Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Zooloģiskā dārza nozīme sugu saglabāšanā

Māris Lielkalns;
autora foto

Kā top zooloģiskā dārza dzīvnieku mītnes, un kas notiek tur, kur apmeklētāji nestaigā? Lai uzbūvētu labu mītni dzīvniekam, vispirms tā jāuzprojektē, un pēc šā projekta tiek uzbūvēta piemērota māja. Taču projektēšanas laikā reizēm rodas problēmas – dzīvnieku un cilvēku vajadzības mēdz kardināli atšķirties, tāpēc tas, kas piemērots mums, visticamāk, nebūs pielietojams citu dzīvo radību labsajūtas nodrošināšanai. Ja cilvēku mājoklī ir ēdamistaba, tualete, viesistaba, tad dzīvniekiem tās bieži ir apvienotas vienā telpā, tikai atsevišķās vietās. Tas nozīmē, ka nepieciešama citāda un krietni jaudīgāka ventilācijas sistēma. Ja cilvēkbērnu radošās izpausmes aprobežojas ar zīmējumiem uz tapetēm, tad pērtiķēns vai papagailis izurķēs arī zem apmetuma paslēptos elektrības vadus. Lai radītu darbiniekiem drošus darba apstākļus, papildus jāieplāno rezerves telpas, kurās dzīvnieku ievietot laikā, kad nepieciešams iztīrīt galveno mītni. Par to īpaši tiek piedomāts, veidojot ekspozīcijas potenciāli bīstamiem dzīvniekiem, kuri var sakropļot kopējus. Tradicionāli par tādiem tiek uzskatīti plēsīgie zvēri, taču jāuzmanās arī no lielajiem pērtiķiem, kā arī žirafēm, ziloņiem un vēl daudziem citiem. Nākamā problēma – vai topošās mājas iemītnieki ir silto zemju vai arī mūsu platuma grādu apdzīvotāji. Būvējot mītni tropisko apgabalu dzīvniekiem, jārēķinās, ka ziema, kā arī daļa rudens un pavasara tiem būs jāpavada iekštelpās. Tas nozīmē, ka tām ir jābūt gan siltām, gan labi vēdināmām un arī izturīgām pret iemītnieku radošajām izdarībām. Savukārt tas palielina izmaksas… Saulainās un siltākās ziemas dienās Rīgas zooloģiskajā dārzā var redzēt neparastu ainu – lauvas sniegā. Jā, šie dzīvnieki tiek izlaisti laukā arī ziemā pavingrot un izvēdināt kažoku, taču jebkurā brīdī tiem ir iespēja ieiet atpakaļ siltās telpās.

Savvaļā – kā senos laikos – neķer

Kad mītne gatava, var lūkot tās iemītniekus. Patiesībā šis darbs jau tiek veikts būvniecības laikā un pat pirms tā, jo dzīvnieku sarūpēšana nereti ir ilgstošs process, it īpaši, ja tie ir kādas retas sugas pārstāvji. Pēdējā laikā zooloģiskie dārzi savā starpā mainās ar pašu audzētiem nebrīvē dzimušiem dzīvniekiem. Pērn Rīgas zooloģiskajā dārzā piedzima vai izšķīlās 2421 mazulis. Lielākā daļa no tiem bija zivis un abinieki – 2153 īpatņu. Ja zivju vai abinieku sugas zooloģiskajā dārzā jūtas labi un vairojas, vienā reizē no ikriem var izšķilties desmitiem un pat simtiem pēcnācēju, bet, piemēram, Japānas dzērvēm – tikai divi cālēni. Lielākā daļa mazuļu tiek aizgādāti uz citiem zooloģiskajiem dārziem vai kolekcijām. Pateicoties šiem panākumiem, mēs parādām mūsu speciālistu augsto profesionalitāti, mītņu piemērotību dzīvnieku labturībai, kā arī varam iemainīt pret citām, mūs interesējošām dzīvnieku sugām.

