Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Velna pēdas Leišmalē

Sandis Laime Dr. philol.,
LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks


Man patīk lasīt teikas un uzmeklēt dabā dažādus neparastus objektus. Izcelšanās teiku krājumā (1991.) iekļautas vairākas teikas par Velna pēdām Velna akmeņos, tostarp arī par kādu pēdakmeni Ezeres pagastā: «Starp Ezeres pagasta Vilktauru un Mežūbelaišu mājām pa gravu uz Vadakstes upi tek strautiņš. Gravas dibenā strautiņa malā atrodas samērā liels laukakmens, pa pusei iestidzis zemē, kurā atrodas trīs līdz četri cilvēka kāju pēdu nospiedumi. Ir nostāsts, ka kādreiz Mežūbelaiša laukos gribēja celt baznīcu. Velns gribējis darbu aizkavēt un aizbērt strautiņu, tādā kārtā applūdināt vietu, kura nodomāta baznīcas celšanai. Kad Velns gājis ar savu akmeņu un zemes nastu uz strautu, iedziedājies gailis. Velns no bailēm nometis nastu strautiņa krastā un pats bēdzis projām. Bēgdams Velns bija pārskrējis pāri pār akmeni, tā iespiezdams akmenī savas kājas pēdu. No tā laika akmenī pēdas uzglabājušās līdz mūsu dienām.»


Latviešu folkloras krātuvē par to pašu akmeni izdevās atrast vēl vienu teiku, kas pierakstīta deviņus gadus agrāk, 1929. gadā: «Mežūblaišu saimnieks kādu dienu gājis labību apskatīt. Kad saimnieks nonāca pie purva, kur bijis liels akmens, otrā purva malā kaut kas savādi iebrēcies un parādījies virs zemes. Tas bijis savāds radījums, pa pusei cilvēks, pa pusei govs. Tas bijis Velns. Saimnieks sabijies un skrējis uz mājām. Mājās tas saucis visus puišus, lai skrejot Velnu sist nost. Kad puiši aizskrējuši ar bomjiem, Velns sabijies un bēdzis. Skriedams tas uzlēcis uz akmeņa un ieminis tur divas pēdas. Vēl tagad tur ir redzamas Velna pēdas.»

Lai gan teikas stāsta par diviem dažādiem Velna «negadījumiem», pēc akmens atrašanās vietas apraksta kļūst skaidrs, ka runa ir par vienu un to pašu akmeni, uz kura iemītas vairākas Velna pēdas. Ir akmeņi, kuros Velns ieminis cilvēka pēdu, ir arī tādi, kuros viņš uzkāpis ar savu zirga vai govs kāju. Tomēr otra teika nepārprotami apgalvo, ka akmenī iemīti tieši cilvēka pēdai līdzīgi nospiedumi.

Kad sāku interesēties par šo pēdakmeni, izrādījās, ka akmeni neviens nav spējis atrast. Inta Luksa un Valža Avotiņa ceļvedī «Starp Skrundu un Zemgali» rakstīts: «Diemžēl tagad neizdodas šo akmeni atrast. Pēc citas versijas, tas atrodas Vadakstes gultnē.» Pēdakmens pie Mežūbulaišiem pieminēts arī Jura Urtāna pētījumā par Latvijas pēdakmeņiem, tomēr arī tur norādīts, ka tas nav apzināts. Reizēm teikās minēto mitoloģisko akmeņu meklēšanu apgrūtina tas, ka to atrašanās vieta raksturota ļoti skopi. Šajā gadījumā tas tā nav. Tomēr, kad gribēju atrast Mežūbulaišus kādā no jaunākajām kartēm, izrādījās, ka māju ar šādu nosaukumu Ezeres pagastā vairs nav. Par laimi, noderēja 1930. gadā izdotā Latvijas topogrāfiskā karte, kurā šīs mājas pašā Leišmalē ir atzīmētas, un izrādījās, ka Mežūbulaišu vietā tagad ir Gaitnieki. Vecajā kartē pie Mežūbulaišiem iezīmētas arī divas Vadakstē ietekošas nelielas upītes, un vienu no tām droši vien Velns gribējis aizdambēt.

