Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Māja ar priekškāpā ierīkotu dzīvžogu un dārzu netālu no Ragaciema bākas. Līdzīgas piekrastes ainavas vērojamas arī Lapmežciemā.

Ceļš pludmalē. Šādas izbraukātas pludmales un kāpas ir gan Ķemeru, gan arī Slīteres nacionālajā parkā, gan Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā, gan arī dabas parkos un dabas liegumos.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 2 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Aizsargājamās dabas teritorijas jūras krastā

Brigita Laime,
botāniķe, autores foto


Lai saglabātu jūras piekrastei tipiskus un retus biotopus, sugas, kā arī ainavas, Latvijā ir izveidotas dažādas īpaši aizsargājamās dabas teritorijas: biosfēras rezervāts, divi nacionālie parki, divi dabas parki, deviņi dabas liegumi (apstiprināšanā vēl ir ģeomorfoloģiskie objekti). Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju kopgarums gar jūras piekrasti Latvijā ir aptuveni 230 km jeb 49% no visa krasta garuma. Jūras krasta straujās apgūšanas un degradēšanās dēļ aktuāla ir katras aizsargājamās dabas teritorijas funkcionālā zonēšana, individuālo aizsardzības noteikumu un dabas aizsardzības plāna izstrādāšana, kā arī pārvalde un kontrole.


Kas tas ir – īpaši aizsargājamā dabas teritorija?

Aizsargājamās dabas teritorijas ir ģeogrāfiski noteiktas platības, kas atrodas īpašā valsts aizsardzībā ar mērķi aizsargāt un saglabāt dabas daudzveidību, kā arī cilvēka atpūtai un izglītošanai nozīmīgas teritorijas. Mūsu valstī aizsargājamo dabas teritoriju izveidošanas kārtība, pārvalde, zemes īpašuma attiecības un citas normas ir apstiprinātas likumā «Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām» (1993., 1997.g.). Aizsargājamās teritorijas izveidošana, protams, vēl nebūt nenozīmē, ka viss ir atrisināts attiecībā uz konkrētas teritorijas aizsardzību. Gluži otrādi, ar to viss tikai sākas un turpinās aizsargājamās teritorijas mūža garumā.

Likumā ir paredzēta šī aizsardzības organizēšanas kārtība. Pirmkārt, pieļaujamās un aizliegtās darbības ir noteiktas aizsargājamo teritoriju vispārējos aizsardzības un izmantošanas noteikumos (1997.). Otrkārt, katrai aizsargājamai teritorijai atbilstoši tās izveidošanas mērķim izstrādā individuālos aizsardzības un izmantošanas noteikumus un dabas aizsardzības plānu, kas nosaka teritorijas iedalījumu zonās un konkrētus aizsardzības pasākumus.

Kas galvenokārt raksturīgs aizsargājamām teritorijām jūras piekrastē?

Salīdzinot aizsargājamās dabas teritorijas jūras piekrastē un citur Latvijā, redzamas vairākas atšķirības. Piekrastes ekosistēmas, it īpaši kāpas, kāpu meži un pludmales, ir jutīgas, mainīgas un vienlaikus ļoti saistošas. Pat nelielas antropogēnās slodzes, kurām nav būtiskas ietekmes uz pļavu, ezera piekrasti vai mežu, var izjaukt visu kāpu ekosistēmu. Īpaši aizsargājamās dabas teritorijas jūras krastā neizbēgami ir un būs pakļautas cilvēka darbībai.

Šīs teritorijas nav iespējams norobežot no pārējās piekrastes. Ja tūrists nolēmis doties gar jūru no Liepājas uz Ventspili, skaidrs, ka viņš nokļūs arī Ziemupes un Užavas dabas liegumā. Šādā situācijā ir svarīgi informēt tūristu par aizsargājamo teritoriju, par tās aizsardzības noteikumiem, piedāvāt viņam maršrutus ar iekārtotām atpūtas vietām, takām, mērķtiecīgi novirzot no retu sugu atradnēm, jutīgiem biotopiem.

Aizsargājamo teritoriju apsaimniekošana piekrastē ir sarežģītāka nekā iekšzemē. Šis darbs prasa gan labas zināšanas, gan lielus ieguldījumus, gan pastāvīgu darbu, kas attiecas uz pārvaldi un arī uz kontroli.

Kāpēc piekrastē ir vajadzīgas aizsargājamās dabas teritorijas?

Latvijas piekrastē nav aizsargājamu dabas teritoriju, kurās cilvēkam būtu aizliegts uzturēties. Taču ir atsevišķas šo teritoriju daļas (zonas), kurās ir ierobežota tūrisma vai cita darbība. Tās ir vietas, kur prioritāra ir dabas aizsardzība. It īpaši tas attiecas uz dabas liegumiem, kas izveidoti sugu un biotopu aizsardzībai.

