Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Pusgadsimts starp realitāti un utopiju
Dabas aizsardzība no 1940. līdz 1990. gadiem

Anitra Tooma


Padomju jeb tā sauktie krievu laiki Latvijā atnāca ar karu un represijām pret cilvēkiem. Simtiem tūkstoši gāja bojā gan ierakumos, gan izsūtījumā, daudzi, galvenokārt inteliģence, pameta dzimteni. Vai Staļina laikos kāds domāja par dabas aizsardzību? Diez vai... Bet, tā kā cilvēki baidījās no visa un visiem, tad, iespējams, ja ņēma no dabas, tad ne daudz, ne maz, bet tā, lai izvilktu dzīvību un nenosaltu bargajās ziemās.



Politiskās varas maiņa 1940. gadā un Otrais pasaules karš izputināja Latvijas inteliģenci. Bēgļu gaitās devās Latvijas Universitātes dabas zinātņu balsti un korifeji Nikolajs Malta, Heinrihs Skuja un citi. 1940. gadā LU Matemātikas un dabaszinātņu fakultāti sadalīja divās fakultātēs – Fizikas un matemātikas fakultātē un Dabaszinātņu fakultātē, kas 1953. gadā tika nosaukta par Bioloģijas fakultāti. Liela daļa vēlāko dabas aizsardzības pamatlicēju nāca arī no Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības fakultātes. Tā kā 1944. gadā nodega Jelgavas pils, kur atradās augstskola, līdz 1957. gadam mežinieki studēja Rīgā.

1942. un 1952. gada ziemā un pavasara sākumā izsala viss, kas vien var izsalt, jo šajā laikā introducētie augi jau gatavi atmodai un ir sevišķi jutīgi. Marta aukstākajā dienā temperatūra pazeminājās līdz -34°C, aprīlī – līdz -22°C! Nu dārzos bija daudz brīvas vietas un iespējas rosīties mičuriniešiem. Mičurina pamatpostulāti bija pārveidot dabu un piespiest zinātni kalpot tautai. Viņš panāca, ka vismaz PSRS tradicionālās skolas ģenētiķi vairs skaļi nepīkstēja, bet pats 80 gadu vecumā mira, jo nokrita no paša selekcionētās zemenes ar Staļina apsveikuma telegrammu rokās (veca anekdote). Tomēr daudzi par mičuriniešiem tikai izlikās un joprojām strādāja pēc mazpulcēnu tradīcijām.

Vēl trakāku ietekmi uz bioloģiju atstāja Trofims Lisenko, kura murgainās teorijas, atšķirībā no klasiskās ģenētikas, lieliski saskanēja ar «marksismu-ļeņinismu». Lisenko, piemēram, uzskatīja, ka dabā neeksistē cīņa par eksistenci vienas sugas robežās; organisms spēj mantot iezīmes, ko viņa vecāki ir ieguvuši dzīves laikā apkārtējo apstākļu iespaidā; ka noteiktos apstākļos vienas augu un dzīvnieku sugas var pārvērsties citās sugās, piemēram, kvieši – rudzos, bet dzeguzes – ķauķīšos.

1948. gadā Latvijā, Barkavā, iesēja pirmo Sosnovska latvāņu lauku. Tā ir viena no pirmajām invazīvajām sugām, kas nu pamatīgi piesārņojusi mūsu zemi. Šajā pašā gadā, lai papildinātu kažokzvēru faunu, mežos tika palaisti 35 jenotsuņi – kopā ar ērcēm, kas samaitājušas dzīvi daudziem cilvēkiem, jo bija inficētas ar encefalītu un Laima slimību.

1953. gadā mirst Staļins un varu pārņem jancīgais ukraiņu apalītis Hruščovs, kurš jau 1954. gadā paziņoja, ka nu visur augs kukurūza. Lai neatpaliktu no Amerikas, Hruščova laikā vērienīgi tika veikta lauksaimniecības ķimizācija un ar plašu loku no lidmašīnām tika kaisīti minerālmēsli un pesticīdi. Sekas jūtamas vēl šobaltdien.

