Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 2 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Promteku loma Latvijas ainavā

Rolands Artūrs Bebris,
VARAM Vides aizsardzības departamenta direktors;
Gata Vilbranta fotografētie plūdu postījumi Saldū 2011. gada 31. jūlijā


Raksta nosaukumam ar nodomu izvēlējos novecojušu terminu «promtekas», kuru tagad vairs nelieto, – tā agrāk sauca upes, kurām bija jānovada ūdens no nosusinātajām platībām. Tagad regulētās upes sauc par valsts nozīmes ūdens notekām, bet man svarīgi šķita, ka pa daudzām no tām ūdens vairs pietiekami ātri neaiztek prom, drīzāk daudzviet rodas plūdu riski, jo tās ilgstoši nav koptas. Visbiežāk agrāk veikto upju regulēšanu Latvijas sabiedrība saista tikai un vienīgi ar lauksaimniecības zemju nosusināšanu, jo to veikuši melioratori, un neuztver to funkcionālo saistību ar pārējo infrastruktūru – ceļiem, apdzīvoto vietu apbūvi, lietus un notekūdeņu kanalizācijas sistēmu, dažādām būvēm upju krastos. Jau šajā ES finanšu periodā, kad līdzekļi valsts nozīmes ūdens noteku renovācijai bija ierobežoti, diskusijas par šo jautājumu bija ļoti dedzīgas, taisnības izvērtēšanai piedraudot pat ar tiesām. Domāju, ka Latvijai visizdevīgāko kompromisu var panākt bez juristu iesaistes šajā diskusijā, ieinteresētājām pusēm vajag pašām laikus sistematizēt un izvērtēt visus argumentus par un pret.


Tālajā akmens laikmetā, kad tika apgūti un apdzīvoti Lubāna klāni, vēlāk apdzīvots Sārnates purvs un Burtnieku ezera apkārtne, vai vikingu laikmetā, kad tapa un vairākus gadsimtus sekmīgi funkcionēja Āraišu ezerpils, nevienam nebija īpaši jāskaidro, ko nozīmē teritorijas mitruma pareiza novērtēšana un primitīva regulēšana. Šā jautājuma ignorances sekas bija bads vai nāve noslīkstot. Te atmiņā nāk Holandē joprojām populārā anekdote par holandiešu salīdzinoši garajiem augumiem – visi īsie senāk esot apslīkuši lielākos plūdos. Arī uzsākot Rīgas būvniecību Daugavas dabīgi vienmēr mainīgajā un mitrajā palienē, vēlāk attīstot ostu un tās infrastruktūru, ūdens savaldīšanai un mitruma regulēšanai bija lielāka nozīme nekā ugunsdrošībai sausajā sezonā. Jo, pirms zinātnieki bija sausā klimata zonas nosaukuši par arīdajām un pārmitrās par humīdajām, mūsdienu Latvijas teritorijā dzīvojošajiem tāpat bija skaidrs, ka šajā teritorijā nokrišņi ievērojami pārsniedz iztvaikošanu, bet dzīve un saimniecība nav iespējama bez mitruma regulēšanas. Mitruma regulēšanas būves vienlaikus veidoja arī nozīmīgu infrastruktūras sastāvdaļu – joprojām Rīgas ielu sarakstā ir Ganību dambis, Katrīndambis un daudzi citi līdzīgi vēsturiski pierādījumi.

