Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

Pie Mazā Baltezera pagāja Māra bērnība. 1943. gads.

Jaunais plostnieks 1961. gadā.

Ar ģimeni Liepājas kāpās 1976. gadā.

Gaujas krastā iepretī Ķūķu iezim 2009. gadā.

2010. gadā.

Ar leģendāro Aiju Mellumu 2009. gadā pie Gaujas.

Ar jaunajiem reindžeriem pie Lodes ezeriem 2011. gadā.
No kreisās: Vizma, Māris, Terēze un Mitrais.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Ar Gaujas miglu sirdī

Anitra Tooma;
Viļņa Skujas un personīgā arhīva foto


Man liekas, ka asinis Māra Mitrevica dzīslās skrien tikpat strauji cik ūdeņi viņam tik mīļajā Gaujā. Leģendārākais no Latvijas dabas inspektoriem, kurš vienmēr rīkojas saskaņā ar Mahatmas Gandija uzskatu, ka «tev pašam jābūt tām pārmaiņām, kuras tu gribi redzēt pasaulē». Un Māris maina pasauli neatlaidīgi un nepaguris, turklāt – joprojām. Devos uz Siguldu, lai uzzinātu, kāpēc viņš tik aktīvi dzenā maluzvejniekus. Vai tikai tādēļ, lai bagātinātu asinis ar adrenalīnu? Bet skaļus vārdus nesadzirdēju.


Pastāsti par savu bērnību!

Esmu dzimis Rīgā, mēnesi pirms krievu ienākšanas –1940. gada 20. maijā – un pēc tam tos dažus gadus līdz bēgļu gaitām nodzīvoju Stabu ielā. Bērnības vasaras man pagāja pie Mazā Baltezera, plostnieku miestiņā Alderos. 1944. gadā kopā ar tēvu Vili, māti Aleksandru, māsu Dzintru, abām vecmāmiņām un vectētiņu, kā arī krusttēvu bija jādodas bēgļu gaitās uz Vāciju, tās pagāja ciemā netālu no Rostokas.

Kāpēc bēgām? Mana tēva brālēns Oskars Mitrevics kopā ar Konstantīnu Čaksti darbojās Latvijas Centrālajā padomē – Otrā pasaules kara beigu posmā tā bija nopietna nacionālās pretošanās organizācija, kas cīnījās pret abām okupācijas varām – krievu boļševikiem un vācu nacistiem – par neatkarīgas Latvijas atjaunošanu. Mans tēvs, būdams pietiekami piesardzīgs un tālredzīgs, saprata, ka, ja te ienāks krievi, Oskara dēļ visi Mitrevici tiks paņemti ciet. Vācijā ģimenei liktenīgs izrādījās tēva lēmums iet strādāt uz dzelzceļa, lai nebūtu jāiet šaudīties. Kad ienāca angļi, viņš atradās Rietumvācijā, bet mēs palikām Austrumvācijā. Mēs 1945. gada decembrī atgriezāmies, bet tēvs palika Rietumos. Sākumā dzīvojām Rīgā, tad pārcēlāmies uz Alderiem pavisam. Mācījos Ādažu pamatskolā, pēc tam – Leona Paegles 1. vidusskolā Rīgā. Studēju Jelgavā mežsaimniekos – lustīgi gāja uz paša Driksas krasta, džim-foralā! Alkoholu gan es nelietoju – ne toreiz, ne tagad.

Studēt mežsaimniecību mani pamudināja Baltezera koku pludināšanas meistars Ansis Zandovskis, un viņš man kļuva par tādu kā idejisko vadītāju, jo iedvesmoja rakstīt diplomdarbu par baļķu pludināšanu pa Gauju. Tā pamazām īstenojās mans sapnis par Gauju – pabeidzis studijas, aizgāju strādāt par pludināšanas meistaru posmā no Cēsīm līdz Baltezeram. Nostrādāju vienu riktīgu vasaru, un tad sapnis beidzās – 1964. gada rudenī mani kā jaunāko atlaida pirmo. Ar plostniecību un baļķu pludināšanu gāja uz beigām. Tolaik atradās gudrinieki, kas teica, ka nogrimušie baļķi un mizu miecvielas čakarē dabu, tāpēc pludināšana gāja mazumā. Nu jau cilvēki attapušies, ka baļķi tolaik labi izravēja upes, tagad ūdenszāles nākas ar traktoriem grābt, bet plostniecība droši vien saglabāsies vien kā sens, romantisks amats, ko demonstrēt tūristiem.