Hruščova laikā notika savdabīga atmoda pēc Staļina diktatūras un cilvēkiem bija ļauts pievērsties ne tikai cīņai ar badu un Ameriku, bet arī pilnveidot dabas aizsardzības likumdošanu. Jau 1955. gadā Zinātņu akadēmijā izveidoja Dabas aizsardzības komisija. Akadēmiķis Jānis Vīksne atceras: «Hruščova laikos bija ārkārtīgi svarīgi, ko tu pēti. Pētījumu objektam bija jābūt politiski pareizam. Kā tas izskatīsies, ja pētīsi kaut kādas drozofilas – mušiņas, ko pat saredzēt īsti nevar?»

Lai attaisnotu ornitoloģijas eksistenci, īpaši liela uzmanība tika pievērsta būrīšu izlikšanai mežos, jo tika «pierādīts», ka putni spēj pasargāt mežus no kaitēkļiem. Šis malds turpina darboties aizvien, lai gan barības daudzums nosaka ēdāju populācijas labklājību, nevis otrādi.

1958. gada februārī Zinātņu akadēmijas augstceltnē notika pirmā republikas mēroga dabas aizsardzības konference, uz kuru ieradās 300 dalībnieku. Izrādās, ka tolaik daudz ticis runāts par to, kā mainīt Pļaviņu HES projektu, lai saglabātu Daugavas senlejas unikālo floru, Pērses ūdenskritumu, Staburagu un Kokneses pilsdrupas. Bet būvdarbus apturēt nebija ne zinātnieku, ne sabiedrības spēkos.

Pirmo likumu par dabas aizsardzību pieņēma 1959. gadā, vienlaikus ar citām padomju republikām. Šajā gadā tika nodibināta arī Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrība, kam pēc gadiem četrdesmit būs nozīmīga loma tautas atmodas veicināšanā. Interesanti, ka katrā rajonā LDPAB darbinieku algoja vietējā izpildkomiteja.

Dabas pētniecības darbs notika ZA Bioloģijas institūtā, Mežsaimniecības problēmu institūtā, LU Bioloģijas fakultātē, LLA Mežu fakultātē un Meteoroloģijas pārvaldē. Padomju laikos populārs bija teiciens, ka «zinātne ir personīgās ziņkārības apmierināšana uz valsts rēķina», un daudzi savu vietu ar komunisma idejām nozombētajā sabiedrībā redzēja, aizejot dabā vai strādājot laboratorijās. Taču tik un tā bija jārēķinās ar stukačiem jeb VDK aģentiem, kas glūnēja it visur.

Padomju cilvēks ir varens, kaut nepaēdis un driskās ģērbts! Vienīgais, kas atlicis, – uzvarēt dabu! 1956. gadā sākās vērienīgi Lubāna iegrožošanas darbi.

Pirmais mēģinājums aizsargāt vidi notika t.s. Hruščova atkušņa laikā. 1958. gadā cilvēki sāka vākt parakstus pret Pļaviņu HES būvniecību, bet vākums nonāca Valsts drošības komitejas seifos. Pļaviņu HES sāka būvēt 1961. gadā, pilnīgā ekspluatācijā elektroražotni pieņēma 1968. gadā. 1974. gadā uzbūvēja Rīgas HES.

