Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Eļļas vaboles Latvijā ir apdraudētas un aizsargājamas.

Degunradžvaboles tēviņš tiešām pēc izskata līdzīgs degunradzim. Latvijā šī suga ir bieži sastopama komposta kaudzēs, kur tās kāpuri aktīvi darbojas komposta pārstrādē.

Kartupeļu lapgrauzazis jeb Kolorado vabole dabā barojas ar citiem nakteņu dzimtas augiem – naktenēm, bebrukārkliņiem u.c.

Nelielie liliju lilijgrauži savstarpējās attiecības kārto ar sarežģītu skaņu signālu palīdzību.

Koksngrauzis ir iecienījis priežu un egļu mežus, kur tā kāpuri attīstās skujkoku augsnē.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 4 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Vaboles mums apkārt

Arvīds Barševskis,
autora foto


Vaboles (Coleoptera) ir ļoti daudzveidīga un sugu ziņā daudzskaitlīga kukaiņu kārta. Pasaulē zināmas vairāk nekā 300 000 vaboļu sugas, no kurām tikai nedaudz vairāk kā 3200 sugas pašlaik ir atklātas Latvijā.


 

visiem kukaiņiem, vabolēm ir trīs kāju pāri. Kājas parasti ir labi attīstītas un spēcīgas – daudzas vaboles spēj ātri skriet, lēkt, rakties augsnē vai citā substrātā, peldēt. Vaboļu mutes orgāni ir grauzējtipa, ar labi attīstītiem žokļiem. kas noder barības satveršanai un sasmalcināšanai. Galvenās vaboļu atšķirības no citām kukaiņu kārtām ir hitinizētie priekšējie spārni, kurus vabolēm sauc par segspārniem un samērā lielais priekškrūšu vairogs, kas kopā ar segspārniem palīdz aizsargāt ķermeni no virspuses. Kopumā arī pats vaboļu ķermenis ir cietāks un spēcīgāk hitinizēts nekā citiem kukaiņiem. Dažas strupvaboles ir tik cietas, ka uz augsnes spēj izturēt pat pāri braucoša traktora masu. Bet mīkstspārņi, spīdvaboles, sarkanspārņi, ugunsvaboles parasti ir ar ļoti mīkstu, vāji hitinizētu ķermeni, un tās, paņemot rokā, var savainot.

Ir visur un visu ēd

Uz zemeslodes vaboles ir plaši izplatītas. Tās nav atrastas tikai ar mūžīgiem lediem klātās teritorijās. Vaboles dzīvo uz augiem un sēnēm, zemsegā, augsnē, ūdenī, alās, skudru pūžņos, putnu ligzdās, cilvēku būvēs. Dažas vaboļu sugas, piemēram, bebru blusvabole, sastopamas arī uz dzīvniekiem (minētā suga dzīvo bebru apmatojumā). Dažas vaboļu sugas Japānā ir atrastas pat termiskajos un pazemes avotos.

Arī barības ziņā vaboles izmanto dabas dotās plašās iespējas un ir iemācījušās pārtikā lietot pilnīgi visu, kas vien ir ēdams. Vairākums sugu ir augēdājas – pārtiek no lapām, ziediem, ziedputekšņiem, nektāra, grauž stublājus, saknes, koku stumbrus, to mizu, koksni. Liela daļa vaboļu ir plēsīgas – pārtiek no citiem dzīvniekiem. Lielākās skrejvaboļu sugas var uzbrukt pat ķirzakām, bet airvaboles – zivīm. Apmēram 2–3 cm garās airvaboles (Dytiscus) spēj pieveikt 3–4 reizes garāku zivi. Toties skrejvabole kūniņu laupītājs (Calosoma sycopantha) savā pāris nedēļu garajā dzīvē spēj apēst līdz 50 zīdvērpēja kāpuru. Ne vienmēr vaboļu rijīgums ir atkarīgs no to izmēriem. Dažas mārīšu sugas, piemēram, Latvijā bieži sastopamā septiņpunktu mārīte (Cocinella septempunctata), bagātīgā laputu gadā ik dienas var apēst 50–300 laputu. Daudzas vaboles ir sēņēdājas – barojas ar sēņu augļķermeņiem, micēliju, sporām, tādējādi veicina piepju, dažreiz kopā ar piepēm arī koksnes, cepurīšu sēņu augļķermeņu noārdīšanos. Vaboļu mazāk apgūta dzīvo organismu valsts ir protisti. Dažas ūdenī dzīvojošas vaboles barojas ar aļģēm, mazliet vairāk sugu – ar gļotsēnēm. Ir vaboles, kas savas dzīves laikā pieaugušā stadijā (imago) vispār neēd. Tām pat mutes orgāni ir reducējušies un aizauguši. Pie tādām pieder arī komposta degunradžvabole (Orychtes nasicornis). Šīs dažus centimetrus garās vaboles kāpura stadijas laikā uzkrāj imago nepieciešamās barības vielas.