Varētu jautāt: kāpēc mazuļi jādod projām? Tie varētu dzīvot arī tepat. Varētu, bet ne vienmēr tas ir iespējams. Pirmkārt, visiem nepietiek vietas. Otrkārt, lai izvairītos no tuvradniecīgas krustošanās, jo, kad mazuļi ir pieauguši, viņi vēlas radīt pēcnācējus. Tas nozīmē, ka jaunie tēviņi grib izveidot un sirdīgi aizsargāt savu teritoriju, kas izraisa nebeidzamu plūkšanos un traumas. Bez tam radinieku pēcnācēji ir vājāki, uzņēmīgāki pret slimībām, tiem var būt vairāk iedzimtu slimību un kroplību. Tāpēc daba gudri iekārtojusi dzinuli meklēt svešas teritorijas un jaunas iepazīšanās – tad slimību risks ir krietni mazāks. Savukārt zooloģiskajos dārzos šie jautājumi jārisina cilvēkam. Ja ir skaidrs, ka jaunas teritorijas jeb zoodārzus atrast neizdosies, vēlams atturēties no dzīvnieku vairošanas. Spilgts piemērs ir brūnie lāči. To mūža ilgums ir 25-30 gadu, un tie ir apskatāmi daudzviet, tādēļ mazajiem lācēniem, lai cik piemīlīgi un atraktīvi tie būtu, jaunas mājas atrast ir ļoti grūti.

Ar retākām dzīvnieku sugām arī ir sarežģīti. Vispirms – to turēšana ir komplicētāka un pēcnācēji rodas retāk. Lai koordinētu zoodārzu darbības kādas retas dzīvnieku sugas nebrīves populācijas vairošanai, tiek izveidotas īpašas starptautiskas turēšanas un vairošanas programmas. Tās koordinē tas zoodārzs, kuram ir labi panākumi konkrētās sugas pēcnācēju audzināšanā, un rūpējas, lai arī citos zooloģiskajos dārzos uzturētu veselīgas populācijas. Rīgas zooloģiskais dārzs piedalās 32 apdraudēto sugu Eiropas programmās (EEP). Te jāpiemin Fregates dižmelnuļi – mazas vabolītes, kas apskatāmas zoodārza Tropu mājas kukaiņu ekspozīcijā. Lai atpazītu katru dižmelnuli, tam uz muguras ir uzlipināts numuriņš. Eiropas programma ir arī melnajiem grifiem. Pērn divām mūsu grifu ģimenēm (vienai «Cīruļos» un otrai Rīgā) izšķīlās pa vienam mazulim. Viens nodzīvoja 52 dienas, otrs – 100 dienu. Eiropas zoodārzos pērn līdz 30 dienu vecumam nodzīvoja tikai seši mazuļi. No tiem tikai četri, tostarp abi mūsējie grifēni, bija pašu vecāku audzēti. Iegūtā pieredze ļaus turpmāk izaudzēt pilnvērtīgus jaunos putnus. Daudz labāk mums sokas ar citu pasaulē apdraudētu putnu – Japānas dzērvi. Šeit izveidojies saskanīgs un prasmīgs pāris, kas ik gadu paši izaudzina mazuļus, tādējādi papildinot dzērvju nebrīves populāciju. EEP programma ir melnajiem lemuriem un līdzenumu tapīriem. Arī viņi audzina pa mazulim.

Tīģeris no tīģera atšķiras

Lai apzinātu nebrīvē mītošos retos dzīvniekus, daudzām sugām ir izveidotas ciltsgrāmatas (ESB – Eiropas ciltsgrāmata, ISB – starptautiskā ciltsgrāmata, SSB – Skandināvijas ciltsgrāmata u.c.). Mūsu zoodārza kolekcijā ir 46 sugu pārstāvji no dažādu līmeņu ciltsgrāmatām. Šiem dzīvniekiem ir zināmi vecāki vairākās paaudzēs. Balstoties uz šo informāciju, ciltsgrāmatas koordinators iesaka, kurus dzīvniekus vajadzētu sapārot savā starpā, lai iegūtu vērtīgus savas sugas pārstāvjus. Pat vēl smalkāk – pasugas pārstāvjus. Daudzas agrāk plaši izplatītas sugas apdzīvoja dažādus reģionus. Piemēram, tīģeri bija sastopami plašā apgabalā Dienvidaustrumāzijā. Pēdējā laikā, veicot smalkus pētījumus, noskaidrots, ka tīģerim ir vairākas pasugas: Bengālijas tīģeris, Indoķīnas tīģeris, Malajas tīģeris, Sumatras tīģeris, Sibīrijas jeb Amūras tīģeris un Dienvidķīnas tīģeris. Diemžēl laika gaitā dažas citas pasugas jau ir izmirušas un neglābjami zaudētas. Katra pasuga sastopama savā reģionā un nedaudz atšķiras cita no citas. Areāla ziemeļos – Sibīrijā – mītošie dižkaķi ir augumā lielāki nekā citviet sastopamie. Krustojot savā starpā dažādu pasugu pārstāvjus, tiek iegūts tīģeris – starppasugu hibrīds, kam nav nekādas lielas bioloģiskas vērtības. Agrāk tam nepiešķīra īpašu nozīmi, tāpēc daļā zoodārzu mīt šādi krustojumi. Diemžēl turpmākajā vairošanā mūsdienās tie nav izmantojami. Rīgas zoodārzā mīt Amūras tīģeri, turklāt ļoti vērtīgi – jaunā tīģeriene Katrīna ir sestā vērtīgākā nebrīvē dzīvojošā Amūras tīģeriene.

