Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Gauja pie Katlapieža.

Vakars pie Zobola ezera.

Gauja pie Laidziem.

Ekspedīcijas komanda.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Gaujas izteku meklējot


Jauno reindžeru vadonim Mitrajam jeb Mārim Mitrēvicam, ar kuru, domāju, vairs nevienu nevajag iepazīstināt, ideju vienmēr ir daudz, taču ir kāda, kas lolota jau sen. Tā saistās ar Gauju, precīzāk – ar tās iztekas meklējumiem un upes izpēti visā tās garumā. Iecere tiešām grandioza, jo Gauja taču ir gandrīz pustūkstoti kilometru, precīzāk 452 km, gara... Šogad beidzot īstenota daļiņa no iecerētā – kopā ar jauniešiem nokļūt vietā, kur Gauja – Latvijas vienīgā lielā upe, kas sākas un beidzas Latvijā, – ietek jūrā. Noiets posms no tās sākumpunkta līdz Lodes muižai.


Starp jaunajiem reindžeriem ir gan jaunāki, gan jau nobrieduši dalībnieki, taču divus no tiem – Māri un Terēzi – varētu uzskatīt par šīs kustības veterāniem, jo viņi tajā darbojas no paša sākuma – kopš 2004. gada. Viņiem pievienojās arī jaunā reindžere Vizma. Tā kā Gaujas pirmie kilometri nav laivojami, jo upe šeit ir pavisam šaura ūdens plūsmiņa, visi dodas pārgājienā.

Kur īsti iztek Gauja?

Dažādos avotos rakstīts, ka Gauja iztek no Zobola ezera vai Alauksta. Mēļo arī, ka patiesībā tā iztekot no Gaiziņkalna pakājes. Tātad versiju ir daudz. Kaut arī pēdējo desmit gadu un vecākās dažādu izdevumu kartēs dažādi šie upes šaurie pirmie posmi tiek dēvēti gan par Ežupīti, gan Ārnīti un Mierupīti, pēdējos izdevumos jau tiek minēts, ka Gauja iztek no Elkas kalna pakājes.

Ekspedīciju uzsākot

Jauno reindžeru vadītāja Meldra nogādā mūs Skujenes pagastā, pie Elkas kalna, vietā, kur norāde vēsta – «Gaujas sākums». Tur tad mēs sākam Gaujas dzimšanas vietas meklējumus. Mūs nesamulsina sastaptā ģimene, kas atklāj, ka Gaujas sākšanās vietu tā arī nav atraduši. Jaunie reindžeri ir neatlaidīgi un turpina meklējumus, izstaigājot visu nogāzi. Tā kā vairākās ieplakās tek pat vairākas dažus sprīžus platas ūdens urdziņas un apkārtnē ir daudz bebru dambju, kur ūdens tecējums apstājas, ir ļoti grūti noteikt, kurā virzienā jādodas tālāk. Pirmos kilometrus brienam cauri ļoti bieziem ievu un kārklu brikšņiem.

Nakts pie Zobola ezera

Nonākam līdz Kaives pagastam. Te sākas plašas pļavas un ganības, bet tālāk mežā ir daudz cirsmu, tādēļ pārvietoties kļūst arvien grūtāk. Pirms Zobola ezera, kur esam nodomājuši nakšņot, sākas Vecpiebalgas pagasts. Atrasto ūdensteci vietējo māju saimnieks sauc par grāvi, jo upīte te lielos posmos ir meliorēta, un šeit to dēvē par Ārnīti. Ugunskurs saulrieta atblāzmā izskatās neaizmirstami, un vakaram piemīt sevišķa burvība.

Rīts un turpinājums

Mēģinājumi piekļūt Zobola ezeram no rietumu puses ir gandrīz neiespējami purvu un bebraiņu – bebru applūdinātu mežu un brikšņu – dēļ. Savukārt Zobola austrumu krasts ir apdzīvots un gar to iet lielceļš. Staņaudu māju saimnieks mums saka: «Ko visi tur pūš pīlītes!? Gauja iztek no Zobola ezera!» Kas to lai zina... Priekšā garš gājiens pa ganībām saules svelmē...