Seškājainie milži

Vaboļu ķermeņa forma un izmēri ir ļoti daudzveidīgi. Latvijas lielākā vabole ir dižā briežvabole (Lucanus cervus), kas pašlaik Latvijā gan formāli tiek uzskatīta par izzudušu sugu. Tās tēviņu ķermeņa garums ir apmēram 7,5 cm (mātītes – līdz 5 cm). Latvijas mazākās vaboles ir dažas spalvspārnīšu dzimtas (Ptiliidae) sugas. To ķermeņa garums ir ap 0,3 mm. Šīs vaboles ir ierakstītas Ginesa rekordu grāmatā kā pasaules mazākās vabolītes. Pasaules lielākā vabole ir herkulesvabole (Dynastes hercules), kas sastopama Dienvidamerikas tropiskajos mūžamežos. Vaboles garums kopā ar visu uz priekšu vērsto ragu, pēc dažu čehu kolekcionāru publicētajiem datiem, sasniedz pat 25 cm. Arī dažu Brazīlijas mūžamežos dzīvojošo koksngraužu ķermeņa izmēri ir iespaidīgi: Heirovska ūsainis (Xyxutrus heyrovskyi) sasniedz 20 cm garumu, cita šīs ģints suga Xyxutrus hero – 15 cm, koksngrauzis Macrodontia cervicornis – 17,5 cm. Brazīlijā dzīvojošais koksngrauzis arlekīns (Acrocinus longimanus) ir tikai 6 cm garš, taču tā kājas var sasniegt 11 cm garumu. Bet Āfrikā dzīvojošās goliātvaboles (Goliathus), kas lidinās ap palmu vainagiem to ziedu meklējumos, sasniedz 15,5 cm garumu un tiek uzskatītas par pasaules smagākajām vabolēm. Tās sver apmēram 100 g.

Vaboles ir ļoti spēcīgi kukaiņi. Dižā briežvabole (Lucanus cervus) spēj pavilkt kravu, kas ir apmēram 120 reižu smagāka par pašu vaboli.

Ilgais mūžs kāpura ādā

Dzīves ilguma ziņā vaboles nav ilgdzīvotājas. Vairākums Latvijā sastopamo sugu imago stāvoklī nodzīvo tikai vienu sezonu, parasti – pāris mēnešus. Dažas smecernieku sugas imago stāvoklī dzīvo tikai 2–3 dienas. Viņu misija – šajā laikā atrast pretējā dzimuma pārstāvi, sapāroties, izdēt olas un nomirt, protams, pa starpu nekļūstot par upuri kādam izveicīgākam ienaidniekam. Pārējais laiks – viens vai vairāki gadi – kāpura un kūniņas stāvoklī. Daudzas skrejvaboļu sugas dzīvo apmēram gadu, dažas labvēlīgos apstākļos nebrīvē nodzīvo pat 3–4 gadus. Dabā parasti ir iekārtots tā, jo mazāk dzīvo vaboles pieaugusī forma imago, jo ilgāks ir tās attīstības cikls kāpura un kūniņas stadijā. Tomēr tropiskajos mežos dažas koksnē dzīvojošās sugas nodzīvo, iespējams, pat gadu desmitus.

Svētie skarabeji un dievgosniņas

Cilvēki jau senatnē bija ievērojuši vaboles, turklāt ne tikai kā kaitēkļus. Senajiem ēģiptiešiem skarabeji (Scarabaeus) bija svētas vaboles. Vērojot, kā darbīgās vaboles pa tuksnesi ripina prāvas mēslu lodes, cilvēki domāja, ka arī zemeslodei liek griezties kāds milzīgs skarabejs. Senie ēģiptieši dievināja arī sauli un mēnesi. Skarabeju ripinātās mēslu lodes tiem asociējās ar šiem spīdekļiem. Senas leģendas vēsta, ka karapulki, kas ceļā satika skarabejus ar mēslu lodēm, tos apgāja, cerēdami, ka šī tikšanās ar svēto vaboli nesīs laimi un uzvaru. Pēc dižciltīgu cilvēku nāves dažreiz to sirds vietā ievietoja no akmens izkaltu skarabeja figūru. Ar skarabeju attēliem tika rotātas piramīdas, kapenes, kaujas vairogi. Viena no skarabeju sugām tā arī nosaukta par svēto skarabeju (Scarabaeus sacer).