Nosusinātā ainava

Tikai vēlāk sabiedrības attīstība noveda arī pie lauksaimniecības zemju mitruma režīma plašas regulēšanas un auglības uzlabošanas, parādījās «smalkais» franču vārds l’amelioration, ar kuru apzīmēja zemes uzlabošanu lauksaimniecības un mežsaimniecības vajadzībām. Jau 19. gadsimtā enerģiski muižnieki, kurus mūsdienās sauktu par projektu attīstītājiem, krietni pazemināja Engures ezera un daudzu citu ezeru līmeni, mēģināja iegrožot pat milzīgo Lubāna ezeru. Latvijas zemnieku vēlākā darbība šajā jomā kā cīņa ar velna purvu attēlota arī rakstnieka Viļa Lāča daiļradē. Tajā laikā līdzekļus šādai cīņai pamatā nodrošināja pašu zemnieku izveidotās meliorācijas sabiedrības, tomēr arī Latvijas Republika jau pagājušā gadsimta 20. gados ūdeņu regulēšanā ieguldīja ievērojamus līdzekļus, Aiviekstes upes regulēšana neapšaubāmi ir šā perioda lielākā uzdrošināšanās. Šos tai laikā grandiozos darbus vadīja tepat Rīgā, Latvijas Universitātē, sagatavotie inženieri kultūrtehniķi, vēlāk Jelgavā, Latvijas Lauksaimniecības universitātē, gatavoto inženieru hidrotehniķu priekšteči. Kaut arī profesijas nosaukumā bija pieminēta kultūra, jākonstatē, ka šajā laikmetā par dabas aizsardzību vēl domāja stipri maz, tomēr sabalansēta projektu ekonomika un īpašuma tiesību ievērošana, kā arī latviešu zemnieka paaudzēs pārmantotā zaļā domāšana ievērojami samazināja pasākumu negatīvo ietekmi uz vidi. Pat vērtējot tā laika megabūves – Ķeguma HES – rezultātus, jāsecina, ka ekonomiskie ieguvumi ir samērojami ar videi nodarītajiem zaudējumiem un iegūtajām vides problēmām.

Padomju laikā jebkurš smalkums starpposmā starp projektēšanu un būvniecību līdzekļu ekonomijas interesēs stipri nonivelējās, tāpēc daudzu izpratnē meliorācija saistījās tikai ar vizuāli izteikti negatīvajiem rezultātiem – izbagarētām upēm, lauku masivizācijas vārdā nocirstiem ozoliem, likvidētām viensētām un izcirstiem augļudārziem. Ārpus lauksaimniecības sektora, kurā nodarbinātajiem zeme un tās auglība joprojām ir eksistences pamats, vārds hidromeliorators vai vienkārši meliorators, maigi izsakoties, zaudēja savu spožumu. Bet vai par to var vainot tikai inženierus un būvniekus? Arī citās nozarēs plāni un finansējums tika saņemti no Maskavas ar visiem partijas kongresos izkliegtajiem saukļiem.

Tieši plānveida ekonomikas situācijā radās iespējas Latvijā realizēt daudzas ambiciozas būves, kādas tirgus ekonomikas apstākļos un, respektējot īpašuma tiesības, nekad nebūtu uzsāktas un pabeigtas. Pie ieguvumiem bez lauksaimniecības zemju un mežu meliorācijas pieminēšu arī daudzus jaunbūvētus vai iztaisnotus ceļus, tiltus un caurtekas. Pa polderu dambjiem tika izveidota jauna infrastruktūra Lielupes palienēs, Bārtas, Užavas, Gaujas lejteces, Dubnas, Ičas, Rēzeknes, Bolupes un desmitiem citu upju krastos, bet Lubāna zemienes pārveidojumi 100 000 ha kopplatībā ir salīdzināmi tikai ar Holandes mēroga ūdens režīma regulēšanas darbu apjomiem. Neskarot jautājumu par videi nodarītajiem zaudējumiem, mēs esam ieguvuši lielas dažādi izmantojamas zemes platības un milzīgu skaitu infrastruktūras objektu, tomēr visi šie ieguvumi ir vairāk vai mazāk atkarīgi no regulētajām upēm – būtībā ūdens notekām no šīm platībām, no to parametriem, kas dabīgo procesu ietekmē vienmēr tikai samazinās. Medicīniski diagnoze skanētu: jūsu organisms jau ir tādā mērā sabojāts, ka tikai ar dabīgiem līdzekļiem to ilgtspējīgi uzturēt nav iespējams, jums regulāri nepieciešamas arī zāles ārsta noteiktās saprātīgās devās! Un, kaut arī daudzus dziļi aizvaino mūsu daudzviet joprojām skaisto upju apzīmēšana par ūdens notekām, tās veic un tām jāpalīdz turpināt veikt arī šo urbanizācijas pastiprināto funkciju šodien un nākotnē visur, kur tas nepieciešams un pamatots, tāpēc ārstu konsīlija sanākšana – diskusija par nosacījumiem šādu darbu veikšanai – būtu vēlama jau pirms izšķiršanās par jaunā Eiropas Savienības finanšu perioda prioritātēm.

