Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Jaunpils pils jumtu ainava. Ar roku izgatavoto māla dakstiņu segums – viena no lielākajām šādām jumtu platībām Latvijā, kam ir liela kultūrvēsturiska vērtība.

Zvārtavas muižas klēts durvis ar sākotnējo 19.gs. beigu krāsojumu, kas imitē skujiņā liktu dēļu klāju.

Rīga, Daugavgrīvas iela 11. Klasicisma stila āra ateja – vienīgais zināmais šāda veida izstrādājums Latvijā.

Liepāja, Valdemāra iela 32b. Kāpņu telpas griestu sākotnējais krāsojums – nepārkrāsots (20.gs.sāk.). Šīs ēkas drīz vairs nebūs.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Kā izprast vecu namu

Juris Zviedrāns,
autora foto


Cilvēks piedzimst jau izveidotā, kāda sakārtotā vidē. Un bieži vien rodas nepārvarama vēlme kaut ko mainīt, pakļaut, pārveidot – apliecināties, izrādīt savas spējas. Cilvēce nemitīgi to vien dara, kā pakļauj un uzspiež savu gribu un vajadzības apkārtējai videi. Bet, pirms sākt pārveidot, pakļaut, iznīcināt, vajadzētu apstāties, iepazīt, saprast un pieņemt. No šī skatu punkta šoreiz mēs paskatīsimies uz ēkām.


(sākums «Vides Vēstu» 51.numurā)
Lasīt turpinājumu

 

Kultūrvēsturiskā apbūve savā ziņā ir kā apdraudēta suga, kaut tā ir cilvēka radīta. Visur tiek skandēts, ka cilvēce paliek gudrāka un gudrāka, bet tās darbi par to neliecina. Attieksmi pret kultūras pieminekļiem varētu salīdzināt ar mūsu valsts attieksmi pret veciem cilvēkiem, kas nemitīgi tiek nostādīti lūdzēju lomā. Straujo pārmaiņu laikā tiek aizmirsts viss, kas bijis, jo priekšā caur komunālā dzīvokļa logiem spīd skaisti riģipšos ietērpies eiroremonts. Tas ir vārds, ar ko mūsdienās cilvēks lepojas. Un tā tiek izmēzti pagātnes mēsli – logi, durvis, krāsnis, grīdas. Viss, lai tik nebūtu šo pagātnes liecinieku un sajūtu. Tas notiek ļoti ātri. Dažu Vecrīgas ēku 300 gadu vēsture pēkšņi savietojas 10 konteineros un visa dzīve sākas no jauna, it kā nekā nebūtu bijis. Bet paiet laiks un klaudzošās riģipša sienas, lamināta grīdas, plastikāta logi un kartona durvis sāk kaitināt. Tad ārdītājs ar nostaļģiju atskatās uz pagāni, kas izrādās, tomēr nebija tik baisa. Ar laika distanci viss kļūst romantiskāks. Bieži vien no vecākās paaudzes cilvēkiem dzirdēti nostāsti, kādas tik mēbeles neizmeta 60. – 70.gados. Zviedrijā, Ulvas muižas vienā dzīvojamā ēkā 70.gados veikts remonts, kura laikā viss vecais tika izmests (nu gluži tāpat kā pie mums mūsdienās). Pat labi logi, grīdas, durvis. Pagāja laiks un tā visa sāka pietrūkt. Un cilvēks, lai rastu iekšējo mieru (varbūt tas ir pārāk skaļi teikts) uz kartona durvīm iluzori ar gaismām un ēnām uzkrāsoja pildiņu durvis, kādas tur bija līdz tam.