Nereti rodas arī problēmas: mēs gribam ierīkot takas, doties pārgājienā tieši uz stingro aizsardzības zonu, lai gan bieži tādu pašu vai līdzīgu ainavu, augus un dzīvniekus var aplūkot arī ārpus aizsargājamām teritorijām. Tā tas acīmredzot būs vienmēr, jo aizliegtais šķiet saistošāks.

Problēmas

Kāpu un pludmales izbraukāšana aizsargājamās teritorijās ir liela un būtiska problēma Latvijā. Tiek iznīcinātas pludmales un kāpu dzīvnieku (smilšu krupis, kukaiņi u.c.) un augu dzīvesvietas, kā arī atpūtas vide cilvēkiem. Cerams, ka itin drīz, risinot jautājumu par piekrastes aizsargjoslu, arī Saeimas deputāti parādīs savu attieksmi pret Baltijas jūras piekrastes aizsardzību mūsu valstī.

Tāpat kā pārējā piekrastē, diemžēl arī aizsargājamās teritorijās notiek māju un citu objektu būvēšana. Bieži atliek pabrīnīties par šo būvju īpašnieku kultūru, izglītību un piederību Latvijai. Veselam saprātam tas nav aptverams – kā var norakt priekškāpu un tās vietā uzcelt māju! Acīmredzot nauda šos nelaimīgos cilvēkus ir padarījusi tik aklus, ka jūru tie spēj saredzēt, sēžot istabā pie loga.

Neviens vietējais iedzīvotājs, kas pazīst jūru un saprot kāpas kā dabiskas barjeras nozīmi, nevērsīsies pret sevi un tās neiznīcinās. Taču citi nošķūrē priekškāpu, uzber melnzemi, iesēj kreses un magones, pat nobetonē celiņu līdz savam puķudārzam. Šiem cilvēkiem nerūp, ka viņi, ceļot savu pili, ir iznīcinājuši dzīvesvietas augiem un dzīvniekiem. Viņi apskatīt kāpuniedri aizlidos uz siltākām zemēm. Un būtu ļoti naivi domāt, ka šie būvētāji varētu uztraukties par piekrasti kā svarīgu tūrisma resursu, tātad par pašvaldības un valsts ekonomiku, kur nu vēl par Baltijas jūras piekrastes dabas saglabāšanu. Par nožēlu šādi piemēri redzami gan Lapmežciemā, gan Ragaciemā, gan arī Ziemupes dabas liegumā.

Aizsargājamo teritoriju sekmīgu apsaimniekošanu traucē arī tas, ka nav sakārtoti šo teritoriju tiesiskie jautājumi. Ļoti svarīgi ir aizsargājamās dabas teritorijas individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi, kā arī dabas aizsardzības plāni, jo tieši šie dokumenti nosaka, kādas ir funkcionālās zonas jeb vietas ar noteiktu aizsardzības režīmu. Šīs problēmas risinājums īpaši aktuāls ir pašvaldībām, kas ir atbildīgas par konkrēto teritoriju aizsardzību un izmantošanu un ir arī ieinteresētas tūrisma attīstībā piekrastē.

Sāpīgs jautājums ir arī plašu pasākumu organizēšana jūras piekrastē aizsargājamās dabas teritorijās vai netālu no tām. Tas attiecas gan uz sporta pasākumiem, gan sadziedāšanos, gan uz citām masveidīgām kopāsanākšanām. Būtu labi, ja arī deputāti, mākslinieki un pašvaldību pārstāvji, kas organizē šādus pasākumus, saprastu, ka tie nesekmēs Baltijas jūras piekrastes aizsardzību, ka ir citi veidi, kā aktualizēt šīs problēmas.

Latvijā jau vairāku gadsimtu garumā ir gūta pieredze kāpu mežu aizsardzībā. Diemžēl atsevišķos posmos aizsargājamās dabas teritorijās notiek mežu izciršana diezgan rupjā veidā. It īpaši tas attiecas uz privātajiem mežiem. Daudzos gadījumos tā gan skaitās mežu tīrīšana, bet rezultātā tiek izcirstas simtgadīgās priedes silos.

Neaizmirsīsim, ka sili, it īpaši veci, skraji sili, ir nozīmīgi skujkoku biotopi ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā. •

 

Īpaši aizsargājamās dabas teritorijas

 

I Bernātu dabas liegums
II Ziemupes dabas liegums
III Užavas dabas liegums
IV Ovīšu dabas liegums
V Slīteres nacionālais parks

VI Engures dabas parks
VII Plieņciema kāpas dabas liegums
VIII Ķemeru nacionālais parks
IX Ragakāpas dabas liegums
X Piejūras dabas parks
XI Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts