Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Stings dzied Amazones mūžamežos

Ilze Grunte,
pēc Braiena Džekmena (Brian Jackman) raksta
(«The Australian Magazine» 1988. g. oktobrī) un citiem materiāliem


Gordonam Metjū Samneram, pazīstamam ar skatuves vārdu Stings, 2. oktobrī apritēs 50 gadu. Par Stingu (angl. dzelonis) to iedēvēja tāpēc, ka viņš bieži mēdza uzstāties dzeltenmelni svītrotā džemperī. Dziedātāja un komponista Stinga brīnišķīgās melodijas iemūžinātas vairāk nekā 15 albumos.


 

1987. gadā Stings sāka darboties vides aizsardzībā un kopā ar nākamo sievu, filmu producenti un aktrisi Trūdiju Staileri apciemoja indiāņus Amazones tropu mežos. Ceļojums rosināja viņu nodibināt Tropu mežu fondu (The Rainforest Foundation). Un notika tas tā. Nākamajā dienā pēc Stinga koncerta Riodežaneiro viņa viesnīcas numurā ieradās filmu veidotājs no Beļģijas Žans Pjērs Dutilē (Jean Pierre Dutilleux), cilvēks, kas jau gadus piecpadsmit bija aizstāvējis Brazīlijas indiāņus, kuru dzīvesvietās Amazones tropu mežos saimniekoja meža cirtēji un izrakteņu ieguvēji. «Kur mīt indiāņi, tur mežs ir pasargāts,» sacīja Dutilē. «Kad indiāņi aiziet, mežs tiek izcirsts. Tāpēc viņi tiek sistemātiski iznīcināti.» Stinga iesaistīšanās liktu pievērst plašākas sabiedrības uzmanību indiāņu nožēlojamajam stāvoklim un palīdzētu lietusmežu glābšanā. Stings piekrita doties uz Matugrosu džungļiem, lai tiktos ar indiāņiem.

Kur mirusī planēta tiekas ar lietusmežiem

Trīs stundas viņi lidoja pār tuksnesīgiem postījumiem un rēgainām koku vīzijām – vienīgais, kas bija palicis pāri no pirmatnējiem un neskartajiem mežiem, no jaguāru, papagaiļu un retu tauriņu pasaules. Lidmašīnu skrejceļi džungļos izskatījās kā nedzīstošas vātis zemes apdegušajā miesā.

Pēkšņi izpostītā zeme beidzās, un priekšā slējās milzīga koku siena – Braziljas robeža, vieta, kur 20. gadsimta postījumus bija apstādinājusi indiāņu klātbūtne. Stings un Trūdija kā apburti vēroja šo pretstatu – mirušo planētu, kurai bija tikko pārlidojuši, un lietusmežu nevainīgo skaistumu.

1500. gadā Amazones baseina teritorijā dzīvoja aptuveni desmit miljoni indiāņu. Palikuši vairs tikai kādi divsimt tūkstoši. Viņi gājuši bojā no lodēm, no alkohola, vai arī viņu prātus sagrozījusi balto cilvēku reliģija. Daudzi, nespēdami paciest morālo pazemojumu, bija vienkārši padevušies.

Vienīgi Šingu nacionālais parks ir vecās Amazones civilizācijas pēdējais bastions. Taču arī tas ir apdraudēts. Cauri biezajam mežam taisns kā bulta izcirsts Transamazones šosejas atzars. «Auto te nedrīkst apstāties,» teica Dutilē, kad lidmašīna nolaidās uz skrejceļa. «Katru, kurš ieies mežā, indiāņi nogalinās.» Pirms dažiem gadiem Dutilē bija veidojis filmu par indiāņu cīnītāju vadoni Raoni. Abi vīri bija sadraudzējušies, un tāpēc viesi varēja nebīties.

Dzīvs baltais indiāņu vidū

Indiāņu ciemats bija aplī izvietotas, simetriskas, salmu jumtiem klātas mājas, tīrība un džungļu siena visapkārt, kapa klusums vēlas pēcpusdienas nomācošajā karstumā.

Bērni bija draudzīgi un smaidīdami mēģināja pieskarties Trūdijai. Vīrieši bija atturīgi. Visiem viņiem bija platas sejas, Henrija V laika frizūras un sarkans sejas krāsojums. Vadonis Raoni bija ražena auguma vīrs gariem matiem un rituālajām krellēm. Viņš neviltotā mīlestībā ceremoniāli sasveicinājās ar Dutilē. Stings un Trūdija centās neblenzt uz palielo koka disku, ap kuru bija apstiepta Raoni apakšlūpa. Vadonis izteica priekšlikumu apmeklēt kaimiņos Aritanas ciemu un jaulapti cilts vadoni. Indiāņu kareivji nenolaida no viņiem ne acu. «Ko viņi tā skatās?» Stings painteresējās. «Iepriekšējoreiz, redzot balto cilvēku, viņi to nogalināja,» atbildēja Dutilē. Vakarā Aritanas ciemā Stings iepazinās ar Sapaimu, meistarīgu flautas spēlētāju. Flautas tiek glabātas centrālajā būdā, tādā kā ciema parlamentā, ko dēvē par vīru namu, jo sievietes te netiek ielaistas.

