Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

Jūlijā Kalna Bērziņu pļavas sāka plūkt ‘Konic’ zirgi

Skotu ‘Hailender’ šķirnes bullis Bjorns

‘Šarolē’ šķirnes govs ar Bjorna dēlu

Voldemārs Spuņģis zemniekiem māca pazīt sēni, kas staigā – gļotsēni
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Sugu uzskaite bioloģiskajā saimniecībā

Kristīne Apsīte, Aivara Rijnieka-Tooma foto


Latvijā bioloģisko saimniecību skaits aug, un viens no darbiem, ko veic zemnieki, kas izvēlējušies dabai draudzīgo saimniekošanas metodi, ir bioloģiskās daudzveidības saglabāšana. Bet, tā kā ikviens zina, ka jaunībā zāle bija zaļāka un sviests dzeltenāks, tad, lai pierādītu, ka lopu ganīšana mežos un pļavās patiesi rosina ķīvīšu un griežu atgriešanos, retu vaboļu rosīšanos un skaistu augu iesēšanos, jāveic ilggadēja sugu uzskaite un analīze. Šogad ar VAF atbalstu Aelitas Runces un Pētera Kaļeiņikova saimniecībā Kalna Bērziņi (Cēsu raj. Zaubes pag.) tika sākts projekts «Bioloģiskās daudzveidības novērtējums mācību saimniecībā».


 

Kalna Bērziņos jau vairākus gadus zāli plūc Latvijā vienīgais skotu ‘Hailender’ šķirnes bullis Bjorns, viņš nodarbojas ar Latvijas brūno un Šarolē govju aplekšanu. Pēcāk dzimst teļi biezos kažokos, viņi zīž govis, visu gadu mitinās laukā un savu liellopa mūžu beidz kā augstas klases bifšteki. Tā kā govīm un zirgiem garšo dažāda veida zāle, šovasar Zaubes ganībās tika izlaisti arī septiņi ‘Konik’ savvaļas zirgi, viņu pienākums ir kārtīgi pabeigt ganību noēšanu.

Ganības

Pagājušās vasaras lielais sausums neļāva objektīvi novērtēt ganīšanas ieguldījumu dažādu sugu saglabāšanā, jo pamatīgi tika traucēta pļavu veģetācija. Citu gadu 30 govis ar teļiem un zirgi 100 ha pļavās, kā arī 35 ha meža un izcirtumos ēda zāli un viss bija zaļš, bet šāgada sausums traucēja augu augšanu, pļavas tika noganītas pārāk intensīvi. Tāpēc Latvijas Dabas fonda botāniķis Ivars Kabucis nākamajā gadā pabeigs iesāktos pētījumus, sagatavos ieteikumus par pļavu apsaimniekošanu un lopu skaita ierobežošanu atkarībā no laika apstākļiem.

Ganību pļavas Zaubē pārsvarā ir mezofītiskas, mazākās platībās higrofītiskas ar samērā trūcīgu augu sugu sastāvu, kas ir iepriekšējās apsaimnieko-

šanas sekas. Gandrīz visa ganību pla-tība ir vecas meliorētas ganības un aramzeme. Šādā biotopā var attīstīties Vidzemes ainavai raksturīgās bezmugurkaulnieku sugas. Te ir labvēlīga vide tādu augsnes bezmugurkaulnieku dzīvei, kam nepieciešama samērā blīva un nekultivēta augsne. Entomologs Voldemārs Spuņģis konstatēja augstu slieku blīvumu. Ganības ir nozīmīga teritorija mēslus noārdošajiem bezmugurkaulniekiem, turklāt Kalna Bērziņos dzīvo lielākais apkārtnes ganāmpulks, kuram netiek izbarotas dažādas barības piedevas, antibiotikas un augšanas stimulatori, kas var kaitēt tiem, kas pārtiek no mēsliem. Koprofāgi nodrošina mēslu noārdīšanos un organisko vielu iesaisti apritē.

Pļavās un ganībās daudz lukstu čakstīšu un cīruļu, vidēji daudz brūnspārnu ķauķu, brūno čakstu, dzelteno stērstu, koku un pļavu čipstu, ligzdoja stārķu ģimene, redzēts medījot zivju ērglis un niedru lija. Pagalmā un māju apkārtnē daudz žubīšu, bezdelīgu, mājas čurkstu, svīru, rosās lauku zvirbuļi, baltās cielavas un mājas strazdi, redzēta zaļžubīte, pelēkā vārna, krauklis, žagata, akmeņčakstīte, vālodze, dižknābis un ķivulis, kūko dzeguze, pogo lakstīgala.

