Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
Foto: Vilnis Skuja.
Foto: Vilnis Skuja.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

 

Zaļš sveiciens!

Daudzi cilvēki kā savdabīgu kamuflāžu uzvelk sūrošanās un bēdu tērpu – ja vaicā, kā klājas, atbild: «Labi...», bet sejā tāāāda izteiksme, lai tik jautātājs nenoticētu un nenoskaustu. Es gan vienmēr saku, ka klājas brīnišķīgi, un smaidu līdz ausīm. Šī vasara atkal ir tik skaista, turklāt šis ir laiks, kad esmu dzimusi. Kamēr žurnāls krāsosies tipogrāfijā, atzīmēšu savu personīgo gadu miju – tādu apaļu. Esmu nolēmusi tajā dienā izbraukt bērnības takas, lai apskatītos, vai tiešām tolaik zāle bija zaļāka un mājas augstākas. Kad pirms gadiem trīsdesmit prātoju par dzīvi un to, kas mani gaida pusgadsimta vecumā, vienmēr apcerēju, cik gan savītusi tad būšu, ka dzīve jau būs pagājusi, atliks vien pacietīgi gaidīt pēdējo stundiņu. Tagad par dzīvi pēc divdesmit gadiem vairs tik pesimistiska neesmu, jo ik uz soļa satieku ļoti ņiprus septiņdesmitgadīgus cilvēkus, kas bija nozīmīgi Latvijai spēka gados un ir tikpat nozīmīgi tagad. Šajā numurā intervija ar leģendārāko Latvijas dabas inspektoru Māri Mitrevicu jeb Mitro, – joprojām priecājos par Māra dzīvesprieku un rosīgumu.

Man liekas, ka dabas aizsardzībai ir jābūt pārspīlētai, līdzīgi kā dresējot kucēnu vai kaķēnu mācām: nekāp uz galda! Nekas liels jau nenotiktu, ja arī uzkāptu uz tā galda, taču zvēriņam jāzina, ka ne visu drīkst, ko var. Nekas jau nenotiktu, ja es noplūktu dažas naktsvijoles, noķertu zivi nārsta laikā, ja uzbūvētu telti kāpās vai iekurinātu ugunskuru liedagā. Nekas nenotiktu, ja brauktu ar 100 km/h, nevis 90 km/h. Ja nesašķirotu atkritumus, netaupītu elektrību vai ūdeni. Bet kopumā? Uztraucamies par iecerēm būvēt Visaginas AES vai jaunu HES uz Daugavas, sodāmies par zaudēto Staburagu un Pērses ūdenskritumu, bet paši neskaitām ne lieki izķērnātos kilovatus, ne degvielas litrus vai krāmu kalnus. Dzīve ar elektrību, ar naftu un plastmasu, ar rūpnieciski ražotu pārtiku ir tik ērta. Mums visu vajag! Un tā, lai mums par to nekas nebūtu. Bet tā nav iespējams. Tāpēc visu mūžu ir jālavierē starp kāri pēc civilizācijas labumiem un sapni par netraumētu dabu. Par to katrā šī žurnāla rakstā.

Arī šis «Vides Vēstu» numurs ir kā dāvana. Ja atklāti, tad tik maz naudas cik šogad žurnāla izdošanai nekad nav bijis. Bet žurnāls iznāk, jo cilvēki dāvina savus rakstus un bildes... Es saku jums visiem milzīgu paldies! Tas ir apliecinājums, ka ne tikai man, bet arī citiem ir svarīgi, kāds ir žurnāls «Vides Vēstis» un vai vispār tāds vēl pastāv. Interesanti, vai un kā Vides aizsardzības fonds novērtēs autoru nesavtīgo brīvprātīgo (tā to tagad sauc) darbu, kad būs jāanalizē, vai 50% žurnāla izdošanai nepieciešamo līdzekļu esam sagādājuši paši.

Nākamais «Vides Vēstu» numurs iznāks novembra sākumā.

 

Anitra