Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Viens no retajiem, godīgajiem laša noķeršanas gadījumiem Salacā. Pavasarī Egons Simsons, makšķerējot ar taimiņu licenci, izvilka aptuveni desmit kilogramu smagu zivi.

Vides filmu studijas šoruden filmētie laši zem ūdens.

Vides inspektors Māris Mitrevics ar konfiscēto akumulatoru.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Par vēdera tiesu

Sandijs Semjonovs


Mūsu lielākā jūras un upju bagātība, mūsu Latvijas zivju simbols ir lasis. Vēl pirms trīsdesmit gadiem Latvijā lašu populācija sastāvēja galvenokārt no dabiskā nārsta lašiem. Tāpēc šodien speciālisti arvien biežāk uzsver to, ka savvaļas laša populācija ir apdraudēta. Iemesls tam ir ne tikai vēsturiskie eksperimenti, bet arī pašreizējā sociālekonomiskā situācija, kas dabisko lasi vārda tiešā nozīmē dzen kapā.


Maluzvejnieku vaina

Pirmkārt vaina jāuzņemas maluzvejniekiem. Un ne jau tiem zvejniekiem, kas zivis ķer kaut kur upmalā, bet gan tām četrām elektrozvejnieku grupām, kas aizturētas šoruden. Tāpat arī viņu paziņām un tirgus darbiniekiem, kuri piekrīt kreiso zivi pirkt un arī realizēt. Vides filmu studijai filmēšanas laikā Siguldā pie Gaujas sastaptais bijušais maluzvejnieks atzina, ka vēl pirms desmit gadiem, kad lielāki vīri Gaujā ķēruši vimbas un asarus, puišeļi no tilta ar spiningu ķēruši lašus.

Pēc tam maluzvejnieku ekipējums un izdoma ar katru gadu pilnveidojusies. Izmantota tiek gan cemmerēšanas metode, gan žebērkļi. Visizplatītākais veids ir lašu duršana ar dakšu. Dienā tiek noskatīta vieta, kur upē ir lašu berze, tad tiek sagaidīta tumsa, un maluzvejnieks atgriežas pie upes vēlreiz. «Tad tiek ātri nogriezts mietiņš un piesprausta dakšiņa. Un lasis ir rokā. Mietiņš un dakšiņa tiek nomesti. Lasītis iemests tīkliņā, un, it kā nekas nebūtu bijis, cilvēks dodas tālāk.»

Par Latvijas lašupi Vitrupi makšķernieks Jānis Vizors saka, ka šeit zivis ar elektrību izsita tieši pērn: «Senāk te laši nāca ļoti daudz, grāvji bija pilni. Tagad, ja kāds parādās, to uzreiz nosit vai nodur.»

Ar maluzvejniecību cilvēki nodarbojoties trīs iemeslu dēļ – pirmkārt, lai nopelnītu sev iztiku, otrkārt, tāpat hobija vai, treškārt, vienkārši sporta pēc.

Pārmetumus bijušais maluzvejnieks velta Gaujas nacionālā parka inspektoriem: «Siguldas tilts tiek apsargāts, tiek šautas raķetes, taču divus kilometrus tālāk viss notiek. Visas lielās zivis no nārsta vietām tiek nolasītas. Jā, šogad vismaz nedaudz mobilizējušies, taču iepriekšējos gadus cemmerēja un slaktēja lašus, cik tīk. Šeit kilometra attālumā no Siguldas tilta nevienu inspektoru neesmu redzējis.»

Inspektori savukārt skaidro, ka iespēju robežās tiek darīts viss. Taču inspektoru skaits, kas pa visu Latviju nepārsniedz četrdesmit, ir krietni zem vēlamā. Sanākot, ka vienam inspektoram apgaitas laukums ir aptuveni pusotrs tūkstotis kvadrātkilometru. Tāpat arī finansējums inspekcijai tiek piešķirts vienādi uz visiem mēnešiem. Tad rudenī lašu nārsta laikā degvielai nauda aptrūkstas jau pēc pusotras nedēļas. Inspekcijas cilvēki sūkstās, kuram gan ir vēlēšanās par simts latiem mēnesī dienām un naktīm dežurēt un ķert pārkāpējus. Nereti ar brīvprātīgajiem inspektoriem, kas reidos dodas sabiedriskā kārtā, norēķinās ar maluzvejnieku tīklos noķertajām zivīm.

