Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Mājas strazds. Sturnus vulgaris

Foto: Aivars Petriņš
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 2 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Lūgtais un nelūgtais strazds

Ilmārs Tīrmanis,
naturālists


No ziemošanas vietām mājās uz Latviju pirmie atlidojušie strazdi šogad manīti jau februāra nogalē. Tomēr ievērojamā daudzumā šie putni kā ik gadu parādījās tikai martā. Tagad – aprīlī – jebkurš cilvēks, kurš visu laiku nepavada meža biezoknī vai betonētā lielpilsētas masīvā, ja vien vēlas, var kādu strazdu ieraudzīt un sadzirdēt bez īpašām grūtībām. Un – kā gan citādi!? Lidoņa latviskais nosaukums mājas strazds taču nepārprotami liecina, ka putnam jārēgojas mūsu acu priekšā – pie mūsu – cilvēku – mājām. Vai šī raksta galvenajam un vienīgajam varonim latviešu valodā dotais nosaukums ir pagodinošs vai nav –, tas lai paliek katra lasītāja paša gaumes ziņā, taču viņa latīnisko segvārdu noteikti nevar uzskatīt par glaimojošu: Sturnus vulgaris nozīmē strazds parastais.


 

nu tas ir: liela daļa sinantropo (cilvēkiem līdzās mītošo) dzīvnieku ir kosmopolīti (pasaules pilsoņi). Visā pasaulē viņi ir parasti un pierasti. Tostarp – mājas strazds, kurš mūsdienās uzkrītošā skaitā piemājo visos kontinentos, izņemot Antarktīdu, un daudzās salās. Putnu pētnieki uzskata, ka šīs sugas pirmdzimtene jeb vieta, no kuras tā reiz sākusi izplatīties pa pasauli, atrodas Priekšāzijā – Krimā, Kaukāzā, Afganistānā. Mājas strazds, gluži tāpat kā mājas zvirbulis, pieskaitāms plaukstošām putnu sugām – tā areāls aizvien izplešas, īpatņu skaits pieaug –, jo siltāks kļūst planētas klimats, jo, diemžēl, palielinās agrocenožu aizņemtās platības. Zemi par t.s. kultūrainavu padarošām cilvēku masām veicot arvien tālākus iekarojumus ziemeļu virzienā, šai virzienā pārvietojas arī sinantropie kustoņi, šī raksta kontekstā – mājas strazdi. Tā tas notiek gan Eiropā, gan Āzijā. Tā tas notiek arī Amerikā, kur līdzīgi, kā zvirbuļi (atceraties – stāstīju «VV» janvāra numurā?), mājas strazdi savulaik – 1880.gadā – tika tīši ievesti no Vecās Pasaules. Starp citu, ASV mājas strazdi tagad ir visizplatītākie (un kaitējošākie!) savvaļas putni, to skaits šai valstī sasniedzis bezmaz 200 miljonus.

Dzīvodami līdzās cilvēkiem, strazdi ar ļautiņu svētību vai bez tās tiek nodrošināti ar salīdzinoši viegli iegūstamu ēdmaņu un ar ērtiem mājokļiem. Visur. Arī Latvijā, protams. Vienīgais, ko cilvēki mūsu klimatiskajos apstākļos strazdiem nespēj dot, pat ja vēlas, ir iespēja pārtikušiem ziemot. Latvijas strazdu lielum lielākais vairākums pārziemo Rietumeiropā.

Špiko melodijas

Kā ik gadu, arī šopavasar no ziemošanas vietām vispirms Latvijā atgriezās strazdu tēviņi. Drīz vien – pēc kādas nedēļas –, dzeltenos, smailos knābjus šķiltenē (dzimtenē) knapi apsildījuši, viņi jau nolūkoja iespējamās ligzdošanas teritorijas un tūdaļ sāka skandēt dziesmas.

