Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 267 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Vides kvalitātes un intensīvās lauksaimniecības attiecības Latvijā

Liena pļavā bites lūdz, līdz pat zemei
noliekdamās, lai pļāvējs lauka malā
atstāj balto āboliņu ziedam.

(Johaness Hemlebens)

 

Lauksaimniecībai ir būtiska loma Latvijas iedzīvotāju nodarbinātībā un dzīves apstākļu veidošanā iedzīvotājiem, kuri dzīvo ārpus lielajām pilsētām. Laukos nav cita nodarbinātības veida kā vien lauksaimniecība. Vietās, kur ir paugurains reljefs un nelieli lauki, intensīva lauksaimniecība nav izdevīga un videi draudzīga.

Gandrīz puse – 47% – no Latvijas lauksaimniecībā izmantojamās zemes aizņem saimniecības ar vidējo platību 20 ha, no kuriem viena trešdaļa ir meži. Piemājas saimniecības aizņem 32% no lauksaimniecībā izmantojamām zemēm. To vidējā platība ir attiecīgi 5,2 un 2 ha. Saimniecības, kuru platība pārsniedz 50 ha, aizņem tikai 23%.

Pēc Valsts zemes dienesta ziņām, no 512 pagastiem visi lauki ir apstrādāti sešās pašvaldībās. Par piesārņotiem ar nezālēm atzīti 7,9% no lauksaimniecībā izmantojamām zemēm, bet 1,4% jeb 31 743 ha jau aizaug ar krūmiem.

Lauksaimniecību parasti uzlūko kā vidi degradējošu darbību, un tā vienmēr asociējas ar spēcīgu vides piesārņošanu. Vai iespējams lauksaimniecisko darbību attiecībā pret dabu un vidi vērst pozitīvā virzienā?

Cilvēka saimnieciskā darbība laukos un vides izmaiņas

Ar industriālo lauksaimniecību ir saistītas daudzas nopietnas vides problēmas. Latvijā veiktie pētījumi laikā no 1991. līdz 1998. gadam liecina, ka 38% zemju ir raksturīga augsnes paskābināšanās, 36% – organiskās vielas un barības vielu samazināšanās.

Palielinoties augsnes skābumam un samazinoties organiskās vielas saturam, augi mazāk izmanto barības vielas, toties pastiprinās piesārņojošo vielu uzņemšana, it sevišķi, ja lauki tiek apstrādāti ar dažādiem pesticīdiem. Vietumis meliorācijas sistēmu sliktas apsaimniekošanas rezultātā notiek augsnes pārpurvošanās un anaerobo apstākļu dēļ tiek veicināta augsnes paskābināšanās. Šo procesu veicinājusi lieljaudas tehnikas lietošana astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados. Turklāt tajos laikos lielākoties ara 24 cm un dziļāk, kaut zinām, ka aktīvākā mikroorganismu darbība noris augsnes virsējā slānī līdz 14 cm dziļumam. Mikroorganismi tika aprakti un nosmacēti. Mikroorganismus daļēji iznīcināja un augsni paskābināja bezūdens amonjaka un amonjaka ūdens iestrādāšana. Visas šīs darbības veicināja tā saucamās arkla zoles veidošanos.

Lietojot lielas minerālmēslu un pesticīdu devas, bet neņemot vērā augsnes īpašības, piemēram, augsnes adsorbcijas kapacitāti (AAK)*, minētās vielas lietus un sniega kušanas ūdeņu ietekmē ieskalojas augsnes dziļākajos slāņos.

R. Timbāres, L. Reinfeldes un S. Porietes pētījumu rezultāti liecina, ka 216,7 tūkstošos ha jeb 11% no lauksaimniecībā izmantojamās zemēs Latvijā, no apkārtējās vides piesārņojuma viedokļa, agroķīmikāliju lietošana ir stingri ierobežojama, bet 1188,8 tūkstošos ha jeb 58% zemju to lietošanā jāievēro daļēji ierobežojumi. Cenšoties iegūt lielāku ražu daudzi lauksaimnieki neņem vērā, ka no augsnes izskalotās barības vielas un pesticīdu atliekas piesārņo gan virszemes ūdeņus, arī Baltijas jūru, gan pazemes ūdens krājumus. Pesticīdu un minerālmēslu atliekas ietekmē faunu un floru arī ārpus saimniecības teritorijas. Un rezultātā radās tagad jau zināmās problēmas – ūdeņu eitrofikācija, pesticīdu atlieku nokļūšana dzīvnieku barības ķēdē un arī to ietekme uz atmosfēru.