Meži

Trisdesmit piecos hektāros meža tika atrasti četri ES nozīmes dabisko mežu atslēgas biotopi: liels saulei atklāts laukmalas ozols, gravas mežs, krastmalas mežs un slapjš melnalkšņu mežs, kurā atrada vairākas biotopu sugas. Sūnas: tūbaino bārkstlapi Tricholea tomentella, ķērpi Arthonia byssacea un indikatorsugas: tumšo kailgliemezi Limax cinereoniger; liesmojošo egļu piepi; sūnas: Neckera pennata, Neckera complanata, Anomodon viticulosus, Anomodon attenuatus, Latvijas Sarkanās grāmatas ķērpi Pleurosticta acetabulum; ķērpjus: Bacidia rubella, Lecanactis abietina, Arthonia leucopella, Graphis scripta; kā arī mežlokus.

Kalna Bērziņos meži ir dažāda vecuma, jaukti, ar lapkoku pārsvaru, kuros dominē oši. Vecu mežu īpatsvars ir mazs. Pēteris Kaļeiņikovs jau sen sadarbojas ar WWF un zina, kāda vērtība mežā ir lieli miruši koki. Sausos stāvošos stumbeņos attīstās Latvijā plaši izplatītā mazā degunradžvabole, kas šādus kokus apdzīvo vairākus gadu desmitus un nodrošina barību dzeņiem. Šī vabole pārsvarā apdzīvo cietos lapkokus – ozolus, melnalkšņus, ošus. Kritušie koki ir piemēroti saproksilofāgiem, kam būtisks ir koksnes paaugstināts mitrums.

Ornitologs Aivars Petriņš saimniecības mežos pamanījis daudz dziedātāj-strazdu, melno meža strazdu, melngalvas ķauķus, paceplīšus, kā arī dārza ķauķus, čunčiņus, svirlīšus, lielās zīlītes, zeltgalvīšus, lauku baložus un dižraibos dzeņus. Baltmugurdzenis izvedis mazuli, redzēts klijāns, trīspirkstu dzenis, peļkājīte, cekulzīlīte, mežirbe, svilpis, pelēkā zīlīte un svītrainais ķauķis. Ikviens dabas draugs izjutīs baltu skaudību, uzzinot, ka Zaubes pagastā netālu no Kalna Bērziņiem veiksmīgi ligzdo melnais stārķis! Ja vien kāds rūdīts ornitologs ilgāk padzīvotu laukos, atrastu ne to vien...

Ūdeņi

Saimniecības teritoriju šķērso Bērzupe – viena no lielākajām Mazās Juglas pietekām. Te, satekot vairākiem maziem strautiņiem un urdziņām, izveidojas upīte, kurā nārsto upju foreles.

Kalna Bērziņos netālu no mājas ir mazais dīķis, kur dzer lopi, jaunais dīķis un mazā upīte. Dīķis pie mājām ir stipri eitroficēts, par to liecina ūdens ēzelīšu un ūdensziedu savairošanās. Šis dīķītis kalpo par izskaloto barības vielu uzkrājēju.

Jaunais dīķis iekārtots pirms gada. Dīķī ietek upīte, kas drenē ganības. Dīķis uzkrāj eitroficējošās barības vielas, kas noplūst no paugurainajām ganībām. Šis dīķis ir piemērots biotops ūdenskukaiņu, īpaši spāru, attīstībai. Vienlaicīgi tas ir labvēlīga dzīves vide asinssūcējiem kukaiņiem – miģelēm un dunduriem, kas traucē lopu labsajūtu. Pie dīķa mitinās upes tārtiņš, grieze, brūnspārnu ķauķi, koku čipstes, zivju gārņi, mazais svilpis un meža pīle.

Apraugot mazo upīti, izrādījās, ka krasts ir lopu izmīdīts, mēreni traucēta krūmu un alkšņu josla. Tā kā šī josla samazina barības vielu ieskalošanos upītē no ganībām, jāierobežo lopu mīdīšanās. Lielākais potenciālais upītes eitrofikācijas avots ir kūts kalna galā. Nav zināms gruntsūdeņu plūsmas virziens, bet virszemes notece noteikti ietek upītē.

Semināri

Projekta ietvaros tika veikta meža kartēšana un izveidota reljefa karte, kurā iezīmētas no bioloģiskās daudzveidības viedokļa vērtīgākās teritorijas. Lai atvieglotu dabas draugu pārvietošanos pa mežu, uzbūvēts tilts pār gravu, laipas pār tērcēm. Izveidotas vairākas diskusiju vietas; iekārtota neliela lasītava, kurā pieejami materiāli par dabas aizsardzību un bioloģisko daudzveidību.

Šogad Kalna Bērziņos notika trīs semināri par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu lauku saimniecībā. Viens bija paredzēts lauksaimniecības studentiem, otrs – dažādu valstu jauniešiem, bet trešais – galvenajai šī projekta mērķauditorijai – bioloģiskajiem zemniekiem, daudzi pirmoreiz tikās ar īstiem zinātniekiem. Ornitologs Aivars Petriņš, botāniķis Ivars Kabucis, entomologs Voldemārs Spuņģis bija pārsteigti, ka ārpus biologu aprindām sastopami sugu saglabāšanā tik ieinteresēti cilvēki. •