Mājas strazdiem zīmīgi, ka dziedot viņi tup vertikāli, cēlā pozā izslējušies un dziesmas ritmā plivina smailos spārnus. Viņi tup parasti uz kāda zara, kārts, uz TV antenas, uz elektrības vada. Katrs dziedonis atskaņo savu, individuālu – tikai viņam vienīgajam piederošu – melodiju, kas ir ļoti dažādas svilpjošas, burbuļojošas, zāģējošas, čīkstošas, šņācošas,... skaņas. Strazda dziesmas skaņu virknējumā, uzmanīgi ieklausoties, var atpazīt citu putnu sugu (ne vienas sugas vien!), tostarp, mājputnu, saucienus un dziesmu fragmentus, kā arī vēl visvisādus gan dabisku, gan nedabisku jeb cilvēciskotu būšanu radītus trokšņus, piemēram, suņa rejas, sīklopu blējienus, motorzāģa rūkoņu, akas vindas čīkstoņu. Jā, jā – mājas strazds līdzās vārnveidīgajiem putniem ir viens no izcilākajiem mūsu platuma grādu joslas papagaiļiem. Viņš itin meistarīgi atdarina, protams, neapzināti, tos trokšņus, kurus dzird tur, kur uzturas pavasaros. Saprotams, katra strazda balss saites tomēr rada arī dažus visai sugai kopumā raksturīgus trokšņus, vistipiskāk – skanīgus, augstās toņkārtās ieturētus īsti strazdiskus svilpienus. Vai – kā trauksmes signālu – asus čerkšķus (bet tā jau vairs nav dziesma).

Kā atšķirt strazdu no strazdienes

Kad no siltajām zemēm atlido mājas strazdu mātītes, tēviņi, tātad, jau dzied. Mātītes, kā jau tas putnu klases pārstāvjiem raksturīgi, nedzied. Bet... Atšķirībā no putnu klasei piederīgo dzīvnieku sugu vairākuma, mājas strazdu sieviešu dzimuma īpatņu spalvu tērpa krāsojums necik zīmīgi neatšķiras no vīrišķo īpatņu apspalvojuma krāsas. Abu dzimumu pieaugušo putnu ietērps tagad – pavasarī – un arī vasaras sākumā ir melns ar violeti zaļu metālisku vizmojumu, viscaur izraibināts mazītiņiem gaišiem, iegareniem plankumiņiem. Citāds – nevizmojošs, principā tomēr vienāds ietērps abiem dzimumiem ir arī vēlāk – pēc apspalvojuma maiņas, pie kuras mēs vēl atgriezīsimies. Tādā gadījumā –, kā var atpazīt klusējošā mājas strazdā tēviņu vai mātīti?! Visupirms pēc uzvedības. Un pēc relatīviem rādītājiem (apspalvojuma pamatkrāsas intensitātes, vizmojuma intensitātes, gaišo plankumiņu izmēriem), un... pēc acīm, konkrētāk – pēc acu varavīksnenes krāsojuma.

Bet manā ziņā – brīdināšana, ka mājas strazdam, neraugoties uz saistošo nosaukumu, nav tuvas radniecības ar meža strazdiem (melno meža strazdu, plukšķi, dziedātājstrazdu, sila strazdu, pelēko strazdu, melnrīkles strazdu, apkakles strazdu), tie sistemātiski pieder pie citas – pie Turdus – dzimtas. Vienīgais mājas strazda dzimtas biedrs, kurš sastopams, bet ļoti, ļoti reti – maldu viesa statusā Latvijā, ir sārtais strazds (Sturnus roseus).

Mīļākais dobums

Nebūtu gluži tiesa, ja es paziņotu, ka mājas strazdi ir koloniāli ligzdojoši putni, taču sabiedriski gan viņi ir. Strazdu pāri bez aizspriedumiem, lai neteiktu labprāt, ligzdo daudzi cits citam līdzās. Protams, ja ir, kur ligzdot.