Intensīvās lauksaimniecības noriets uzlabo vidi

Pēdējos desmit gados Latvijā intensīvās lauksaimniecības ietekme uz vidi ir jūtami mazinājusies. Galvenokārt samazinājušās lauksaimniecībā izmantojamo zemju platības. No sarunām ar zemnieku konsultantiem pagastos var secināt, ka ar intensīvo lauksaimniecību, lietojot lielas minerālmēslu un pesticīdu devas, nodarbojas visai maz lauksaimnieku. Parasti ekonomisku apsvērumu dēļ minerālmēslu un pesticīdus lieto tikai atsevišķos gadījumos, lai mēģinātu labot kļūdas agrotehnikā.

Ļoti intensīvi ķīmikālijas lieto ārvalstu lauksaimnieki, kas iegādājušies zemi lietošanā Latvijā.

Vairākumam laukos dzīvojošo nav nopietnas ražojošas zemnieku saimniecības, bet gan tikai piemājas palīgsaimniecības. Liela daļa lauku paliek atmatā. Bieži šie lauki netiek pat appļauti vai noganīti, un tā tie pārvēršas par nezāļu pļavām, kas lēnām aizaug ar krūmiem vai pārpurvojas. Izveidotās meliorācijas sistēmas daudzviet vairs nedarbojas. Vēl jūtamas kolhozu laiku nepareizās augsnes apstrādes sekas. Daba šīs pieļautās kļūdas lēnām cenšas labot, bet tas ir ilgstošs process, kurā iesaistās krūmi un nezāles ar dziļu sakņu sistēmu, kas uz ilgiem gadiem no vides izspiež daudzus vērtīgus lakstaugus un veido vienkāršotas, nabadzīgas lauku ekosistēmas.

Lielās zemes platības Latvijā, kas netiek apstrādātas un nu jau ilgus gadus atrodas atmatā, uz apkārtējo vidi iedarbojas labvēlīgāk nekā tad, ja tiktu izmantotas intensīvajā lauksaimniecībā. Tomēr ne visi procesi šajās atmatās noris cilvēkam vēlamā virzienā, tāpēc šeit būtu nepieciešama minimāla, saprātīga cilvēku līdzdalība.

Lauksaimniecības ietekme uz vidi Latvijā un citur pasaulē

Ietekmes sfēras

Pasaulē

Eiropas attīstītajās valstīs

Latvijā

Lauku vides izmantošana

Ekstensīva

Intensīva

Ekstensīva

Augsne

Degradēta

Piesārņota

Nesakopta, daļēji degradēta

Ūdens

Trūkums

Pietiekami

Pārpilnība

Meži

Samazinās

Saglabājas

Samazinās

Bioloģiskā daudzveidība

Samazinās

Cenšas atjaunot

Lai labotu pieļautās kļūdas, daudzās Eiropas valstīs tiek radikāli mainīta valstu lauksaimniecības politika. Liela vērība tiek pievērsta ekoloģiskās lauksaimniecības attīstībai.

Latvijā intensīvai lauksaimniecībai piemērotu zemju ir visai maz. Latvija viegli un veiksmīgi varētu kļūt par ilgtspējīgas attīstības zemi, kurā strādā ar ekoloģiskām lauksaimniecības metodēm, tādējādi izvairoties no problēmām, ar ko laika gaitā saskārušās attīstītās Eiropas valstis, kur patlaban to risināšanai tiek tērēti milzīgi līdzekļi.

Līvija Sproģe, Vides pārvaldes studiju programmas studente
Māras Vaivares redakcijā

 

* Augsnes adsorbcijas kapacitāte (AAK) ir maksimālais katjonu daudzums, ko augsne spēj saistīt uz koloīdu virsmas un stāties ar citiem katjoniem augsnes šķīdumā.