Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Zaļā tribunāla akcija Mērsragā - tiek nojaukts M. Kārkliņa mājas žogs.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 17 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Latvijas piekraste pārdota kopā ar Latvijas valsti

Jānis Matulis,
VAK viceprezidents


Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrasti uzskata par Latvijas lielāko bagātību. Un ne tikai ģeopolitisku apsvērumu dēļ, galvenokārt jau piekrastes unikālās dabas daudzveidības dēļ. Padomju armijas ieviestais slēgtais pierobežas režīms Latvijas rietumu piekrastē palīdzēja saglabāt tādas floras un faunas atradnes, kas cituviet Eiropā jau izzudušas.

Diemžēl piekrastē saduras gan vietējo iedzīvotāju un vasarnieku intereses, gan arī pašvaldību, valsts un sabiedrības intereses, ko veicina nesakārtotā likumdošana. Plašās tiesības, kas pašvaldībām dod rīcības brīvību savas administratīvās teritorijas robežās un ko pašvaldības dažkārt izmanto savtīgos nolūkos, rada konfrontāciju ar visu sabiedrību.


Sabiedrisko organizāciju loma piekrastes kāpu joslas aizsardzībā

Latvijā ir likumiskā bāze, lai sabiedriskās organizācijas varētu veikt visus uzdevumus un izpildīt pienākumus, ko garantē pastāvošā likumdošana. Diemžēl tiesībsargājošo iestāžu kā likumības garantu loma sabiedrisko organizāciju darbības aizsardzībā ir visai neskaidra. To spilgti pierāda VAK un Mērsraga pagasta padomes likumiskā ceļā risinātās domstarpības par konkrētu likumu ievērošanu.

VAK pieredze sadarbībā ar valsts institūcijām VARAM, VZD, Tieslietu ministriju un prokuratūru pierāda, ka konkrēti likumpārkāpumi tiek atrisināti par labu likumpārkāpējam. Bieži fiziskas un juridiskas personas, kā VAK, likumā paredzētajos termiņos nesaņem atbildes no prokuratūras, kura tādējādi pati ignorē likumus. Valsts iestāžu atbilžu pārsūdzēšana tiesā prasa daudzus mēnešus. Pa šo laiku nelikumīgo būvju īpašnieki netraucēti pabeidz būvniecību, jo uzceltu ēku parasti nojaukt neliek.

Diemžēl Latvijā neviena valsts vai pašvaldību amatpersona nav sodīta par noziegumiem pret piekrastes vidi, kas parasti tiek veikti, izmantojot savu dienesta stāvokli. Mērsraga pagasta padomes amatpersonām atļauts «zaudēt dokumentus» un «kļūdīties» jau gadiem ilgi, nesaņemot par to sodu.

Šāda amatpersonu patvaļa rada sabiedrībā bīstamu precedentu, ka likumpārkāpēji, kas šajos gadījumos ir amatpersonas, nekad netiks sodīti. Bet tieši amatpersonu piemērs veido sabiedrības attieksmi pret valsti.

Pašlaik vienīgais sabiedrisko organizāciju cīņas ierocis ir vēršanās pie sabiedrības ar saziņas līdzekļu starpniecību, darot zināmus amatpersonu pārkāpumus. Riskējot ar iespēju tikt apsūdzētiem par goda un cieņas aizskaršanu, VAK tomēr cer, ka vēlētāji neatbalstīs tos Saeimas un pašvaldību deputātus, kuru intereses ir pretējas sabiedrības interesēm.

Vides aizsardzības kluba aktivitātes

Piekrastes aizsardzības problēmas saasinājās pēc padomju armijas iziešanas, kad saglabātās piekrastes dabas bagātības tika atstātas bez jebkādas tiesiskas aizsardzības. 90. gadu sākumā Latvijas rietumu piekrastē visbiežākie pārkāpumi bija ar automašīnām izpostītas kāpas un nelikumīga būvniecība īpašās aizsardzības 300 m kāpu joslā. Lai gan kāpu apbūvi aizliedza tolaik vēl spēkā esošie PSRS un LPSR normatīvie akti, vietējās pašvaldības tos uzskatīja par spēku zaudējušiem.