Bet ne vienmēr koordinatoru ieteikumi saskan ar pašu dzīvnieku uzskatiem. Ja tiem neizveidojas saskanīgas attiecības, tad visi ieteikumi ir vējā. Piemēram, mūsu tīģerienei Astrai, kas dzimusi tepat Rīgas zooloģiskajā dārzā, tā arī neizdevās izveidot attiecības ar atvestajiem preciniekiem. No Tallinas atvestais tīģerpuisis Bronto baidījās no Astras, bet Kauņas atvestais Mirgis, būdams mākslīgi izaudzētais tīģeris, nespēja izveidot attiecības ar savas sugas pārstāvi.

Ar sapni par brīvību

Rīgas zooloģiskajā dārzā dzīvo 93 Pasaules Sarkanajā grāmatā ierakstītu sugu pārstāvji (IUCN 2011 Red List of Threatened Species). Tā ir apmēram piektā daļa no visām mūsu zooloģiskā dārza kolekcijas sugām. Dažādu iemeslu dēļ tie savvaļā ir kļuvuši reti sastopami. Veidojot pilnvērtīgu populāciju nebrīvē, iespējams saglabāt sugas genofondu, lai pēc tam, realizējot reintrodukcijas projektu, daļu vērtīgāko īpatņu varētu izlaist savvaļā. Tiesa gan, šādi projekti ir ilglaicīgi un komplicēti, jo pie cilvēkiem pieradinātus dzīvniekus dabā izlaist nedrīkst. To var darīt ar viņu pēcnācējiem, kas auguši, neredzot cilvēkus. Vairākus gadus Rīgas zooloģiskais dārzs palīdzēja īstenot starptautisku mazo ērgļu projektu, kura ietvaros Latvijā no ligzdām izņemtās otrās olas tika mākslīgi inkubētas, mazuļi izbaroti mākslīgi un pēc tam jaunie putni nosūtīti uz Vāciju izlaišanai savvaļā. Mūsu mazo ērgļu populācijai ar to ļaunums netika nodarīts, jo parasti otrais mazulis ir tā sauktais rezerves variants, ja pirmais aiziet bojā. Dabā parasti vecākais nogalina jaunāko. Mazo ērglēnu barošanai tika izgatavots pieauguša putna galvas un kakla makets, ko varēja uzvilkt rokā kā cimdu. Savukārt barotāju cilvēku putnēns nemaz neredzēja, jo tas atradās aiz aizkara. Šādi pie cilvēkiem nepieraduši dzīvnieki var veiksmīgāk adaptēties dzīvei savvaļā.

Bez tam Rīgas zoodārzs piedalās Eiropas ūdeļu reintrodukcijas projektā, ko īsteno Igaunijas kolēģi. Šeit savairojušos un izaugušos dzīvniekus nosūtām ziemeļu kaimiņiem, lai izlaistu tos savvaļā. Diemžēl pilnvērtīgi atjaunot Eiropas ūdeli ir gandrīz neiespējami, jo to izkonkurējusī Amerikas ūdele šeit turpina veiksmīgi dzīvot un iznīdēt to ir neiespējami. Vienkārši izlaižot dabā, šīs Eiropas ūdeles piemeklēs viņu senču liktenis. Amerikas ūdeļu tēviņi padzīs «eiropiešu» tēviņus un neļaus sapāroties ar «eiropiešu» mātītēm – izdarīs to paši. Pēc kāda laika hibrīdais embrijs iet bojā, bet vairošanās sezona ir pagājusi bez rezultātiem. Šā iemesla dēļ Eiropas ūdeles tiek izlaistas Hījumā salā Igaunijā, kur Amerikas ūdeles nav ieklīdušas.

