Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

Trīs iedomātas viena un tā paša australopiteka galvaskausa rekonstrukcijas

Tādi pārakmeņojušies koki liecina, ka nogulu slāņi veidojušies ļoti ātri.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 16 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Vai Ādams un Ieva bija mērkaķi?

Aldis Auziņš


1831. gadā Čārlzs Darvins devās ceļojumā apkārt pasaulei ar kuģi «Bīgls». Brauciena mērķis bija savākt dabas zinātnisku materiālu, kas pierādītu, ka pasauli radījis Dievs. Pēc pieciem gadiem Darvins atgriezās un sāka materiāla apkopošanu. Pagāja 22 gadi, un 1859. gadā iznāca Darvina grāmata «Sugu izcelšanās», kurā viņš... noliedza pasaules radīšanas iespēju, tās vietā cildinot evolūciju – mācību par dabas eksistences cīņu, par pielāgošanos, lai izdzīvotu. Tas bija pārmaiņu laiks zinātnē, sabiedrībā. Tas bija laiks, kad radās arī Kārļa Marksa politekonomiskā teorija par bagātāko izdzīvošanu cilvēku sabiedrībā. Gētes jūsmīgās idejas par pasauli kā milzīgu spēļu zāli, kur daba nepārtraukti kā kaismīgs spēlmanis sauc: au double! (dubultot), bija pārvērtušās nopietnās teorijās, nē, drīzāk ideoloģijās bez zinātniska seguma.


 

Jau 19. gadsimtā pastāvēja zinātnes nozare kreacionisms, kas ar zinātnes datiem centās pamatot, ka pasauli radījis Dievs, un kreacionistu uzdevumā Darvins arī devās apceļot pasauli. Varētu domāt, ka Darvins atklājis kaut ko pārliecinošāku. Tieši to jau arī pasaulei mēģināja ieskaidrot, un arī līdz šai baltai dienai daudz kur uz Zemes, arī pie mums Latvijā, neko citu kā evolucionismu nezina. Diemžēl, tā ir tikai ideoloģiska viltība, un tai par upuri, iespējams, kritis arī pats Darvins. Ja cilvēkam ieskaidro, ka daba ir radusies nejauši, tad zūd tās vērtība, zūd cieņa pret dabu, zeļ dabas izlaupīšana, sugu izkaušana, notrulinās sirdsapziņa. Nevar krist arī otrā galējībā kā dažos ASV štatos, kur skolā dabaszinātņu stundās mācot tikai kreacionismu. Cilvēkam jāļauj analizēt un izprast pašam. Bet fakti, ja nekas netiek sagrozīts, liecina par labu kreacionismam.

Ola bez vistas

Pierādījumus par Dieva radītu pasauli tikko izdotajā grāmatā «Radīšanas liecības» apkopojis Bens Hobrinks, holandiešu biologs, kas daudz laika veltījis gan jaunatnes audzināšanai, gan dzīvības izcelšanās pētījumiem. Grāmata «Radīšanas liecības» (oriģinālā – «Evolūcija: ola bez vistas») pirmais izdevums parādījās 1985. gadā, bet 1996. gadā iznāca papildināts variants. Nu Bens Hobrinks strādā pie sīkāka kreacionistiska sacerējuma.

Bens Hobrinks iesāk ar to, ka piedēvē dzīvības izcelšanās problēmu nevis dabaszinātņu (kā fizika, bioloģija), bet gan filozofijas un reliģijas sfērai. Dabaszinātnēs jebkura apgalvojuma apstiprināšanai nepieciešams izpildīt divus priekšnosacījumus: pirmkārt, mēģinājuma rezultātiem jābūt novērojamiem, otrkārt, atkārtojamiem. Neviens nevar atkārtot Zemes rašanās aktu, neviens nav to novērojis. Tas nozīmē, ka abas mācības – gan tā par pakāpenisko attīstību (evolucionisms), gan otra par speciālu radīšanu (kreacionisms) – attiecas uz ticības jomu. Šeit neko pierādīt nevar. Evolucionārs un kreacionārs var vienīgi mēģināt sameklēt faktus un datus, kas apstiprina viņa izvēlēto teoriju. Labākā teorija būs tā, kas palīdzēs izskaidrot lielāku daudzumu faktu un kas vislabāk paredzēs jaunus faktus. Autors pierāda, ka evolucionāru apgalvojumi nav nemaz tik nesatricināmi un novērojamos faktus daudz labāk izskaidro radīšanas, nevis evolūcijas teorija.