1964. gada 27. novembrī es sāku strādāt Siguldas mežniecībā par mežziņa vietnieku. Un tad jau līdz dabas sargāšanai viens mazs solītis jāpasper, jo lielākā daļa dabas aizsardzības gan Ulmaņlaikos, gan padomju laikos bija mežu nozares pārraudzībā. Un Siguldā jau 1928. vai 1934. gadā izveidoja teritoriju, ko sauca par Latvijas nacionālo parku. Tur ietilpa 300-400 ha Turaidas un Siguldas mežu. Savukārt tad, kad es te atnācu strādāt, aizsargājamais gabals jau bija vairāk nekā 900 ha – Siguldas Tautas parks tolaik pletās no Lorupes līdz Vējupei un otrā krastā mazliet aiz Turaidas un prom līdz Velnalai. Tas bija iekļauts kūrortu mežu grupā, tāpēc te neko necirta, izņemot sausokņus un kritalas. Jau tolaik Siguldas mežniecībā dabu sargāt vajadzēja ik dienu. Katrā ziņā jau tad bieži gadījās asi momenti.

Vairākus gadus pavasaros ap ievziedu laiku ejot pa Gaujas senleju, jutu, ka viss ceļa posms no tilta līdz Gūtmaņalai smird pēc heksohlorāna vai DDT, jo nomaļajās krūmāju džungļu attekās visa ūdens virsma nobārstīta ar indi! Tolaik jau DDT apakšbiksēs vairs nekaisīja, nāca sapratne, kas tā par ģipti. Mans pacietības mērs lūza brīdī, kad nelielā dzidrā avotiņā atradu sacietējušu ķimikāliju gabalu dūres lielumā. Izvilku to laukā, ieliku maisiņā, sāku zvanīties un urķēties, sazinājos ar Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrību – tā tolaik bija spēcīgākā organizācija jau pirms Vides aizsardzības komitejas izveidošanas un VAK darbības. Izrādās, ka Rīgas rajona sanitāri epidemioloģiskajai stacijai ir līgums par odu iznīcināšanu ar Rakstnieku pili, kur tolaik atradās vissavienības nozīmes sanatorija! Bija milzīgs skandāls, un pēc tam vairs indi ūdeņos nebēra.

Gaujas nacionālais parks (GNP) dibināts 1973. gada 14. septembrī, bet 1974. gada aprīlī mans studiju biedrs Gunārs Skriba vienu vakaru iesauca mani savā mazajā kantorītī, kur bija tikai viens krēsls, galds un uz tā papīrs ar pavēli, ka viņš ir GNP direktors. Skriba man saka: «Nu ko... Te būs Gaujas nacionālais parks, gribi vai negribi – būs jāstrādā šeit.» Es saku, ka gribu būt par medību vadītāju, jo labi pārzinu teritoriju. Skriba atbild: «Te nebūs nekādu medību vadītāju, tev būs jāstrādā par dabas inspektoru!» Un tā es 35 gadus norullēju šai amatā. Nosaukumi mainījās, uz laiku mani iespieda par direktora vietnieku, es piekritu ar ciešu norunu, ka nezaudēju dabas inspektora statusu.

Kāpēc tev negribējās kāpt pa karjeras kāpnēm?

Varbūt tās ir bailes no atbildības, bet varbūt – īpaša viltība. Es jau laikus pamanīju, ka tie lielie priekšnieki var krist un visu pazaudēt, bet – ja esi pie apakšas, tad vari darboties ar pilnu cuku un neviens tevi neaiztiek. Pirmais paaugstinājuma piedāvājums bija jau tolaik, kad strādāju mežniecībā. Redzot, ka es neesmu gluži muļļa, kaut tolaik biju tikpat kā muļļa, Inčukalna MRS direktors Jānis Kreilis aicināja mani strādāt pie viņiem par meža apsardzības inženieri, bet es negāju, atradu citu veci, kas šim amatam piemērotāks.

Tev nav gribējies vairāk nopelnīt?

Es esmu tāds dīvainis, kam nauda neturas. Pat ja man ir bišķi vairāk, jau pēc brīža atkal ir tikpat cik iepriekš, visbiežāk – nemaz. Ir cilvēki, kas strādā tikai tādēļ, lai nopelnītu algu, bet tas, ko es esmu darījis, – tas man bija kā hobijs, par kuru vēl naudu samaksā!

