Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!

 

Atsauksmes, kas saņemtas par rakstu
Mīti un patiesība par Latvijas valsts mežos notiekošo

Pievienot jaunu atsauksmi


Nosūtījis: Jānis K
svētdiena, 2016. gada 24. aprīlī 15:42:53

Izlasot šo rakstu varu secināt ka pa šiem sešiem gadiem Latvijā sitoācīja ir uzlabojusies, kā arī lielāka uzmanība pievērsta meža ceļu būvei.


Nosūtījis: Anitra (anitra@vak.lv)
pirmdiena, 2010. gada 13. decembrī 10:32:34

Vēstule:

Labdien, redakcija!

Izlasīju U. Kalniņas rakstu «Mīti un patiesība par Latvijas valsts mežos notiekošo». Mans vīrs jau vairāk nekā 10 gadu darbojas šajā jomā, vectēvs bija mežsargs, arī vairāki paziņas strādā AS «Latvijas valsts meži». Pati esmu tiešām ekoloģiski domājošs cilvēks, bet skatos uz mītiem ne no lielo resoru, bet no veselā saprāta un kopējās lietu loģikas puses.

Kad vīrs pirms vairāk nekā 10 gadiem sāka strādāt firmā «Silva» (tagad «Metsaliito»), viņam un daudziem citiem īlenieku darbs bija tepat pie mājām, 10–20 km attālumā. Ziemā zāģēja mežu, pavasarī stādīja, tad kopa jaunaudzes. Visi bija darbu labi apguvuši, dzīvoja un ēda siltu ēdienu mājās. Benzīns tērējās minimāli.

Tagad? Tagad katru gadu ir konkursi uz tiesībām strādāt, un konkursā uzvar tas, kurš prasa LĒTĀKO samaksu. Strādniekam gandrīz vai pašam jāpiemaksā par tiesībām strādāt... Tātad darbu darīs nevis tie, kuri māk un dara to gadiem, bet būs tā, kā ir mūsu pusē: atvedīs pilnu busiņu ar zēniem no Latgales, kas krūmgriezi ierauga pirmo reizi mūžā. Meistars Valdis dienām ņemsies ar viņiem, kamēr šie sapratīs, ko no viņiem grib. Un tad viņi raus uz velna paraušanu, lai kaut cik nopelnītu. Valdim ērtāk būtu bijis pazvanīt Gunāram, kurš to pašu cirsmu vienreiz jau ir kopis: ej tagad atkal uz to un kārtējo reizi apskaties, kas tur darāms. Nevienam nekur nebūtu jābrauc, un visi būtu droši par to, ka darbs ir IK DIENU UN TAS IR LABI APGŪTS.

Tagad vieni stāda – tātad darbs ir tikai divus mēnešus gadā –, otri kopj jaunaudzes – atkal visa vasara bez darba, jo ir putnu ligzdošanas periods, bet trešie zāģē visu gadu, lai gan ir labi zināms, ka vērtīgāko koksni iegūst ziemā, un prātīgi saimnieki tā dara.

Valsts mežu apsaimniekojoša uzņēmuma štatā NAV NEVIENA ZĀĢĒTĀJA, NEVIENA JAUNAUDŽU KOPĒJA. Vai mēs varam iedomāties frizētavu, kur štatā nav neviena friziera, slimnīcu, kur ir tikai juristi un priekšnieki, bet neviena štata daktera? Jocīgi skan, vai ne? Bet Latvijā šāda absurda situācija optimizācijas rezultātā pamazām ir izveidojusies.

Varbūt vajadzētu atgriezties pie vecās kārtības? Tā būtu patiesi valstiska domāšana, jo tas cilvēks, kas zāģē un kopj mežu, pelna naudu, par kuru viņš tepat, šajā valstī pērk citas preces un pakalpojumus. Bet tagad cilvēks, kurš katra gada beigās ir spiests izmisīgi domāt par to, vai nākamgad darbs būs vai ne, vai nu smagi saslimst no nemitīgā uztraukuma, vai arī atmet ar roku. Un labie, čaklie cilvēki aizbrauc tur, kur ir darbs visu laiku. Ir tāds jēdziens «cilvēka ekoloģija».