Pērkona zvēliens

Latviešu folkloras krātuvē izdevās atrast arī trešo teiku, kas izrādījās visinteresantākā: «Ezeres pagastā starp Mežūbulaišu un Vilktauru mājām pie mazas upītes ir akmens, uz kura ir divas pēdas ar spicu papēdi un kuru sauc par Velnakmeni. Otrā pusē upītei ir neliels kalns – Pērkoņkalns. Zem šī kalna ir garens akmens – Velna kaps. Kad Velns skrējis pār akmeni, atstājis tur pēdas un pārskrējis pār upīti, Pērkoņkalnā stāvējis Pērkons un sviedis Velnam ar ozola nūju un to nositis. Velns aprakts zem šī kalna un uzvelts kapam virsū akmens.»

Šī teika 1939. gadā pierakstīta Ezeres pagasta Vilktaurēs. Teikā precizēta akmens atrašanās vieta, jo 1930. gada kartē tikai viena no divām upītēm tek starp Mežūbulaišiem un Vilktaurēm. Turklāt, ja Mežūbulaišiem ir zudis tikai senais nosaukums, tad Vilktauru māju mūsdienās vispār vairs nav. Šo īpatnējo nosaukumu saglabājušas tikai vecas kartes un seni teiku pieraksti.

No šīs teikas uzzinām, ka pēdotajam akmenim senāk bijis nosaukums – Velnakmens. Vēl vairāk – teika atdzīvina ne tikai pašu Velnakmeni, bet arī teju visu mazās upītes apkārtni, jo izrādās, ka turpat blakus ir jābūt arī Velna kapam un Pērkoņkalnam, kas bija sevišķi intriģējoši, jo Latvijā ir aptuveni 200 pēdakmeņu, bet cik ir Pērkoņkalnu? Tikai pāris desmitu, turklāt reti kurš no tiem apzināts dabā. Cik mums Velna kapu vai zārku? Tos vispār uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt! Un visbeidzot: cik mums ir tādu vietu, kur, soli pa solim minot Velna atstātajās pēdās, nokļūstam pie viņa kapa sīvākā pretinieka – Pērkona – kalna pakājē? Nav citas tādas vietas.

Pirmie atradumi

2005. gadā, kopā ar Gunti Eniņu un Guntu Dambīti lielus un savdabīgus kokus meklējot, toreizējo Saldus rajonu izbraukājām krustu šķērsu. 25. jūnija vakarā bijām sarunājuši naktsmājas pie Vadakstes novadpētnieces Intas Tuzas un pa ceļam nolēmām iegriezties Mežūbulaišos.

Nogriežoties no šosejas uz grants ceļa un pēc tam nedaudz pabraucot pa zemes celiņu, iestūrējām tagadējo Gaitnieku pagalmā, bet mājas likās pamestas. Pēc ilgākas klauvēšanās mūs izdzirda saimniece Ārija Mūrniece. Izrādās, ka Ārijas kundze savulaik ir ieprecējusies šajās mājās, un šķiet, ka tieši no viņas vīra vecātēva Galenieka savulaik ir pierakstīta viena no teikām par pēdakmeni. Nedaudz pabrīnījusies par mūsu vēlmi atrast Velna kapu: «Vai tad šis būtu miris? Šajā apkārtnē nekas tāds nav dzirdēts!», – saimniece bija gatava aizvest mūs pie Velna pēdas akmens, par kuru viņai kādreiz bija stāstījusi vīra vecāmāte.

Vella pēda nelika sevi ilgi meklēt – jau pēc dažām minūtēm stāvējām Rīkstrauta gravas dibenā pāris metru no izsīkušās upītes ap melnu, 1,75x1,20 m lielu un tikai 20 centimetru augstu akmeni, kam vienā malā tiešām it kā iespiesta cilvēka pēda ar lielu īkšķi.

Kad pirmais sajūsmas vilnis bija pārskrējis, apjautu, ka kaut kas tomēr nesakrīt. Lai gan nav pamata neticēt tam, ka tieši šo akmeni Ārijas kundzei rādījis viņas vīrs, jo pēda uz akmens tiešam izskatās pārliecinoši, tomēr mulsināja tas, ka uz akmens bija tikai VIENA pēda. Lai gan teikās par Mežūbulaišu pēdakmeni Velna iemīto pēdu skaits uz akmens minēts dažāds (divos gadījumos minētas divas pēdas, turklāt viena ar spicu papēdi, vienā gadījumā trīs līdz četras), ir skaidrs, ka teika ir par kādu citu akmeni, jo pēdām jābūt vismaz divām. Mani dīdīja nemiers – gribējās vēl izskriet caur Rīkstrauta ieleju, jo vēl taču tik daudz nezināmo! Ja šis nav tas pēdakmens, kas minēts teikās, kur tad slēpjas īstais? Kur lai atrod Velna kapu, par kuru Ārijas kundze neko nezināja un šaubījās, vai kaut kas tāds šeit vispār varētu būt? Ja atrastos Velna kaps, būtu skaidrs, kura vieta te saukta par Pērkoņkalnu, jo teikā stāstīts, ka Velna kaps ir «zem kalna», iespējams, šajā gravā. Sarunājām, ka biedri dosies uz mašīnu, kamēr es došos cauri nelielajai graviņai.