Tu esi vienpatis?

Ar lielisku komandu vai labu pārinieku strādāt ir prieks un laime. Nav jau dabā tik daudz to bandītu, kas šaus vai klups pie rīkles, bet vēlams tomēr reidos iet divatā. Taču vienatnē ejot, adrenalīna ir vairāk. Tomēr bieži gadījies, ka esmu viens pret vairākumu, vienreiz pat pret pieciem elektrozvejniekiem. Tas bija smagi, bet es saņēmos un vinnēju.

Bija 1986. gada 11. novembris – atceros pat datumu. Pievakarē man zvana viens traperis, lamatiņu licējs: «Nu, Māri, aizgāja pirms krēslas pa Gauju pret straumi glābšanas stacijas motorlaiva.» Skaidrs – uz zivīm ar elektrību. Paņēmu mugursomu ar sausām drēbēm, rāciju, pistoli un binokli, aizgāju virs Gaujas tilta un gaidīju. Nebija ilgi jāgaida, kad šie klusām, bez motora laiž pa straumi lejā. Izsekoju, redzēju, ka nes glābšanas stacijā kaut ko smagu – skaidrs, akumulatoru, tad zivju maisus. Kad šie iegāja stacijā, sadūšojos un gāju iekšā – labajā rokā man pistole, ar kreiso paņēmu zivju maisu un vilku atpakaļ. Un tajā brīdī es ieraudzīju, ka tur ir ne tikai tie divi no laivas, bet vēl trīs! Lai būtu zināms respekts un lai man pašam drošāk, nolēmu šaut. Bet kur? Būtu ārā, uzšautu gaisā, bet pret griestiem šaut nedrīkst, rikošetā var trāpīt jebkuram pakausī. Es vispār esmu lēnais un muļļīgais štukotājs, tomēr atsevišķos brīžos es domāju zibenīgi. Šāvu tālākajā stūrī – caurums betonā ir vēl joprojām. Nu, pēc tam jau varēja runāties. Bet 20 minūtes es pļāpāt nevaru, jutu, ka jāatkāpjas, kaut nesapratu, kur viņi iegrūduši elektrorīkus. Tikai desmit gadus vēlāk man veči izstāstīja: jedritvai kociņ – aparāts tajā brīdī stāvējis pusotru soli man aiz muguras!

Kad nodibināja GNP, mēs tolaik bijām septiņi pirmie profesionālie dabas inspektori Latvijā. Visi rāvās ar aizrautību. Diemžēl šobrīd es tādu īstu entuziasmu vairs neredzu. Man liekas, ka tagad darba spara pilna ir tikai Rāznas nacionālā parka komanda. Kāpēc? Tāpēc, ka Rāznas nacionālais parks dibināts tikai pirms pieciem gadiem! Gaujas parkā visi pirmos piecus, desmit gadus strādāja aizrautīgi, bet pēc tam pamazām izčākstēja.

Mūsu darba uzdevumos bija minēti vismaz 20 virzieni, kādos inspektoram jāstrādā, taču jau pirmajā rudenī mēs sapratām, ja būsim tikai dabas policisti, kas aizrāda, raksta protokolus un soda – vārdu sakot, pupu mizas! Tad darba būs bez gala un malas simt gadu un rezultāta nebūs. Laikus aptvērām, ka jāsadarbojas ar avīzēm, televīziju un radio. Tikai tā! Viss sākās ar rudens lapām – bija mode klēpjiem zarus vest mājās. Kamēr vienam raksta protokolu, seši tādi paši paiet garām. Sākām par to runāt TV, rakstīt un piecu sešu gadu laikā izaudzinājām. Pēc tam pie jebkuras lielas malumednieku noķeršanas vai elektrozvejas saucām TV un citus medijus. Un žurnālistiem jau tādi gabali patīk, turklāt viņš ir sagādājis populāru sižetu. Te nu gan jāsaka – žurnālistus visvairāk interesē dabas aizsardzības inspektora darba kriminālie aspekti. Patiesībā tā ir tikai ne vairāk kā divdesmitā daļa no reindžeru darba. Joprojām it bieži mani uzrunā tā: «Mitrais, kā ar lašiem?» – «Kādi laši? Es neķeru lašus, es ķeru večus! Tikai vēlams, lai viņam būtu lasis!» Ha-ha-hā!

