Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

 

26. jūlijs. Saule lec 5.11. Pusmūžs nodzīvots, bet Ķērpītis pirmoreiz man dzimšanas dienā uzdāvināja saullēktu. Arī pēcāk laimes bija gana – Sv. Jāņa Cēsu ev. lut. dievnamā zaļais virsaitis Arvīds Ulme izdeva pie vīra zaļo brūti, mācītājs Krists Kalniņš mūs salaulāja, draugi un radi, kā lūgts, dāvināja puķes ar saknēm, bet naktī lija ar joni, un Dievs mums dāvāja dabisko uguņošanu. Bet pirmais bija saules lēkts.

 

Dalos ar jums pašas neredzētā saullēkta priekā
Anitra

 

Pulksten pieci no rīta. Saullēkta kalns Gaujas stāvkrastā.

Priekšā migla, tā veļas pa koku galotnēm uz ziemeļiem. Kāds putniņš uzsit – itin kā aplaudētu, padzied, atkal uzsit un iedziedas. Ietreļļojas cīruļveidīgs mazputniņš. Tad kāds cits – ne īsti dzied, ne čiepst. Varbūt kāds mazulis pamodies bez mammas. Blakus dzird čiu-čau-čiu un ci-ci-ci. Vēl tuvāk vientuļš, periodisks si.

Un migla veļas, veļas un atveļas kā mūris. Nu jau redz tikai tuvākās egles. Biezie vāli līdz ar Gauju veļas uz jūru. Kāds bebrs ieplunkšķina Gaujā. Ideāls stāvoklis paradīzei. Tāds dziedošs klusums.

Tad un tikai tad viss var notikt kā pats no sevis, bet Tēva vadīts. Dievs strādā. Brīnišķīgi darbojas Dieva Radītāja labās domas.

Un miglainajā dziedošajā klusumā šķiet, ka tu pats esi spējīgs glābt pasauli. Tu sajūti sevi kā topošās mistērijas sastāvdaļu Dieva radītajā jaunajā dienā. Iedziedas gailis. Tas ir neparasti, jo lejā ir bieza migla. Ko gan gailis tai lejas miglā redz?

Saule droši vien jau uzlēkusi. Austrumu pusē gaiši rozā padebeši. Un tad velnišķīgi ierūcas motorzāģis. Pat sīļi sāk protestēt: ķērc-ķērc-ķērc.

Nu ieraugu mazu baltu guļošu sirpīti – nedaudz zem gaišā rozumiņa, virs iedomātā horizonta. Caur miglu jau to neredz – virs miglas vāla ceļas saule. Arvien košāk un košāk rozā. Jau puse košas saules, koši rozā saules. Un nu jau tā tikai nedaudz iemērkusies miglā. Pauze. Nekas nemainās. Starp mani un sauli slīd biezi miglas vāli. Sauli var redzēt labi, bet ne visu apaļumu. Viņa it kā peld pa miglu. Bet vējš šajā brīdi maina savu skrējienu, un migla sāk staigāt šurpu turpu ziemeļu–dienvidu virzienā.

Vēl viens sīlis saka: ķērkš, ķērkš. Saulei kārtīga rīta pelde miglā.

Ko tā migla vēlas teikt?

Varbūt sveikt kādu saimnieci. To viņa noteikti paspēs, jo dienas vēl ir garas un karstas. Saule ienirst miglā. Kaut kas iekrekšķas, bet Zuze guļ, galvu nepacēlusi, un domā par Gauju. Pēkšķ pīles. Suns gauži nopūšas. Viņas acis mazlietiņ paveras, bet vēl mirklis, un Zuze apveļas uz kreisajiem sāniem un... acis atkal ciet. Guļ.

Kur tu peldi, saule? Augšup, protams.

Divreiz iedziedas gailis. Maza kamenīte zem ozola ziedojas pa ziedputekšņiem. Tālumā ierejas suns. Zuze apgriežas otrā līkumiņā.

Pa miglu slīd balta saule. Dziļāk, seklāk, tik augstāk un augstāk. Vai tad migla ies viņai līdzi? Ko tā migla iedomājas? Iet līdzi saulei?! Paliec tepat... Saule jau gabalā, parasti šai laikā es jau eju projām un māju saulei atvadas, lai pēc stundas viņu satiktu Kvēpenes pils pagalmā. Bet šorīt saullēkta mistērija vēl nebeidzas.

Piepeši saule izlec no miglas un koši spoži sārta sāk rādīt dienai ceļu. Vai ierejas buks? Zuze strauji saausas, un trīs reizes iedziedas gailis. Bet migla vēlreiz sāk visu no gala. Paceļas augšup, noķer sauli, apņem to un ieņem sevī. Saules atkal nav. Skats tāds, it kā nupat mēs būtu uzkāpuši Saullēkta kalnā un viss iepriekšējais nebūtu noticis. Veselu stundu Dievs pēkšņi izsvītrojis no mūsu dzīves.

Dzenis piesit pie koka. Krauklis ķērc no tāluma. Dziedošais klusums turpinās. Paradīzē kā jau paradīzē, cilvēki nāks un ies, bet kāds te dzīvos pastāvīgi. Paldies Tev, Dievs. Stundas laikā šī diena piedzima divas reizes.

Dumjš Ķērpītis ies, klusu dziedādams un klausīdamies vēl vienu dienu. •