vienkāršoti runājot, no 10 pieaugušām audzēm vidēji vienā plānošanas vienībā tika nocirstas 1,7 audzes jeb 17%. Šis skaitlis salīdzinoši ir ļoti mazs, ja raugāmies, piemēram, uz Zviedriju, kur tiek nocirsta puse vai pat visas pieaugušās audzes. Vidējais cirsmas platums, ja saliek visas valsts mežu cirsmas kopā un izdala ar noteikto hektāru skaitu, ir 1,8 ha. Spriediet paši, vai tas ir daudz, ņemot vērā to, ka likumdošanā pieļaujamais cirsmas apjoms ir 10 ha sausajos meža tipos.»

Dabas aizsardzība. Vai pietiekami?

Ja citur Eiropā labas mežsaimniecības principi ir aprakstīti vēlamības formā, pie mums visu stingri reglamentē likums. Kas, plānojot cirsmu, mežā ir obligāti jāatstāj, un vai tas tiek ievērots mūsu valsts mežos? Stāsta AS «Latvijas valsts meži» Vides plānošanas vadītāja Laila Šica: «Ievērojot LVM noteiktos dabas aizsardzības principus, veicot koku ciršanu, mežā ir obligāti jāatstāj vismaz desmit dzīvi tā sauktie ekoloģiskie koki uz katru cirsmas hektāru, savukārt pārmitro melnalkšņu mežu cirsmās – 30 koki. Vairāk par 10 kokiem uz hektāru saglabājam arī pārejas – no meža uz lauksaimniecības zemi – joslās. Tas ir 2-6 reizes vairāk, nekā nosaka likums. Taču, ja cirsma atrodas pie ceļa, pie kādas sabiedrībai svarīgas vai atpūtas vietas, mūsu meža plānotājs meklē ne tikai resnāko un lielāko koku, bet arī skatās, kur šie koki grupējas vai kur varētu izveidot koku grupu, saglabājot pamežu, paaugu un visu, kas tur atrodas. Ja parasti cirsma ir ar regulārām formām, tad tajā izklaidus atstātie ekoloģiskie koki ietekmi uz ainavu būtiski nemazina. Taču, ja ir iespēja šos ekoloģiskos kokus izvietot grupā un plānot šīs grupas vēlamo izvietojumu cirsmā, tad cirsmai vairs nav regulāra forma un skats, braucot gar to, ir acīm daudz tīkamāks.»

«Īpaši saudzējams mežs ir pie dabiskām ūdenstecēm,» turpina L. Šica. «Ļoti stingri ievērojam aizsargjoslas ap upēm – 10 metru platumā ap ūdensteci galveno cirti vispār neveicam, bet 50 m joslā neplānojam kailcirti. Tur tiek plānotas izlases cirtes. Tikpat svarīgas aizsargjoslas mežā ir noteiktas arī strautiem – 10 m uz katru pusi gar strautu netiek plānota kailcirte. Šīs prasības netiek attiecinātas uz meža meliorācijas grāvjiem cirsmās. Var gan gadīties, ka sen izveidots meliorācijas grāvis pēc vairākiem gadu desmitiem sāk izskatīties pēc dabas veidotas ūdensteces. Taču tās joprojām ir un paliek meža infrastruktūras būves, kuras mums pēc likuma ir pienākums uzturēt. Tā ir atšķirība starp dabiskajām ūdenstecēm, kuru aizsargzonas tiek stingri saudzētas, un meža meliorācijas grāvjiem, kur aizsargjoslas platumā kokus cērt, lai tos uzturētu. Plānojot koku ciršanu, vispirms savu darbu veic plānotājs, nosakot, kur cirsmu ir atļauts plānot un kas tajā būtu saglabājams no dabas aizsardzības viedokļa. Kad cirsma tiek nodota mežizstrādātājam, meža iecirkņa vadītājs vai mežizstrādes meistars ir tas, kurš kontrolē tur notiekošo.