Inspektori rīkojas, bet pārkāpumi pieaug

Ar katru gadu zvejas un makšķerēšanas pārkāpumu skaits pieaug. 1995. gadā bija 1520 pārkāpumi, 1997. gadā – 1603, pērn – 2552.

Gaujas nacionālā parka inspekcijas priekšnieks Māris Mitrēvics ir pārliecināts, ka lielākā daļa maliķu preci pārvērš šnabī. Tā, piemēram, ir ar bēdīgi slaveno elektrozvejnieku Uldi Grīnbergu, kurš šoruden tika pieķerts ceturto reizi, savulaik aizturētais Leonīds Hamjuks inspektoriem paskaidrojumā rakstīja: «Uz ķeseles gandrīz vislaik dega lampiņas. Ik pa brīdim bija dzirdams troksnis tr–tr–tr. Uldis teica, kur jāpeld. Gandrīz uzreiz izvilkām vienu lielu zivi.»

Inspektori skaidro, ka pēc likuma elektrozvejnieks jānoķer ar visām zivīm un akumulatoru. Taču, manot jebko aizdomīgu, vai nu zivis, vai elektrorīks tiek iemests ūdenī. Reiz pat gadījies, ka inspektors licis pārkāpējam nirt pakaļ ūdenī iemestam akumulatoram.

Lasis nav gaidīts medījums tikai maluzvejniekiem. Arī makšķernieki labprāt atstāj noķertu lasi. Lai arī Latvijā to makšķerēt ir aizliegts. Noķertu lasi drīkst atstāt tikai divos gadījumos – ja lasis pieķeras pavasarī, makšķerējot ar taimiņu licenci, vai arī šoruden, kad eksperimenta kārtā ar licencēm lašus atļauts ķert tikai Daugavas baseinā. Taču ikviens makšķernieks atzīs, ka tas notiek ļoti retos gadījumos, kad noķerts lasis tiek palaists atpakaļ upē. Makšķernieki žēlojas par to, ka no 1. septembra lašu nārsta laikā sākas zvejas liegums. Tādējādi maluzvejnieki, pēc makšķernieku domām, var darboties netraucēti. Taču, pēc inspektoru vārdiem, par elektrozvejniekiem, diemžēl, visbiežāk ziņo tieši lašu dūrēji... Makšķernieki piebilst, ka lašu gaļa visgaršīgākā ir ap Jāņu laiku ķertam lasim, septembrī lasis maina krāsu, un viss labums tam aiziet ikros. Tāpēc viņi nesaprot maliķus, kas lašus ķer vēlu rudenī, kad to gaļa vairs nav garšīga.

HES un aizsprosti arī iznīcina lašu populācijas

Lielu postu dabiskajai lašu populācijai neapšaubāmi nodarījusi Rīgas HES celtniecība. Padomju konstruktoru eksperiments par zivju savākšanas aparāta palaišanu posmā pirms hidroelektrostacijas šodien pārvērties faktā, ka Daugava dabisko lašu nārstu vietai zudusi. Lašu ceļus apdraud arī nelielās hidroelektrostacijas. Tādas, piemēram, būvēt grasās uz Staiceles, Tebras un Bārtas. Zinātnieks Jānis Birzaks brīnās par valsts nostāju. «Apšaubāmas ekonomiskās intereses tiek liktas augstāk par dabas aizsardzību. No privātajiem hidroelektrostaciju īpašniekiem «Latvenergo» elektrību iepirka par divkāršu tarifu, bet dzīvē kurš gan ietu iepirkties uz blakus veikalu, zinot, ka cenas tur ir divreiz augstākas.»

Turklāt zivju dambji top, neievērojot HELCOM rekomendāciju 19/2, kas pieņemta 1998. gadā. Tajā ieteikts «lašupēs likvidēt cilvēku veidotus mehāniskus šķēršļus, kā arī nebūvēt jaunus šķēršļus, kas varētu kavēt lašu migrāciju».

Saimnieciskā darbība nārsta laikā nav pieļaujama

Birzaks uzskata, ka lašupju vietās, kur rudenī ir masveida lašu berze, būtu nepieciešams ar normatīvu aktu aizliegt jebkādu saimniecisko darbību. «Ir ziņas, ka pašlaik vairākās Latvijas lašupēs, ostās strādā upes gultnes padziļinātāji. Tas notiek nārsta laikā, kad no jūras upēs nāk laši. Taču darbi netiek pārtraukti pat nakts laikā. Zivis baidās no trokšņa un saņem papildu stresu,» secina Birzaks.