1967. gada 17.-18.oktobrī un 1969. gadā no 30. oktobra līdz 2. novembrim Latviju piemeklēja 20. gadsimta postošākie orkāni, kad vējš plosījās ar ātrumu 30-48 m/s. Jūra noskaloja krastus, bet vējš izgāza vairākus miljonus kubikmetru koku. Tādi uzplūdi Rīgā kā 1969. gada rudenī varot atkārtoties tikai reizi 333 gados. Latvijā ar jaunu sparu gāzās ieceļotāji no Ukrainas, Baltkrievijas, Krievijas mazmežainajiem apgabaliem, lai sagatavotu savējiem koksni (strādāja uz pusgrauda, t.i., pusi cirta vietējam MRS, otru pusi veda prom). Mežos rēca pasaulē smagākie un neērtākie motorzāģi «Družba». Lielu daļu kokmateriālu izveda no Latvijas, bet daļa viesstrādnieku palika. 1969. gadā vētra vispamatīgāk izgāza mežus Ziemeļkurzemē un Vidzemes jūrmalā.

60. gadu beigas pienāca ne tikai ar vētrām, bet jaunu vilni dabas aizsardzības jomā: 1968. gada beigās tika apstiprināts pārstrādāts dabas aizsardzības likums, kas bija pilnīgāks par iepriekšējo. Tolaik sugas galvenokārt vērtēja pēc cilvēkiem dotā labuma vai kaitējuma. Piemēram, ar likumu tika noteikts bagātināt derīgo putnu faunu. No 1961. līdz 1965. gadam par dabas aizsardzību bija atbildīga LPSR Ministru padomes Dabas resursu racionālas izmantošanas un aizsardzības padome, vēlāk koordinācijas un kontroles funkcijas tika nodotas dažādu ministriju un resoru dabas aizsardzības nodaļām un valsts inspekcijām.

Droši vien tāpēc, ka daļu lielāko aizsargājamo teritoriju aizņēma meži, lielākā atbildība par to izpēti un aizsardzību padomju laikā bija nodota Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas pārziņā. Mežsaimniecības problēmu institūta Dabas aizsardzības laboratoriju vadīja mežzinātnieks Pauls Sarma. Viņu piemin itin visi, ko intervēju par dabas aizsardzību, sakot, ka tieši Pauls Sarma ir viens no pirmajiem dabas aizsardzības sistēmas veidotājiem Latvijā. Sarmam bija labas svešvalodu zināšanas, un padomju varas gados viņš spēja saglabāt atbildīgu amatu, pateicoties mežsaimniecības un mežrūpniecības ministram Leonam Vītolam, par kuru arī mūslaikos neviens sliktu vārdu neteiks. Visu cienītais Dabas aizsardzības daļas priekšnieks Aivars Siliņš tandēmā ar vienīgo darbinieci Dzintru Svikli padomju laikos strādāja klusi, bet nozīmīgi. Jāatgādina, ka mežu jomas ministrija padomju varas gados bija viena no retajām, kur runāja latviešu valodā un kur bija ļoti inteliģenta gaisotne. Tā laika ministrijas vadība izprata zinātnes nepārvērtējamo nozīmi dabas aizsardzībā. Ministrijai bija nepārvērtējama loma dabas aizsardzībā kā praktiskā dabas aizsardzības organizēšanā, tā arī dažādu pētījumu pasūtināšanā un atbalstīšanā LPSR ZA Bioloģijas institūta pētnieciskajām laboratorijām. Dažādu nozaru vides pētnieki bija īpaši ļaudis, kuri padomju varas gados mācēja izspiest savu labumiņu zinātnei, viņu tā laika publikācijas ir profesionālas, daudzas joprojām pārlasāmas vēl un vēl.

1970. gadā apstiprināja Zemes kodeksu, 1973. gadā – Ūdeņu kodeksu, 1975. gadā – Zemes dzīļu kodeksu un 1979. gadā – Meža kodeksu. 1974. gada 16. oktobrī tika apstiprināts PSRS Sarkanajā grāmatā ierakstīto sugu saraksts. 1977. gadā Bioloģijas institūtā izstrādāja, bet 1980. gadā apstiprināja LPSR Sarkano grāmatu. Nu papīru tā kā būtu gana, jāliek tie lietā!