Melīgās bioloģijas grāmatas

Darvina slavenais atklājums bija pasugu un varietāšu konstatēšana dažādos klimatiskos apstākļos. Novērodams noteiktas dzīvnieku vai augu grupas iekšējo mainību (mikroevolūciju), Darvins izdarīja pieņēmumu, ka pastāv vispārējs dzīvības evolūcijas likums, tomēr šo makroevolūciju neviens nekad nav novērojis. Ja tāda pastāvētu, tad vispirms jau zemes dzīles glabātu miljoniem pārejas formu fosiliju veidā. Tomēr nav atrasta it neviena. Zināmie piemēri, ko min bioloģijas mācību grāmatās, ir faktu sagrozījums. Nav ne mazākā pamata domāt, ka arheopterikss nav īsts putns un ka latimērija nav īsta zivs. Bieži izmantotais piemērs par zirga attīstību no četrpirkstaina zirdziņa suņa lielumā caur trīs un divu pirkstu zirgiem līdz mūsdienu vienpirksta auļotājam ir izdomāts mākslīgi. Īstenībā šīs formas ir atrodamas nogulumiežos, kas attiecas uz vienu un to pašu periodu, tātad šie dažādie zirgi ir dzīvojuši vienā laikā, nevis bijuši cits citam senči.

Tas pats ir ar cilvēka fosilijām. Visvecākais cilvēka sencis – australopiteks un «Lusija», par kuriem pieņemts uzskatīt, ka tie dzīvojuši pirms četriem miljoniem gadu, ir visparastākie pērtiķi. Bet gan t.s. Javas cilvēks, gan neandertālietis jau ir īsti cilvēki, pie kam pēdējam smadzeņu tilpums ir pat lielāks nekā mūsdienu cilvēkam. Tātad atkal – starpformu nav.

Roze nekad nekļūs par tulpi

Atgriežoties pie Darvina atklātās mikroevolūcijas, jā, tā patiešām pastāv. Arī cilvēks vienas sugas ietvaros var selekcionēt dažādas šķirnes. Tomēr roze nekad nekļūs par tulpi vai bruņurupucis par gulbi. «Pēc viņu dzimuma Dievs tos radīja,» sacīts Radīšanas grāmatas 1. nodaļā. Šo dzimumu (jeb pamattipu – tie atbilst sugai vai ģintij tradicionālajā bioloģijā) robežas nav pārkāpjamas. Interesanti, ka gandrīz visas galvenās dzīvnieku grupas ir parādījušās pēkšņi un vienlaicīgi Kembrija periodā. Kāda te gan pakāpeniska attīstība? Un kā pirmatnējā okeānā nejauši varēja rasties kaut viena vienīga simt aminoskābju liela olbaltumviela, ja matemātiski tās rašanās varbūtība ir 1:10130? Ja arī gadītos, ka vajadzīgās aminoskābes mijiedarbojas miljards reižu sekundē, tad pat tūkstoš miljardos miljardu visumu nevarētu notikt tik liels reakciju skaits, lai veidotos visniecīgākā olbaltumviela, kas nebūt vēl nav dzīvība. Bet tam visam jānotiek nelielā okeānā uz Zemes...

Radīšanas kāršu kava

Absurda ir mutāciju virzošā loma izlasē, jo arī mutācijas darbojas pēc nejaušības principa; tās parasti pasliktina īpatņa izdzīvošanas spēju, dažkārt to neizmaina, bet nekad neuzlabo. Ja gēnu kopumu salīdzina ar kāršu kavu, tad to var jaukt, kā grib, var pat sabojāt dažas kārtis, bet tā paliks tā pati kāršu kava. Kāršu kava mainīsies, ja radīsies jauna kārts, bet tā var būt piesviesta tikai no ārpuses. Tātad – radīšana. Gēte, kas sajūsminājās par dabu, būdams azartisks ruletes spēlētājs un mūžīgais vinnētājs, laikam īsti nesaprata ruletes spēles apslēptos noslēpumus. No kurienes dažiem spēlētājiem tāda veiksme, no kurienes...?