Pārāk vērtīgi, lai aizlaistu postā

Latvijā meliorācija veikta 2,1 miljonos ha, to skaitā arī apmēram 0,5 miljonos ha meža zemes, regulēti vai pat no jauna izbūvēti aptuveni 120 000 km ūdensnoteku, novadgrāvju, susinātājgrāvju un kontūrgrāvju, 950 000 km drenu sistēmu un kolektoru, 1000 km aizsargdambju un 50 polderu sūkņu staciju. Pie pašreizējām būvniecības cenām valstī lauksaimniecības zemju meliorācijas sistēmu vērtība ir aptuveni septiņi miljardi latu jeb vairāki Latvijas gada budžeti kopā. Šajā uzskaitījumā vēl nav iekļauti plūdu risku novēršanas un mitruma regulēšanas pasākumi (dambji, grāvji, polderi un sūkņu stacijas) pilsētās, ražošanas platību nosusināšana, ceļu infrastruktūras būves, lidostu ierīkošanas mitruma regulēšanas pasākumi, ostu darbības nodrošināšana, vēstures pieminekļu, piemēram, Rundāles pils teritorijas mitruma regulēšana vai Turaidas pils nogāzes drenāža un preterozijas pasākumi, militāro būvju mitruma regulēšana u.c. neapkopoti un neuzskaitīti darbi, ko grūti uzskaitīt, jo atrodas dažādu resoru pārziņā un veikti, izmantojot dažādu finansējumu. Visu šo pasākumu kopums lielā mērā veido Latvijas ainavu, nosaka teritorijas izmantošanas iespējas, samazina plūdu riskus, kā arī nodrošina satiksmes, elektroapgādes, sakaru infrastruktūras darbību, īsi sakot, nodrošina daudzu mitrākās vietās izveidoto pilsētu, apdzīvoto vietu un novadu mūsdienīgu pastāvēšanu.

Tēlaini ieskicējot, pirms Lielupes zemienes polderu izbūvēšanas zemes ceļš pa abiem tās krastiem no Jelgavas līdz Slokai bija samērā problemātisks, kādēļ vēl pagājušā gadsimta 20. gados pastāvēja pamatots viedoklis par Jelgavas kā jūras kuģu ostas alternatīvu attīstību. Tagad abos krastos izbūvēto polderu dambji kalpo par pamatni drošiem autoceļiem, pa kuriem novadu iedzīvotāji dodas savās gaitās. Līdzīgu piemēru Latvijā ir ļoti daudz, vislielākais ir jau pieminētais vispirms gandrīz nosusinātais, tad iedambētais un tikai 1985. gadā atkal par jaunu uzpludinātais Lubāna ezers un daļēji regulējamā Lubāna zemiene. Visu veikto pasākumu kompleksa nopietnību ar vārdu «meliorācija» nekādi nevar pilnībā raksturot – sagrūstot dambjiem, tiks ne tikai appludinātas lielas lauksamniecības zemju platības, bet sabruks arī liela daļa no divu agrāko rajonu – tagad lielo novadu – infrastruktūra, kā arī zudīs jebkura iespēja regulēt ūdens pieplūdi Daugavas HES kaskādei ekstremālos apstākļos, līdz ar to palielināsies plūdu draudi Aiviekstes krastos un Pļaviņu pilsētai. Pat ja saistībā ar Lubānu ūdens līmenis Pļaviņās celtos tikai par dažiem centimetriem, gadījumos, kad ledus gabali jau peld pa pilsētas ielām, iedzīvotājus tas diez vai iepriecinās. Līdzīgi kā valsts nozīmes lauksaimniecības zemes definētas arī Ogres, Ikšķiles un Salaspils teritorijas, kuras no Daugavas HES kaskādes ietekmes aizsargā polderi un sūkņu stacijas un bez kuru darbības pietekošais un pielīstošais ūdens nekādi netiktu novadīts pāri augstajiem dambjiem Daugavā. Par visu šo nozīmīgo būvju uzturēšanu atbildīga ir VSIA «Zemkopības ministrijas nekustamie īpašumi». Savukārt daudzas agrākās valsts nozīmes lauksaimniecības zemes – polderētās platības Ādažos, Carnikavā, Garkalnē un citās pašvaldībās – ir nodotas šīm pašvaldībām kopā ar visām tālākas uzturēšanas problēmām.