Daudzi jautā, kāda jēga atstāt dažus kokus, ja apkārt ir kails izcirtums... Galvenais mērķis, atstājot ekoloģiskos kokus, – lai tie pēc iespējas ilgāk paliktu dzīvi un nodrošinātu dzīvesvietu tiem meža iemītniekiem, kas piemērojušies dzīvei tikai uz veciem kokiem. Tāpēc parasti izvēlamies pret vēja spēku noturīgākos kokus – ozolus vai priedes. Piemēram, drīkst cirst priedi, kas sasniegusi 101 gadu vecumu, taču ir tādas sugas, kuras sāk apdzīvot tikai 150-200 gadu vecus kokus. Pētījumi liecina, ka vidējais vecums kokiem, kur ligzdu visbiežāk veido melnais stārķis, ir 200 gadu. Tādēļ, lai saglabātu sugu un tām piemērotu dzīvesvietu daudzveidību mežā, bez vecajiem mežiem, ko aizsargājam, dažiem kokiem nodrošinām iespēju sasniegt to bioloģisko vecumu arī ikvienā cirsmā. Protams, agri vai vēlu ekoloģiskais koks vai nu nolūst, vai atmirst, taču arī tas ir labi sugām, kuras apdzīvo sausu, resnu stumbru, kas ilgu laiku gulējis zemē. Cirsmā, atstājot pudurī, tiek saglabāti arī koki ar lielajām ligzdām. Un nav tiesa, ka lielās ligzdas atrod un atpazīst tikai skoloti mežinieki! Pat tad, ja, plānojot cirsmu, kāda lielā ligzda nav pamanīta, mežistrādes darbinieki zina, ka ir jāziņo, un informē par katru šādu ligzdu. Tad tiek saukti eksperti, kas konstatē, vai ligzda gadījumā nepieder kādam īpaši aizsargājamam putnam. Ja tā ir, visi mežizstrādes darbi tiek pārtraukti un tiek veidota aizsargājama teritorija. Ja nav, darbi tiek turpināti, taču koku saglabā kopā ar koku grupu. Saglabājam arī lapsu un āpšu alu sistēmas, t.i., atstājam kokus un pamežu; svarīgākais ir nebraukt tur pāri ar tehniku. Esam pārbaudījuši paši – gadu pēc cirsmas veikšanas lapsas turpina dzīvot savā alā. Tāpat saglabājam resnās kritalas, stumbeņus un sausokņus – jo koks resnāks, jo ilgāk tā būs piemērota mājvieta dažādām vabolēm, piepēm un sūnām.»

Vai valsts mežā drīkst vākt malku?

Ik pa laikam presē var lasīt sašutušu iedzīvotāju sūdzības, ka Latvijas valsts mežos nedrīkst vākt malku savām vajadzībām, jo sausā koksne esot jāatstāj turpat – dabas daudzveidībai. Atkal ir rudens, tuvojas apkures sezona, gāzes tarifi pieaug… Vai tiešām nevaram doties uz valsts mežu – tātad katram no mums piederošu mežu – un salasīt sev malku?

Stāsta Edvīns Zakovics: «Latvijā ir viena no stingrākajām normatīvo aktu sistēmām Eiropā, tāpēc ir jābūt piesardzīgiem ar uzskatu, ka valsts mežs pieder visiem un ka varam tur darīt, ko vēlamies, – tam var būt ne tikai administratīvas, bet arī kriminālas sekas. Vides organizācijas mums ļoti pārmet to, ka no meža tiek izvākta sausā koksne, jo, tai trupējot, dzīvotni tur atrodot vesela rinda sugu. Frontes otrā pusē ir vietējie iedzīvotāji, kas vēlētos izmantot šo sauso koksni kurināšanai, it īpaši, ja valsts mežs ar vēja izgāztajiem kokiem atrodas turpat pie mājām. Un te nu es gribētu vērst uzmanību uz mežzinātnes institūta «Silava» veikto monitoringu astoņu gadu garumā – vidēji Latvijā uz vienu hektāru ir 17 kubikmetri sausās koksnes. Izanalizējot visus faktorus, esam pieņēmuši lēmumu sauso koksni piedāvāt vietējiem iedzīvotājiem pašpatēriņam – līdz 30 m³ vienam iedzīvotājam.»

Daudz labu vārdu dzirdēts no Vidzemes pusē dzīvojošajiem – šeit malkas iegūšanai valsts mežā ir laba prakse. Stāsta AS «Latvijas valsts meži» Austrumvidzemes mežsaimniecības izpilddirektors Aigars Dudelis: «Mežā ir malkas koki – tādi, kuru ciršana ne LVM, ne mežizstrādes uzņēmumiem nav saimnieciski pamatota. Savukārt no iedzīvotājiem pēc malkas kokiem ir pieprasījums, it sevišķi laukos, – cilvēki paši labprāt sazāģē un nogādā uz mājām. Cenšamies līguma slēgšanu padarīt pēc iespējas vienkāršāku, proti, cilvēks nāk ar rakstisku ierosinājumu, apliecina, ka valstij nav parādā, un tad mēs slēdzam pirkšanas–pārdošanas līgumu, kurā viss definēts: daudzums, cena, prasības pret vidi un darba drošību. Bieži vien iecirkņa vadītājs pats aizbrauc pie cilvēka, aizved līgumu parakstīt – pat līdz mežsaimniecībai nav jānāk.»