Latviešiem izsenis svētas vaboles ir bijušas mārītes – dievgosniņas. Tāpēc par Latvijas nacionālo kukaini Latvijas Entomoloģijas biedrība ir pasludinājusi divpunktu mārīti (Adalia bipunctata), kas vienlaicīgi ir arī Latvijas Entomoloģijas biedrības simbols.

Nāvīgās vaboles

Cilvēks ir iemācījies vaboles izmantot savās interesēs. Senās ciltis vaboļu izdalītās vielas, galvenokārt koši krāsoto hemolimfu (vaboļu «asinis»), izmantoja gan tautas dziedniecībā, gan... bultu un šķēpu uzgaļu saindēšanai. Diez vai kāds ne-biologs mūsdienās zina, ka daļa Latvijā sastopamo vaboļu arī ir indīgas. Turklāt – pat nāvējoši. Taču, neviens nekad nav dzirdējis, ka kāds Latvijā no vaboļu indes būtu miris. Vaboļu izdalītās indes, saskaroties arcilvēka organismu, lielākoties tam nevar nodarīt būtisku kaitējumu. Latvijas apstākļos tikai eļļasvaboļu hemolimfa, nonākot uz maigākas ādas, var izraisīt apsārtumu vai čūlas. Taču vabolēm tā ļoti labi palīdz izsargāties no uzbrucējiem un pāridarītājiem. Mārītes (Coccinellidae) briesmu gadījumos izdala dzeltenu, smirdīgu hemolimfu, kas satur hinenonu. Šī viela nav ļoti indīga, taču ar tās smaržu pietiek, lai putns pēc kukaiņa satveršanas to momentāni izspļautu. Senie latvieši mārīšu izdalīto dzelteno hemolimfu kādreiz ir izmantojuši tautas medicīnā pret zobu sāpēm. Tāpat ar hemolimfu aizsargājas arī lapgrauži (apšu lapgrauži (Chrysomela populi), kartupeļu lagrauži jeb Kolorādo vaboles (Leptinotarsa decemlineata) u.c.). Ģints Timarcha lapgraužu hemolimfa ir tik indīga, ka pat niecīgs tās daudzums, ievadīts neliela zīdītājdzīvnieka asinīs, izraisa tā nāvi. Eļļasvaboļu un mīkstspārņu «asinis» satur kantaridīnu – vielu, no kuras jau senatnē izgatavoja indīgus šķidrumus, ar kuriem saindēja bultu uzgaļus. Visas šīs vielas ir indīgas, tikai speciāli ievadītas organismā. Kantaridīnu izmanto tautas medicīnā. Neviena Latvijā sastopamā indīgā vabole pati šīs vielas ievadīt asinīs nevar.

Par vaboļu labturību

Daudziem cilvēkiem vaboles asociējas kā dārzu vai mežu kaitēkļi. Tautsaimniecībai tās dažreiz nodara būtisku kaitējumu, taču dabai – nē! Dabā nav kaitīgu organismu. Ja tādi būtu, daba savā evolūcijas gaitā tos ātri izstumtu no vielu aprites procesiem. Katram organismam, arī katrai vaboļu sugai dabā ir sava vieta. Graužot koku lapas, vaboles jau vasaras periodā, palīdz noārdīt šīs organiskās vielas, graužot koksni, vaboles veicina koksnes noārdīšanās procesus. Daudziem cilvēkiem šāda vaboļu darbība šķiet kaitīga, taču dabai tā ir nepieciešams process, kas pastāv jau miljoniem gadu. Ja nebūtu vaboļu un citu kukaiņu, ērču, baktēriju, sēņu utt. – visu dzīvo organismu kopuma – dabas vielu aprites procesi, kādi tie ir izveidojušies, nevarētu pastāvēt. Visi dzīvie organismi kopumā dabā veido vienu milzīgu megaorganismu, kas pats sevi uztur līdzsvarā. Vieni saražo kādas organiskās vielas, otri – uzreiz cenšas tās pārstrādāt, trešie seko, lai pārstrādātāju nesaviešas vairāk, kā dabā nepieciešams.

Vaboles pašas spēj lieliski nodrošināt līdzsvaru vidē, kurā tās dzīvo. Liliju lilijgrauži (Lilioceris lilii) ik pa brīdim, mierīgi sēžot uz lilijām, izdala spontānus skaņu signālus, kuru nozīmi it kā ne ar ko nevar izskaidrot. Izrādās, lilijgrauži ar šiem spontāniem skaņu signāliem apsargā savu teritoriju. Atlidojot citām šīs sugas vabolēm no kaimiņdārza mikropopulācijas, varētu rasties liliju pudura pārapdzīvotība, kas veicinātu barības auga ātrāku bojāeju. Iespējams, tad nevarētu izdzīvot visi kāpuri un imago. Tādējādi ar skaņu ēdelīgie lilijgrauži cenšas uzturēt līdzsvaru savā teritorijā.