Vārds «nacionāls» padomju vadoņiem tolaik bija kā bullim sarkana lupata. Bet bija 70. gadi – turpinājās aukstais karš starp ASV un PSRS un to sabiedrotajiem par varu pasaulē. Ameriku vajadzēja pārspēt jebkurā jomā. Viņiem ir Jeloustounas nacionālais parks? Padomijā arī būs! 1973. gada 14. septembrī tika apzīmogoti papīri, ka ir nodibināts Gaujas nacionālais parks. Tomēr esam otrie aiz 1971. gadā dibinātā Lāhemā nacionālā parka Igaunijas PSR. Līdz tam laikam Latvijā bija tikai 15 liegumi un trīs rezervāti jeb zapovedņiki: Slītere, Grīņi un Moricsala, 1977. gadā nodibināja Krustkalnu, 1982. gadā – Teiču rezervātu.

Liels notikums bija Ministru padomes lēmums par valsts aizsargājamo objektu LPSR teritorijā apstiprināšanu. 50.-60. gadu mijā dabas objekti tika sadalīti pēc to morfoloģiski ģenētiskā principa: upju ielejas, kalni, mežu masīvi, ezeri, ezeru salas utt. Bet 1977. gada aizsargājamo teritoriju dalījumā uzsvērta aizsardzības sistēma: dabas rezervāti, botāniskie, purvu vai kompleksie liegumi, dabas parki, dzērveņu purvi utt. Pēc 1977. gada dabas rezervātu un liegumu skaits no 18 tika palielināts līdz 92, komplekso liegumu, dabas un nacionālo parku, kā arī ainavu teritoriju skaits – no 12 uz 33, bet dabas pieminekļu – ģeoloģisko objektu, dižkoku un dzirnavu dīķu skaits – no 163 uz 902. Saskaitot dažādu līmeņu aizsargājamo teritoriju platību, sanāca nedaudz vairāk kā 315 tūkst.ha. Re, kā piepildās PSRS Konstitūcijas 18. pantā teiktais: «Tagadējās paaudzes un nākamo paaudžu interesēs PSRS veic nepieciešamos pasākumus zemes un tās dzīļu, ūdens resursu, augu un dzīvnieku valsts aizsardzībai un zinātniski pamatotai, racionālai izmantošanai, gaisa un ūdens tīrības saglabāšanai un cilvēka apkārtējās vides saglabāšanai.» Un nav jau melots – tas, ko mūsējie nosargāja padomju gados, tagad nākamajai paaudzei noder racionālai izmantošanai jeb alkatīgai ciršanai. P.S. Mūsdienās ĪADT kopējā teritorija ir aptuveni 1 236 800 ha, bet ap 60% no tās aizņem Ziemeļvidzemes biosfēras un vēl krietna daļa ir jūrā.

1979. gadā tika izveidota Valsts rezervātu administrācija, kuras kantoris atradās Slīterē. Tās uzdevums bija gan zinātnisko darbu koordinēšana Slīteres, Grīņu, Moricsalas un Krustkalnu rezervātā, gan arī šo objektu aizsardzība, jo zinātnieki, kas aizbrauca kādu rezervātu pētīt, nenodarbojās ar aizsardzības lietām un materiāli bija izkaisīti pa dažādiem institūtiem. Dabas vērtību sargāšana bija vietējo mežsargu pārziņā, bet viņu galvenais uzdevums bija mežizstrādes plāna izpilde.

Šis bija arī ziedu laiks Engures Ornitoloģisko pētījumu bāzē, jo tik daudz kaijveidīgo kā tolaik piekrastē nekad nav bijis. Un kur daudz kaijeļu, tur daudz citu ūdensputnu, kurus kaiju armija pasargā no plēsējiem. Ornitoloģisko pētījumu bāze dibināta 1958. gadā, un padomju laikos tās nozīme nākamo bioloģijas profesoru un vienkārši teicamu ornitologu audzināšanā bija nepārvērtējama. Tolaik gan viņi bija puišeļi, ko J. Vīksne sauca par mazgadīgajiem noziedzniekiem. Un palaidņi jau bija arī!