Diemžēl vēlāk, kad Ventspils RVP neatbalstīja Talsu VAK sabiedrisko inspektoru aktivitātes un balsoja pret LVAF līdzekļu piešķiršanu šīm aktivitātēm, un līdz pat šim brīdim pašvaldības pasīvi risina autostāvvietu un pludmaļu iekārtošanu piekrastē, aizbildinoties ar līdzekļu trūkumu. Tajā pašā laikā aktivizējās dažādu pagastiem «vajadzīgu» cilvēku vēlme būvēties kāpu 300 metru aizsargjoslā, un viņiem tika izgādātas gan likumīgas, gan nelikumīgas atļaujas būvniecībai. Ar dažādu izņēmuma stāvokļu nostiprināšanos kāpu joslā, sākās vietējo iedzīvotāju un VAK, no vienas puses, un pašvaldību un nelikumīgo būvētāju, no otras puses, viedokļu sadursme.

Redzot šādu attieksmi pret likumiem, VAK kā sabiedriska organizācija sāka aktīvu cīņu pret šādiem izņēmumiem, piesaistot žurnālistus, vietējos iedzīvotājus un prasot VARAM struktūrvienībām paskaidrojumus.

1997. gada novembrī VAK 10. Saiets izveidoja Kāpu aizsardzības programmu ar mērķi izmeklēt konkrētus nelikumīgas būvniecības gadījumus.

RIAIR prezidenta M. Kārkliņa lieta

Īpaši skandalozs nelikumīgas būvniecības piemērs Kurzemes piekrastē ir īpašums Talsu rajona Mērsraga pagastā, kas pieder bijušās aviokompānijas RIAIR prezidentam Mārim Kārkliņam. Šis gadījums ievērojams ar to, ka apbrīnojamā vienprātībā šīs nelikumīgās būvniecības legalizēšanā piedalījusies Mērsraga pašvaldība, Valsts zemes dienesta (VZD) un Zemesgrāmatu Talsu nodaļa. Atbildība par pasivitāti šo nelikumību novēršanā jāuzņemas arī VARAM amatpersonām.

Atbildot uz VAK iesniegumiem, pilnīgu bezspēcību pierādījusi prokuratūra, Ventspils Reģionālā vides pārvalde (VRVP) un Tieslietu ministrija.

Pretrunīgie amatpersonu atzinumi:

  1. VRVP uzskata, ka žoga un jauna apkārtceļa būvniecība apkārt pa vienu sertifikātu iegādātajam M. Kārkliņa īpašumam «Jūras» pārkāpj likuma «Par aizsargjoslām» 6. un 36. pantu, jo jebkāda būvniecība ir aizliegta bez pozitīvas ekoloģiskās ekspertīzes slēdziena.
  2. Pēc iepazīšanās ar M. Kārkliņa dokumentiem, VARAM celtniecības daļas vadītājs J. Ivbulis paziņo, ka M. Kārkliņam ir bijušas tiesības celt žogu, jo žoga uzcelšanu nevar uzskatīt par būvniecību.
  3. 1998. gada 11. februārī intervijai «Jaunajā Avīzē» I. Burlakova atzīst, ka M. Kārkliņam nav bijušas tiesības nožogot servitūta ceļu.

Redzot valsts iestāžu bezspēcību, VAK dome nolēma šo gadījumu nodot Zaļā tribunāla rīcībā, lai tālāk izlemtu, kādā veidā pievērst sabiedrības un atbildīgo valsts amatpersonu uzmanību. Tika izlemts nojaukt M. Kārkliņa nelikumīgajam īpašumam apkārt uzcelto žogu, ar kuru tika noslēgts servitūta ceļš.