Vissekmīgāk Rīgas zoodārzam izdevies veikt Eiropas kokvaržu reintrodukciju. 1988. gadā zoodārza Ekoloģijas laboratorija sāka atkalatjaunošanas projektu Jura Zvirgzda vadībā. Latvijas dienvidu rajoni ir Eiropas kokvardes areāla ziemeļu robeža. Pieauguši īpatņi tika noķerti Baltkrievijā, kas ir mūsu zemei tuvākā šo varžu dzīvesvieta. Tās tika pavairotas nebrīvē un pēc tam izlaistas Liepājas pusē Blažģa ezera apkaimē. No 1988. gada līdz 1992. gadam dabā tika atlaisti 4110 kokvardēni. Nu laika gaitā ir izveidojusies dzīvotspējīga populācija, un pavasaros šī abinieka parkšķināšana dzirdama jau plašā teritorijā, ieskaitot zoodārza filiāli «Cīruļi». Par ieguldījumu dabas aizsardzībā un bioloģiskās daudzveidības aizsargāšanā Eiropas kokvardes reintrodukcijas projekta vadītājs Juris Zvirgzds 1997. gadā saņēma LR Ministru kabineta balvu. Šis projekts ir novērtēts arī pasaulē un ierindots starp 30 veiksmīgākajiem abinieku reintrodukcijas projektiem.

Cilvēku vai pašu vecāku audzināti

Sagaidīt mazuļus vienmēr ir patīkami, taču šis laiks ir arī krietni satraucošs: vai viss kārtībā ar māti un mazuli, vai vecāki rūpējas par pēcnācējiem… Mēdz gadīties, ka māte atsakās gādāt par mazuli, un tad rūpes par to jāuzņemas zoodārza darbiniekiem. Tad var mierīgi pateikt ardievas brīvdienām un mierīgam ikdienas darbam, jo mazais dzīvniekbērns paņem visu uzmanību un laiku. Ik pēc pāris stundām tas jābaro, jāmasē vēderiņš, jāsilda, jārotaļājas, kā arī jāved pastaigās, kad tas paaudzies. Vārdu sakot – zooloģiskā dārza darbiniekam jāaizvieto mazuļa māte visās jomās. Diemžēl arī mazulis cilvēku uztver kā māti un kā savas sugas pārstāvi, tāpēc nereti arī pieaudzis vairāk mēdz interesēties par cilvēkiem, nevis tiecas pēc savas īstās sugas pārstāvjiem. Kā rāda pētījumi, no mākslīgi uzaudzinātiem leduslāčiem tikai aptuveni 15% vēlāk interesējas par savas sugas pretējā dzimuma pārstāvjiem. Šā iemesla dēļ ir būtiski panākt, lai noritētu dabiskie procesi un iespēju robežās vecāki varētu rūpēties par saviem mazuļiem. Tieši tāpēc mūsu zoodārzā pirms vairākiem gadiem Bolīvijas Asaras naktspērtiķu saimē dzimušajam, bet piena trūkuma dēļ atstumtajam mazulim Nīnai tika atskaņotas vecāku balsis, bet vecākiem – mazuļa saucieni. Tieši tāpēc mazajam tīģerēnam Klifam Grantam tika sagādāta draudzene – suns Prada. Tas viss tika darīts ar mērķi, lai tie kļūtu par pilnvērtīgiem dzīvniekiem ar attīstītiem instinktiem un «pareiziem dzīves uzskatiem».

Rīgas zooloģiskā dārza mājaslapā http://www.rigazoo.lv sadaļas «Par zoodārzu» apakšsadaļā «Darbības pārskati» var plašāk iepazīties ar zoodārza pēdējo gadu darbības apkopojumu. Sadaļā «Zoodārza dzīvnieki» ir plaša informācija par zooloģiskā dārza iemītniekiem un to dzīvi savvaļā. •