Gaujiņa un pārbaudījums

Esam atnākuši pie pietekas, kas iztek no Alauksta ezera, un to sauc par Gaujiņu. Tiesa gan – galveno grāvi šeit visi sauc par Mierupīti. Nonākam līdz mājām, ko sauc par Laidziem, un vaicājam saimniecei, kādēļ tāds māju nosaukums. Viņa smiedamās atbild: «Laidzi – Laidzīvo!» Kādreiz te esot bijis arī ezers ar tādu pašu nosaukumu, bet melioratori to nosusinājuši. Nu esam vietā, ko sauc par Velna Klēpi. Jau pievakarē pēc atpūtas, kad apnicis brist pa grāvmalas nātrēm un niedrēm, nolemjam meklēt meža ceļu, kas nedaudz iezīmēts kartē. Pasākums izvēršas par fiziski un garīgi grūtāko posmu ekspedīcijā. Ceļu tā arī neatrodam, un pēc divarpus stundu ilgas laušanās cauri brikšņiem es jautāju visiem grupas dalībniekiem: «Cik reizes jūs esat nodomājuši, ka Mitrais ir galīgi ķerts?» Māris atbild, ka daudzas reizes, savukārt Terēze atzīstas, ka vairākkārt domājusi: brīnums, kā tas Mitrais vēl turas kājās! Vakarā pie ugunskura bijām plānojuši spēlēt mutes harmoniku, dziedāt un lasīt dzeju, taču nogurums ir pamatīgs, tādēļ šoreiz tas izpaliek.

Nākotnes plānu kalšana

Pēdējos 5 km pirms Lodes muižas Gauja beidzot izskatās pēc upes, kaut arī nelielas. Pirms tam divu trešdaļu apjomā tāds meliorācijas grāvis vien bija. Atskatoties uz noieto ceļu, jāteic, ka tūristi šeit nenāk nemaz, nav pat makšķerēšanas vietu vai maluzvejnieku darbības pazīmju. Un vēl jāatzīst, ka tieši gar Gauju gājām tikai aptuveni pusi no veiktā attāluma, jo nācās apiet purvus, slīkšņas, bebraines un niedrājus. Pēcpusdienas svelmē nonākam pie Brenkūža ezera un nospriežam, ka nākamgad tieši no šejienes var sākt laivot cauri vairākiem Lodes un Taurenes ezeriem un īsajiem Gaujas posmiem, kas savieno šos ezerus. Laivošana gan nebūtu iespējama vasaras vidū, kad Gauja šajā apkārtnē ir aizaugusi ar lielām ūdenszālēm. Un vēl – ka jāsāk laivot jau maijā, tad, ja labi paveiktos, divās vasarās, katrā pa nedēļai airus cilājot, jau varētu ieraudzīt jūru.

Māra Mitrēvica rezumējums

Gaujas sākums – tas ir mūžīgs jautājums bez ticamas atbildes. Taču šo ekspedīcijas posmu biju plānojis kā simbolisku vecāko jauno reindžeru gala eksāmenu, kura noslēgumā varētu mēģināt iejusties skolotāja ādā un, kā to dara izlaidumā, teikt: nu tad ejiet, jaunieši, dzīvē... Tāpat mans mērķis ir likt jauniešiem, kuri mūsdienās jau no bērnu dienām nereti ir izceļojušies pa visu Eiropu, saprast, ka tepat – Latvijā – arī ir daudzas vietas, kuras vērts izpētīt un iepazīt. •

 

Māra Mitrēvica stāstu pierakstīja Dabas aizsardzības pārvaldes sabiedrisko attiecību speciāliste
Rita Jakovļeva