Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 3 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Ragainā kosmosa analizētāja

Jānis Pakalns,
Durbes novada zemnieks


Ikviens ir dzirdējis, ka govij piens rodas uz mēles. Sliktu ēdot, govs neko labu neizdos, bet pēc labas ieturēšanās radušos pienu sabojāsim mēs paši, pienu saldējot, sitot, šķaidot un karsējot. Kā jau zināms, pasaulē viss balstās uz trim vaļiem. Bioloģiskajā lauksaimniecībā šo trīsvienību sauc govs–slieka–bite. Jūnijā, siena mēnesī, īstais laiks parunāt par lielāko no tiem – govi.


 

Gan šaipus, gan viņpus Ventas lielāko gada daļu gotiņa pavada stallī un ēd to, ko saimnieks liek priekšā. Saprātīgs saimnieks, kuram govs nav tikai numurēta piena mašīna, bet cienījams saimniecības loceklis, daļu šīs saimniecības ir atvēlējis govs ēdienkartei. Tās ir pļavas, kur aug kopā visdažādākie tauriņzieži, stiebrzāles un platlapji, jo tikai tā – simbiozē tiek nodrošināta barības pilnvērtība. Bet, lai to varētu tikpat vērtīgu ziemā priekšā celt govij, biozemnieks siena pļaujas laikā neskatīsies ne uz Žani, ne Pēteri, viņš savu pļavu un savas iespējas vērtēs pats.

Pilnzieda rīta vērte

Pirmkārt, tieši pilnziedā pļava ir gatava pļaušanai. Tad zāles olbaltumvielas un cukuri ir pilnīgi gatavi, un, šādu barību ēdot, vēders nesāpēs nedz govij, nedz piena lietotājiem. Atceros savu skolotāju biozinībās, vācu fermeri un konsultantu Volfgangu Jorgi un viņa tradicionālo joku. Pareizi barotas govs nesmirdošu mēslu pikuci dzīvesgudrais fermeris mēdza izkaltēt un pirms kārtējās lekcijas ielikt bikšu kabatā. Otrā kabatā bija rupjmaizes rieciens, un Jorges kungs burtiski staroja priekā, kad klātesošie nu nekādi nespēja uzminēt, proti, saost, kas ir kurā no kabatas izvilktā dūrē.

Zāles cukurainā izelpa

Otrkārt, lai sienā olbaltumvielu būtu pietiekami, nedrīkst pļaut jebkurā dienas laikā. Zeme elpo – tās izelpa sākas trijos no rīta, savvaļas dzīvnieki to jūt un kāri plūc rasoto zāli, jo rīta agrumā tajā ir visvairāk olbaltumvielu, dienas gaitā daļa no tām pārveidojas cukuros, un pēcpusdienas pļāvums vairāk der skābēšanai. To jau zināja mūsu senči – ne velti siena laikā viņi nakšņoja pļavās, lai ar gaismiņu būtu vālā. Reti kurš vairs vēlas sienu pļaut ar rokas izkapti, bet tas ir veselīgi. Parastā, pusgudrā traktorizkapts slapju zāli neņem, aizrijas. Un traktora pielūdzējs nīkst un gaida līdz pusdienai, kad maigās olbaltumvielas jau patriekuši asie cukuru zēni, līdz vakaram griež saules svelmē skanošus stiebrus, bet ziemā sūkstas par mazvērtīgu sienu un baro govi ar miltiem.

Neaizmirstiet, ka pļavu ar traktorizkapti jāsāk pļaut no vidus, lai mūsu mazākie brāļi paspētu laikus aiztecēt vai aizļepatot. Nepļausim vienā reizē par daudz! Tas ir trešais likums. Ar katru lieku zem saules pavadītu stundu barības vielas zūd. Saulē izbalojušā sienā vairs ir tikai puse no tā sākotnējās vērtības, auga maigākās daļas tīri mehāniski tiek izpurinātas pa pļavu. Uz lauka no zāles būtu jāiztvaicē tikai 65–70% ūdens, pārējo lieko lietderīgāk izmānīt savādāk. Kur un kā – katrs jau to dara citādi.

Siena zārda arhitektūra

Volfgangs Jorge savās pļavās ar rokas izkapti iet piecos no rīta, līdz desmitiem nopļauj ceturtdaļhektāru un tūdaļ krauj zāli zārdā, tiesa gan, ne tādā kā mūsējie, bet zviedru zārdā. Tā būtība ir tāda, ka taisnā līnijā valdošo vēju virzienā tiek sadzīti mieti, mietus savieno ar stieplēm un uz tām krauj tikko nopļautu zāli, protams, nedrīkst kraut biezi. Šādā zārdā siens gatavojas, līdz nopļauj atālu, tad pa nopļauto pļavu to aizved. Uz vienu hektāru vajagot 180 m garu šādu zārdu, tāda aina droši vien būtu neparasta latvieša acij, bet vai skābbarības tornis ir skaistāks?