Nākamajā rītā Dutilē aizņēmās dažus velosipēdus, lai dotos uz 15 km attālo Makaiuras ciematu aplūkot apkārtnes spēcīgāko šamani, ciemata vecāko Takumu.

Viņa mājas iekšpusē valdīja pustumsa. Ugunskura liesmas apspīdēja sievu un bērnu kailos augumus un papagaiļus. Kad ugunskura liesmas pastiepās garākas, viņi ieraudzīja Takumu, iekārtojušos šūpuļtīklā.

Vecajam vadonim bija gadu septiņdesmit, un viņš bija ļoti vārgs. Abi dēli stāvēja viņam cieši līdzās. Dutilē saņēma vecā vīra roku un noskūpstīja to. Stings darīja tāpat. Viesiem pasniedza cienastu – ar medu pārlietu zivi un mingao – savdabīgu putru, pēc garšas pliekanu, bet ļoti noderīgu izsalkušajiem.

«Pasaule ir briesmās,» teica vecais vīrs. «Kad mirs koki, mirs arī zeme. Tad mēs būsim kā bāreņi bez mājām. Rādi jauniešiem savas filmas, lai viņi neaizmirst...»

«Fragilidade» portugāļu valodā

Astoņu vēl atlikušo cilšu virsaiši izkrāsojušies un ieročiem rokās bija ieradušies uz tikšanos. Stings un Trūdija jutās neomulīgi kā baisā izrādē, bet Raoni rokas pieskāriens viņus nomierināja. Sākās deja. Četri spalvām rotāti kareivji, bungu pavadījumam skanot, mīņājās uz priekšu un atpakaļ. Kad deja beidzās, Aritana pagriezās un kaut ko nomurmināja. Dutilē paskaidroja Stingam: «Priekšnesums bija veltīts tev. Tagad ir tava kārta, viņi grib, lai tu dziedi.» Stings piecēlās un dziedāja portugāļu valodā. Viņš bija izvēlējies dziesmu «Fragilidade», kas pauda nožēlu par cilvēka trauslumu iepretī ložu spēkam. Vēlāk viņš Trūdijai stāstīja, ka, dziedot 50 indiāņiem, bijis vairāk uztraucies nekā milzīgajā Marakanas stadionā Riodežaneiro.

Stings ar indīgo čūsku

Tad Dutiljē teica: «Tu viņiem patīc. Viņi grib tevi apgleznot.» Aritana pienāca pie Stinga un ar sarkanu krāsvielu un ogli nomālēja dziedātāja krūtis un muguru ar zigzaga līniju, attēlojot surucuku – visindīgāko Dienvidamerikas čūsku. Kad tas bija izdarīts, Dutilē sacīja: «Raoni vēlas ar tevi runāt.»

Visi sasēdās aplī. Raoni runāja lēni un skaidri – par spīti lūpā ievērtajam riņķim: «Baltais cilvēks mums ir atnesis vienīgi nāvi un slimības. Viņš ir nozadzis mūsu mežu. Viņš grib to iznīcināt. Mēs gribam šeit palikt. Mēs gribam dzīvot, kā to darīja mūsu senči. Gribam, lai mūsu bērni mantotu mežu. Tagad tev jāsaka, ko domā tu.»

Stings atbildēja: «Es ticu, ka mežs ir jūsu. Baltajam cilvēkam nav īstu māju. Viņš ir pazudis pasaulē, kuru pats nesaprot. Es neesmu politiķis. Esmu tikai dziedātājs, taču cilvēki mani klausās. Apsolu, ka vienmēr, kad runāšu jūsu vārdā, es stāstīšu patiesību par jums, jo jūs esat vienīgie meža sargi. Un, ja mežs mirs, mirs arī zeme. Pat baltajam cilvēkam tas ir saprotams.»

Naktī, piecēlusies no guļamtīkla, lai padzertos, Trūdija pamanīja lielu čūsku. Stings pamodies paķēra lukturi, un staru kūlī viņi ieraudzīja surucuku – tieši tāda bija uzzīmēta uz viņa ķermeņa.

Nākamajā rītā šamanis atzina, ka zīmējums uz Stinga ķermeņa ir pievilinājis surucuku. Visi to uztvēra kā nopietnu zīmi, kas Stingam piešķīra respektablu statusu, un apzīmēja sevi ar mirušās čūskas asinīm.

Atgriešanās

Laiks ritēja, un drīz vien bija jādodas atceļā.. Gaidot lidmašīnu uz Brazilju, viņi noplukušā hotelī ieturēja maltīti ar steiku, olām un aukstu alu. Pārsteidzoša bija atšķirība starp pilsēteli un indiāņu ciematiem. Tīrības, miera un indiāņu smaidošo seju vietā viņi redzēja vienīgi nabadzību, netīrību un aizdomu pilnus skatienus. Ap viņiem sāka drūzmēties pūlis. Jaunietis ar Stinga albumu rokās skaļi sauca: «Eshtinque! Eshtinque!» – tā brazīlieši izrunā vārdu «Stings». Civilizācija pieprasīja viņu atpakaļ. •