Lai mājās nesmeļas ūdens

Agrāk atbilstoši pļavu un ganību mitruma režīmam projektētās platības tagad visbiežāk kā uz burvju mājienu pārvērtušās par jaunu aglomerāciju būvlaukumiem ar plašām iespējām piemērot Venēcijas apdzīvošanai piemērotus tehniskos risinājumus. Sagaidāms, ka pārmitruma problēmas šajās apbūvei visai nosacīti atbilstošajās teritorijās ar laiku tikai palielināsies, ja turpmāk netiks veikta atbilstoša promteku un būvju uzturēšana, kā arī būvju modernizācija, kur tas nepieciešams, jo ar krūmiem un kokiem apaugušo upju palieņu, aizaugušo grāvju un nefunkcionējošo drenāžu dēļ daudzviet rodas aizvien lielāki plūdu riski. To apstiprina reāla plūdu statistika – pēdējos divos gados negaidīti un postoši plūdi skāruši Dundagu, applūdis Saldus un izskalota un pārrauta Liepājas šoseja, pat Ventspili šogad pavasarī skāra plūdi. Tādas pašas problēmas var skart citas zemas un regulāri applūstošas teritorijas – Jelgavu, Iecavas un Misas krastus vai citus. Tas nav nekāds klimata pārmaiņu indikators, šeit runa ir par agrāk plūdu neskartām vietām un lielā mērā arī par promteku un pārējā nosusināšanas tīkla slikto tehnisko stāvokli. Plūdu draudus pastiprina arī lietus ūdens kanalizācijas sistēmu stāvoklis pilsētās, piemēram, Rīgā, kur lietus ūdens kanalizācijas sistēmas ir novecojušas, lokāli zemāku teritoriju applūdumi jau ir kļuvuši par regulāru postu. Tas viss liecina, ka nākamajos gados ar mitruma regulēšanas infrastruktūras uzturēšanu, uzlabošanu un modernizēšanu ir jānodarbojas nopietni, lai arī turpmāk plūdu sagādātie zaudējumi būtu ekonomiski samērojami, tajos neciestu iedzīvotāji un kopumā plūdu riski nevis pieaugtu, bet samazinātos, kā to prasa Eiropas Savienības Plūdu direktīva un jaunākie pasākumi Eiropas Savienības dalībvalstu civilās aizsardzības sistēmas attīstīšanā.