Ņemot vērā šos pretrunīgos amatpersonu atzinumus, VAK izmanto vietējo iedzīvotāju atbalstu un CL 1636. pantu, kas nosaka, ka tiesību aizskāruma nav, ja kāds ir nelikumīgas darbības piespiests uz atļautu pašaizstāvību, un nolemj nojaukt žogu.

1998. gada 18. aprīlī ar vietējo iedzīvotāju atbalstu žogs tika nojaukts. Tas izraisīja plašas debates un diskusijas presē.

Pēc skandāla presē vietējās amatpersonas ar vēl lielāku steigu palīdzēja M. Kārkliņam legalizēt pie nelikumīgās jaunbūves piešķirto zemi un izsniedza zemesgrāmatu.

I. Burlakovas prasība pret VAK

Par konkrētiem pārkāpumiem Talsu rajona Mērsraga pagastā VAK 10. Saiets 1997. gadā ar rezolūciju vērsās pie ģenerālprokurora, VARAM un valsts kontroliera, prasot izmeklēt Mērsraga pagasta padomes un tās vadītājas darbību piekrastē atklātajās nelikumībās. Uz VAK rezolūciju tika saņemtas atbildes no vides valsts ministra I. Emša un Kurzemes tiesu apgabala virsprokurores L. Mērnieces.

Ministra I. Emša vēstulē bija teikts: «Iepazīstoties ar situāciju dabā, izskatot attiecīgus dokumentus, Vides

valsts inspekcijas speciālisti atklāja vēl vairākus Rīgas jūras līča piekrastes kāpu aizsargjoslā noteikto prasību neievērošanas gadījumus Mērsraga pagastā.»

Arī virsprokurores L. Mērnieces slēdziens bija līdzīgs VAK viedoklim. «1993. gada 22. aprīlī pagasta padomes priekšsēdētāja tiešām ir izdevusi uzziņu, kļūdaini norādot attālumu līdz jūrai, kas faktiski veicināja nelikumīgu būvniecību. Prokuratūra ieskata, ka Mērsraga pagasta padome pieļāvusi gan Aizsargjoslu likuma (un pirms tam spēkā esošo MK noteikumu), gan arī likuma «Par pašvaldībām» 15. panta 13. un 14. punkta prasību pārkāpumus.»

Vēlāk saņemtā atbilde no Pašvaldību lietu pārvaldes apstiprināja faktu par vairāku likumu pārkāpumiem Mērsraga pagasta padomē. Tomēr ne prokuratūra, ne Pašvaldību lietu pārvalde necentās atrast vainīgās amatpersonas un tās sodīt.

Pēc VAK prasības Mērsraga pagasta padomi apmeklēja pašvaldību lietu ministrs J. Bunkšs, kurš jau iepriekš intervijā radio minēja, ka saņemot daudz sūdzību par Mērsraga pašvaldības darbu. VAK pārliecība, ka ministrs izmantos savas likuma «Par pašvaldībām» 93. pantā paredzētās tiesības un atcels no amata pašvaldības vadītāju, neattaisnojās. Arī pēc publikācijām presē par nelikumībām Mērsragā neviena valsts iestāde neizrādīja interesi par minētajiem faktiem.

Šāda valsts iestāžu bezspēcība deva iespēju Mērsraga pagasta padomes priekšsēdētājai Irēnai Burlakovai vērsties tiesā. 1998. gada 3. februārī

I. Burlakova iesniedza prasības pieteikumu pret VAK par goda un cieņas aizskaršanu.

Talsu rajona tiesa 1999. gada 23. augustā izskatīja I. Burlakovas prasību pret VAK. Savu aizstāvību VAK balstīja ne tikai uz Kurzemes tiesu apgabala virsprokurores un vides valsts ministra slēdzieniem, bet iesniedza tiesas izvērtēšanai konkrētus dokumentus, kurus kā pagasta padomes priekšsēdētāja bija parakstījusi I. Burlakova:

  • 1993.gada 22. aprīlī I. Burlakova izdod izziņu, ka «Strižu» mājas atrodas ārpus 300 metru kāpu aizsargjoslas, kā rezultātā top jaunbūve. To, ka šī izziņa ir kļūdaina, apstiprina arī Kurzemes tiesu apgabala virsprokurore savā 1998. gada slēdzienā. I. Burlakova tiesā iesniedza VARAM celtniecības kontroles daļas vadītāja J. Ivbuļa 1996. gada 22. maijā doto atzinumu, ka «Strižu» mājas atrodas ārpus 300 metru kāpu joslas. Tiesa uzskata, ka «prokuratūra nav atzinusi izziņu par nelikumīgu, bet gan kļūdainu». Tiesa neņem vērā arī prokuratūras 1998. gada atzinumu, bet vadās no VARAM 1996. gada atzinumu.
  • 1996. gada 22. augustā pagasta zemes komisija pieņem lēmumu par zemes piešķiršanu apbūvei pie mājām «Brikmaņi» kāpu joslā, pretēji MK noteikumiem nr. 324 no 7.08.96.
  • 1997. gada 21. oktobrī ar lēmumu 10/10 Mērsraga pagasta padome pretēji CL 1068. p. sadala kopīpašumu, neprasot viena no īpašniekiem piekrišanu.

Talsu rajona tiesnese I. Valbaha paziņoja, «ka visi VAK iesniegtie dokumenti nav vērtējami kā pierādījumi». Pirmās instances tiesa uzlika par pienākumu atsaukt VAK 10. Saieta rezolūciju kā nepatiesu un piedzīt no VAK visus tiesas izdevumus un kompensāciju 220 latus par labu I. Burlakovai.

VAK iesniedza apelācijas sūdzību Kurzemes apgabaltiesai, pamatojoties uz CPL 232., 413.-415., 423. pantiem, kā arī Satversmes 100. pantu un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. pantu. Kurzemes apgabaltiesa neizvērtēja VAK iesniegtos pierādījumus, bet vadījās galvenokārt no I. Burlakovas paskaidrojumiem. VAK minēja, ka pat I. Burlakovas prasības pieteikums satur nepatiesu ziņu, jo I. Burlakova raksta, ka «...nav saņemti Ventspils Reģionālās vides pārvaldes (VRVP) rīkojumi nelikumīgas būvniecības novēršanai». Uz to atbildot, I. Burlakova tiesai paskaidroja, ka «par VRVP rīkojuma nr. 1 izpildi pašvaldība ir sniegusi izskaidrojošu atbildi». Līdz ar to ir pierādīts, ka pat prasības pieteikums satur nepatiesu un tiesu maldinošu informāciju.

Tiesas priekšsēdētāja L. Vēbere atzīst: «Tiesas kolēģija nevar izdarīt secinājumus, ka šie dokumenti apstiprina apstrīdētās ziņas patiesumu, jo saskaņā ar LR likumu «Par pašvaldībām» 26. pantu pagasta padome ir tiesīga pieņemt lēmumus savās sēdēs, un tie ir uzskatāmi par koleģiālas institūcijas lēmumiem, nevis pagasta padomes priekšsēdētājas vienpersoniski izdotiem aktiem, tādējādi viena persona nevar tikt vainota par koleģiālas institūcijas kļūdainiem vai nelikumīgiem lēmumiem...»

Tiesasprāt, vainīgi ir visi deputāti, tomēr neviens netiek saukts pie atbildības. Tiesa nepieņēma pat blakuslēmumu par Mērsraga pašvaldības nelikumīgo darbību.

«Tādējādi tiesa prezumē, ka šādas nelikumības nav tikušas konstatētas attiecībā uz prasītāju, bet gan attiecībā uz juridisku personu – Mērsraga pagasta padomi kā koleģiālu institūciju.»

Arī otrās instances tiesa apmierināja I. Burlakovas prasību un noraidīja VAK apelācijas sūdzību.

VAK iesniedza kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senātā, pamatojot, ka tiesa nav pareizi iztulkojusi un piemērojusi materiālo tiesību normas.

