Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

 

Laba diena!

Nesen tikos ar saviem mežsaimnieku kursa biedriem, viņi pieklājīgi apvaicājās, kā tad klājas. Atbildu: «Lieliski: septiņas diennaktis nedēļā daru, ko gribu.» Tālāk aizrunājāmies par ciršanas metodēm, kas valda Latvijā. Neslēpu, ka ienīstu kailcirtes, un nesaprotu, kādēļ mežsaimnieki izvairās strādāt ar nenoplicinošām metodēm. Te nu turīgākais no viņiem, Andža, diktā balsī noskaldīja: «Mežs ir mans privātīpašums, kā gribu, tā cērtu!» Tā jau ir: ne es, ne citi dabas sargi Andžam par saražoto skābekli nemaksā.

Cilvēku dzīve ir kā iedomu rotaļa ar klucīšiem, un visas problēmas viņš rada pats savā galvā. Re, vienam zīdītājam var kaut kas piederēt: suns, zeme, mežs; ir eksemplāri, kas ir pārliecināti, ka viņam pieder arī sieva un bērni. Bet kādam pieder arī gaiss, citam ūdens. Cilvēki rotaļājas ar naudu, pilsētniekiem šī banknošu zolīte padodas labāk: atbrauc laucinieks uz galvaspilsētu – par čurāšanu, par auto novietošanu, par ūdens malku maksā, maksā, maksā... Aizbrauc pilsētnieks uz laukiem un spricē, kur tīk; brauc, kur deguns rāda; lustējas, kur ienāk prātā. Reti kur pie kādas alas sēž Ostaps Benders un Kisa Vorobjaņinovs, tirgodami biļetes.

Saka: gaiss pieder visiem. Nuja, bet, dedzinot visādas draņķības, tostarp, šaujot gaisā salūta zalves, prātā tikai prieks. Ir tumšs, un retais aizdomājas, kur paliek smago metālu desveidīgais un biezais mākonis. Maija «Vides Vēstīs» Arvīds Ulme jau teica, ka pilsēta ir cilvēku koncentrācijas nometne. Pretīgi paliek, iedomājoties kaitīgo vielu tonnas, kas noguls pār astoņsimtgadīgo Rīgu pēc jaudīgās uguņošanas. Es tajā laikā pametīšu šo neprātīgo īpašumu un raudzīšos zvaigznēs. Ir tik daudz debesu spīdumu un brīnumu: saule, mēness, zvaigznes, varavīksne, nu jau Latvijā rēgojas pat ziemeļblāzma, kādēļ debesīs plānot spaidu darbus un stumdīt mākoņus?

Debesis nav aizskaramas un, cerams, pieder savai visaugstākajai misijai. Bet es te uz zemes prātoju par nacionālo bagātību. Tikko daži ļaudis no UNESCO lēma, ka Pasaules mutvārdu un nemateriālā pasaules kultūras mantojuma šedevru sarakstā nav ierakstāmas latviešu tautasdziesmas. Gribas raudāt tautas balsī. Ne raudāt, bet gaudot gribas, diendienā skatot, kas notiek vietās, kas nosauktas par nacionālajiem parkiem. Gaujas, Ķemeru un Slīteres nacionālie parki nodoti VARAM valdījumā. Labticīgais sapņotājs cerēja, ka nu Latvijā būs trīs vietas, kur cilvēki saimniekos ar nenoplicinošām un dabai draudzīgām metodēm. Piesedzoties ar apņemšanos, ka priedes neaizskaramas kļūs no divsimt gadu vecuma, pašlaik centīgi tiek izcirsti simtgadīgie koki. Ja jau mežu ciršana Latvijā ir nacionālā nodarbošanās, tad nacionālie parki pašlaik rīkojas visnacionālāk un to direktori būtu jāceļ lielos amatos, nevis jāšūpo krēsli.

 

Anitra