Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Antinglobalizācijas kustības pārstāve Vandana Shiva no Indijas savā runā norāda, ka bagātajām valstīm ir jāsamazina savas ambīcijas un jādod iespēja attīstīties arī pārējai pasaulei.

Aktīvists no Taivānas protestē pret Taivānas iestāšanos PTO.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Globālā tirdzniecība konfliktā ar sabiedrību un vidi

Alda Ozola


Masu protesti pēdējo pāris gadu laikā pavadījuši vai ikvienu augsta līmeņa starptautisku pulcēšanos – starptautisko finansu institūciju ikgadējās sanāksmēs un lielāko valstu vadītāju tikšanos laikā, kā arī pasaules ekonomikas forumu apspriedēs. Visām sanāksmēm cauri skanējis protests pret ekonomikas globalizācijas negatīvajiem aspektiem – ienākumu nevienlīdzības palielināšanos, samilzušajām sociālajām pretrunām un apkārtējās vides degradāciju. Lai arī daudzos tūkstošos mērāmie protestētāju pūļi norāda uz problēmām, tomēr masu medijos atspoguļotās demonstrāciju vardarbības ainas sabiedrībā izraisa šaubas par demonstrantu prasībām un nolūkiem.


 

Pasaules tirdzniecības organizāciju sanāksme Sietlā – pagrieziena punkts

Kā pagrieziena punkts plašo protesta akciju tālākai attīstībai tiek uzskatīta Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) ministru sanāksme Sietlā (ASV) 1999. gada novembrī. Uzzinot par sanāksmes darba kārtību un industriāli attīstīto valstu vēlmi sākt jaunu tirdzniecības sarunu raundu, vides un sabiedrības interešu aizstāvības organizācijas patiesi satraucās, jo PTO sistēmā bija plānots iekļaut dažādus pasākumus, piem., pakalpojumu sektora liberalizācija, ārvalstu investīciju aizsardzība u.c. Pakalpojumu sektoru liberalizācijas gadījumā ārvalstu kompānijas samērā brīvi varētu pārņemt daudzas sfēras, piemēram, dzeramā ūdens piegādes pakalpojumu un medicīnisko pakalpojumu sniegšanu. Un tad šai sfērai piemērojot brīvā tirgus likumus, tie atstātu katastrofālas sekas uz nabadzīgākajiem iedzīvotāju slāņiem, it īpaši ekonomiski mazattīstītajās valstīs. Līdz ar uzņēmumu vēlmi paaugstināt konkurētspēju tirgū, vides aizsardzības prasības un rūpes par sociālo attīstību tiek uztvertas kā izmaksas, kas nereti tiek atvirzītas otrajā plānā.

Protesta akcijās Sietlā piedalījās aptuveni simt tūkstoši cilvēku. Viņi pārstāvēja opozīcijas spēkus pastāvošajai kārtībai un ekonomiskai globalizācijai. Nepieredzētā sabiedrības pretestība un milzīgās pretrunas attīstīto un attīstības valstu starpā, galu galā noveda pie tā, ka trešā PTO ministru sanāksme tika priekšlaikus slēgta, nesākot jaunu sarunu raundu! Sabiedriskās organizācijas gavilēja, jo parādījās cerība, ka plaisa starp ekonomiski attīstīto pasauli un nabadzīgajām valstīm vairs nepadziļināsies. Tikmēr pasaules ekonomikas virzītājspēki – Eiropas savienība un ASV – sāka rūpīgi pārdomātu kampaņu ar mērķi pārliecināt attīstības valstis par jauna raunda nepieciešamību.

Liberalizācija pret iedzīvotāju un vides interesēm

PTO sarunu raundu ietvaros dalībvalstu valdības vienojās samazināt nacionālo tirgu atvērtību tik tālu, cik to dara arī pārējās PTO ietilpstošās valstis, kuru skaits nu jau pārsniedz 140. Tirdzniecības liberalizācijas aizstāvji kā galveno argumentu izmanto pieņēmumu, ka līdz ar konkurences palielināšanos aug arī ražošanas efektivitāte, kas ļauj samazināt preču cenas un palielināt pieprasījumu, kāpinot ekonomiskās izaugsmes tempus.

Tomēr realitāte, it īpaši globālā kontekstā skatīta, izskatās visai drūma. Brīvā tirdzniecība ir izrādījusies netaisnību veicinoša, un ekonomiskās globalizācijas daudzsološās iespējas PTO ietvaros pārsvarā bauda attīstītās valstis. Labklājības līmenis pieaug tiem, kas jau bauda pārticības priekšrocības. Līdz šim ekonomiskā augšupeja ir bijusi iespējama, iesaistot ražošanā aizvien vairāk dabas resursu. PTO likumi grauj vietējās un nacionālās ekonomikas līdzsvarotu attīstību un veicina dabas resursu un apkārtējās vides noplicināšanu. Ārvalstu investīciju piesaistē zemās vides aizsardzības normas ir būtisks faktors, sākot uzņēmējdarbību. Meksikā, piemēram, vien ir vairāk nekā divi tūkstoši ārvalstu kompāniju, ko ieinteresējušas zemās vides aizsardzības normas un lētais darbaspēks.

Ieguvēji no tā dēvētā brīvā tirgus ir ekonomiski attīstītās valstis un lielās korporācijas, kas jau tāpat bauda ekonomisko varenību. Savukārt pie zaudētājiem pieskaitāmi trūcīgie iedzīvotāji, ekonomiski vāji attīstītās valstis, nelielie uzņēmumi un strādnieki. Arī vide cieš no pieaugošā piesārņojuma. Tādēļ daudzi miljoni iedzīvotāju un attīstības valstu valdības nopietni iebilst pret tālāku liberalizāciju.

