Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Foto: Kurts Sautērs

Vai produktīvi strādāt nozīmē kulturāli dzīvot?

Patēriņa un ražošanas savstarpējās ietekmes.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Līdzsvarota attīstība un patēriņš

Patēriņa jautājums pasaulē nav nekas jauns

Beidzot arī Baltijā sākuši runāt par līdzsvarotu (ilgtspējīgu) patēriņu. Novembra beigās Igaunijas galvaspilsētā Tallinā notika starptautiska konference par patēriņa modeļu maiņu Baltijas valstīs. Pasākumā bija pārstāvētas visas trīs Baltijas valstis. Konferences galvenais mērķis – apspriest, ko īsti nozīmē līdzsvarots patēriņš un vai tas ir iespējams Baltijā.

Patiesībā patēriņa jautājums pasaulē nav nekas jauns. Jau 18. gs. ekonomisti diskutēja par resursu efektīvu izmantošanu un cilvēku pārlieku lielo patēriņu, kā arī par nesaskaņām patēriņa apjomos starp bagātajiem un nabagajiem. Būtiskākais pavērsiens ilgtspējīgā patēriņa jomā sākās 1972. gadā pēc grāmatas «Robežas izaugsmei» («The Limits to grouth») izdošanas. Zīmīgi, ka grāmata tika izdota tajā pašā gadā, kad notika Stokholmas konference par vidi un attīstību, kurā tika definēta līdzsvarotā attīstība.

Bet tikai 1992. gadā ANO RIO konferences laikā tika pieņemti pirmie starptautiskie noteikumi par ceļu uz līdzsvarotu attīstību. Šajā konferencē valdības pieņēma visiem pasaules zaļajiem ļoti svarīgu dokumentu – Agenda 21. Šī dokumenta 4. un 5. nodaļa aplūko līdzsvarota patēriņa un ražošanas modeļus. Galvenā uzmanība bija pievērsta nevienādajam dabas resursu sadalījumam starp industrializētajām un jaunattīstības valstīm, kā arī resursu sadalījumam vienas valsts robežās. Lai risinātu šos jautājumus 1999. gada aprīlī Ņujorkā notika 7. Apvienoto Nāciju organizācijas (ANO) Līdzsvarotās attīstības komisijas (CSD) sēde, kuras darba kārtībā bija arī jautājums Līdzsvarotā patēriņa un ražošanas modeļi. Jau šodien liela daļa pasaules zaļo ir sākuši gatavojas RIO+10, kas notiks 2002. gadā un būs gadsimta sākuma būtisks notikums vides un sociālajā politikā. Vides organizācijas šajā procesā cer pievērst lielāku valdību uzmanību ilgtspējīga patēriņa jautājumiem.

Kas tas ir – līdzsvarots un ilgtspējīgs patēriņš?

Uz šo jautājumu atbildes meklējuši daudzi zinātnieki un valdību pārstāvji, bet, manuprāt, 1994. gadā Norvēģijā simpozijā «Par ilgtspējīgu patēriņu» tika izvirzīta pieņemamākā definīcija par to, kas tad īsti ir līdzsvarots un ilgtspējīgs patēriņš – «...ir preču un pakalpojumu lietošana, lai apmierinātu pamatvajadzības un celtu dzīves kvalitāti, vienlaikus mazinot dabas resursu izmantošanu un piesārņojumu preču un pakalpojumu dzīves cikla laikā tā, lai neapdraudētu nākamo paaudžu vajadzības.»

Citiem vārdiem sakot, iIlgtspējīgs patēriņš ir resursu izmantošanas samazināšana, produktu dzīves kvalitātes uzlabošana un patēriņa modeļu maiņa. Lai risinātu šos jautājumus, būtiska ir sadarbība starp valsts, sabiedriskajām un biznesa institūcijām. Ir nepieciešamas izmaiņas ražošanā, resursu pārdalē, patēriņā, investīciju un nodokļu politikas jomā.