Tā kā izskatījās, ka akmeņu šajā gravā diezgan daudz, nolēmu, ka jāuzrāpjas ielejas pretējā nogāzē, no kuras ieraudzīšu potenciālo Pērkoņkalnu, kam šepat kaut kur jābūt. Tomēr, kad biju ticis līdz ielejas augšmalai, izrādījās, ka nekādu kalnu augšpusē nav. Sarūgtināts laidos atkal lejā gravā, cerot atrast Velna kapu. Un atkal nekā. Sapīcis un slapjš bridu pa brikšņiem uz mašīnas pusi, līdz pēkšņi netālu no Ārijas kundzes parādītās Velna pēdas saskatījos ar daudz lielāku sūnās un zaru mudžeklī iegrimušu akmeni, kam uz sāna un augšpusē no sūnām brīvajā laukumiņā kā divas spocīgas acis uz mani lūrēja cilvēka pēdām līdzīgi izdrupumi! Un viens no tiem ar spicu papēdi – gluži kā teikā! Ilgāk pie akmens uzkavēties neļāva lietus un laika trūkums, tāpēc grava diemžēl bija jāpamet. Viena pēdakmens vietā dāvājusi divus, svarīgāko – Velna kapu – tā tomēr vēl neatklāja...

Kāds Velnam kājas izmērs?

Nākamreiz Rīkstrauta ielejā atgriezos pēc gada – 2006. gada 29. jūlijā – kopā ar studiju biedri Dainu Leimani. Šis brauciens bija īpaši veltīts Leišmales mitoloģiskajiem akmeņiem. Biju stingri nolēmis šo vietu nepamest, kamēr nebūšu atradis Velna kapu. Iestūrējot Gaitniekos, atkal pārņēma tā pati pamestības sajūta. Atkal kādu laiciņu klauvējāmies. Un atkal atvēra Ārijas kundze. Pēc brītiņa viņa manī atpazina to trako, kas Vella kapu meklēja, un izbrīnījās vēl vairāk, kad uzzināja, ka cerību neesmu atmetis un kapu iešu meklēt arī šoreiz. Devāmies uz Rīkstrauta ieleju un ķērāmies pie pagājušajā reizē atrastā un teikās minētā pēdakmens tīrīšanas, mērīšanas un sīkākas iepazīšanas. Šis akmens bija krietni lielāks – 1,8 m garš, tikpat plats un metru augsts, kas atbilst aprakstam «samērā liels laukakmens, pa pusei iestidzis zemē». Akmenī arī pēc sūnu notīrīšanas bija saskatāmas tikai divas iespaidīgas pēdas. Pēda uz akmens slīpās malas bija 25 cm gara un 8,5 cm plata, bet akmens virspusē iemītā – tā ar «spico papēdi» – nedaudz mazāka – 22 cm gara un 8 cm plata. Daina secināja, ka Velna kājai bijis 37. izmērs, tātad tā augums bijis aptuveni 1,8–1,9 m garš. Varbūt šie aprēķini noderēs Velna kapa meklējumos.

Velna kaps

Nelielo graviņu izložņājām krustu šķērsu. Atradām visus garenos akmeņus, kas varētu atgādināt kapu vai zārku, tomēr neviens no tiem nelikās Velna kapa nosaukumam atbilstošs. Vēl un vēlreiz pārlasot vienīgo liecību par Velna bēdīgo galu starp Mežūbulaišiem un Vilktaurēm, nevienu jaunu norādi tā arī neatradu. Tas nozīmēja tikai vienu – lai cik skumji tas liktos, viens no nedaudzajiem Latvijas Velna kapakmeņiem nav atrodams, tāpēc meklējumi jāpārtrauc.