Tu neesi ne mednieks, ne makšķernieks?

Ar lielu lepnumu saku: es esmu mednieks! Skribas laikos biju spiests kļūt par mednieku, tolaik jau te citus nelaida šaut, ar zvēru skaita regulēšanu pašiem bija jātiek galā. Makšķernieks – nu tā... Bērnībā un jaunībā līdz kādiem divdesmit pieciem gadiem es ķēru zivis ar visiem iespējamiem līdzekļiem, izņemot indēšanu, spridzināšanu un elektro-zveju. Ā, un ar žebērkli arī neko neesmu dūris, jo to man pašā pirmajā reizē viens kārtīgs makšķernieks noņēma. Pārējo visu esmu darījis! Bet Gaujas parkā ziepes nekad neesmu taisījis. Pa visiem šiem gadiem tikai divas reizes esmu pārkāpis inspektora nerakstīto zvērestu. Es nemaz negribu stāstīt. Tevi tas interesē? Labi, vienu izstāstīšu. Pirmos 15 gadus mans labākais pārinieks bija PSRS čempions orientēšanās sportā, joprojām pasaules senioru ranga spi-ces sportists Ilmārs Limbēns. Viņš ir ļoti ātrs skrējējs, kas ļoti svarīgi inspektoram. Un viņam līdzi bieži brauca kundze Rudīte, mūsu botāniķe. Reiz mēs pavasara pusē ejam gar Vīņauda ezeriņu Plāča pusē, nāk pretī trīs puikas – vie-nam rokās metru gara tieva kapara caurulīte un tai cauri sariņš. Mēs drošības pēc viņam to atņemam. Rudīte prasa: «Ko ar to dara?» Paejam bišķi uz priekšu, ieraugām ūdenī mazu līdaciņu – es to sariņa cilpu tā mierīgi uzmaucu līdz priekšējai spurai un parauju – fiuķ! – un līdaciņa notirinās vien. Rudīte sāk brēkt: «Stulbais, tu nožņaudzi līdaciņu!» – «Bet tu taču pati gribēji redzēt, ko ar to trubiņu dara!»

Tu kā dabas inspektors bojā cilvēkiem brīvdienas...

Stop! Ja kādreiz mēs domājām, ka esam zaļie policisti, tad ne jau vienā gadā nonācām pie atziņas, ka jāstrādā citādi. Un nu jau ilgus gadus, katru reizi, kad vien iespējams cilvēkam pateikt: «Tu esi malacis!», es to pasaku. Kad eju reidā pa Gaujmalu, vienmēr sasveicinos, apjautājos, vai laba atpūta. Nu, ja kāda šmuce, palūdzu, lai prombraucot savāc. Ja dzīvam bērzam tāsi noplēsuši un kokā cirvi iecirtuši, turklāt ar to vēl lielās un bļauj, tad gan rakstu protokolu. Pret lielības gaiļiem strādā metode «ņem stingrāk!». Redzu, šie visu lauž un plēš, bet man apgalvo, ka tā jau bijis. Tad es saku: «Paņem to telti nost!» – un tur kādi piecpadsmit sprīdi gari ozoliņi. Tolaik noteikumos nebija teikts, no kāda lieluma tie jau saucami par kokiem. Un tad – par piecpadsmit ozolu bendēšanu – protokols!

Esmu novērojis, ka dažādu tautību cilvēki atšķiras pēc mentalitātes. Skatos, ūdens tūristi iecirtuši dunci kokā. Eju klāt, aizrādu, bet viens gruzīns saka: «Es saprotu, cilvēkam durt nevar, bet tas taču ir tikai koks!» Un tad es atcerējos, ka Krievijā mežs ir ienaidnieks, kas nāk virsū sādžām, viss aizaug, un viņi visu mūžu cīnās ar kokiem. Un vēl – ir tāds krūms Eiropas segliņš, rudenī tam auglīši ir ar rozā mīkstumu un oranžu sēkliņu vidū. Neviens putns tos neēd. Tikai krievietes vai baltkrievietes tādu košumu nevar izturēt un lauž nost! Laikam tā oranžā krāsa viņas uzbudina.