Nav dzimtas namu

Visos laikos Latvijā dzīvojošās tautas regulāri tika pakļautas un mocītas gan fiziski, gan garīgi. Un šī iekšējā sāpe un nestabilitāte saglabājusies vēl joprojām. Šeit nav Britu salas vai Zviedrija, kuras uz savas zemes karus sen nav redzējušas un līdz konservatīvajai sabiedrībai nonākušas tikai lielo pārmaiņu virpuļu atblāzmas. Latvijā ir ļoti maz tādu ēku, kurās bez pārtraukuma – bēgļu gaitām un izsūtīšanām, dzīvo kāda dzimta. Nerunājot par gadu simtiem, kā tas ir Zviedrijā. Jo biežāk ēkai mainās īpašnieki, jo vairāk tā tiek pārveidota. Jūs jautāsiet: kāpēc izmaiņas pārsvarā ir negatīvas? Viss taču iet un attīstās. Protams, nekas nestāv uz vietas, bet pirms pārmainīt, vajadzētu pārdomāt, vai to vajag un vai tas, ko jūs liksiet no jauna, ir labāks par to, ko iznīcināsiet. Kultūras pieminekļu (te nav domātas tikai ēkas, kas iekļautas sarakstos, bet arī vecas, labi uzbūvētas mājas un celtnes) saglabāšanā vispozitīvākā ir situācija, kad nekas ēkā nemainās. Būtībā ar nedarīšanu un ikdienas kopšanu paaugstinās vēsturiskas ēkas vērtība. Mūsdienu sabiedrībā dominē cita pieeja. Jo vairāk izmaina, jo labāk. Bieži vien, pirms ēku vai dzīvokļu pārdošanas, tiek nomainīti logi. Un ieliek ne jau tos labākos. Lai izdarītu mazāk kļūdu un vēlāk nebūtu jānožēlo, pirmais ir apstāties un padomāt. Varbūt pat mierīgi pasēdēt un aprunāties ar zinošiem cilvēkiem.

Senas ēkas enerģija

Nesen braucu uz Bolderāju, kur cilvēks nopircis lielu zemes gabalu, uz kura atrodas divstāvu guļbūve. Būtībā viņš pirka zemi un celtne bija tikai tā – starp citu, jo tā jau nav nekāds piemineklis, bet vienkārša koka māja. Koka māja vēl joprojām daudziem asociējās ar pagaidu būvi. Laimīgā kārtā viņa sievas brālis ir senatnes cienītājs. Pirmās sarunas bija tikai par to, lai apskatītu šo ēku kā materiālu vērtību. Tad cilvēkam ēka iepatikās – labas proporcijas, labā vietā, labi izskatās. Un tā nemanot sākas ēkas apzināšana un savstarpēja tuvināšanās. To varētu salīdzināt kā iepazīšanos ar pieklīdušu suni, kur abi saskatās un mēģina saprast, kas katram aiz ādas. Ēka nav vienkārša konstrukcija, materiāls. Tā piesūkusies ar enerģiju, kas nākusi no cilvēkiem – sākot ar būvniekiem, beidzot ar iedzīvotājiem. Tās nav pasakas. Ikdienā strādājot, ļoti daudzās celtnēs, ilgstoši tajās uzturoties, jūt šo auru.

Ir bijušas ēkas, kurās grūti strādāt, un pati ēka it kā ierāvusies sevī un nelaiž klāt. Apzinot šādas celtnes vēsturi, sāc saprast, kāpēc tas tā. Rīgā ir biroju ēka ar nosaukumu «Citadele», kas iekārtota bijušajā cietumā, pārmācības un vājprātīgo namā. Satiekot vienu no strādājošajiem, pavaicāju, kādas ir sajūtas, vai nespokojas trakais pulksteņmeistars, ko J.K.Broce piemin 18.gadsimta beigās. Ziņu neesot, bet to, ka šai ēkai bijusi šāda smaga funkcija, neafišējot. To pašu varētu teikt par ēkas likteni. Arī tas kaut kur ierakstīts. Rīgā t.s. Daneršterna nams visā pastāvēšanas laikā vairāk nīkuļo, nekā tiek pilnvērtīgi izmantots, jau sākot ar savu pirmo saimnieku, kas esot bijis neglābjams alkoholiķis. 20.gs. 20. – 30.gados ēkā atradās darbnīcas. Pēdējos 50 gadus nesekmīgi uzsākti un nepabeigti vairāki remonti, dedzis jumts. Tāda sajūta, ka ēkai ir iedzimts dilonis un nekad tā normāli nefunkcionēs.

Atgriežoties pie Bolderājas koka mājas, jāsaka, ka tā notiek bieži, ja cilvēks sāk iedziļināties un domāt!!! Es ierados, kad augsne bija sagatavota. Mēs sākām runāt par konstruktīvo uzbūvi, fasāžu dēļu apšuvumu, durvīm, logiem un beidzām ar ieskatu veco lieto stiklu faktūrā. Pēc šīs sarunas iecerēto darbu un jauno izmaiņu daudzums krietni vien samazinājās. Guļbūves konstrukcijas protezēšana, jumts un tā segums, logu saglabāšanas, restaurācijas un blīvēšanas principi, materiālu izvēle. Tās ir lietas, kurās cilvēks ieskatījās kā jaunā, neiepazītā pasaulē.