Pamazām gaisā sāka virmot nacionālās pašapziņas alkas. 70. gados cilvēki no sirds sāka darboties Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrībā. Pa visu republiku tika izsludināta dižakmeņu un dižkoku meklēšana. Šajā darbā uz mūžu ienira arī Guntis Eniņš. 1978. gadā pilnskanīgu «ē-ē-ē!» tautas balsī sāka dziedāt «Skandinieki».

1986. gada 26. aprīlī Černobiļas atomelektrostacijas 4. blokā Ukrainā netālu no Baltkrievijas robežas notika tolaik lielākā kodolavārija pasaulē. Padomju funkcionāri šo avāriju slēpa, un radioaktīvais vilnis lēnām ritinājās arī virs Latvijas. Maija svētki bija saulaini, cilvēki brīvdienas izmantoja, lai stādītu kartupeļus, un tikai pēc daudziem gadiem savas slimības sasaistīja ar baiso notikumu. Radioaktīvie mākoņi pārlidoja pāri mūsu zemei un nolija Zviedrijā, tāpēc tur ietekme bija vēl baisāka.

Pirms 25 gadiem – 1987. gada 28. februārī – Arvīds Ulme nodibināja Vides aizsardzības klubu. Tolaik vides aizsardzības cīņa bija cieši savijusies kopā ar citu problēmu risināšanu.

80. gados sarosījās radošā inteliģence, Imants Ziedonis ap sevi pulcēja Dižkoku atbrīvotāju grupu, Juris Dimiters radīja pirmo dabas aizsardzībai veltīto protesta plakātu. «Pērkons» dziedāja: «Ak vai, cik stulbi nosist gulbi!» Dainis Īvāns un Artūrs Snips 1986. gadā laikrakstā «Literatūra un Māksla» publicēja rakstu, kurā nostājās pret jaunas HES būvniecību uz Daugavas.

1988. gada pavasarī notika masveida protesti pret metro būvi Rīgā. Metro jau latvieši vēl spētu pieciest, bet jaunu migrantu pūli – nē. 14. jūnija mītiņā jau piedalījās aptuveni 100 tūkstoši cilvēku. Maisam gals bija vaļā, un 7.-8. oktobrī tika dibināta Tautas fronte. Atmodas un glasnosķ sākotnējie procesi bieži balstījās uz vides aizsardzības problēmām, un daudzi populāri politiķi vai uzņēmēji savulaik bija zaļie: Anna Seile, Dzintars Ābiķis, Ģirts Valdis Kristovskis, Ilma Čepāne, Oļegs Batarevskis, Einārs Cilinskis, Mairita Solima u.c.

Sākoties Atmodas laikam, beidzot varēja skaļi protestēt pret ekoloģijas problēmām. 1988. gada 26. aprīlī Vides aizsardzības klubs organizēja plašu manifestāciju pie Slokas papīrfabrikas. Tās darbību apturēja 1989. gadā, bet to slēdza 1994. gadā. Tagad fabrikas vietā slejas drupas.

1998. gadā dabas aizsardzības jomu pārņēma Valsts dabas aizsardzības komiteja, un par tās vadītāja vietnieku tika iecelts Indulis Emsis. 1990. gada jūnijā viņš tika iecelts par atjaunotās Latvijas Republikas Dabas aizsardzības komitejas priekšsēdētāju.

Sākās jauni laiki ne tikai dabas aizsardzības, bet visas Latvijas vēsturē, bet par to nākamajā numurā. •

Senās fotogrāfijas – no Pētera Apiņa kolekcijas; plašāk «Latvijas valsts 90 gadi». http://www.apinis.lv
Pateicos par vērtīgiem padomiem Annai Seilei, Mārim Mitrevicam, Vilnim Skujam, Pēterim Apinim un Mārim Laiviņam.