Ja ir cilpas mežā, vispirms jāmeklē baltkrievi, ukraiņi vai poļi. Reiz ziemā sniegā ejam pa Raunas krastu aiz Priekuļiem un ieraugām – jedritvaikociņ! – nogāzta liela apse un zaros sakārtas sešas cilpas! Toreiz uztaisīju vienu gan morālu, gan juridisku pārkāpumu, bet es to neuzskatu par grēku. Atradām beigtu buku, ielikām cilpā un sākām gaidīt, no kuras mājas nāks pakaļ. Polis – kā tad! Taču par tādu gājienu mani sodīja, jo tā nebija tīra spēle. Kad rakstīju protokolu, poļa māte, kas sēdēja stūrī kā sakumpusi ragana, teica: «Kaut tev roka nokalstu!» Pēc divām nedēļām drausmīgi sāka sāpēt labā roka! Pusotru nedēļu nevarēju kustināt. Labi, ka pavisam nenokalta.

Vispār jau, salīdzinot ar vidusmēra veci, esmu bailīgāks, piesardzīgāks, bet brīdī, kad sastopos ar nekrietnu malumedniecību vai zvejniecību un jūtu, ka nu tik viss ies vaļā, es jūtu lielu spēku pieplūdumu – es ne no kā nebaidos, jo zinu, ka man ir taisnība. Un pārkāpējs arī jūt, ka es gūšu virsroku. Bet, ja viņš manīs, ka es šaubos, viņš mani pieveiks.

Bet tie ietekmīgie taču spēlē pretī ar saviem paņēmieniem.

Es atkal teikšu paldies visiem masu medijiem! Tā nav ceturtā vara – tā ir gandrīz pirmā vara! Lielie žuļiki nebaidās ne no kā, bet – tiklīdz draud kāda neglaimojoša publicitāte, tā viņiem ir aste kājstarpē. Mani pat ir stiepuši pie prokurora, sak, kā tu drīkstēji viņu televīzijā vārdā saukt, kamēr vaina nav pierādīta! Lika pagaidīt! Jārunā, cik plaši var. Un tad viņi nekur nevar sprukt.

Nu, bet tevi taču arī var nobildēt iedzērušu, apķērušu svešu meitu.

Mani nevar! Pēdējo reizi es šņabi dzēru 1953. gada 6. jūnijā – 7. klasei bija izlaidums, un mēs, 6. klases puikas, uz pieciem nopirkām vienu kortelīti, bet man negaršoja. Kopš tā laika nekad un nekādu alkoholu neesmu lietojis. Bet – spārni man neaug! Ja nu tomēr atrodi bildi, kur esmu apķēris kādu jaunāku meitu, tad jau tas ir rādītājs, ka es varbūt vēl varu. Ar svešām gan es neielaižos – vispirms iepazīstos.

Tu tik ilgi esi nostrādājis dabas aizsardzībā, tādēļ vari salīdzināt, kad dabu sargāja labāk – toreiz vai tagad...

Jāsāk ar to, ka dziļā sociālismā dabu sargāt bija ļoti vienkārši, jo zeme piederēja valstij. Ja valsts nolēma, ka šo gabalu sargāsim, tad jau sargāt ir viegli. Valstīs, kur valda kapitālisms un zeme ir privāts īpašums, dabu sargāt ir krietni sarežģītāk. Amerika ir izņēmums, viņiem ir daudz naudas, tādēļ zemi var atpirkt. Tur nacionālajos parkos katrs kvadrātmetrs zemes pieder valstij – tad lielākā daļa problēmu, ar ko jāsastopas pie mums, pat nerodas. Kad mēs no sociālisma iekritām kapitālismā, kļuva daudz sarežģītāk. Bet ne jau sliktāk.

Arī dabas sargāšanā mode mainās. To nemana piecu gadu laikā, bet divdesmit, trīsdesmit gadu laikā jūt. Jau kopš dibināšanas brīža ainava Gaujas nacionālajā parkā ir bijusi pirmajā vietā, tāpat kā citur pasaulē, jo sevišķi Eiropā. Līdz 70.-80. gadiem ainaviskā vērtība bija nozīmīgākais aspekts, lai kādu teritoriju pasludinātu par nacionālo parku. Tagad visur priekšplānā ir biotopi, un ir vismaz īpatnēji, ka tagad lieli mūsu nozares priekšnieki uzskata, ka ainava ir pašvaldību problēma. Šobrīd GNP likuma pirmā panta sākumā teikts, ka parks izveidots, lai aizsargātu biotopus, – taču tas nemaz nav korekti, jo 1973. gadā parku izveidoja galvenokārt ainavas saglabāšanas dēļ, minot arī ekosistēmu saglabāšanu.