Saimnieciskās darbības aizliegums, pēc Vides un reģionālās attīstības ministra Vladimira Makarova domām, neko neatrisinās. Pēc Makarova domām, jāmainās ir sabiedrības domāšanai un attieksmei. Vai interesanti būs braukt kādam Eiropas valsts tūristam uz Latviju, ja mums vairs nebūs dabiskās lašu populācijas?

Tā, piemēram, skatu, ko šogad lašu nārsta laikā varēja vērot no Siguldas tilta, nekur citur Eiropā nav iespējams redzēt. Daudzi ārzemju zaļie tūristi par šādu skatu būtu gatavi maksāt brangu naudu.

Savvaļas laši

Satraukums par savvaļas lašu skaita strauju sarukumu nav tikai Latvijā. Cilvēka iejaukšanās dabas procesos ir iemesls, kādēļ lašu populācija milzīgā ātrumā sarūk Atlantijas okeānā. «Okeānā notiek kaut kas šausmīgs,» secina biologi. Pēdējo 30 gadu laikā pie Amerikas krastiem lašu skaits sarucis trīs reizes.

Līdzīga statistika ir Eiropā. To ietekmējušas klimata izmaiņas, roņu skaita pieaugums un arī no zivju audzētavām izbēgušās zivis. Izkļuvušas brīvībā, tās, sajaucoties ar dabisko populāciju, mazina nākamās paaudzes izdzīvošanas iespējas. Polijā, Vācijā un Dānijā vairs vispār nav saglabājušās dabiskās lašu populācijas.

Arī Lietuvā, Igaunijā savvaļas lašu ir maz. Ne velti Pasaules dabas fonds aicina nekavējoties rīkoties. Pirmais solis, pēc viņu domām, būtu aizliegums mākslīgi audzēto lašu ieplūdināšana upēs, kur veiksmīgi nārsto savvaļas lasis. Izskan arī aicinājums aizliegt ģenētiski pārveidotā laša audzēšanu un stingri ievērot un kontrolēt lašu nozvejas kvotas katrā valstī.

Mākslīgi audzētie laši

Statistika liecina, ka pašlaik Baltijas jūrā lašu ir tuvu pie miljona. Pašlaik 80 procentus Baltijas jūras lašu resursu veido mākslīgi audzētās zivis. Vēl pirms gadiem desmit daudzi to uzskatīja par lielu panākumu, bet tagad visiem ir skaidrs – savvaļas lasis ir apdraudēts. Piemēram, 50. gados Baltijas jūrā noķerts lasis svēra vidēji 15–17 kilogramus. Pašlaik tie ir daudz mazāki.

Ar mākslīgi audzētajiem lašiem mēģināja kompensēt dabiskā laša resursu zudumus. Ik gadu Latvija jūrā ielaiž no 800 tūkstošiem līdz 1 miljonam zivju mazuļu. Šogad 250 tūkstoši mazo lasēnu nosmaka Mērnieku zivaudzētavā. Pēc speciālistu teiktā, tas neapšaubāmi ietekmēs nākamā gada kopējo lašu populācijas daudzumu, un galu galā tas šogad pie mazāka smoltu ielaišanas daudzuma upēs var ietekmēt turpmāko Latvijas zvejniekiem noteikto nozvejas kvotu. Šogad Latvijas zvejnieki Baltijas jūrā drīkst noķert 58 tūkstošus lašu, taču reāli izzvejoti ir 30 tūkstoši. Arī zvejnieki neslēpj, ka lašu jūrā kļūst mazāk.

Grūti teikt, cik ilgi turpināsies lašu nedienas. Vai esam gatavi mainīt savu attieksmi – vēdera mīlestību pret godīgumu? Un vai pret lašu ķeršanu varētu panākt tādu pašu attieksmi, kāda sabiedrībā valda pret gulbju šaušanu pilsētas parkos, jautā Māris Mitrēvics. Ikdienišķās atrunas – visi jau tur augšā zog un man jau arī kaut kā jādzīvo – ir bieži dzirdētas.

Atbildība sākas no katra personiski.

