Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

Zīmējumi: Daina Gundarsena
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Mans kāpuriņš
Bērna pētījumi

Anastasija Svetlova,
M. Lomonosova vidusskolas 6.c klases skolniece,
Latvijas Dabas muzeja eseju konkursa uzvarētāja

 

Kurš gan nemīl «krāsainos ziedus» – viņi ir tik skaisti! Nereti mēs uzdodam sev jautājumu: kas tie tādi ir – taureņi? Izrādās, tie ir ziedi, kas māk lidot. «Ne velti,» raksta profesors F. H. Pravdins, «Senajā Romā ticēja, ka taureņi ir cēlušies no ziediem, kas paši atrāvušies no auga. «Ja vien mēs spētu sarunāties ar taurenīšiem, mēs tiem noteikti pajautātu, kā viņi radušies šajā pasaulē?»

1. jūnijā es braucu uz vasarnīcu. Kad ogulājā ieraudzīju kustamies kāpuriņu, man galvā iešāvās doma sekot kāpuriņa dzīvei arī nebrīvē.

Es iesēdināju viņu burciņā ar āboliņu un nolēmu turpmāk to saukt par DINU. Dina nebija no tiem kāpuriņiem, kas ļautu sev mirt badā – tātad ēda, cik jaudāja. Un tādēļ es meklēju to, kas Dinai būtu pa prātam, un beigu beigās arī atradu to, kas viņai ļoti patika, un tie bija – grīšļi.

Kāpuriem riebjas saulstari

Es atstāju viņu saulē, bet mans kāpuriņš palīda zem zāles pašā, pašā trauka dibenā. No tā es secināju: kāpuriņš necieš spožo saules gaismu. Tad es novietoju to ēnā un ievēroju, ka kāpuriņš izlien no zāles apakšas un cenšas izlīst no burkas, bet sieniņas ir slidenas, un viņam nekas neizdevās.

Pienāca vakars, mēs aizbraucām mājās, bet kāpuriņu es netīšām aizmirsu vasarnīcā uz galda. Kad pēc nedēļas atgriezāmies, atradu viņu dzīvu un veselu un pat nedaudz apvēlušos. Izvilku kāpuriņu no burkas un palaidu pļautā mauriņā, nenolaižot no viņa ne acu. Kāpuriņš pārvietojās uz priekšu. Ar priekšējām «ķepiņām» pieķēries pie zāles, viņš locīja savu pūkaino ķermeni uz priekšu. Ieliku burkā svaigu grīsli, novietoju kāpuriņu atpakaļ un paņēmu viņu sev līdzi uz mājām.

Lācīša mazmājiņa

Visu jūniju es pastaigājos ar kāpuriņu, mainīju svaigu zāli, bet nekādas pārmaiņas nenotika, ja neskaita to, ka kāpuriņš auga un resnēja. Viņš vairs pat nemēģināja izlīst no burkas. Laikam jau tāpēc, ka nekā netrūka. Tad es burkā ieliku koka zariņu, pa kuru viņš «staigāja». Bet interesantākais bija tas, ka man burkā nejauši uzradās maza gliemežnīca, un, man par lielu pārsteigumu, Dina devās uz to kārtot savas darīšanas – kā uz tualeti.

Tā man klāt nāca vēl viens darbs – pēc viņas regulāri vajadzēja uzkopt telpu.

Bija tik interesanti vērot Dinu. Un tad sāku lasīt par kāpuriņiem. Uzzināju, ka kāpuriņi jūt un reaģē uz laika apstākļu maiņu. Un Dina man to pierādīja. Bija dienas, kad mans kāpuriņš neko negribēja ēst un nolīda kādā burkas stūrītī, un tad nākamajā dienā parasti, lija. Stipri lija.

Bet dienās, kad viņa bija priecīga un aktīva, parasti vienmēr spīdēja saule.

Burka tukša!

Un tad kādu dienu augusta beigās es pamanīju, ka ar manu kāpuriņu kaut kas nav kārtībā. Viņa atteicās ēst, lai gan laukā spīdēja saule. Viņa vienkārši klusiņām gulēja savas burkas dibenā. Nākamajā dienā jau no paša rīta uzreiz devos pie Dinas, bet burkā viņas vairs nebija.

Toties burkas malā karājās dzeltena kūniņa. Paņēmu grāmatu un pārliecinājos, ka mans kāpuriņš ir novijis sev kūniņu.

Lai uzzinātu, kāds taurenītis izveidosies no mana kāpuriņa, nolēmu aizvest viņu uz Dabas muzeju. Rūpīgi ietinu burku, nosiltināju to ar vati un braucām. Dabas muzejā man teica, ka parasti no tādām kūniņām (kāpuriņiem) attīstās taurenītis – lācītis.

Dabas muzeja speciālisti pastāstīja, kā man tālāk jārīkojas. Burku ar kūniņu vajagot turēt uz palodzes. Bet, lai kūniņa justos kā dabiskā vidē, zālīti, kas bija burkā, vajadzēja apslacīt ar ūdeni – mitrināt. Tā arī darīju.

No sākuma kūniņa bija slēgta no visām pusēm, bet pamazām sāka vērties vaļā.

Un pašreiz jau gandrīz pilnīgi atvērusies, un man liekas, ka pavisam maz laika ir atlicis līdz brīdim, kad no manas kūniņas izlidos skaists taurenītis.

Es gaidu un ceru...

 

Tulkoja Aivars Rijnieks–Tooms