Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Krustzirneklis
(Araneus diadematus)

Gartaustu kode
(Nemophora metallica)

Četrjoslu kokgrauzis
(Leptura quadrifascinata)

Sila ķirzaka
(Lacerta agilis)
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Vieta, kur mežs sniedz roku dabai

Dabiskā ainavā nekad nav cieši nospraustas līnijas, kur sākas mežs un beidzas atklāta teritorija. Starp mežu un atklātu platību dabiskos vides apstākļos pastāv pakāpeniski veidota vairākstāvu josla, kas sastāv no atklāto teritoriju veģetācijas, krūmu un pārejas joslas.

Meža saskare ar lauku, pļavu, tīrumu Latvijas ainavā ir ļoti bieži sastopama. Šāda saskares josla veido pāreju no mazāk apgaismotas, patstāvīgas temperatūras un stabila mitruma režīma meža iekšienes uz gaismas un vēja ietekmētu atvērtu ainavu ar spēcīgām temperatūras svārstībām. Šajās pārejas joslās vide ir neviendabīga, un to veido gan meža, gan lauka raksturojošās īpašības.

Atšķirīgais mikroklimats, kas atkarīgs arī no reljefa un ekspozīcijas, nelielā platībā ļauj rast patvērumu dažādām floras un faunas sugām ar atšķirīgām prasībām pret dzīves apstākļiem. Mežmalā valdošo vēju aizsegā un tiešā saules ietekmē lielākoties grupējas augu un dzīvnieku sugas, kas dod priekšroku sausai un karstai videi. Pakāpeniski tālāk virzībā uz meža iekšieni sastopamas noēnojumam un mitrumam pielāgojušās sugas. Jo pakāpeniskāka un platāka ir mežmalas zona, jo vairāk sugu te spēj atrast sev piemērotus dzīves apstākļus.

Mežmalā ir vērojams arī pavasara efekts, augsne šeit sasilst agrāk, šos labvēlīgos apstākļus izmanto dažādas augu un dzīvnieku sugas, kas nespēj pielāgoties tā brīža meža vai atklātas teritorijas mikrovidei.

Lielajiem — slēpnis, mazajiem — slēptuve

Pēc pētījumiem, ko veikuši vācu zinātnieki, mežmalā sastopamas aptuveni 600 dažādu augu sugu. Arī Latvijā mežmalās ir sastopams plašs dažādu augu sugu klāsts, kas kalpo gan kā nektāraugi, barības augi, gan kā augi, kas nodrošina patvērumu. Tā, piemēram, tipisks mežmalas augs ir blīgzna, kas ir viens no galvenajiem pavasara ziedputekšņu avotiem kamenēm un citiem pārziemojušajiem kukaiņiem.

Mežmala ar plašo barības resursu bāzi piesaista daudzas zīdītāju un putnu sugas, tā viņiem ir arī slēptuve vai nolūkošanas vieta pirms iziešanas atklātā laukā. Plēsīgie putni, kā bezdelīgu piekūns, zvirbuļu vanags šeit meklē medījumu, savukārt turpat sīkie dziedātājputni — slēptuvi. Šeit sastopams lauka balodis, parastā ūbele, dzeltenā stērste, laukirbe, vītītis, mazais svilpis un daudz citu dažādu meža, krūmāju, pļavu putnu sugu, pēc savām prasībām kā daudzveidīgs putnu sugu kopums. Arī daudzi lielie zīdītāji šeit rod plašāku barības bāzi un labprāt barojas mežmalas joslā vai tās tuvumā. Pēc vācu zinātnieku atziņām, mežmalā uzturas: 50% meža dzīvnieku sugu, 20% lauka sugu, 20% tādu sugu, kas nav cieši vienotas ar kādu biotopu un kuru dzīves ritms prasa dažādus dzīves apstākļus, un 10% mežmalas sugu, kas sastopamas tikai šajā saskares joslā.

Sīkos zīdītājus un putnus šeit piesaista arī daudzveidīgais kukaiņu klāsts. Plaša ir bezmugurkaulnieku sugu daudzveidība, sevišķi posmkāji, tie šajā saskares joslā atrodas gan barības meklējumos, gan vairošanās fāzē, gan pārziemošanas sezonā.

Šalle mežam

Mežmalas zonas funkcija nav tikai augu un dzīvnieku dzīves prasību nodrošināšana. Mežmala darbojas arī kā tāds aizsardzības un stabilizācijas valnis mežaudzei. Tā piešķir mežaudzei vēja izturību, veido uguns barjeru, novērš mizas apdegumus, tādējādi pasargājot meža apsaimniekotāju no saimnieciska rakstura zaudējumiem.

Diemžēl bieži iepriekšējo saimniecisko darbību rezultātā mežmalās izveidojies vienstāvains monotons skuju koku mežs, kurā nav saglabājusies pārejas josla starp mežu un atklātu teritoriju. No daudzveidības viedokļa svarīga ir pameža, pāraugušu lapu koku, atsevišķu resnu, ļoti zarainu skuju koku, mirušas koksnes un koka stumbeņu esamība šajā vidē.

Mežmalas aprūpe

Svarīgi, veicot mežsaimniecisko darbību mežmalas joslā, izvēlēties pareizo apsaimniekošanas režīmu. Tā, plānojot kopšanas cirtes šajā pārejas joslā, jāsaglabā noteikts lapu koku daudzums un krūmu īpatsvars, kā arī jācenšas pakāpeniski palielināt šīs joslas dziļumu. Pārejas zona jāveido vismaz pieauguša koka augstumā — 20–25 metru platumā. Veicot kopšanas cirti, vispirms ir izcērtami skuju koki. Ja šeit nav lapu koku, tad josla retināma tādā intensitātes pakāpē, lai šeit dabiski varētu ienākt lapu koki un tiktu uzlaboti gaismas apstākļi pamežam. Lai veicinātu ziedaugu attīstību, izcērtamos kokus var grupēt, tā veidojot laucītes, pastarpināti panākot arī atvasāju veidošanos.

Veicot galveno cirti platībā, kas atrodas mežmalā, jārīkojas tāpat kā kopšanas cirtēs, neveicot tīrīšanu pamežā, izcērtot lielāko daļu skuju koku, atstājot brīvi augošus lielu dimensiju un pāraugušus lapu kokus — šādi veidojot jau nākotnes audzei pārejas joslu un radot attiecīgām sugām piemērotus apstākļus šajā jūtīgajā dzīves telpā.

 

Jānis Rozītis,
WWF Latvijas birojs