Pašlaik uz pasaules dzīvo vairāk nekā seši miljardi cilvēku, un mēs visi patērējam dažādas lietas, lai apmierinātu savas vajadzības. Taču ne vienmēr apzināmies, ka šo lietu ražošana prasa dabas resursu izmantošanu un apkārtējās vides piesārņošanu un ietekmē ekonomisko un sociālo attīstību. Ir veikti pētījumi, kas pierāda, ka mēs visi nevaram dzīvot tikpat labi (tikpat daudz patērēt) kā vidējais ASV iedzīvotājs, jo uz Zemes vienkārši nav tik daudz resursu, lai nodrošinātu šīs vajadzības. Labs piemērs ir Ķīna, kurā dzīvo 1,3 miljardi pasaules iedzīvotāju un kurai ir strauji augoša ekonomika. Viņu mērķis ir attīstīt autotransporta sistēmu valstī un automašīnas noteikt par galveno pārvietošanās līdzekli. Ja šie mērķi piepildīsies un katrai ķīniešu ģimenei būs pa automašīnai, tad Ķīnai katru dienu vajadzēs aptuveni 80 miljonus barelu naftas, tas ir, nedaudz vairāk par tiem 74 miljoniem barelu naftas, ko pašlaik iegūst vienā dienā. Lai autotransportam nodrošinātu nepieciešamo infrastruktūru (ceļus, stāvvietas u.tml.) būs nepieciešami 16 miljoni ha zemes, kas ir puse no platības, kas Ķīnā pašlaik tiek izmantota, lai saražotu valsts ikgadējo rīsu ražu – 132 miljonus tonnu.

Sabiedriskā organizācija «Zaļā brīvība» strādā pie pārskata sagatavošanas Par ilgtspējīgu attīstību Latvijā, un viena šī pārskata sadaļa ir patēriņa un ražošanas modeļu maiņa. Ja arī jūs esat ieinteresēts šajos jautājumos un vēlaties piedalīties pārskata sagatavošanā, zvaniet pa tālr. 7613806 vai rakstiet mums: ccblat@latnet.lv.

 

Jānis Brizga

 

Dažu būtisku terminu skaidrojums

Faktors 4 – resursu produktivitāte ir jāčetrkāršo, lai labklājība divkāršotos un resursu izmantošana samazinātos uz pusi. Īsāk to varētu pateikt: padarīt vairāk ar mazāk resursiem. Argumenti šim modelim – tas dotu būtisku makroekonomisku labumu.

Faktors 10 – attīstīto valstu vidējais patēriņš uz vienu iedzīvotāju būtu jāsamazina desmitkārt. Globāli materiālu apgrozījums ir jāsamazina par 50%, bet, tā kā attīstītās valstis izmanto piecas reizes vairāk resursu nekā jaunattīstības valstis un pasaules iedzīvotāju skaits pastāvīgi pieaug, attīstītajām valstīm jānosaka ilgtermiņa mērķi, kas būtu daudz vairāk nekā Faktorā 4 izteiktā doma.

Ekoloģiskās pēdas nospiedums – zemes un ūdens platība, kas nepieciešama, lai nodrošinātu kādas ekonomikas vai populācijas ilgtermiņa izdzīvošanu pie noteiktiem standartiem. Pēc šis teorijas iznāk, ka rūpnieciski attīstītās valstis, lai nodrošinātu savu labklājību, izmanto daudz lielāku teritoriju nekā viņām ir. Koncepcijā iekļauts arī ar patēriņu saistītais transporta jautājums.

Vides parāds – izmaksas, lai atjaunotu iepriekšējos nodarījumus videi, kā arī izmaksas atkārtotiem restaurācijas pasākumiem. Ja šie pasākumi, lai novērstu vides degradāciju, netiek laikus veikti, vides parāds turpina augt, un šī nasta tiek nodota nākamajām paaudzēm. Tomēr daudzi nodarījumi videi, piemēram, sugu izmiršana, nav atjaunojami un līdz ar to nevar tikt iekļauti vides parādā.