Mīti un patiesība

Mežs, gluži kā burkāni dobē, ir jāiesēj, jāretina un tad jānovāc. Vienīgā atšķirība ir tā, ka burkānu grauzīsim paši jau pusgadu pēc iesēšanas, savukārt mūsu stādītā meža ražu novāks bērni un mazbērni. Uzklausot profesionāļu skaidrojumu, atliek secināt, ka, gluži tāpat kā lielākā daļa mītu, arī mīts par neprasmīgu valsts mežu apsaimniekošanu Latvijā ir nepamatots. Varbūt neapmierinātību un sašutumu par it kā izsaimniekotajiem valsts mežiem mūsu prātos rada nezināšana un neiedziļināšanās? •


Viedoklis

Elmārs Pēterhofs,
zoologs, Daugavpils Universitātes doktorants

Lielākie ieguvēji cirsmās, kurās atstāti ekoloģiskie koki, ir meža putni: dzeņi, dzilnas, meža baloži, dažas dienas un nakts plēsīgo putnu sugas. Pēdējo desmit gadu laikā ir jūtami pieaudzis dzeņveidīgo putnu skaits – tie, kā jau meža sanitāri, ne tikai ierodas teritorijās, kurās notiek mežu ciršana, bet arī ļoti labprāt izmanto izcirtumus un tajos atstātos kokus riestošanai un ligzdvietu ierīkošanai. Dabiskos apstākļos šie putni priekšroku dod skrajām, izretinātām un gaišām mežaudzēm, kur riestojot tos var tālu dzirdēt. Arī dobumu kalšanai tie izvēlas pieklājīga diametra atsevišķi stāvošus kokus. Izcirtumi un ekoloģiskie koki šīm dzeņu prasībām izrādās ļoti atbilstoši. Savukārt izkaltie dobumi ir ļoti piemērota ligzdvieta meža baložiem, kuru skaits, pateicoties šiem kokiem un dobumiem, pēdējos gados pieaudzis vairākas reizes. Izrādās, ka arī meža baložiem izcirtumi ir līdzīgi to dabiskajai ligzdošanas vietai – dabiski izretotām mežaudzēm ar liela diametra kokiem. Dzilnu un dzeņu dobumus labprāt izmanto arī pūces: meža pūce, bikšainais apogs un apodziņš. Šo putnu skaits mežā lielā mērā ir atkarīgs no dzeņu izkaltajiem dobumiem. Likumsakarība ļoti vienkārša: jo vairāk dzeņu, jo vairāk dobumu un vairāk ligzdvietu pūcēm. Priežu mežu masīvu izcirtumos bieži uzturas un riesto rubeņi – šie putni labprāt sēž tur atstātajos ekoloģiskajos kokos, lai labāk pārredzētu apkārtni. Pavisam parasts izcirtumu iemītnieks patlaban ir klijāns – šie putni sēž atstāto ekoloģisko koku zaros un uzglūn medījumam. Zināmi arī gadījumi, kad peļu klijāni un pat jūras ērglis izveidojis ligzdu šādos kokos. Lielākā daļa no minētajām putnu sugām Latvijā tiek uzskatītas par retām un īpaši aizsargājamām.

 

Dr. silv. Inga Straupe,
LLU Mežkopības katedras vadītāja

Mežā kā dabiskā sistēmā ietilpst dažādu vecumu koki, tāpēc īpaša nozīme izcirtumos ir ekoloģiskajiem kokiem, kas arī intensīvas mežsaimnieciskās darbības apstākļos sasniedz savu bioloģisko vecumu, nodrošina meža vides nepārtrauktību un kā bioloģiski veci koki kalpo par mājvietu daudzām retāk sastopamām sugām. LLU Meža fakultātes studente Egija Puķīte 2009. gadā veica ekoloģisko koku novērtējumu AS «Latvijas valsts meži» apsaimniekotajos izcirtumos Jelgavas novadā. Kopumā 16,4 ha kopplatībā tika apsekoti 12 dažādu vecumu izcirtumi damakšņa meža augšanas tipā, kuros kailcirtes veiktas laikā no 2002. līdz 2008. gadam, un novērtēts ekoloģisko koku stāvoklis tajos. Minētajās platībās tika uzskaitīti 193 augoši ekoloģiskie koki, no tiem dominē parastā priede – 152 koki (78%), bieži sastopams arī kārpainais bērzs – 14 koki (8%) un parastā apse – 13 koki (7%). Uzskaite rāda, ka dažādu vecumu izcirtumos vidēji uz vienu hektāru ir atstāti 12 ekoloģiskie koki. No tiem vēja ietekmē izgāzti tikai 16 ekoloģiskie koki jeb 8% – galvenokārt parastā apse, kas veido lielu dimensiju kritalas. Mežizstrādes rezultātā nodarīti mehāniski bojājumi – mizas nobrāzumi – konstatēti 9% saglabāto koku.»