Un nu jāmin vissatriecošākie Bena Hobrika pieņēmumi. Pirms 10 000 gadu NEKĀ nebija. Tad notika pasaules radīšana. Un kāpēc ne? Autors saka: «Mūsu ikdienas dzīvē – un tāpat dabaszinātnēs – mēs izdarām secinājumus uz mūsu pieredzes un novērojumu pamata. Pēdējos četros piecos gadu tūkstošos kosmiskajos un globālajos procesos nav bijušas novērotas kaut cik nozīmīgas pārmaiņas. Tāpēc ir loģiski pieņemt, ka tie vienmēr bijuši nemainīgi. Džeimss Hatons to izteicis šādi: «Tagadne ir pagātnes atslēga.» Attīstības process dabā notiek tik netverami lēni, ka Zemei noteikti jābūt ļoti vecai!»

Neviens nevar apgalvot, ka Zemes vecums ir 5 miljardi gadu, un tas nav pierādāms. Taču nav pierādāms arī, ka Zeme būtu vecāka par 10 000 gadu. Radioaktīvo elementu metodes ir ļoti neprecīzas. Gaismas ātrums, iespējams, ir mainīgs lielums – šādi zinātniski pētījumi notiek, bet par tiem retais ko zina – ja pirms 10 000 gadu gaismas ātrums bija 10 miljardu reižu lielāks nekā tagad, tad visi procesi norisinājās pavisam citādi, arī radioaktīvo elementu sabrukšana.

Cilvēku atliekas akmeņoglēs

Fosilajos atradumos bieži vien var redzēt to, kas apgāž vispārpieņemto evolūcijas teoriju. Tādas ir gan dinozauru kaulu kapsētas 4000 m virs jūras līmeņa, gan simti augu un dzīvnieku no dažādām ģeoloģiskām ērām vienuviet, gan pārakmeņojušies koku stumbri, kas cauraug savu desmitu ģeoloģisko ēru slāņus, gan cilvēka atliekas akmeņoglēs. Sagadīšanās pēc nereti notiek, ka pavisam netālu no kāda «evolūciju apstiprinoša izrakteņa», tiek atrasts kaut kas tāds, kas to pilnīgi apgāž, tikai par to tradicionālā zinātne klusē. Tā, piemēram, R. Līkijs 1972. gadā netālu no australopiteka atrašanas vietas uzgājis cilvēka kaulus, kas ir tikpat veci kā australopiteks, bet pilnīgi atbilst pašreizējiem Austrumāfrikas iedzīvotājiem. Bet Teksasā, zemes slānī, kas par 75 miljoniem gadu vecāks nekā slānis, kurā bija atrasts arheopterikss, atradās mūsdienīga putna Proto avis atliekas.

Grēku plūdi ir pierādāmi

Vienīgais veids, kā varēja veidoties pārakmeņojumi ir, ja tiem ātri pārtrauc skābekļa padevi. Pilnīgi aplam ir iedomāties, ka kaut kas no dzīvnieka varētu saglabāties, tam lēni satrūdot. Miljardu miljardi fosiliju, kas atrodamas Zemes dzīlēs, ir veidojušās kādas milzīgas un pēkšņas kataklizmas rezultātā, un tie bija pasaules plūdi, kurus Dievs uzsūtīja par to, ka cilvēce bija kļuvusi ļauna.

Pēc tam pasaule pamazām sāka dzīvot no jauna. Cilvēkam viss bija jāmācās no jauna. Alu cilvēks garīgā ziņā nebūt nebija mazāk attīstīts par mums, viņam tikai nebija vajadzīgo darba līdzekļu. Cilvēkam būtu jāmācās no pagātnes kļūdām. Ja cilvēki turpinās tuvākā mīlestību aizstāt ar cīņu par eksistenci, iespējams, ka atkal tiksim sodīti. Labi, ka ne visi grib uzvesties peļami. Ir daudzi, kas saprot, ka visskaistākais šajā pasaulē – būt draugos ar savu Radītāju. •