Laidāmies lejup pa stāvo nogāzi – pa taisnāko ceļu cauri briksnājam. Lecot pāri kādam nolūzušam ozola stumbram, gandrīz lauzu kaklu, aizķeroties aiz vēl kāda sūnām apauguša baļķēna. Bet nē, tas tomēr bija pārāk ciets, lai būtu trūdošs koks. Kā zibens caur smadzenēm pēkšņi izšāvās atklāsme. Pagriezos pret Dainu, kas rāpās pāri kritušajam ozolam, un paziņoju, ka... beidzot esam atraduši Velna kapu! Tas, ko biju noturējis par vecu praulu, notīrot vairāk nekā sprīdi biezu augsnes, sūnu un puspuvušu lapu kārtu, izrādījās akmens, turklāt kāds akmens! Divus metrus garais, tikai līdz 80 cm platais un 20–35 cm augstais akmens atgādināja pilnīgi melnu bluķa zārku ar plakanu, porainu virsmu. Vēl izteiksmīgāku Velna kapu bija grūti iedomāties! Velnam ar 37. kājas izmēru šis zārks būtu kā uzliets. Zem zaļās sūnu cepures paslēpies, Velna kaps atradās Rīkstrauta «palienē» tikai trīs metrus no stāvās ielejas nogāzes. Tātad šī nogāze ir Pērkoņkalns, no kura Pērkons ar ozola nūju nosita Velnu. Un Velna kaps tiešām atrodas pašā Pērkoņkalna pakājē. Viss – kā teikā! Kamēr mērīju akmeni, Daina sarūpēja nelielu ziedu pušķīti. Atstājām to uz Velna kapa un devāmies pie Ārijas kundzes nu jau pavisam citā noskaņojumā.

Grāvējs Rīkstrauta ielejā

Pirms došanās uz Gaitniekiem vēlreiz pārcilājām prātā mītisko notikumu, kuram tagad var izsekot visā pilnībā. Tātad – senos laikos Rīkstrauta apkaimē dzīvoja Velns, darīja visādas blēņas, tostarp piegāza upītes ieleju ar veselu klēpi akmeņu, kas vēl tagad tur stāv. Savas dzīves pēdējā dienā Velns, lēkdams pāri upītei, pārskrēja pār kādu akmeni, ieminot tajā divas pēdas – tās tiešām vērstas uz pretējo Rīkstrauta krastu. Otrā krastā – ak vai! – kalnā gadījās Pērkons, kas Velnu nosita ar ozola nūju. Velns turpat arī apglabāts, un tā kaps, kā izrādās, tur stāv vēl šobaltdien. Sanāk neliels grāvējs, kam pamatā arhaisks mīts, visas indoeiropiešu mitoloģijas pamatā esošais priekšstats par Pērkona cīņu ar kādu pazemes būtni, kas baltu mitoloģijā zināma kā Velns. Varena sajūta – apzināties, ka tepat, šajā graviņā, notikušas tādas lietas! Gremdējoties pārdomās, atceros, ka jau pirmajā reizē, stāvot Pērkoņkalna nogāzē, piedzīvoju pērkona negaisu. Kas zina, varbūt Debesu kalējs jau toreiz deva zīmi, ko nepratu iztulkot?

Dabas skatuve labā un ļaunā cīņai

Atgriezušies Gaitniekos pie Ārijas kundzes, kura, šķiet, necerēja mūs vēl vaigā skatīt, paziņojām, ka Velna kaps ir atrasts. Ārijas kundze izskatījās neviltoti pārsteigta, tad tikai noteica: «Ak tā gan... Par to notikumu jau gan te nav dzirdēts, tad jau tas būs atgadījies pirms miljons gadiem. Nu tad jau vēlāk būs jāaiziet, kāda puķīte jānoliek...»

Latvijā zināmi vismaz pieci Velna zārki. Ir ziņas arī par vairākiem ar Velnu nesaistītiem zārkakmeņiem. Būtu maldīgi šos akmeņus uzskatīt par senām kulta vietām, jo diez vai kāds še savulaik būtu godinājis vai pielūdzis Velnu vai nesis tam ziedojumus. Mežūbulaišu Velna pēdu un kapa teikas spilgti ilustrē to, kā daba kļūst par savdabīgu mītiskās informācijas izspēles skatuvi: ainavas elementi ir kā dekorācijas, kas mitoloģisko sižetu vedina pārvērst teikā, kas apliecina – mītiskā cīņa starp Velnu un Pērkonu tiešām reiz ir notikusi. Šis gadījums arī parāda, ka vēl pagājušā gadsimta vidū un pat vēl mūsdienās ir bijusi tradīcija «saskatīt» pēdakmeņus un dot tiem vārdus, jo 20. gadsimta 20.–30. gados netālu no teikās aprakstītā pēdakmens ir uziets vēl kāds pēdotais akmens, kas ticis pie Vella pēdas nosaukuma. •