Katram sava bēda

Latvijā ūdenssaimniecība ir fragmentēta un nodota daudzu nozaru pārziņā, tādēļ grūti jautājumus saredzēt un skatīt kopsakarībās. Jau minēju, ka daudzas plašās teritorijās nozīmīgas mitruma režīmu nodrošinošas būves ir definētas tikai kā valsts nozīmes meliorācijas būves un tās nav tieši sasaistītas ar satiksmei un infrastruktūras uzturēšanai vitāli nepieciešamām būvēm – parasti runājam tikai par ietekmētajiem lauksaimniecības zemju hektāriem, aizmirstot par tiltiem, ceļiem, būvēm, kas saskaņotas ar regulētās upes līmeni. Bez tam šādas būves parasti ir Satiksmes ministrijas vai citu ministriju, vai pašvaldību valdījumā, kuras to funkcionēšanu nekādi nesaista ar regulēto upi. Tādējādi rodas anekdotiska situācija: applūstot republikas nozīmes ceļam, iedzīvotāji vēršas Satiksmes ministrijā, tā savukārt lietu pārsūta uz Zemkopības ministriju, jo tai, iespējams, pieder netīrītais un pārplūdušais grāvis, savukārt Zemkopības ministrija paskaidro, ka tā atbild tikai par valsts nozīmes meliorācijas sistēmām un koplietošanas sistēmas nav tās pārziņā. Vēl ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, kas atbildīga par pašvaldībām, bet nav atbildīga par meliorēto zemju īpašnieku lāpstu iesaisti šāda grāvja tīrīšanā. Bet, ilgstoši grāvi netīrot, caurteka var tikt izskalota pavisam un nozīmīgs satiksmes ceļš sagrauts. Kaut arī šādos plūdos tieši upuri nav sagaidāmi, tomēr ceļa fragmentācijas dēļ kāds slimnieks, iespējams, būs jāved pa gariem apkārtceļiem, tiktu zaudēts ievērojams laiks. Līdz ar to jāsecina, ka runa nav tikai par meliorāciju, bet arī par ilgtspējīgu dzīvošanu un, ekstrēmos gadījumos, arī par kādu dzīvību.

Ilgstoši nekoptās vai maz koptās promtekas un citas meliorācijas sistēmas rada virkni problēmu, jo tādos gadījumos tikai profesionāla un labi trenēta acs spēj dabā saskatīt senāk veiktās upju regulēšanas vai citāda veida būvniecības pazīmes. Pa šiem gadiem upes aizaugušas ar krūmiem un pat kokiem, tajās atjaunojušās meandras, turklāt visu ainavu bagātina daudzie bebru aizsprosti.

Saldus plūdu mācība

Upi cilvēki parasti uztver kā dabīgu un morfoloģiski nepārveidotu, un tad rodas jautājums: ja jau regulētā upīte tā aizaugusi un neviens vēl neslīkst un nekliedz, tad varbūt lai aizaug vien tālāk – izskatīsies vēl dabiskāk? Bet vai vienmēr jāsagaida plūdi, lai novērtētu situācijas kritiskumu un jau laikus veiktu risku samazināšanas pasākumus? Jākonstatē, ka arī citās valstīs ir līdzīgas un pat daudz lielākas problēmas, bieži vien tikai ekonomiskie zaudējumi vai plūdos noslīkušie ir pietiekams dzinulis, lai ātrāk nonāktu pie videi un sabiedrībai pieņemamiem kompromisiem. Latvijas apstākļos riski ir mazāki, reālie zaudējumi samērojami, līdz ar to risinājumi netiek steidzināti. Tomēr, atgriežoties pie 2011. gada plūdiem Saldū, kuru nodarītie zaudējumi vērtējami ap pusmiljonu latu, bet plūdu novēršanas nākotnes izmaksas vēl nav pat pilnībā apzinātas, gribas atgādināt, ka jau esošo būvju uzturēšana un pareiza ekspluatācija ir vislētākie pretplūdu pasākumi, lai aizsargātu iedzīvotājus un nodrošinātu infrastruktūras nepārtrauktu darbību.

