Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Gribi pienu? Dabīgu vai nosaldētu?

Berta Ilga Marija Ivanova,
Cēsu rajona Nītaures pagasta z/s «Jautrīši» saimniece


Šajā intensifikācijas un globalizācijas laikā, kas maina vērtību un attiecību sistēmu, par galveno pasludināta virtuālā virzība, ne gara saderība. Absurds, bet Latvijā ir pieņemti valsts normatīvi, kas nosaka, ka arī bioloģiski ražots piens jāatdzesē līdz +6 OC, kaut zināms, ka tik vēsā pienā uz neatgriešanos beidzies dzīvības spars. Ja ēdājs ar savu krūzi stāvētu pie govs, kur slaucējs slauc, viņš varētu baudīt dabīgu, dzīvu, svaigu, augstākā labuma pienu, kas nostiprina veselību un dod katrai dzīvai radībai Dieva vēlēto aizsargsistēmu pret miesas un gara vājumu. Tad piedāvājums skatītos acīs pieprasījumam, izslēdzot korupciju, kontrabandu un nezināmas izcelsmes preces gludo ceļu uz veikala letes. Cenu tad noteiktu vērtības mērs un goda prāts, un tā būtu labāk abiem.


 

Dabīga lietu kārtība iespējama vairs tikai lauku sētā, kur strādā ar bioloģiskām metodēm. Kaut noniecināta, tā tomēr pie dzīvības tur lauku ļaudis un caur viensētām palīdz valdībai dzēst badu un slēpt bezdarbu. Kādreiz, kad Latvijas valdības galvenā rūpe bija savas tautas labturība, ar K. Ulmaņa svētību Vidzeme izveidojās par piensaimniecības novadu. Lauku sēta ar sešām vai trīsdesmit govīm kopā ar tuvējo pienotavu veidoja piensaimniecības modeli, kas deva darbu un drošību savā teritorijā, baroja savu valsti un ražoja eksportam. Šis modelis bija un ir patiesi ekonomisks un drošs no visiem viedokļiem, un to nevarēs pārspēt nekāda ar varu stīvēta globalizācija.

Tagadējie tautsaimniecības vadoņi un izpildītāji savu redzējumu (pareizāk teikt, interesi) pasniedz kā aksiomu – bez pierādījumiem un argumentiem.

Sviests ir piensaimniecības atkritums

«Sviests ir piensaimniecības atkritums,» – tā paziņo piena kombināti, un tad jau ar tīru sirdsapziņu var nemaksāt zemniekam par piena taukiem (tauku %). Seko reklāmai un ēd margarīnu, pildītu ar emulgatoriem, skābuma regulētājiem, krāsvielām un eļļu, kas, iespējams, iegūta no ģenētiski modificētiem augiem! Margarīna ievešanu valstī lobē valdība. Nauda un reklāma var visu. Kaut katrs kaķītis zina, ka pienam nav atkritumu.

Mazā muižiņā var tikai dilles sēt

«Mazā muižiņā var tikai dilles sēt,» – tā apgalvo ierēdņi un dara visu, lai iznīktu mazie piena pārstrādes uzņēmumi un lauku sētas, kas vēl arvien ražo lielāko piena daudzumu. Bet maza muižiņa jau ar to vien ir labāka, videi un cilvēkiem draudzīgāka, ka pats muižnieks, viņa ģimene un sirds ir tur no lēkta līdz rietam. Tā ir dabīgākā un īstākā vieta Vidzemes laukos privātā īpašuma patiešām privātai, daudzveidīgai un visādai izpausmei un kooperācijai. Lielu muižu pārvalda muižkungi, kamēr pats muižnieks (īpašnieks) noracies ārzonās, ārzemēs, Rīgā vai sēž Saeimā un rosās valdībā, likumus un noteikumus pielāgojot savām vajadzībām. Muiža viņa sirdi nemāc. Ja maks nepildās tur, būs citur.

Lauku sēta ir glābiņš

Jo tālāk ēdājs no slaucēja, jo sliktāk abiem. Lai ko kurš solītu vai liegtu, tieši viņi maksā par visu, kas notiek ceļā no govs pupa līdz ēdāja mutei. Jo tālāks ceļš piena vizināšanai un garākas caurules tā dzenāšanai, jo vairāk iespēju tam pievienot (vai atvienot) vērtību. Tas izmaina piena būtību, cenu un sen pārbaudītu kārtību piensaimniecībā, padarot to neveiksmīgu, nerentablu, konkurēt nespējīgu. Vaina tiek meklēta laukos – govī, zemniekā, pienā. Varbūt tā jāmeklē Rīgas kabinetos, kontrabandā, korupcijā un aklā izdabāšanā.

Lauku sēta nevar būt šķērslis valsts attīstībai un modernizācijai. Tāda tā nemaz negrib būt. Ir jau vēl sabiedrības daļa arī pilsētā, kas tic, paļaujas un rod drošību Dieva radītā kārtībā un dabiskās cilvēku attiecībās un ir priecīgi satikt zemniekus Zaļajā tirgū. Tomēr cilvēki bēdājas, ka tikai slepus drīkst nopirkt īstu un nenosaldētu pienu.

Ir tik svarīgi saglabāt Latvijā kādu zaļu un ķīmiski neietekmētu stūrīti kā pieminekli dabai un laikmetam. Mēs, «Zaļie loki» no Vidzemes, to veltīsim Dr. Kārlim Ulmanim. Viņš sirds gudrību un siltumu tērēja savas zemes un tautas celsmei. •