Es ļoti nicinu cilvēkus, kas ņirgājas par to, kas bija līdz Atmodai. Labi, desu šķirne bija viena, bet Latvijas mežsaimniecība bija augstā līmenī. Tolaik saaudzēja mežus, PSRS likumā par 3. grupas jeb superekspluatējamiem mežiem tika atzīti tikai Sibīrijas meži – tur cirta 200 km uz katru pusi, pēc tam ar lidmašīnu izkaisīja sēkliņas. Latvijā bija tikai 1. un 2. grupas meži. Pirmajā grupā bija kūrortu meži, upju lieguma joslu meži, auto un dzelzceļu aizsardzības meži. Gar Gauju – kilometrs uz katru pusi – upju lieguma zona! Kailcirtes tur bija aizliegtas. Tagad? Privātais nedrīkst cirst tikai 10 m no upes... Atļaujiet pasmaidīt!

Tā sauktajos krievu laikos likumdošana bija stingrāka un daudzas dabas aizsardzības jomas veiksmīgākas nekā tagad. Civilizācijas tieksme visu apbūvēt, noasfaltēt un citādi nopļečkināt kļūst arvien niknāka. Tas, kas paliek pāri, jāsargā aizvien rūpīgāk.

Un šis ir mans kā veca stagnāta uzskats: es domāju, ka Latvijā dabu normāli var sargāt tikai tad, ja no visa kopējā darba laika divas trešdaļas profesionāls dabas sargs pavada dabā. Īsti nezinu, kā ir citur, bet jūtu, ka aizvien vairāk cilvēku tagad dabu sargā virtuāli – raksta atskaites, projektus, sūta vēstules, nemaz nezinot, kas notiek ārā.

Diez vai tu baudi mierīgu pensionāra dzīvi?

O! Raujos vairāk nekā nepensijā! Esmu pusslodzes darbinieks Gaujas nacionālā parka fondā. Mēs piedalāmies dažādos projektos, darbojamies ar jaunajiem reindžeriem. Šī kustība radās pagājušā gadsimta 90. gados Amerikā un tagad kļūst aizvien populārāka arī Eiropā. Bet jau pirms gadiem četrdesmit mēs katru pavasari aprīlī gājām pa skolām un nolūkojām 3-4 skolēnus, kas vasarā katru sestdienu un svētdienu ar zaļām GNP lentēm ap roku darbojās pie Gūtmaņalas. Tur ir ko darīt visu laiku – palaidņi nāk un skrāpē klinti, puikas lien, kur pašiem bīstami, un Gūtmaņala draud nobrukt. Šos jaunos sargus saucām par Zaļajām patruļām, un labākus sabiedrotos nemaz nevarēja vēlēties. Atmodas gados šīs aktivitātes noklusa, bet tagad strādājam daudz plašāk, bērniem ir sagādāti binokļi, lupas, tiek rīkotas nometnes. No 2005. gada mēs intensīvi darbojamies arī starpvalstu projektos.

Tev ir skolnieki un sekotāji, bet vai ir kāds, kurš pārņēmis tavas zināšanas?

Tie, kas sāka 2004. gadā, tagad ir pirmā, otrā kursa studenti... Īsti nezinu, bet Bioloģijas fakultātē vai vides zinības LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātē laikam neviens nemācās. Mūsu grandiozākais panākums ir tāds: divas meitenes no Jauno reindžeru skolas, kad sāka mācīties 8. klasē, lūdza man padomu, kādu tēmu pētnieciskajam darbam izvēlēties. Ieteicu izpētīt, kā bebri nelaiž taimiņus uz nārsta vietu. 1975. gadā Gaujas nacionālajā parkā no Kurzemes ieveda 30 bebrus, bet pašlaik viņu ir tūkstoši. Līdz šim viņi dzīvojās pa vecupēm un Gauju, straujupītēs nelīda. Bet nu jau kādus piecpadsmit gadus viņi aizdambē arī lašupītes, un rudenī zivis netiek augšā uz nārstu. Reiz ejam gar upīti, kur vienmēr ir bijušas zivis. Bet tagad nav! Klāt jau Gauja, tur bebru dambis. Saku: «Es domāju, ka taimiņš te netiek pāri.» Žviukt! – viens lec un atkrīt atpakaļ. Anna to safotografēja, atsaucām Mārtiņu Zīvertu, viņš to uzfilmēja, tad mēs dambi jaucām nost, un viena zivs man uz rokas uzlēca! Meitenes uzrakstīja labu pētniecisko darbu, uzvarēja rajonā, dabūja augstu vietu Latvijā. Pēc pāris gadiem Terēze darbu uzlaboja, uzvarēja Latvijā un aizbrauca uz Turciju, kur 20 valstu konkurencē ieguva bronzas medaļu! Vai tas nav jauno reindžeru sasniegums? Tas nekas, ka bērni izvēlas citas profesijas! Šīs zināšanas viņiem neviens atņemt nevar, un saudzīgā attieksme pret dabu izplatīsies arī viņu ģimenēs un draugu lokā.

