Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Harca nacionālais parks Vācijas sirdī

Dace Sāmīte,
DAP Kurzemes reģionālās administrācijas direktores vietniece;
Jorga Šmīdela un Gregora Domanjko foto

Vācijas vidienē paceļas gleznains kalnu masīvs – Harca kalni, kas jau kopš senseniem laikiem mulsinājuši cilvēku prātus un ir bijusi mājvieta daudziem pasaku un teiku varoņiem. Slavenākās, protams, ir raganas, kuras Valpurģu naktī, 30. aprīlī, pulcējas Harca kalnu augstākajā virsotnē – Brokenā – uz ikgadējo raganu un citu mošķu saietu jeb sabatu. Te nu derētu atcerēties, ka viens no Brokena senajiem nosaukumiem ir Blokberga jeb Bluķa kalns. Teiksmaino stāstu mudināts, Harca kalnus vairākas reizes kopš 1777. gada apmeklējis Johans Volfgangs fon Gēte. Grūti spriest par to, ko Gēte te piedzīvojis, tomēr savus novērojumus attiecībā uz raganām viņš iemūžinājis drāmā «Fausts». Harca kalnos pabijuši arī tādi 18. gadsimta dižgari kā dzejnieks Heinrihs Heine un dabas pētnieks Aleksandrs fon Humbolts.

Harca nacionālā parka pirmsākumi meklējami 1937. gadā, kad Brokenam – Harca kalnu augstākajai virsotnei – tika piešķirts aizsargājamā dabas objekta statuss. Harca nacionālais parks izveidots 2006. gadā, apvienojot divus blakus esošus nacionālos parkus, kurus kādreiz šķīra tā sauktais dzelzs priekškars un vēlāk federālo zemju robeža; pašlaik parks aizņem 24 700 ha lielu platību.

Harca nacionālais parks ir īpašs ar to, ka 95% no visas teritorijas klāj meži. Nacionālā parka teritorija iedalīta trīs funkcionālās zonās. 41% tā kopējās platības ir zona, kurā netiek veikta nekāda saimnieciskā darbība, tomēr parks apņēmies līdz 2020. gadam šo teritoriju palielināt līdz 75%. Aptuveni 58% parka teritorijas iekļauta tā sauktajā attīstības zonā, kurā tiek saimniekots saudzīgi, ar domu, ka vērtīgākās šīs zonas teritorijas pāries stingrāka režīma zonā. Tūrismam un cita veida attīstībai tiek atvēlēts tikai 1% teritorijas, bet tas ir vairāk nekā pietiekami, lai uzņemtu 10 miljonus apmeklētāju gadā un novadītu 2500 pārgājienu.

Daba piespiež rīkoties dabiski

Kalna masīvs, kas sastāv galvenokārt no granīta, ir pamats lielajai augāja dažādībai. Nacionālā parka teritorijā augstums virs jūras līmeņa variē, sākot no 240 m līdz 1141 m. Līdz 700 m augstumam dominē skābaržu meži, līdz 1050 m augstumam – egļu meži. Kopumā egļu meži aizņem 82% no mežu platībām, 12% ir skābaržu meži, bet 6% aizņem ozolu, pīlādžu un bērzu audzes. Lai gan parks ir viena no retajām vietām Vācijā, kur sastopami pirmatnējie meži, tomēr lielākā daļa mežu ir mākslīgi atjaunoti ar egles monokultūrām. Harca kalnos jau no 17. gadsimta tika iegūta rūda, un, lai nodrošinātu raktuvju darbību, bija nepieciešama koksne, ko ieguva, izcērtot mežus. Dabiskos apstākļos kalnos mežu veidoja pīlādžu audzes ar egļu piemistrojumu, bet, saprotot, ka kalnrūpniecībā vajadzība pēc koksnes tikai pieaugs, tika nolemts, ka izcirtumi jāapstāda ar ātraudzīgo egli, tā izveidojot egļu monokultūras, kas sastopamas vēl šodien. Tomēr daba nav bijusi saudzīga pret šo mākslīgo mežu – dati jau no pagājušā gadsimta sākuma liecina, ka meži ir bieži deguši un cietuši vētrās. Pašlaik liela daļa egļu audžu ir nokaltusi, jo klimata pārmaiņu un skābā lietus novājinātie koki nav izturējuši mizgraužu uzbrukumu. Lielākā daļa nokaltušo egļu audžu atstātas dabiskai atjaunošanai. No meža netiek izvākti arī kaltušie koki. Pirmie rezultāti liecina, ka dabiski labi atjaunojas pīlādzis, un vietām sāk parādīties arī egle. Tā, pateicoties dabas «lēmumam», Harca nacionālais parks tiks pie mežiem, kas atjaunojušies dabiski.

Kalnu purvi un Alpu noskaņa

Dodoties pārgājienā pa parka mežiem, nevar nepamanīt glītos grāvīšus un slūžas uz tiem. Izrādās, ka laika posmā no 1536. līdz 1866. gadam raktuvju darbinieki izveidojuši Oberharca kanālu un ezeru sistēmu, ar kuras palīdzību tika apūdeņotas raktuves, lai nodrošinātu tehnikas darbību. Oberharca grāvju sistēma ir 1540 m gara, un tā iekļauta Vācijas kultūras pieminekļu sarakstā. Pašlaik šie grāvīši piešķir mežam dzīvīgumu – šeit vienmēr dzirdama ūdens čala, un ar sūnām apaugušie granīta akmeņi grāvju malās izceļas uz nokaltušo egļu sudrabaino «skeletu» fona.