VAK iesniegto kasācijas sūdzību 2000. gada 9. februārī izskatīja AT Senāts ar priekšsēdētāju R. Namatēvu un senatoriem I. Fridrihsonu un

O. Druku-Jaunzemu. Senāts uzskatīja, ka sūdzība ir nepamatota, jo «kasators faktiski apstrīd apelācijas instances tiesas konstatētos apstākļus, ka atbildētājs VAK nav pierādījis izplatīto ziņu patiesumu».

Senāts atzīst, ka «nav arī konstatējami procesuālo tiesību normu pārkāpumi, kas varētu iespaidot sprieduma pareizību». Senāts atstāja negrozītu Kurzemes apgabaltiesas 1999. gada 22. novembra spriedumu un VAK kasācijas sūdzību noraidīja.

Nav saprotams. kādēļ Senāts noraida VAK sūdzību arī attiecībā uz likuma «Par vides aizsardzību» 13. un 47. pantu piemērošanu, uz kuriem faktiski balstīta VAK likumiskā darbība LR teritorijā.

Pēc VAK domes lēmuma par Senāta spriedumu 2000. gada 17. maijā nosūtīta sūdzība Eiropas Cilvēktiesību tiesai Strasbūrā. VAK uzskata, ka šādi tiesu lēmumi ir pretrunā ar demokrātiskas sabiedrības pamatprincipiem. Arī Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs Dz. Kudums savā vēstulē VAK raksta, ka «atzīstama ir Jūsu aktīvā pilsoniskā pozīcija, vēršoties ar sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā».

Valsts iestāžu darbība piekrastes aizsardzībā

Iepriekšminētie fakti un dokumenti, kurus VAK ir iesniedzis tiesībsargājošām institūcijām, pierāda, ka valsts iestāžu amatpersonas apzināti nevēlas atrast un sodīt vainīgos, ja runa ir par pārkāpumiem vai pat noziegumiem pret vidi. Šāda varas iestāžu attieksme var radīt negatīvus precedentus un veidot sabiedrībā apziņu, ka noziegumi pret vidi nav sodāmi.

Te sava attieksme jāpārskata arī likumdevējiem, kuri regulāri paaugstina sodus par satiksmes pārkāpumiem, bet pilnīgi aizmirsuši par zemajiem vides pārkāpumu sodiem, kurus Saeima nav paaugstinājusi gadiem ilgi. Par neatļautas būvniecības sākšanu (kas parasti pēc soda nomaksāšanas tiek turpināta), izpostot kāpas, soda ar Ls 50, kas ir tikpat liels sods kā par autotransporta vadīšanu bez civiltiesiskās apdrošināšanas. Ir gadījumi, kad Vides valsts inspekcijas priekšnieka uzliktais sods 250 lati, kas ir lielākais sods, kādu var uzlikt šī līmeņa augstākā amatpersona, ar tiesas lēmumu tiek atcelts.

Nereti valsts amatpersonas paplašināti iztulko likumu normas, pielāgojot tās savām interesēm. Piemēram, vēstulē VAK VZD ģenerāldirektors G. Grūbe uz VAK pieprasījumu sniegt informāciju par īpašniekiem, kuriem piešķirta zeme kāpu joslā, atbild, ka «ziņas par konkrētiem īpašumiem varat saņemt tikai ar īpašnieku piekrišanu». Šāda atbilde ir pretrunā ne tikai likumam, bet arī loģikai. Nav iespējams prasīt īpašnieka piekrišanu, ja nav zināms, kas ir īpašnieks!

Arī iepriekšminētajā gadījumā par zemes iedalīšanu M. Kārkliņam VZD manipulēja ar servitūta ceļa iezīmēšanu plānos.