Nupat mazmeita pabeidza Bioloģijas fakultāti, mazdēls pirms dažiem gadiem ģeogrāfus, bet nedomāju, ka tā ir mana ietekme, jo meitas ģimene dzīvo Talsos un mēs nemaz tik bieži netiekamies. Vecākais dēls Uģis tagad ir Siguldas mērs, ļoti nopietni sporto, savulaik pabeidza gan Ekonomikas, gan Mežsaimniecības fakultāti un GNP «uzkalpojās» līdz direktora vietniekam. Jaunākais dēls Mārcis ir Baltijas «Rimi» stipro dzērienu nodaļas vadītājs, darbojas Vīnziņu biedrībā un ir traks mednieks. Un vēl man ir meita Inga Krišāne, viņa beigusi Konservatoriju, dzīvo vectēva mājā, ilgus gadus strādā Talsu Domē, raksta dzeju un lugas, vārdu sakot – nopietni rullē kultūras druvā. Sieva Maruta, kaut pensijā, joprojām darbojas bērnu pirmsskolas iestādē «Kastanītis». Malacis! Un šoruden mūsu laulībai būs piecdesmit gadu.

Kāds ir tavs mīļākais biotops?

Hmm, tik jocīgu jautājumu man neviens nav uzdevis! Bet es mēģināšu atbildēt. Migla!

Man jau likās, ka teiksi – upe. Jo visu tavu dzīvi caurvij Gauja.

Nu labi – migla virs upes. Jā, Gauja ir mans mūža aicinājums. Visbiežāk sapņos es redzu baļķus upē. Nu jau piecpadsmit gadus Strenčos notiek plostnieku sanākšana, šovasar braucu uz Spāniju, kur būs vairāki simti plostnieku no visas Eiropas. Es turp braucu «ostīt» situāciju, meklēt kontaktus, jo, pirms kļūstu galīgi mierīgs, gribu kādu akcentu dot vecajam plostnieku amatam. Kaut šāda amata visā Eiropā vairs nav un droši vien nebūs, romantisma ziņā tas ir nepārspējams.

Kur tu ej pastaigāties?

Tā vienkārši pastaigāties neeju. Pat tajās reizēs, kad eju bez noteikta mērķa, tas šad tad beidzas pēc diennakts, un ir arī gadījumi, ka pastaigas beigās kāds jau atkal ir ielikts izolatorā. Agrāk es skrēju, ziemā slēpoju, turklāt ziemā katru nedēļu eju ar plinti uz mežu.

Tu domā, ka žuļiki ir pāraudzināti un nu pietiek tikai ar pamācīšanu?

Ha-ha-ha! Ak, meitenes naivums! Tad jau es varu tev uzdot pretjautājumu: vai tu tici, ka tuvāko gadu laikā pasaulē pārtrauks lietot narkotikas? Malumedniecību un maluzvejniecību var krietni ierobežot, ja inspektori aktīvi strādā un pārkāpumiem var nodrošināt publicitāti. Kopš vienu gadu noķērām trīs elektrozvejnieku grupas un šie dabūja iet pasēdēt cietumā, pēc tam piecus gadus vairs nevarējām noķert nevienu – baidījās.

Bet tagad taču gandrīz visi zivju inspektori ir atlaisti no darba, tā teikt – optimizēti, un vides inspektoriem vairāk laika jāpavada, atskaites rakstot, nekā dabu sargājot.