Kurš gan nezina, ka mājas strazdu iecienītas dētuves, perētavas un mazuļu audzētavas ir cilvēku sameistaroti būri. Jā, ir. Bet – ne tikai būri. Dažādas spraugas ēkās un arī šādi tādi dabiski izveidojušies vai dzeņu radīti dobumi kokos mēdz būt labu labās šo putnu ligzdvietas. Dobumiem gan jāatrodas kādā viensētā, parkā, dārzā, kapsētā, alejā vai ceļa, stigas, ūdenstilpes, lauka malā vai vismaz tuvumā, vai skrajā mežā stāvošos dzīvos vai mirušos kokos. Tātad, strazdiem netīk ligzdot biežņā, kur līdzās nav atklātu teritoriju. Toties īpaši tīkami viņiem šķiet dobumi, kas atrodas trīs četru metru augstumā, kam skrejas diametrs ir vismaz 4,5 centimetri un tā vērsta pret klajumu. Šādos dobumos un neapšaubāmi arī visādos ar atbilstoša izmēra skreju aprīkotos būros (pat, ja izgatavotājs tos adresējis citu sugu putniem) tiek darinātas mājas strazdu ligzdas. Atbildīgo darbu aprīļa sākumā veic pāra abi putni – gan tēviņš, gan mātīte. Taisnības labad gan jāatzīmē, ka mātītes artava procesā ir visai niecīga. Process ilgst tikai divas trīs dienas. Piebildīšu: ja mājas strazdu izvēlētajā dobumā atrodas vecas ligzdas paliekas vai kaut kāds citāds piegružojums, tēviņš, pirms ķeras pie jaunās ligzdas ierīkošanas, to no dobuma izvāc, vārdsakot, iztīra savu bērnistabu. Un vēl viena – ne tik cildinoša – piebilde: ja strazdu tēva nolūkotu piemērotu dobumu ir aizņēmis kāds cits, uz ligzdošanu nadzīgāks sugas lidonītis, teiksim, zvirbulis, strazds viņu ar visām parpalām (ligzdas materiālu, nereti – arī olām) neceremoniāli izmet no mājas un iekārtojas tajā pats.

Ievērojāt – iepriekš, vēstot par perēkļa veidošanu, nelietoju vārdu «vij»? To es – tīši. Jo mājas strazda ligzdu grūti nosaukt par vijumu. Atbilstošākais vārds, šķiet, būtu «izklājums». Jā, jo mājas strazda ligzda ir pašķidrs, no pērnajām lapām un zāles, smalkiem zariņiem un saknītēm, savureiz arī no spalvām, vilnas pikučiem un pat papīra driskām radīts būra vai koka dobuma dibena izklājums.

Zila čaumala zemē

Čaklākās strazdienes jau aprīļa vidū izdēj 4–6, bet daža pat 8–9 gaišzilas, spīdīgas olas. Dējumu perē abi partneri pārmaiņus. Pēc divām nedēļām, rēķinot no pirmās olas izdēšanas dienas, vienam otram cilvēkam, kurš staigā ar nodurtu degunu, var palaimēties ieraudzīt zemē guļam kādu glītu zilas olčaumalas pusīti, ko gabaliņu nostāk no ligzdas turp atnesis un nometis strazds. Tā ir vēsts: šķiļas strazdulēni. Divarpus līdz trīs nedēļas pēc izšķilšanās putnu bērni tup dobumā, vecāku aprūpēti. Aprūpēšana – sākumā tā ir mazuļu sildīšana un barošana. Un arī plēves apvalciņā ieslēgtu ekskrementu regulāra izvākšana jeb iznešana knābī no bērnistabas. Un, neapšaubāmi, arī īstu vai šķietamu ienaidnieku atbaidīšana, aizvilināšana, apčerkstināšana. Vēlāk, kad pēcnācēji paaugušies, sildīšana tiem vairs nav nepieciešama. Toties barība viņu skaļajos, nepārtrauktos ķērcienus raidošajos, negausīgajos knābīšos jāstūķē aizvien vairāk un vairāk.

Bērnu barošanas periodā mājas strazdu ēdienkartes lielāko daļu veido sīkas radības: sliekas, gliemji, mitrenes, zirnekļi un, galvenokārt, visvisādi kukaiņi dažādās to attīstības stadijās. Lielāko daļu šīs barības mājas strazdi iegūst, staigādami vai, pareizāk sakot, tekalēdami un skraidīdami pa zemi. Pirmkārt, putni iztekalē ar samērā retu augāju segtus irdenas augsnes iecirkņus – sakņu dobes, piemēram. Bet, ja kaut kur barība pieejama masveidā, tad tai allaž tiek dota priekšroka. Tādos gadījumos mājas strazdi pat nevairās ķert kukaiņus lidojumā un nolasīt tos no koku zariem vai krūmiem. Labu ķērienu putniem nodrošina zemes arāji un kultivētāji un zāles pļāvēji, kas izposta bezmugurkaulnieku slēptuves, tādējādi padarot tos viegli sasniedzamus strazdu smailajiem knābjiem. Ja rūcošai pļaujmašīnai pa pēdām neseko vismaz pāris strazdu, kaut kas nav kārtībā...