Sabiedrisko organizāciju loma

Sabiedriskās organizācijas ir rūpīgi vērojušas un pētījušas ar tirdzniecības liberalizāciju saistītu procesu dinamiku. Spēcīga organizācija ir Pasaules Zemes draugi, kas izveidojusi koalīcijas ar daudzām citām organizācijām pasaulē un nemitīgi informē un izglīto sabiedrību. Šīs organizācijas ir ietekmējušas lēmumu pieņēmējus, norādot uz nepieciešamību veidot godīgu tirdzniecības sistēmu, kas aizsargātu gan vides, gan sociālās intereses.

Daudzas vides aizsardzības organizācijas identificē sevi kā daļu no plašākas antiglobalizācijas kustības. Organizāciju aktivitātes pirms PTO sanāksmes Dohā pieauga. Jāpiebilst, ka sanāksmes vieta Katāras, – pavisam mazas Āfrikas valsts galvaspilsēta Doha 2001. gadā nebija izraudzīta nejauši. Proti, šajā valstī ārvalstnieku iebraukšana ir ierobežota, un protesta akcijas kā demokrātijas izpausmes veids nav atļautas.

Ceturtā PTO ministru sanāksme Dohā

Novembra pirmajā pusē tomēr notika PTO sanāksme, kurā atkal kompromisu mēģināja rast industriāli attīstītās valstis. Lai nepieļautu Sietlā piedzīvoto sarunu izgāšanos, attīstītās valstis piekāpās valdošajai pozīcijai un pieļāva īpašu režīmu saglabāšanu eksportam no attīstības valstīm.

Lai arī bez skaļām demonstrācijām un atraktīvām masu mediju reportāžām, tomēr sabiedrisko organizāciju klātbūtne šajā sanāksmē bija jūtama. Būtiskākās vides aktīvistu prasības bija

  • aizsargāt iedzīvotāju tiesības uz līdzsvarotu un tīru vidi,
  • aizsargāt iedzīvotāju tiesības uz sociālo labklājību,
  • nepieļaut medicīnas pakļaušanos brīvā tirgus neredzamajai rokai, proti, transnacionālās korporācijas gūst peļņu no zāļu ražošanas, kamēr tūkstošiem cilvēku iet bojā, jo nevar atļauties šīs zāles nopirkt.

Sabiedrisko organizāciju un attīstības valstu panākumi ir ļoti minimāli. Pasaules tirdzniecības sistēma ir saglabājusi savu veidolu un atbalstu korporatīvai globalizācijai.

Latvija pieņem globalizāciju, jo...

Šobrīd Latvija, iesaistoties globālās ekonomikas apritē, ir pieņēmusi spēles noteikumus un atbalsta ES pozīciju. Latvijas pozīcija ceturtajā PTO sanāksmē pauda atbalstu tālākai liberalizācijai visos sektoros. Pat ja Latvijai būtu cits viedoklis, mazām valstīm šajā organizācijā nav ietekmes, tikai lielās valstis uzdrošinās iebilst, ja tās nav ar kaut ko apmierinātas.

Palūkosimies, kāda ir Latvijas vieta globalizācijas procesu kopainā. Ap 40% no kopējā eksporta apjoma veido nozīmīgākais dabas resurss Latvijā – kokmateriāli. Tas parāda konkrētu attīstības valstu pamatproblēmu – tās ir spiestas eksportēt aizvien vairāk un vairāk dabas resursu, lai kaut kā līdzsvarotu ārējās tirdzniecības bilanci ar pārējo pasauli. Tāpat Latvija izrāda gatavību sniegt nodokļu atlaides ārvalstu investoriem, lai pretī saņemtu ne ar labākajām tehnoloģijām aprīkotu celulozes rūpnīcu, kas varētu kļūt par Daugavas lielāko piesārņotāju – upes, no kuras kā dzeramā ūdens avota ir atkarīgi 40% Rīgas iedzīvotāju.

Līdzīgs piemērs ir Latvijas neveiksmīgais mēģinājums aizsargāt vietējo tirgu un ražotājus no pārlieku lētā cūkgaļas importa, taču ES izvirzītie ultimāti Latvijas valdībai šo nodomu lika mainīt. Ar saukli «Tirgus pāri visam!» Latvijā ieplūst gan nezināmas izcelsmes gaļa, iespējams, ģenētiski modificēta pārtika, taču PTO noteikumu dēļ nav reālu iespēju to ietekmēt.

Stratēģija pēc Dohas

Situācijā pasaulē pēc 11. septembra ir būtiski mainījusies, un ASV un citu valstu izsludinātais karš pret terorismu nepārprotami ietekmē arī sabiedrisko organizāciju darbības stratēģiju. Pasaulē ir vairāk nedrošības un neuzticības, lielāka kontrole pār informācijas plūsmu. Šādā situācijā maz ticama būtu valdību vēlme deleģēt lielākas tiesības nevalstisko organizāciju sektoram. Turklāt sagaidāma asāka reakcija pret demonstrācijām – kādu ES jaunāko likumprojektu var pat interpretēt kā vienlīdzības zīmes likšanu starp protesta akcijām un terorismu. Un tās jau ir nopietnas norādes uz to, ka sabiedrības demokrātiskās tiesības var tikt būtiski ierobežotas.

Toties sabiedrības vairākuma uzskati ir mainījušies – lielākā daļa iedzīvotāju vairs nav pārliecināti par to, ka ekonomiskā globalizācija ir viennozīmīgi laba visiem. Miljoniem cilvēku gan no nabadzīgajām, gan bagātajām valstīm ir iesaistījušies cīņā par taisnīgu un ilgtspējīgu nākotni, vēršoties pret korporatīvo globalizāciju. •