Vēl nacionālais parks ir bagāts ar purviem, kuri atrodas gan kalnu pakājēs, gan kalnos. Augstie purvi kalnu pakājē ar dzērvenēm mūs īpaši nepārsteigs, bet augstāk – aptuveni 700 m augstumā virs jūras līmeņa un vēl augstāk – esošie purvi mums kā līdzenumu iemītniekiem var likties dīvaini. Pateicoties terasēm un ieplakām, ūdens notece vietām ir bijusi apgrūtināta, tādēļ kalnos izveidojušies purvi, kuri pavasarī, noziedot spilvēm, ir baltu «zaķu ļipu» nokaisīti. Tuvāk Brokena virsotnei purvos sāk parādīties tāda ziemeļnieciska suga kā pundurbērzs. Tomēr arī purviem cilvēks nav vienaldzīgi gājis garām – no 1745. līdz 1776. gadam kalnu purvos ieguva kūdru, ko bija plānots izmantot raktuvēs par kurināmo, tomēr izrādījās, ka, dedzinot vietējo kūdru, nav iespējams iegūt nepieciešamo temperatūru, tādēļ kūdras ieguve tika pārtraukta.

Viens no gleznainākajiem objektiem un ikviena nacionālā parka apmeklētāja apskates galamērķis ir Brokens – Harca kalnu virsotne, kas slejas 1141 m virs jūras līmeņa. Un tur ir ko redzēt! Augstāk par 1050 m virs jūras līmeņa koki vairs nespēj augt tik skarbos klimatiskajos apstākļos un augāju veido sīkkrūmu un viršu audzes, kas raksturīgas subalpīnās zonas veģetācijai. Tāpēc šeit var izbaudīt Alpu noskaņu, jo gan augājs, gan klimats ir tādi paši kā Alpu kalnu virsotnēs, lai gan šie dižie kalni ir tālu viens no otra. Tomēr par kalnu skarbumu pārliecināties var ikviens apmeklētājs, jo kalna virsotnē gadā ir 300 miglainu dienu un vidējā temperatūra -2,6°C. Vācijas vidienei netipiskie klimatiskie apstākļi vienmēr ir interesējuši cilvēkus, un jau kopš 1836. gada kalna virsotnē darbojas meteostacija, bet no 1890. gada botāniskais dārzs – alpinārijs. Lai attīstītu tūrismu Brokenā, jau 1898. gadā tika uzbūvēts šaursliežu dzelzceļš, pa kuru vēl šobaltdien ar oglēm kurināms bānītis uzved tūristus kalnā. Šis bānītis vienmēr dabas mīļiem liek nepatikā saraukt degunu, tomēr nevienam roka neceļas šo objektu slēgt.

Lūši atgriezās, medņi – ne par ko

Par lielāko dabas aizsardzības sasniegumu parkā uzskata lūšu reintrodukciju. Avoti vēsta, ka 1818. gadā Harca kalnos notika lūšu medības, kurās piedalījās 200 dalībnieku, un tikai vienpadsmitajā dienā izdevās vienu lūsi nomedīt – tas arī bija pēdējais Harca kalnu lūsis. Nemāku teikt, par godu vai par piemiņu šim faktam, vietā, kur lūsis tika nomedīts, novietots akmens ar uzrakstu, ka šeit nomedīts pēdējais lūsis. Lūšu reintrodukciju sāka 1999. gadā, kad savvaļā izlaida 19 lūšus, un jau 2002. gadā tika novērots, ka lūšiem dzimst mazuļi un tie labi iejutušies kalnu mežos. Savukārt stāsts par medņiem ir bēdīgāks: medņi no Harca kalniem pazuda laika posmā no 1920. līdz 1930. gadiem, un to reintrodukcija tika uzsākta jau 1978. gadā. Kopumā parka teritorijā izlaisti 1000 medņi, tomēr putni neiedzīvojās. Tā kā šis projekts prasīja lielus finansiālus ieguldījumus, 2003. gadā – pēc divdesmit piecu gadu pūli-ņiem – no šīs ieceres atteicās.

Stāstā par Harca nacionālo parku nevar nepieminēt tā sauktā dzelzs priekškara laiku, kad robeža šķērsoja tagadējo parka teritoriju un skaistais Brokena kalns pārgāja Padomju armijas rokās. Līdz 1961. gadam kalnu varēja apmeklēt, bet tad tika nolemts šo objektu slēgt un robežas nostiprināt ar iespaidīgiem žogiem – kalna virsotnē tika uzbūvēti divi superslepeni torņi, ar kuru palīdzību varēja kontrolēt radioviļņus lielā teritorijā un dzirdēt visu, ko vien vajadzēja sadzirdēt. Slēdzot kalnu apmeklētājiem, tika aizliegta arī mežsaimnieciskā darbība lielā platībā. Lai arī tie bija baisi laiki, tomēr dabai tas deva iespēju atgūties no iepriekšējos gadsimtos uzkrātā civilizācijas mantojuma. Mūsdienās no bijušās robežas pāri palicis vien robežsargu patrulējamais ceļš, kurš stiepjas cauri lielajam meža masīvam. Pašlaik Harca nacionālais parks ir viena no dabas pērlēm Eiropas Zaļajā jostā. •