Vingrina spārniņus

Apmēram piecas dienas pirms strazdulēniem paredzēts atstāt ligzdvietu, viņu vecāki pārtrauc apgrūtināt sevi ar bērnu kaku izvākšanu no dobuma. Nu bērniem par nesagremotās barības izdabūšanu ārpus zarnām, nepieķēzot mājokli, jāgādā pašiem. To viņi dara, izbāžot caur skreju astesgalu un izšaujot baltu strūklu. Vai koks, vai pašu būris, vai mājas siena, vārdsakot, jebkas, kas trāpās pa šļācienam, top nobalsināts.

Vēl: tuvojoties izlidošanas brīdim, strazdulēni pārstāj brēkt skaļi un nepārtraukti. Toties no dobumiem arvien biežāk sāk nākt cita – savdabīgi vibrējoša, čaukstoša skaņa, ko rada putnēnu spārniņi, sitoties cits gar citu un gar šaurā mitekļa sienām. Tas liecina, ka spārniņi tiek vingrināti.

Lielākā daļa pelēkbrūni apspalvoto jaunuļu pamet dzimtos dobumus jau maija nogalē. Viena perējuma ietvaros viss pasākums ilgst vien dažas stundas. Pirmie, loģiski, izlido vecākie bērni. Izlido un satupstas šur tur tuvumā, kur sagaida pārējos. Taču tēva vai mātes rūpes par pēcnācējiem līdz ar to nebūt vēl nebeidzas. Viņi taču joprojām ķērc! Vispirms māte, tad tēvs, drošs paliek bailīgs, vēl ielūkojas pa skreju dobumā, sak, – vai kāds nav «aizķēries», un abi atkal metas pildīt vecāku galveno pienākumu – iztikas gādāšanu savām atvasēm. Vismaz divas nedēļas viņi joprojām no rīta līdz naktij bez atelpas raujas, lai, apmierinot savu nu jau izklaidus tupošo pēcteču neremdināmo ēstgribu, apklusinātu viņu dziedamās rīkles. Vēl joprojām strazdu galvenie barības objekti ir kukaiņi, tārpi, gliemji, zirnekļi un citi sīki dzīvnieki.

Sirojošie veģetārieši

Kad mazuļi paaugušies, pieaugušie putni līdz ar saviem perējumiem apvienojas bariņos, baros, tad lielos, tad vēl lielākos, visbeidzot ļoti lielos baros un – dārzkopjiem nedienas! – sāk sirojumus. Pēc ligzdošanas periodā mājas strazdi uzkrītoši sliecas uz veģetārismu. Viņi kuņģus piepilda ne vien bezmugurkaulainie dzīvnieki, bet arī dažādu augu sēklas un ķirši, plūmes, jāņogas, upenes, zemenes, avenes...

Naktsmieru sirotāju pulki meklē, sametušies lielāku ūdenstilpju niedrājos un piekrastē augošos krūmos, no kuriem tad skan daudzbalsīgi, griezīgi «čerr», «perr», «kverr». Bet no rītiem putni atkal turpina uzlidojumus ēdienvietām. Dienas – dārzos, naktis – niedrājos. Tiek krātas enerģijas rezerves. Līdz beidzot...

Migrē uz Eiropas dārziem

Beidzot sākas. Jūlijā sākas (bet nebeidzas) enerģijas krājumu izmantošana, proti, migrācija uz siltākām zemēm. Mājas strazdi, kā mums labi zināms, ir gājputni. Pilnīgi visi jaunie un lielākā daļa veco putnu aizceļo jau migrācijas perioda pašā sākumā, bet neliela daļa veco putnu paliek Latvijā līdz septembrim vai pat oktobrim un tikai tad uzsāk prom lidojumu. Jūlija vidū, jāiestarpina, vecajiem putniem iestājas spalvu maiņas periods – tie pakāpeniski top nevizoši, toties kļūst izteikti raibumoti. «Pārģērbjas» pat strazdu knābji – no dzeltenīgiem pelēkos toņos. Rietumu virzienā savlaicīgi aizceļojušie Latvijas strazdi, sākoties ietērpa maiņai, savu migrāciju pārtrauc. Tad viņu vairākums ir sasniedzis Dāniju un Vācijas ziemeļus. Tur putni, knābādami agro šķirņu ābolus, bumbierus, plūmes, ķiršus, bet galvenokārt vīnogas, nopietni bendē vietējo dārzkopju darba augļus un nervus. To mūsu strazdi dara līdz septembra beigām, kad atkal ceļas spārnos un turpina ceļojumu, lai novembrī ierastos jau īstajās ziemošanas vietās, kas atrodas pārsvarā Anglijas dienvidos, Beļģijā un Francijas ziemeļos.