Daudzos jautājumos mūsu valstiņā pārgudrie salaiž lietas ķīselī. Dabas kontroles nozarē ir ārkārtīga sadrumstalotība. Mums agrāk bija jāuzrauga gan ciršana, gan tūristi, gan malumednieki un maluzvejnieki – visi! Tagad, ja inspektors dzird, ka šaudās, viņam ir jāziņo Valsts meža dienestam un policijai. Bet malumedniecības un maluzvejniecības krimināllietas izmeklēšanas laikā vienmēr guļ apakšējā plauktiņā. Mana pieredze – ja ir nopietns pārkāpums, pašam jāvada process līdz galam, līdz pat cietumam. Kā saķer pārkāpēju, tūlīt jāuzraksta viss, cik vien var, jānofotografē. 80% no neveiksmēm lielu blēžu notiesāšanā ir pirmo stundu neizdarība. Tad materiāli savlaicīgi jāaizsūta uz policiju, tad pēc nedēļas jāpiezvana un jāapjautājas, kurš ir atbildīgais, vai viņš nevēlas satikties. Bet tagad? Pirms pāris gadiem Vangažos noķēra elektrozvejniekus ar 53 taimiņiem! Publikācijas bija visās avīzēs. Bet vēlāk? Vairākas tiesas, un beigās – vainīgajiem jāgrābj lapas svaigā gaisā! Tie esot piespiedu darbi. Masu medijos – klusums.

Tagad tā lielā ierēdņu armija visu nobremzē un likumi ir sarakstīti tā, ka noziedznieki ar labiem advokātiem tiesā bieži vien tiek cauri sveikā. Bet pasaulē reindžeri ir universāli cilvēki dabā: gan tūristus vadā, gan nagliņu iesit, gan palīdz izvilkt no peļķes auto, gan bandītus ķer. Viņi dara visu. Starp citu – GNP pirmajos 15-20 gados dabas aizsardzības inspektoru darbs arī bija daudz visaptverošāks nekā šobrīd. Vai nu ierēdniecības likums, vai arī reindžera amata iekļaušana ierēdņu kategorijā patlaban neļauj profesionāliem dabas sargātājiem darboties vispusīgi – uz pilnu klapi!

Kurus uzskati par dabas aizsardzībā nozīmīgākajiem cilvēkiem?

Milzīgi daudz. Uzreiz jau atvainojos tiem, kurus nepieminu. Profesors Pauls Sarma un ģeogrāfe Aija Melluma – GNP idejiskie radītāji. Pirmais parka direktors Gunārs Skriba. Ļoti profesionāli un aizrautīgi dabas sargātāji ir Uldis Lencbergs Cēsīs, Dace Sāmīte un Vilnis Skuja Slīterē, Andris Urtāns Salacgrīvā... Daudzi... Visievērojamākā juriste dabas aizsardzības jautājumos ir Ilma Čepāne, protams, Anna Seile, profesionālie ministri – Indulis Emsis un Raimonds Vējonis. Ilggadējā erudītā Vija Buša Vides ministrijā. Tikko apglabājām kādreizējo Mežsaimniecības ministrijas darbinieku Aivaru Siliņu, viņš plašākām masām bija nemanāms, bet no viņa daudz kas bija atkarīgs, jo GNP līdz 2000. gadam bija Mežsaimniecības ministrijas pakļautībā. Protams – Guntis Eniņš, arī Arvīds Ulme. Nu, tā var turpināt ilgi.

Ar ko tu esi iezīmīgs Latvijas dabas aizsardzībā?

Es? Ko nu es... Es jau darbojos tikai te, pie Gaujas. Man ir milzīgs prieks, ka pareizā laikā un pareizā vietā 1974. gada pavasarī es tiku Gunāra Skribas komandā un no mūsu darba stila, paņēmieniem un atskaišu sistēmām daudz kas ir pārņemts visā Latvijā.

Es jau trīs gadus neesmu inspektors, bet katru pārdienu kāds zvana un stāsta par problēmām. Tas tāpēc, ka viņi zina, es vai nu tūliņ skriešu pats, vai pateikšu, kam zvanīt tālāk. Esmu piedalījies vairāk nekā 25 elektrozvejas bandu aizturēšanā, un par lielāko daļu no tiem kāds ir «pasvilpis». Bieži tie ir viņu mazie konkurentiņi – kas ar žebērkļiem iet. Ar cilvēkiem ir jābūt atvērtam un draudzīgam, tas nāk atpakaļ. Bet man ir kolēģi, kas strādā pat vairāk nekā desmit gadu, un viņiem neviens nezvana... •