Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

 

Ja svētkus svētī svēti...

Starp «svētki» un «svēti» – gandrīz nekādas atšķirības. Abu jēdzienu saturs veidojies no darbības – no «svētīt». No darbības, kuras vēlamais rezultāts atnāk tad, ja darbība pati atbild uz jautājumu: kā? Atbilde ir: svēti.

Svētku sajūta tiek gūta, ja svētkus svēti svētī. Svētku patiesais lielums atkarīgs no tā, cik daudz vēl mūsos palicis kas svēts... No tā, kā vairojam to, kas mūsos svēts. No tā, kā sevī krājam, kā nezaudējam to, kas mūsos svēts, kā uzturam to spēkā.

Svētki, kuros pietrūkst svētuma, virza mūs pretī iznīcībai. Svētki, kuri atbilst – sava vārda saknei «svēt» – virza mūs pretī Dzīvībai, Harmonijai, Radītāja svētītai nākotnei.

Latvijā ir trīs cilvēki, kuru rīcību vērojot un personiski viņus sastopot, esmu guvis apliecinājumu tam, ka šai zemē tomēr notiek cīņa par svētuma pietiekamību, cīņa par Harmoniju, par tādām indivīda un tautas attieksmēm, kādas tās iecerējis Radītājs.

Tas ir Andrejs Eglītis – ar savu nelokāmo, nepārprotamo stāju, ar savu skaudro un izmisīgo kliedzienu, savu saucienu pēc palīdzības: «Dievs, Tava zeme deg!» Otrs ir Eduards Berklavs, kas cīņu par latviešu tautas tiesībām sāka jau grūtajā 1959. gadā un turpina joprojām, skaidrojot mums jau zināmo – ja gribam saglabāt savu identitāti, mums ir jābūt stipriem, mums jāprot skaidri un nepārprotami izteikt savas domas un savu gribu, piedaloties diskusijās gan Briselē, gan Maskavā.

Trešais vīrs ir arhibīskaps Jānis Vanags, kas ar savu stāju Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienas priekšvakarā apliecināja gatavību stingri vērsties pret garīgo haosu mūsu Latvijā.

Kamēr kāds kliedz, tikmēr vēl ir cerības iegūt Dzīvību, palikt Dzīvībā... Bet kā būs nākamgad? Varbūt kliedzēju nepieciešams vairāk – citādi neviens neko te nesaklausa un šo sistēmu nodēvē par moderno (t.i. Eiropas) demokrātiju.

Svētkos katram šīs valsts iedzīvotājam novēlu turpmāk dzīvot valstī, kur skolotāji un ārsti, reizē arī skolnieki un sasirgušie, netiktu atzīti par šīs valsts padibenēm.

Novēlu dzīvot valstī, kur atbalstītu zinātniekus un viņu centienus nodarboties ar lietām, kas šai zemei būs svarīgas pēc 20 – 30 gadiem.

Tāpat novēlu, lai šai zemē masu mediju izpausmes – sevišķi presē, nebūtu tieši atkarīgas no īpašnieku – maksātāju iegribām; es jums novēlu reālu preses brīvību!

Es jums novēlu gandrīz neiespējamo – valdību, kas par jums tiešām rūpētos.

Tik tiešām no visas sirds vēlos dzīvot valstī, ar kuru ik brīdi gribētos lepoties – tāpat un varbūt vēl vairāk, nekā amerikāņi lepojas ar savu valsti.

Un vai tad jūs ne?

Pavisam tuvu ir svētki, kuros var notikt brīnumi un Brīnumi.

Lai top lielais Brīnums.

Priecīgus Ziemassvētkus!

 

Arnis