Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Kāpēc stārķiem bēdīgs prāts

Februāra vidū dabas draugus satrauca ziņa, ka Gulbenes rajona Tirzas pagastā «Latvenergo» darbinieki dedzina stārķu ligzdas. Svēteļi bojājot elektrības vadus, un patērētājiem tiek liegta elektroenerģijas padeve.

 

Mūsu stārķi atlido aprīlī un šobrīd varētu atrasties mājupceļā no Ēģiptes uz Latviju. Daļa vīs jaunas ligzdas. Citi atgriezīsies vecajās mājvietās, bet atlikušie par tiesībām uz tām cīnīsies ar sāncenšiem. Nekad nav tā, ka pilnīgi visi rudenī atstātie putnu mitekļi neskarti sagaida saimniekus, taču stārķu ģimenēm, kas ligzdošanas vietas — kokus, skursteņus, drupas — nemaina gadu desmitiem, tie acīmredzot ir ļoti svarīgi. Turklāt lielajiem putniem īsti piemērotu apmešanās vietu ar ūdeņiem, barību, pārskatāmību, relatīvu mieru un drošību paliek arvien mazāk. Ne velti tie savas ligzdas būvē arī elektrības stabu galos. Ne jau stārķi tur vainīgi. Cilvēks ir tas, kas cirtis mežus, izzāģējis ligzdošanai piemērotus kaltušos kokus, nosusinājis pļavas un lauksaimnieciski paindējis svēteļu galveno barību — abiniekus.

Baltais stārķis, kuram atšķirībā no melnā mājas vietai nav nepieciešami 150 gadus veci dižkoki, civilizācijai piemērojies diezgan labi. Vismaz trešdaļa šīs sugas putnu Latvijā ligzdo uz mākslīgi radītiem objektiem, arī uz cilvēka liktajām platformām, kuru skaits pēdējos gadu desmitos samazinājies tāpat kā lauku iedzīvotāju skaits. Svarīgi tomēr, ka svēteļi šeit ligzdo un ligzdo tūkstošiem — iepretim pāris simtiem vai pat desmitiem pāru Rietumeiropas zemēs, iepretim Skandināvijai, kuru baltie lidoņi jau izmiruši. Par to visu labāk zinās pastāstīt jebkurš profesionāls putnu pētnieks.

Mani vairāk uztrauc stārķu iemīļoto stabu saimnieku — uzņēmuma «Latv-energo» dīvainā ligzdu gāšanas un dedzināšanas kampaņa. Tikai daļēja taisnība ir tiem, kas uzskata, ka nekāda lielā nelaime nenotiks. Dažas vecās ligzdas tāpat ejot bojā katru ziemu. Gan jau stārķi aprīlī spēšot rast jaunu vietu un iekārtot piemērotu perēkli. Cerība, protams, ir laba lieta. Taču elektriķu grautās ligzdas, pirmkārt, nav dabisks, bet mākslīgs kaitējums populācijai. Otrkārt, «Latvenergo» vīri ne līdzās, ne augstāk par nojauktās ligzdas vietu nav izveidojuši jaunas platformas, kā līdzīgos gadījumos darīja latviešu zemnieki un kā to vēl arvien dara ārzemēs. Treškārt, barbariskā, bezkaunīgā stārķa ligzdu jaukšana šoziem pārkāpusi senas un svarīgas sabiedrības ētiskās normas. Pacelt roku pret svēteli ir tas pats, kas šaut gulbi.

Līdz mūsdienām saglabājies daudz ticējumu par sodu, kas skar stārķa ligzdas postītājus. Gan pērkons sper viņu mājās, gan uguns posta mantību, gan čūskas lien gultā, gan slimības moka, gan lāsts žņaudz bērnus un bērnubērnus. Toties stārķa pielabināšana ligzdot savā sētā vai tās tuvumā vienmēr nesot ja ne bērnus, tad laimi gan. Stārķa nosēšanās uz mājas jumta sola saticību un ģimenes pieaugumu. Neviens putns folklorā nav tā apbrīnots un bijāts kā svētelis.

Pat ja tā nebūtu, bezatbildīga stārķa ligzdu graušana ir pretdabiska 21.gadsimta Eiropā jau sen atzītiem ekoloģiskās uzvedības principiem. Prātā iešaujas doma — vai tik kāds nezināms kaitnieks, likdams elektriķiem celt roku pret svēteli, nav vēlējies no «Latvenergo» atbaidīt iespējamos rietumu ieguldītājus un sadarbības partnerus, lai uzņēmumu klusiņām privatizētu kāds vietējais ierāvējs... Taču visdrīzāk gan tā bijusi pašu «Latvenergo» augstāka vai zemāka līmeņa stratēģu tumsonība, nespēja saprast, ka stabs, uz kura atrodas stārķa ligzda, vairs nepieder tikai viņu uzņēmumam, bet smalkai dabas sistēmai, ko viegli sagraut un gandrīz neiespējami atjaunot.

Ko darīt, lai stārķiem nebūtu bēdīgs prāts, ligzdvietas neatrodot, — par to vajadzēja domāt kopā ar ornitologiem, vides aizsardzības speciālistiem, Vides ministriju. Nekas dižs jau nebija jāizgudro. Netālu no apligzdotā staba varēja ierakt jaunu maiksti ar ratu riteni vai citu pamatni galā. Varēja pacelt ligzdu augstāk, kā to darot Dānijā. Bet iespējams, jau sen laiks plānot un rakt elektropārvades kabeļus zem zemes, stārķu stabus atstājot tikai putniem.

Liekas, mūsu «Latvenergo» vadītāji vispār nezina, cik līdzekļu un pūļu Eiropā tagad iegulda dažu desmitu stārķu populācijas atjaunošanai un uzturēšanai. Vācijā tam radīts īpašs palīdzības staciju tīkls. Anglijā un Šveicē izzudušie svēteļi ar lielām pūlēm tiek reintroducēti. Taču visās šajās valstīs kopā stārķu varētu būt pat mazāk nekā tie 13–14 procenti mūsējās populācijas, kas ligzdas pin tieši elektrības stabos. «Latvenergo» elektriķi it kā aizmirsuši vēl astoņdesmitajos gados zināmo, ka stabu galos iespējams izveidot koka platformu un vadus metrus piecus uz abām pusēm izolēt. Tas maksātu daudz lētāk nekā Rietumeiropas stārķu glābšanas programmas, kuras drīz vajadzēs ieviest arī pie mums, ja pret dabas bagātībām izturēsimies tik nievīgi.

Bet Vides un reģionālās attīstības ministrijai nudien vajadzētu enerģētiķiem paskaidrot, ka stabam ar stārķa ligzdu ir lielāka vērtība kā parastam stabam, ka tas būtībā ir aizsargājams objekts. Droši vien to zina arī atstārķošanas uzņēmuma «Latvenergo» preses sekretārs Pāvils Raudonis, kurš savu karjeru reiz sācis kā zaļais un joprojām ir VAK biedrs.

 

Dainis Īvāns, NRA,
speciāli «Vides Vēstīm»