Viedokļi

Andis Mitāns, Zivsaimniecības institūta speciālists: «Dabiskais lasis Latvijā ir apdraudēts. Galvenais apdraudējums nāk no maluzvejniekiem un upju vides degradācijas. Upēm ir vajadzīga rehabilitācija. 80. gados Salacā ar buldozeru vairākās vietās nostūmām apauguma slāni un irdinājām grunti. Tagad visādus brīnumus var redzēt. Staicelē grib būvēt airēšanas trasi, bet nevar taču apvienot airēšanu un zivju ceļu. Arī pie Rīgas HES Airēšanas federācija grib būvēt slaloma trasi. Grib nosaukt to par zivju ceļu un panākt zivsaimnieku atbalstu. Visvairāk mani tomēr satrauc nelegālā zveja. Savulaik bija starpministriju apspriede Salacā. Pieņēmām lēmumu par papildu inspektoriem Salacā. Bet tā arī nekas nav mainījies. Izbrīna gadījumi šoruden, kad lašu nārsta laikā padziļina upi.»

Māris Olte, vides aizsardzības sabiedriskais inspektors: «Pirmkārt, nedrīkstam pirkt zivis no maluzvejniekiem. Mēs paši esam vainīgi. Vēl vakar ar Uldi Lensbergu nostaigājām gar mazajām upītēm. Visas nārsta vietas bija tukšas. Atradām tikai akumulatoru upes malā. Viņš bija nosēdies un turpat pamests. Upes malās redzamas skaisti iestaigātas taciņas. Diennaktī ir 24 stundas, bet zivi noķer desmit minūtēs. Ej un atrodi tās desmit īstās, kad tas notiks.

Ko es gribētu likt pie sirds cilvēkiem – lašu dabā ir maz. Viņus vajag pasaudzēt. Ļaut viņiem vismaz iznārstot. Pēc tam tā jau ir katra ētikas lieta. Dabā agrāk vai vēlāk ir «malējie». Un šobrīd zivis ir «malējās». Ne jau tāpēc, ka viņas ir bijušas nīkules. Cilvēks ir radījis šo stulbo situāciju. Cilvēks ir aiztaisījis visus ceļus, pa kuriem viņas varētu vairoties. Cilvēkiem viņas ir iegaršojušās.

Lielā zivs, uzaugusi jūrā, kāda velna pēc tev jābāžas tajā mazajā strautā nārstot? Bet viņa bāžas. Viņai tā tas ir iekārtots. Bieži arī mums dzīvē sanāk tādas situācijas, kad ir jāiziet cauri visam. Kā būtu, ja cilvēks, piemēram, aizietu uz baznīcu izsūdzēt grēkus, bet tur tevi ņem pie «dziesmas»?

Kārlis Leiškalns, Saeimas tautsaimniecības komisijas vadītājs: «Eiropas un PTO līgumu ietvaros mēs nedrīkstam pieņemt atsevišķas ievedmuitas kaut kādām precēm. Kā zināms, bija ideja par to, ka no ārvalstīm ievestam lasim tiek noteikta ievedmuita 30 procentu apmērā. Tas nav izdarīts. Man bail, ka arī netiks. Ir jānovirza lielāki līdzekļi mākslīgo lašu audzēšanai. Tas var uzlabot situāciju.»

Vladimirs Makarovs, Vides un reģionālās attīstības ministrs: «Mums jābūt uzmanīgiem, būvējot jaunus aizsprostus upēs. Ja arī piekrītam šādiem projektiem, ir jāveido reāli funkcionējoši zivju ceļi, lai lasis var tikt nārsta vietā. Šobrīd ekonomiskie faktori nospiež dabas aizsardzību.

Ar lašu problēmu galā var tikt ar visas sabiedrības pūlēm, ne tikai inspektoru. Jā, tuvākajos gados inspektori būs apbruņoti, bet daudz kas atkarīgs no pašiem cilvēkiem uz vietas. Es inspektoriem nesolu zelta kalnus, bet skaidrs, ka pašreizējais aprīkojums nav pietiekams.»

Māris Mitrēvics, Gaujas nacionālā parka inspektors: «Gaujā es vēroju situāciju 25 gadus. Brīžiem lašu skaits ir lielāks. Citu gadu mazāks. Tas atkarīgs no ūdens līmeņa. Šogad, piemēram, lašu skaitu ietekmēja oficiālie zvejnieku aizsprosti Carnikavā. Arī neoficiālo tīklu Carnikavā ir ļoti daudz. Elektrozveja parasti ir visražīgākā un arī viskaitīgākā. Tāpēc aicinu ikvienu pret to aktīvi vērsties. Varu droši apgalvot, ka Cēsu pusē un Siguldā nenotiek tik aktīva elektrozveja kā citviet Latvijā.