VAK par nelikumīgā M. Kārkliņa īpašuma nostiprināšanu zemesgrāmatā rakstīja arī tieslietu ministram. Atbildē valsts sekretāra vietniece M. Sauļūna raksta: «Zemes komisijas lēmums un Hipotēku un zemes bankas līgums nr. 1/12941 ir par pamatu īpašuma nostiprinājumam.» Ar šādu Tieslietu ministrijas atzinumu tiek apstiprināts, ka pašvaldības zemes komisijas lēmums ir augstāks par likuma prasībām. Arī Zemesgrāmatu Talsu nodaļas juristi izlikās neredzam neskaitāmās pretrunas un veicināja pēc iespējas ātrāku zemesgrāmatas izdošanu – tā tika izdota jau pēc rakstiem presē un VAK sūdzībām valsts amatpersonām.

Arī VARAM un Ventspils RVP pasīvās rīcības dēļ būvniecība turpinās un vēlāk tiek legalizēta. To pierāda VARAM ierēdņa J. Ivbuļa aktīvā palīdzība nelikumīgo būvju īpašniekiem, un rezultātā kāpās no jauna izbūvētais žogs un ceļš netiek uzskatīts par būvniecību, tātad, Ivbuļaprāt, tā nav aizliedzama rīcība.

Šādu vides sargātāju ierēdņu attieksme ir pamatā arī kāpas norakšanas faktam Engures pagasta Apšuciemā, kur zemesgabala «Rudzīši» īpašnieks, negaidot teritoriālplāna apstiprināšanu, jau aktīvi sācis būvniecību, jo, lūk, tūlīt jau būšot Ventspils RVP saskaņojums, ar kuru šī apbūve ietverta teritoriālplānā. Pēc likuma pret šādu celtniecību var iebilst reģionālā Videspārvalde, kuras saskaņojums ir nepieciešams, tomēr šis gadījums pierāda pretējo. Atļaujas apbūvēt kāpas parasti tiek saņemtas no tiem, kuriem šīs kāpas būtu jāsargā.

Nelikumīgā celtniecība piekrastē turpinās. Te pašvaldības varētu izmantot Būvniecības likumā deleģētās tiesības un nojaukt nelikumīgas būves. Diemžēl par šādiem pārkāpumiem pašvaldībām nav intereses.

Pretrunas un nepilnības likumos

Latvijas Republikas Saeima ir pieņēmusi virkni progresīvu likumu vides aizsardzības jomā, tomēr to vājā izpilde un paviršā kontrole ir pamatā piekrastes ekoloģiskās situācijas tālākai degradācijai.

Vides aizsardzība nav mūsu valsts politikas prioritāte, kā tas ir Ziemeļvalstīs vai ES valstīs, – jo tiesībsargājošajo iestāžu juristi, pat tiesneši, nepārzina Latvijas vides likumdošanu. Kā to pierāda pret VAK ierosinātā tiesvedība, tiesiskais nihilisms ir izplatīta parādība, it īpaši gadījumos, kad tiek skartas sabiedrības intereses. Korupcija ir pārņēmusi valsts ierēdniecību tādos apmēros, ka pat Pasaules banka, par to rakstot, savā ziņojumā lieto terminu – «Latvijas valsts ir nozagta».

Jāpiekrīt VAK 10. Saietā viedoklim, ka daudzās pretrunas likumos un to paplašinātās interpretācijas iespējas ir korupcijas un dažādu politisko un ekonomisko grupējumu lobēšanas rezultāts. Atliek vien cerēt, ka nākamā politiķu paaudze atbildīgāk pildīs savu misiju sabiedrības priekšā.

Pēc daudzu starptautisko organizāciju ieteikumiem Latvijas valdībai ir jāsakārto likumdošana un jāizstrādā ilgtermiņa piekrastes attīstības stratēģija, jo Latvijas piekraste ir Eiropas vērtība. Diemžēl dažādu politisko ambīciju un ekonomisko grupējumu iespaidā dažkārt netiek pieņemti vajadzīgie normatīvie akti piekrastes aizsardzības nodrošināšanai. Aktuāls ir kontroles mehānisma trūkums un nepilnīgie un pretrunīgie likumi. Risinot piekrastes jautājumus, atklājas nepilnības likumos «Par pašvaldībām», «Par vides aizsardzību», Būvniecības likumā un Aizsargjoslu likumā. •