Saldus piemērs ir tieši saistīts ar nozīmīgu infrastruktūru – ceļu no Rīgas uz Liepāju, taču daudzos gadījumos prioritāšu redzējums nebūt nav tik uzskatāms. Piemēram, daudzos polderos vairāku gadu desmitu laikā uz agrākajām lauksaimniecības zemēm saaugusi jauna un, no ekspertu viedokļa, pārliecinoša bioloģiskā daudzveidība, kuru nu ļoti gribētos aizsargāt. Vai inženieri ir gatavi biologiem izskaidrot, kā darbojas polderis? Ka tā ir teritorija ar mākslīgi uzturētu mitruma režīmu un, ja grāvjus nemaz netīrīs vai ūdeni nesūknēs, slapjākā vietā retie augi varētu arī iznīkt. Savukārt poldera dambju pārrāvumi varētu tālāk izpausties ceļu tīkla fragmentācijā, tiltu sabrukšanā un daudzās citās nelaimēs, jo ne tikai dabā, arī tehnikā viss ir savstarpēji saistīts un mākslīgie pārveidojumi ir vārīgāki un nenoturīgāki par dabas ilgstoši izveidotajiem, tie ir nemitīgi jāuztur un regulāri jāremontē, reizēm arī mūsdienīgi jāpārveido. Vai inženieri ir gatavi visos gadījumos par šiem jautājumiem uzsākt argumentētu diskusiju ar dabas aizstāvjiem, kuri pagaidām katrā diskusijā atbilstoši spēkā esošajam normatīvajam regulējumam jau tā ir pārsvarā?

Problēmas nezudīs – jārisina gudri

Bet ne jau tāpēc es šajā rakstā daļēji uzņemos inženieru advokāta funkcijas – mans darbs ir bijis saistīts arī ar plūdu risku izvērtēšanu un to novēršanu, tajā skaitā ar plūdu risku izvērtēšanu Latvijā kopumā, kādēļ šādās diskusijās es vizuāli redzu arī to pašvaldību plūdu komisiju atbildīgos darbiniekus, kas ārkārtas situācijas apstākļos gatavojas izsaukt spridzināšanas darbu veikšanas speciālistus, lai plūdu risku samazinātu, uzspridzinot kādu no būvēm. Vai tad vienkāršāk nav šo būvi atbilstoši ekspluatēt un sagatavot plūdiem jau laikus?

Šā raksta mērķis ir veidot jaunu ES Ūdeņu struktūrdirektīvas un Plūdu direktīvas īstenošanai atbilstošu domāšanu nākamā finanšu perioda prioritāšu kontekstā, tādēļ priecāšos, ja sekos tālāka diskusija, jo atsevišķa raksta ietvaros nevar pat iezīmēt visus tos jautājumus, kuri ir jārisina agrāk vai vēlāk. Diskusijas par šiem jautājumiem notiek ilgstoši, apritē atrodas arī atsevišķi normatīvo aktu projekti un institucionālo uzlabojumu plāni, tomēr pieļauju, ka to virzību palēnina tieši vienotas izpratnes trūkums un šauri resorisks skatījums uz lietām. Tāpēc aicinu koncentrēties uz praktiskiem jautājumiem, kurus varētu risināt tuvākajos gados. Un pirmais solis šajā virzienā ir jauna izpratne par lietām, izpratne, kurā vēlme maksimāli aizsargāt dabu pamatotos uz sapratni, kādā dabas pārveidojuma pakāpē mēs pašlaik katrā vietā atrodamies, kas nepieciešams sabiedrībai, kas – tautsaimniecībai Latvijā, lai visi jaunieši pilnībā nepārvāktos uz Īriju kopā ar visām mūsu cerībām arī nākotnē saglabāt šo skaisto zemi. Savukārt no inženieriem es gribētu sagaidīt skaidru nostāju, lai saskaņošanas procesā un oponentiem spētu uzskatāmi pamatot, ja kādā vietā tādi tehniskie parametri kā gultnes dziļums, platums, krastu nostiprinājumi vai citi pārveidojumi ir neapšaubāma prioritāte, svarīgāki par dabas aizsardzību vai ainavu, kādēļ tieši šajā objektā nevar rakt tikai daļēji, no viena krasta, ar mazāku tehniku utt. Lai sabiedrību pārliecinātu, būtu jāpārvērtē arī agrākie projekti un jāizvērtē to rezultāti. Kā rāda pēdējo gadu diskusijas, ceļš uz saprātīgiem kompromisiem ir garš un akmeņains, jo abām pusēm nav pietiekami daudz argumentu. Bet laika to sagatavošanai vēl ir pietiekami.  •