Strazdu apkarotāji

Franciju pieminējis, nevaru nebilst, ka droši zināms: pirms apmēram divdesmit–piecpadsmit gadiem šai, kā m-sjē Huseina aizstāvības sakarā tagad zināms, «pacifistiskajā» zemē darbojās īpaša organizācija, kuras vienīgais uzdevums bija cīņa pret mājas strazdiem. Droši nezinu, taču nav izslēgts, ka putnu apkarošana valstiskā mērogā tur turpinās joprojām. Bet ne jau tikai tur.

Protams, protams, ka pretdarbošanās strazdu tīkojumiem izdzīvot uz augļkopju un arī kukurūzas audzētāju rēķina ir notikusi un notiek ne tikai Francijā. Augaudzētāju īpaši nīstamo putnu «saraksta» augšgalā mājas strazds atrodas arī Vācijā, Beļģijā, vairākās Balkānu valstīs, Polijā, Krievijā, Ukrainā, pat Somijā un, neapšaubāmi, ASV, tāpat Jaunzēlandē un, protams, lielā daļā Āzijas valstu, kā arī Āfrikas ziemeļos.

Strazdu apkarošanas un ražas pasargāšanas metožu klāsts ietver sevī gan pavisam vienkāršus līdzekļus: būrīšu neizvietošana; būrīšu – slazdu izvietošana; sargājamo augu pārsegšana ar tīkliem; putnu ķeršana tīklos; apšaušana; dzīvu plēsīgu putnu vai to izbāžņu demonstrēšana atbaidīšanai, gan smalkas tehnikas pielietojumu: strazdu trauksmes signālu ierakstu periodiska atskaņošana; automātisku trokšņotāju – blīkšķinātāju darbināšana, gan sarežģītus masveida iznīcināšanas paņēmienus: spridzināšana strazdu baru tradicionālajās nakšņošanas vietās; apsmidzināšana no lidmašīnām un helikopteriem, izmantojot šķīdinošus līdzekļus, kas attauko putnu spalvas, tādējādi padarot tās lietū samirkstošas un pēc tam salā sasalstošas.

Mūsu strazdi mūsu ķiršus neēd

Šķiet, nekļūdīšos, apgalvodams, ka mūsdienu Latvijā arī ne vienam vien augļu koku un krūmu kopējam ir zobs uz mājas strazdiem. Bet, ceru, – ne uz šeit pasaulē nākušajiem, jo latviešu ogas un kauleņus ēd mūsu zemei uz savām ziemošanas vietām cauri migrējošie citu zemju putni, nevis mūsējie. Kamēr mūsējie – atgādināšu – tajā laikā jau samazina ražu Dānijā.

Nobeigumā gan pavēstīšu, ka ar katru gadu Latvijā, pārsvarā Kurzemē, pieaug še ziemot palikušo mājas strazdu skaits. Lēš, ka pie mums paliek vismaz simti, ja ne tūkstoši īpatņu. Īpaši daudz jau tas nav. Un tomēr – tas tā ir. Tāpēc nākamziem nerādiet pārsteigtu seju, ja ieraugāt, teiksim, pie barotavas aiz loga vai – kas ir ticamāk – pilsētas centrā līdzās laikus neizvestai, apsnigušai atkritumu tvertnei sadzīves atlieku kaudzē rosāmies uz siltajām zemēm «neaizgājušu» šīs sugas gājputnu! Mājas strazds Latvijas ziemā nav norma, taču nav arī nekas unikāls. Bet līdz ziemai jau vēl ilgs laiks jāgaida. Tagad, klausoties putnu, tātad, arīdzan strazdu, dziesmās, jābauda pavasaris. •