Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Aplami saimniekojot, GNP smilšainajos stāvumos, pēc kailcirtes Amatas krastā piecos gados no izskalotās plaisas izveidojusies grava.

Te mežs neaugs nekad.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Nacionālā kauna parks

Anitra Tooma-Rijniece


Pašlaik Latvijā ir trīs nacionālie parki – 1973. gadā dibinātais Gaujas nacionālais parks, 1997. gadā Ķemeru dažādie liegumi pārtapa par nacionālo parku, bet 1999. gadā nacionālā parka statusā tika iecelts Slīteres rezervāts. 2000. gada 1. maijā tika likvidēta Valsts meža dienesta teritoriālā struktūrvienība Gaujas nacionālais parks, jo tas pārtapa par valsts civiliestādi Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārraudzībā. Te gribu atgādināt, ko tad sauc par Latvijas nacionālo parku. Tie ir plaši apvidi ar nacionāli nozīmīgiem izciliem dabas veidojumiem, cilvēku darbības neskartām vai mazpārveidotām ainavām, ar biotopu daudzveidību, kultūras un vēstures pieminekļu bagātību.

 

(Gaujas nacionālā parka dabas rezervāta jeb stingrā režīma zona ir 3 668 hektāri, dabas lieguma zona ir 32 655 hektāri, kultūrvēsturiskā zona ir 3 501 hektārs, ainavu aizsardzības zona ir 40 303 hektāri un neitrālā zona – 11 618 hektāri. Kopā 91 745 hektāri. )


 

Gaujas nacionālais parks 1973. gadā tika dibināts ar mērķi aizsargāt Gaujas un Amatas baseina dabu un gleznainās priežu un egļu audzes, jo arī tolaik šiem mežiem draudēja nesaudzīga izciršana. Jau pērn Gaujas nacionālā parka darbinieki bija ļoti uztraukušies par jaunā Meža likuma sekām, kas deva iespēju arī nacionālajos parkos saimniekot ar vispārējām meža ciršanas metodēm.

Pērn cerējām, ka cilvēku godaprāts liegs nogalināt gadsimta ceturksni saudzētos kokus. Bet nekā. Tagad ikviens Cēsu–Stalbes ceļa malā pie Sveķupītes var redzēt, cik brutāli lielos apjomos tiek cirstas kailcirtes. Līdzīga darbošanās notiek arī no lielceļiem nomaļākās vietās. Kailcirtes visbiežāk cērt privāto mežu īpašnieki, īpaši tie, kas mežu nopirkuši no mantiniekiem.

Valsts parka uzturēšanai piešķir apmēram 50% līdzekļu, pārējais jānopelna pašiem. Lai dzīvotu zaļi, ciršanas apjomi GNP valsts mežos palielināti astoņas reizes!

Netraucējiet strādāt!

Jau divpadsmit gadus dzīvoju Gaujas ielokā. Tādus mežizstrādes apjomus kā iepriekšējās divās ziemās vēl nebiju redzējusi. Šķiet, ka Meža likums zāģēt liek ar varu. Interesanti, kā tad priedes sasniegs to vērtīgo un neaizskaramo 180 gadu vecumu, ja tās nozāģē jau pusmūžā?

Gaujas nacionālā parka direktora vietnieks Māris Mitrevics dienu pirms VAK iecerētajām protesta akcijām pie Ministru kabineta jautāja: «Mēs divus gadus esam strādājuši pie šo noteikumu izstrādes. Jūs pamodāties tikai šopavasar. Kādēļ necēlāt traci agrāk?» – Mēs cerējām, ka iestāde, kas pārpildīta ar ekologiem, biologiem un dabas aizsardzības praktiķiem un strādā VARAM uzraudzībā, uzskatīs par savu goda pienākumu no rīta līdz vakaram domāt un cīnīties tik vien par to, kā saglabāt Latvijas artērijas – Gaujas senielejas un tās apkārtnes bioloģisko daudzveidību ar paņēmieniem, kas pasaulē nav nekāds jaunums un apgrūtinājums. Sapnis par nenoplicinošu mežsaimniecību pašlaik tiek pārliecinoši īstenots daudzos privātos mežos arī netālu no GNP, daudzi privātie meža īpašnieki brīvprātīgi iesaistījušies FSC sertifikācijas procesā, kas nosaka daudz stingrākus ilgtspējīgas mežsaimniecības paņēmienus nekā paredzējuši GNP noteikumu sacerētāji!

Šāvēju paradīze

Šajā materiālajā pasaulē aicinājums nacionālajos parkos nemedīt meža dzīvniekus vismaz Latvijā tiek uzskatīts par zaļi stulbu radikālismu. Un tādēļ arī pagaidām vēl neapstiprinātajos noteikumos atļauts medīt staltbriežus, meža cūkas, lapsas, Amerikas ūdeles, bebrus, caunas, jenotsuņus un peļveidīgos grauzējus. Aļņi, stirnas, mājas baloži, kraukļi un pelēkās vārnas no lodes varēs tverties lieguma zonā. GNP medības aizliegtas vien rezervātos.

