Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Ar saules enerģiju apkurināmas mājas.
Foto: no žurnāla «Renewable Energy Journal»

Vēja enerģijas «dzirnavas».
Foto: no žurnāla «Renewable Energy Journal»
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Baltā grāmata enerģijai

Dr. sc. Atis Zviedris un Dr. sc. Paulis Barons
Alternatīvās enerģijas informācijas birojs «Spars»


Ja pēkšņi pārstātu kurties krāsnis, apstātos lielās elektrostacijas un pilnīgi izsīktu motordegviela – mēs paliktu bez siltuma, bez elektrības un pārvietošanās iespējām, izņemot pašu kājas. Tā būtu atgriešanās akmens laikmetā, pašā akmens laikmeta sākumā, kad mūsu senči vēl nepazina uguni. Vai mēs šādos apstākļos spētu izdzīvot?


 

Naftas un gāzes krājumi nav bezgalīgi

Diemžēl liela daļa šo avotu, kas mums dod siltumu, gaismu un ļauj pārvietoties, gandē vidi, bojā veselību un, neskatoties uz visiem labumiem un ļaunumiem, ne visai tālā nākotnē taisās izsīkt un atstāt mūs pilnīgi tukšā.* Naftas un gāzes krājumi nav bezgalīgi! Ko iesākt? Ko likt vietā?

Vienīgā reālā izvēle ir atjaunīgie avoti – jo mums galu galā nav citas izvēles. Turklāt ar atjaunīgajiem avotiem saistās arī vilinošas izredzes un savi labumi. Un galvenais – tie ir gandrīz nekaitīgi videi.** Un vēl kas – tie visi (izņemot biomasu) mūs apgādā ar bezmaksas kurināmo – pajautājiet, cik maksā kubikmetrs vēja?

Ir arī kāds cits apstāklis, kas svaru kausus nosver par labu atjaunīgajiem enerģijas avotiem. Maksājot par benzīnu, dīzeļdegvielu, dabasgāzi un degeļļu vai «lēto» elektrību, ko importē no ārzemēm, pircējs īstenībā iegulda savu naudu šo valstu tautsaimniecībā – maksā algas Krievijas gāzes urbējiem vai Irākas naftiniekiem. Vai nebūtu prātīgāk šo naudu (un varbūt pat vēl mazāk) maksāt mūsu pašu mežiniekiem, rapšu audzētājiem vai citiem dabas bagātību apguvējiem? Kā būtu labāk – sekmēt jaunu darba vietu rašanos mūsu laukos un mežos vai Arābijas tuksnešos? Vismaz ES savā Baltajā grāmatā ir izšķīrusies par pirmo ceļu.

Nedrīkst aizmirst arī, ka iekšzemes avotu apgūšana padara drošāku apgādi ar enerģiju – mazāks kļūst pamats bažām par to, kas notiks, ja piegādātāja valsts pēkšņi «aizgriezīs krānu».

ES no ārvalstīm importē aptuveni 50% enerģijas un jau ir nobažījusies par šādu atkarību. Latvija importē apmēram 70%, un neviens neizrāda ne mazāko satraukumu. Un nemaz jau nerunājot par ārzemēm – ir taču mazāks risks palikt bez siltuma, ja to dod vai nu vietējā katlumāja, vai vienkārši krāsns, nekā tad, ja siltumu pievada pa kilometriem garām siltumtrasēm no milzīgas centralizētas termocentrāles (kas turklāt vēl kūpina ārzemēs pirktu kurināmo).

Atjaunīgos avotus izmanto pārāk maz

Iedomājieties divus tirgotājus, no kuriem viens būtu izmanījies daļu no pārdoto preču vērtības slepeni segt uz visu iedzīvotāju rēķina. Šādos apstākļos otram būtu grūti turēties līdzi. Tāda situācija pašlaik pastāv arī enerģijas tirgū. Konvencionālie enerģijas avoti – naftas produkti, akmeņogles un arī gāze, tiem sadegot, piesārņo vidi. Ieelpojot piesārņoto gaisu, saslimst cilvēki (piemēram, ASV no gaisa piesārņojuma gadā mirst vairāk nekā 50 000 cilvēku, t.i., desmitreiz vairāk nekā teroristu uzbrukumā Ņujorkā. Apvienotajā Karalistē tikai no transporta izraisītā gaisa piesārņojuma vien gadā iznīkst 6000 cilvēku. Latvijā šādi pētījumi nav veikti.