Mūsu senči, durot lašus, ne tuvu nav nodarījuši tādu skādi, kādu lašiem nodarījušas hidroelektrostacijas. Gaujas nacionālā parkā esam panākuši, ka pēc likuma nekādus dambjus nav pieļaujams būvēt.» •

 

Baltijas lasis

Gadsimta sākumā Baltijas jūras baseinā bija aptuveni 70 upes, kurās nārstoja Baltijas savvaļas lašu populācijas. Hidroelektrostaciju celtniecības buma un palielinātā ūdens piesārņojuma dēļ lielākā daļa šo upju vairs nav piemērotas lašu dzīvei, pašlaik savvaļas laši nārsto tikai 30 upēs.

Galvenie iemesli šībrīža nedrošajai situācijai, kādā nonācis Baltijas lasis, ir M74 sindroms (tas var nogalināt no 40 līdz 90 procentiem jauno lašu fāzē (yolk–sac), pārzveja un lašu nārsta un dzīves vietu iznīcināšana.

1995. gada pētījums Zviedrijas ziemeļu upēs parādīja, ka lašu populācijas ir strauji samazinājušās. Šajā apvidū pašlaik novēroti 100 000 jauno lašu, kas ir tikai viena desmitā daļa no potenciāla, kas novērtēts 1,2 miljoni vienību katru gadu. Lai kompensētu šo zudumu, ir izveidotas daudzas zivaudzētavas, kurās laši tiek pavairoti un vēlāk izlaisti upēs. Katru gadu tiek izlaisti apmēram pieci miljoni jauno lašu. Un rezultātā 90% no Baltijas laša populācijas ir mākslīgi audzētie un tikai 10% no kopējās populācijas ir savvaļas laši. Visu šo apstākļu ietekmē savvaļas Baltijas lasis ir apdraudēts un var izmirt tuvāko gadu laikā.

Neskatoties uz brīdinājuma signāliem, kas liecina par savvaļas laša apdraudēto situāciju, Baltijas jūras valstu valdības nav izrādījušas savu vēlmi un spējas sākt aktīvu darbību un uzņemties atbildību, kā arī vienoties par kopīgu tūlītēju rīcību, kas nodrošinātu Baltijas savvaļas laša ilgtermiņa aizsardzību.

Baltijas jūrā lašu zvejošanā atļauts izmantot 21 km garus driftertīklus. Šādi tīkli Baltijā ir vairāk nekā 350 kuģiem, bet katru dienu izmantojamo tīklu kopgarums ir 6300 km. Zvejnieki driftertīklos nevar atšķirt izmirstošos savvaļas lašus no mākslīgi audzētajiem. Driftertīklos sapinas arī citas sugas, galvenokārt jūras putni, piemēram, svilpējalks (Cepphus grylle), un arī delfīni. Tādēļ vides organizācijas uzskata, ka driftertīkli nav ilgtspējīga zivsaimniecības metode.

Pie pareizas stratēģijas izvēles Baltijas lasis atkal varētu kļūt par vērtīgu resursu valstīm ap Baltijas jūru. Pašlaik neilgtspējīgas zvejniecības politikas rezultātā tas tiek izniekots.

CCB prasības Baltijas savvaļas laša aizsardzībai

Starptautiskā Baltijas jūras zvejniecības komisija (IBSFC) ir vairākkārt demonstrējusi tās nespēju nodrošināt ilgtspējīgu Baltijas zivju resursu racionālu izmantošanu un pārvaldību. Trūkumi IBSFC darbībā īpaši izpaužas Baltijas savvaļas lašu populācijas kļūdainajā apsaimniekošanā. Balstoties uz iepriekšējo pieredzi, ir jāpārskata IBSFC loma Baltijas nozvejas kvotu un citu zivju resursu vadības mehānismu izstrādāšanā (pašlaik dominējošā ir zvejniecības industrija) un tās darbībā jāiesaista nevalstiskās organizācijas.

Pirmais solis, lai nodrošinātu ilgtermiņa Baltijas savvaļas laša populācijas pastāvēšanu, būtu savvaļas laša jebkādu zvejniecības aktivitāšu īslaicīgs aizliegums jūras zonā, piekrastē un upēs, kur tiek ekslotēta savvaļas laša populācija. Šāds aizliegums nozīmētu, ka lašu zveja būtu atļauta tikai upēs ar lielu lašu reprodukciju un ka proporcionālais nozvejas apjoms nevarētu pārsniegt reālo lašu reprodukcijas spēju.

 

Jānis Brizga, CCB Latvija