Daudzas vaboļu sugas dabā ir labi vides stāvokļa indikatori. Pēc vaboļu sugu kompleksa var labi pateikt, vai konkrētais biotops (mežs, pļava) ir dabisks vai cilvēka veidots. Jo mežā vairāk trūdošā koksnē un sēnēs dzīvojošo sugu, jo mežs ir bioloģiski daudzveidīgāks. Lai šīs vaboles varētu dzīvot, mežā jābūt kritušiem kokiem, trūdošiem celmiem, veciem dobumainiem kokiem. Īpaši unikāla un daudzveidīga vaboļu fauna ir vecos trūdošos ozolu stumbros un dobumos. Tāpēc šādu koku izvākšana no mežiem un parkiem – ir liels pāridarījums vietējai bioloģiskajai daudzveidībai. Arī parkā, profesionāli saimniekojot, mūsdienīgi bioloģiski izglītots speciālists pratīs saglabāt bojā gājušu dižozolu un izmantot kā vides izglītības objektu, vienlaicīgi nenodarot pāri dabai.

Dabiskajās pļavās parasti ir lielāks monofāgo (barojas tikai ar kādu konkrētu augu sugu) un oligofāgo (var – baroties ar dažām radniecīgām augu sugām) vaboļu sugu skaits. Zinot konkrētu augu atradnes, uz tiem var atklāt daudzas vaboļu sugas. Tāpēc, pētot vaboļu izplatību, bieži jāvēro arī attiecīgo augu izplatība.

Aplamie uzskati

Runājot par vabolēm, cilvēki ir radījuši daudz dažādu aplamību. Daudzas vaboles, pateicoties sava ķermeņa formai vai dzīvesveidam, tautā bieži tiek nepamatoti pieskaitītas pie citiem dzīvniekiem. Jāņtārpiņš (Lampyris noctiluca) ir vabole, nevis tārpiņš, kā liecina nosaukums. Mātītei gan ir izteikts kāpurveida ķermenis bez spārniem, taču tēviņiem ir labi attīstīti segspārni un lidspārni, un tie labi lido. Mātītes, diezgan spožās luminiscējošās gaismiņas dēļ, ko izstaro pēdējie vēdera posmiņi, cilvēkiem ir pazīstamākas. Bet tēviņus ir redzējis tikai retais. Arī jau iepriekš minētā bebru blusvabole tautā tiek saukta par bebru blusu, taču patiesībā ir vabole, kas parazitē bebra kažokā. Toties «tārpi» aveņu kopaugļos, saldajos ķiršos ir aveņvaboļu, smecernieku vai tinējsmecernieku kāpuri. Arī augsnē un trūdošā koksnē dzīvojošie drātstārpi un māņdrātstārpi nav tārpi, bet gan sprakšķu un melnuļu kāpuri. Bieži ir dzirdēts, ka punktu skaits uz mārīšu segspārniem norāda to vecumu: divi punkti – divus gadus veca vabole, septiņi punkti – septiņus gadus veca. Patiesībā Latvijas apstākļos visas mārītes dzīvo nepilnu gadu vai pat mazāk, bet punktu vai plankumu skaits ir tikai segspārnu krāsojuma īpatnība, kas var būt sugas pazīme. Arī zem koku mizas atrastie baltie kāpuri parasti ir koksngraužu, nevis mizgraužu kāpuri...

Latvijā joprojām ir plašas iespējas vaboļu pētīšanai un novērošanai. Lai piesaistītu cilvēku uzmanību šai neparasti daudzveidīgajai kukaiņu kārtai, Baltijas Koleopteroloģijas institūts par 2001. gada vaboli bija izsludinājis meža bambalu (Anoplotrupes stercorosus) (skat. «Vides Vēstu» 2001. gada maija numuru). 2002. gada vabole – dārza skrejvabole. •

 

Jebkurus novērojumus par meža bambalu vai citām vaboļu sugām jūs joprojām varat sūtīt Baltijas Koleopteroloģijas institūtam. Ja jūs interesē vaboles, to novērošana, pētīšana, kolekcionēšana, jūs varat kļūt par Baltijas Koleopteroloģijas institūta kluba biedru. Rakstiet: Baltijas Koleopteroloģijas institūts, Vienības 13–229, Daugavpils, LV 5401. E-pasts: beetles@dpu.lv.