Būtu tikai taisnīgi, ja ne par slimnieku veselības aprūpi, kaut vai par to izraisīto seku vājināšanu maksātu vaininieks – termospēkstacija, katlu māja vai automašīna, kuras izmeši gandē vidi. Tomēr tā tas nav – ārstam katrs maksā no savas kabatas – vienalga, vai viņš brauc ar mersedesu vai velosipēdu.

Ārējās izmaksas sedz visa sabiedrība

To, cik izmaksā degvielas un kurināmā radītie netiešie zaudējumi, sauc par ārējām izmaksām. Negodīga konkurence rodas tādēļ, ka tās enerģijas (siltuma, elektrības vai automašīnu virzošās enerģijas) cenā, kuru iegūst, sadedzinot naftas produktus, gāzi vai akmeņogles, nav iekļautas ārējās izmaksas. Mēs izturamies, it kā to nemaz nebūtu. Bet tik un tā šīs izmaksas klusējot sedz visi iedzīvotāji – no sētnieka līdz premjerministram. Tad nu iznāk, ka enerģija, kuru iegūst no vidi piesārņojošiem avotiem, ir it kā lētāka (kaut gan tā nav), jo, maksājot par to, pircējs sedz tikai iekšējās izmaksas, bet par ārējām – maksā visa sabiedrība.

Varētu jau par to nemaz nerunāt, ja ārējās izmaksas būtu niecīgas, bet tās veido milzīgas summas, kas tiek izmantotas, lai netiešā veidā subsidētu tās katlu mājas un spēkstacijas, kurās sadedzina vidi piesārņojošu kurināmo. Kā liecina Eiropas komisijas pētījumi, ES ārējās izmaksas pārsniedz 1%–2% no iekšzemes kopprodukta. Salīdzinājumam – 1% no Latvijas iekšzemes kopprodukta 2000. gada pēdējā ceturksnī bija aptuveni 12 miljoni Ls. Ja mēs no vides piesārņotājiem prasītu pilnu cenu, pieskaitot pie tiešajām izmaksām arī netiešās ārējās izmaksas, tad ar degeļļu kurinātā TEC iegūtās elektrības pašizmaksa dubultotos, ar gāzi kurinātā – pieaugtu par 30%, bet no vēja vai no ūdens (vismaz no mazajām HES) iegūtās elektrības cena nemainīsies, jo tur ražotās elektrības ārējās izmaksas ir vienādas ar nulli. Bez šaubām, tas nenozīmē, ka par ārējo izmaksu tiesu būtu jāpieaug ar naftu vai gāzi kurināto spēkstaciju peļņai, nē – gluži otrādi – šie ienākumi būtu jāiegulda attiecīgi veselības un vides aprūpes fondos.

Atzīts un noliegts

Latvijā šā gada oktobrī elektroenerģijas monopola diktētajā un Ministru kabineta pieņemtajā valsts politikā elektroenerģijas sektorā atzīts atjaunīgo energoresursu potenciāls, bet tūdaļ noliegta tā sekmēšanas iespēja tirgoņu interesēs:

«Latvijā ir potenciāls enerģijas ieguvei no reģeneratīviem energoresursiem, sevišķi no koksnes, kūdras un vēja, kas elektrības ražošanā ir izmantoti ļoti nelielā apmērā.

Enerģētikas likumdošanas normas par reģeneratīvo resursu un koģenerācijas cikla izmantošanas veicināšanu ir bijušas mainīgas, nestabilas un dažos gadījumos ekonomiski nepamatotas, paredzot pārlieku augstas subsīdijas, kas jau no 1997. gada tiek pakāpeniski samazinātas, ievērojot Pasaules tirdzniecības organizācijas prasības pret subsīdijām un ES praksi valsts atbalsta sniegšanā.»

Par to, kā nākotnē nodrošināt ES dalībvalstis ar enerģiju, var iepazīties, lasot Zaļo grāmatu. Jautājumu, kā stimulēt atjaunīgo enerģijas avotu īpatsvara pieaugumu elektrības ieguvē, skaidro speciālas ES direktīvas projekts. Bet par to varbūt citreiz. •

 

Avots: LAA Enerģētikas departaments


* Par to, ko sola «dzīve bez enerģijas» sk. Latvijas Koalīcijas par tīru Baltiju biļetenu «Spars», 35. nr., 15. lpp.

** Atjaunīgo enerģijas avotu iespaids uz vidi. //Latvijas Koalīcijas par tīru Baltiju biļetens «Spars», 48. nr.