Cirtēja cilvēktiesības

Apskatot Gaujas nacionālā parka jaunizstrādāto zonējumu, ar prieku var konstatēt, ka lieguma zona kļuvusi plašāka un sazarotāka, tā apņem arī mazās upītes, kas iegrauzušās smilšakmenī tek uz Gauju. Tā vietā, lai tādā pārmaiņu brīdī GNP apstādinātu mežizstrādi šajos meža nogabalos, viņi žēli plāta rokas, jo privātīpašnieki steidzīgi izcērt šīs platības, turklāt tie nav nekādi badacietēji, bet gan diezgan augsti stāvošas amatpersonas, kas labi pārzina Gaujas nacionālā parka nākotnes plānus.

Kā aizsargvairogu pret zaļo pārmetumiem GNP direktora vietnieks Māris Mitrevics min argumentu, ka kailciršu aizliegšana GNP teritorijā ierobežo privātīpašnieku cilvēktiesības. Kā labais darbs tiek minēts rezervātu teritorijas palielināšana, kur aizliegta jelkāda cilvēku rosība.

Pusparks kailciršu

Te nu esam nonākuši pie trača kodola: kā tad tā? – pirms ceturtdaļgadsimta, kad tika dibināts GNP, tauta priecīga sameta naudiņu, brauca talkās, jo beidzot redzēja, ka kaut viena Latvijas daļa tiek saudzēta ne tikai ražošanai, bet cilvēku priekam. Bet kas notiek gadu tūkstoša mijā? Daļa GNP teritorijas (~4%) tiek slēgta pavisam, lieguma zonā (~36%) izlases veidā izcērt padomju laikā saglabātos priežu un egļu dižmežus, bet ainavu un neitrālajā zonā (~57%) tiek pieļautas pat piecus hektārus lielas kailcirtes, kas neliedz, atstājot starp nogabaliem šauras koku joslas, blakus izcirst nākamos piecus hektārus. Kailcirte kā meža apsaimniekošanas veids ir barbariska iejaukšanās biotopā ne tikai nacionālajā parkā, bet arī citos mežos, tādēļ kurš gan pirmais varētu lielās platībās ieviest videi draudzīgas mežsaimniecības metodes, ja ne par nacionālo nosaukts parks.

Jukumežu zeme Latvija

Politisko spēlīšu pārņemtajā Latvijā – valstī, kurā puse teritorijas ir meži, Mežu ministrijas nav netīšām. Pašlaik mežizstrādē lielākoties valda tikai un vienīgi cilvēku intereses – meža īpašumi tiek dalīti mazos gabaliņos, tos noformē uz kāda trūcīga cilvēka vārda, nocērt kailcirti, bet formālo vaininieku nevar sodīt, jo viņam nekā nav... Jo šmugulīgākiem paņēmieniem iegūts mežs, jo veiklāk tas tiek pārpārdots. Neviena valdošā partija nevēlas uzņemties atbildību par mežiem.

Māris Mitrēvics, tiekoties ar VAK, brīdināja, ka zaļo akcijas būs lāča pakalpojums GNP, jo jau šie bezzobainie noteikumi izpelnījušies lielu pretsparu no mežu īpašniekiem, Pašvaldību savienības un citām iestādēm, kas tiek traucētas saimnieciski rosīties. Nu pēdējā brīdī paklusām iestrādāts noteikums lieguma zonas izcērtamos mežus zāģēt pakāpeniski ar desmit gadu atelpu.

Kādā valstī dzīvojam, ja dabas aizsardzības noteikumi jāviļā kā karsts kartupelis un lēmumi jāpieņem pusslepus?

Ar zārku uz Ministru kabinetu

Maija beigās Vides aizsardzības klubs nosūtīja Ministru prezidentam Andrim Bērziņam vēstuli, lūdzot atlikt Gaujas nacionālā parka individuālo aizsardzības un izmantošanas noteikumu izskatīšanu Ministru kabineta sēdē un nodot tos sabiedriskai apspriešanai. Šie noteikumi no MK darba kārtības pazuda 27. maija nakts laikā. Nākamajā rītā VAK uz MK devās ar zārku, tā simboliski apglabājot Gaujas nacionālā parka dižvērtību – mežu, ko arī turpmāk izrobos kailcirtes.

28. maijā VARAM un GNP darbinieki beidzot uz karstām pēdām aicināja tikties VAK, LOB un LDF. Tā viens priedes koka zārciņš iztraucēja ierēdņu rimto ikdienu un piespieda rīkoties. GNP individuālo aizsardzības un izmantošanas noteikumu apstiprināšana tika apturēta, un zaļi domājošie turpinās ravēt un apzaļumot šos noteikumus. •