Bioloģiskajās saimniecībās, kuru pamatprincips ir lopu turēšana tuvu dabiskajiem apstākļiem, mājlopi barības ziņā nav cilvēka konkurenti, proti, atgremotājdzīvnieks govs pilnīgi var iztikt bez dažādām spēkbarībām, t.i., labības miltiem, bet cūku skaits tiek ierobežots atkarībā no saimniecības atkritumu (nestandarta dārzeņi, augļi, virtuves atliekas u.c.) daudzuma, tas pats attiecas uz vistām utt.

Nesteidzies no pļavas aizvākt zārdu kokus. Uz tiem, kamēr atāls aug, vajadzētu kaltēt krūmu atvases, kas ziemā, dažādi sagatavotas, derēs visiem kūts iemītniekiem.

Skaties zvaigznēs

Un vēl par Marijas Tūnas sastādīto kalendāru, kam rodas aizvien vairāk piekritēju arī ārpus biozemnieku nometnes. Gan no dabas, gan paša atslodzes viedokļa es esmu ļoti pateicīgs Tūnas kalendāra ieteikumiem ik pēc divām trim dienām mainīt darbošanās vietu un rīkus. Es neuzstāju, bet iesaku arī darbaholiķiem par to padomāt, un, ja galvenais ir kvalitatīvs pirmais siens, pirmo zāli pļaut ziedu dienās (12., 13., 22. jūnijā, kā arī no 9. līdz 11. jūlijam), bet, ja ļoti vajadzīgs labs atāls, tad pirmo pļāvumu veikt lapu dienās (5. un 6., no 14. līdz 16. un 24. jūnijā, kā arī no 2. līdz 4. un no 12. līdz 14. jūlijam).

Govs kosmiskās antenas

Pēc pļaušanas iemērciet izkapti avotā un pavērojiet savu govi ganībās. Briedis mežā nervozi skraida un ar saviem ragiem kā radaru iztausta apkārtni, tātad staro uz āru. Govs, gluži pretēji, guļ, atgremo un ieklausās kosmosa ritmos. Govs ragi kā labs pusvadītājs informācijas plūsmu pārraida tikai virzienā uz iekšu. Raga iekšpusē ir spraugas un mazi iedobumi. Tur visu laiku pulsē asinis, darbojas nervi, starojums izklīst pa visu ķermeni. Asinis tesmenī apskalo topošo pienu un atgriežas ragos pēc jaunas informācijas – jā, piena radīšanas procesā govs piedalās ar savu apziņu.

Nabaga bezragu govis... Cik viņām ir grūti! Pat pareizu mēslu vairs nav.

Sūdīgi ieteikumi

Nu nebūsim estēti nevietā! Ja piens jāpērk veikalā, tad izvēle, protams, maza. Bet savu govi aplūkosim no pakaļgala. Ja govs tiek barota ar negatavu zāli, pārmēslotas labības miltiem un citiem pienu dzenošiem līdzekļiem, tad arī resnās zarnas saturs ir negatavs, šķidrs un smirdošs, un šāda aina diemžēl būs arī jūsu bērna autiņos, jo govs nespēj visu sev iebaroto zaņķi caur dibenu vien izdalīt, viņas asinis attīrās arī uz piena rēķina.

Bet to, kas izkrīt no veselas, pareizi ēdušas govs, nav pretīgi kaut tūlīt paņemt rokā. Stingro mēslu pikuči ir ar caurspīdīgu plēvīti (silīcijs!) apvilkti atsevišķi segmenti, no kuriem komposta kaudzē taps brīnišķīga barība augsnes dzīvībiņai. Un šādas govs piens būs droši lietojams jebkādā veidā.

Nevajadzētu censties sabojāt pienu, atdzesējot to zem +8 oC (sastings vajadzīgās rūgšanas baktērijas), dauzot piena tauku lodītes centrifūgā (iegūtās daudz sīkākās brīvi kursēs caur asinsvadu sieniņām), nevajadzīgi karsējot (nobeigsiet baktērijas).

Ragi zemē

Biodinamiskie zemnieki kā komposta preparātu ietvarus izmanto arī dažādus govs orgānus (pēc to īpašnieces nāves, protams). Par to sīkāk rakstīšu septembrī, bet tagad iesaku nepalaist garām nevienu izdevību tikt pie govju ragiem. Tos svaigus sekli ierociet kompostkaudzes malā – būs kukainīši, kas parūpēsies, lai septembrī šos ragus varētu izmantot kā trauku. Ne jau gluži vīna dzeršanai, bet vēl svarīgākai lietai – kosmosa analizēšanai. •