Mežā strādā ar zāģi, krūmgriezi... Tagad – ar harvesteru. Kad to ieraugu naktī strādājam, man ir sajūta, ka atrodos uz citas planētas. Jo mežs un cilvēki naktī guļ, bet strādā pa dienu... Mežs – tie nav tikai koki. Un arī tiem kā dzīviem organismiem, ir svarīgi, vai mežā ienāk pazīstams, prasmīgs cilvēks, vai ķap-ļap darītājs, kam zem riteņiem šķīst zari. Domātu, ka trillerus saskatījies. Bet naktī jau neko neredz... Govs norauj pienu, ja nedabū savu slaucēju. Koks nevar izraut saknes un aiziet. Domāju, ja drīkstētu, vienā otrā vietā mūs atstātu tuksneša vidū. Latvieši – maza, ēdelīga tautiņa pie Baltijas jūras, kas dzīvo kokos un ēd sēnes... Tā, kā šogad...

Es saprotu, ka stādaudzētavas ir ierīkotas un tām sava naudiņa jāpelna. Bet katrs pārstādīts koks pāris gadu stāv uz vietas. Un, ja tā saknes iebāž zemē ātrstādītājs, kam «jāsavāc» hektāri un jānopelna, tad tie ir vēl pāris gadi. Tie koki, kas pēc meža izciršanas paši iesējas, aug daudz spēcīgāki. Tur, kur koks grib augt. Bērzs vienuviet, egle – citur. To ir daudz, liekos var izņemt ārā, bet to sakņu sistēma veidojas pati.

Alksnis ir tikpat ātraudzīgs, cik apse, un dod labu, siltu malku. Kāpēc ir jāstāda svešzemju kociņi šķeldai vai jādangājas pa purviem, lai vāktu šķeldošanai kārklus? Kārklam patīk kājas turēt ūdenī, purvā, tam ir grūti piekļūt. Bet baltalkšņi daudzviet aug griezdamies. Malka labu labā. Vietējais var to izcirst, un pēc pāris gadiem būs atkal. Tiek saistīts CO2 lielā daudzumā, jo lapu masa ir samērā liela. Otrs krūms, kas saista šo gāzi, baro mežu, dod lielu lapu masu katru gadu un būtībā baro mirstošās padomju laika egļu tīraudzes, ir lazda. Ļoti silta, pat karsta malka, starp citu!

Meža darbinieki zina, ka ieplaciņas, kurās audzis mežs, var būt samērā sausas, bet pēc izciršanas strauji pārpurvojas, jo ir likvidēti dabiskie sūkņi, kas visu gadu regulāri nosusināja augsni un arī deva dabai nokrišņus.

Nu gan laikam pietiks. Ceru un ticu, ka meža kopēju dinastijas vēl atceras, kas ir saimniekošana, kas pa prātam arī mežam, ne tikai cilvēkam. Šajā jomā mēs varētu būt Eiropai priekšgalā un tai daudz ko mācīt. Ja jūs būtu redzējuši, ar kādu sajūsmu mūsu orhidejas, čūskas un dzērvi fotografēja vācu soļotāji! Viņu vārdi bija: mēs šīs bagātības jau esam pazaudējuši! Nepieļaujiet mūsu kļūdas, sargājiet un glabājiet to, ko daba jums dod! Manā izpratnē saimniekošana saskaņā ar dabu un veselo saprātu, nevis FSC vai citi papīri, liecinātu par valstisku domāšanu.

Meža labsajūtas vairošanā un cilvēku izglītošanā līdz ausīm – Anita Biseniece, ģeogrāfe, vides gide no Pokaiņiem