Mājas izpēte

Kad sākat vērtēt vecu ēku, vispirms vajag objektīvi saprast, kas nonācis jūsu īpašumā. Ko ar to darīt vai nedarīt, iespējams, sapratīsiet tikai pēc dažādām izvērtēšanas stadijām – profesionāli to sauc par izpēti. To varētu salīdzināt ar cilvēka izmeklēšanu, dažādām analīzēm, pēc kurām seko diagnoze. Vispirms būtu jāiepazīstas ar ēkas vēsturi. Daudzi paši vāc materiālus, bet var pieaicināt arī profesionālu vēsturnieku. Iesaku ielūkoties bēniņos un pagrabā, kur bieži vien nokrauj nevajadzīgās mantas un būvdetaļas. Vecie starpstāvu pārsegumu siltumizolācijas slāņi bieži sastāv no būvgružiem un dažādiem sadzīves pārpalikumiem. Ēkā Rīgā, Jaunielā 26 starp būvgružiem nejauši atrada ļoti vērtīgas 17.gs. un 18.gs.sākuma vēstules un ļoti daudzus apdares fragmentus, kas palīdzēja uzzināt daudz jauna ne tikai par pašu ēku, bet arī cilvēkiem, kas tur dzīvojuši. Cēsu rajonā Ungurmuižas kungu mājā vienā no telpām uz baļķiem fragmentāri attīstās sēnīte. Rakstītajos avotos jau 18.gs. vidū minēta šī sēne un cīņa ar to. Pats fakts ir pieminēšanas vērts, jo vairāk tāpēc, ka tas palīdzēja ierobežot sēnes izplatību.

Viens no svarīgākajiem ir konstruktīvi tehniskais novērtējums. Kā ēka būvēta, no kāda materiāla. Kāda kvalitāte ir logiem, durvīm un citiem būvgaldniecības izstrādājumiem. Tā kā visas celtnes radījuši cilvēki, viņu pozitīvās un negatīvās īpašības atspoguļojas arī ēkās. Parasti ir divi galvenie ietekmētāji – pasūtītājs un izpildītājs. Kā neatsverams materiāls tālāko darbu izvērtēšanā būs ziņas par ēkas vēsturi. Pagalma ēkā Rīgā, Arsenāla ielā 3 nav divu vienādu durvju vērtņu, starp stāviem ir dažādi 18.gs kāpņu laidi. Izrādās, šo ēku būvējis namdaru zellis, kurš materiālus un būvdetaļas savācis no nojaucamām vai pārbūvējamām ēkām un izmantojis tās savā ēkā.

Ēkas kultūrvēsture

Kā nākošo vajadzētu izvērtēt ēkas kultūrvēsturisko vērtību. Pasaulē pieņemts, ka visam, kas radīts līdz 2.pasaules karam ir kultūrvēsturiska vērtība, neskatoties uz ēkas vai priekšmeta izgatavošanas kvalitāti. Bet ir arī citi vērtību kritēriji. Ja priekšmetu izgatavojusi vai projektējusi ievērojama persona, tur dzīvojusi vai strādājusi ievērojama persona, ja priekšmetu skaits ir ierobežots vai vienā eksemplārā, ja priekšmets vai celtne līdz mūsdienām nonākusi nepārbūvēta vai ar sākotnēju, oriģinālu apdari un šis priekšmets atrodas sākotnējā vidē, tad kultūrvēsturiskā vērtība palielinās. Ne vienmēr, notīrot krāsu no durvīm ar karstā gaisa pistoli un tās nokrāsojot, durvis kļūs vērtīgākas. Durvju vērtība ir ne tikai to konstrukcija, bet arī to sākotnējais apdares slānis (krāsojums, vaskojums, lakojums). Oriģināls vienmēr būs vērtīgāks par jaundarinājumu, lai arī perfektu. Zviedrijā Vizbijā, ejot ekskursijā kopā ar profesionālu daiļkrāsotāju – restauratoru, apstājāmies pie it kā baisi nolupušiem logu slēģiem. Šie slēģi izgatavoti vienlaicīgi ar koka ēku 17.gs.vidū un nekad nav attīrīti no krāsas. Apdari veidoja ~5mm biezs krāsu slānis, kas fragmentāri bija zudis un, bez izpratnes un iedziļināšanās priekšmeta vēsturē, izskatījās neestētiski. Toties zviedri šo slēģi kopā ar krāsu slāni saudzē kā īpašu kultūrvēsturisku vērtību, kurā redzama ēkas būvvēsture. Vēsturiskiem uzslāņojumiem arī piemīt vērtība un bieži vien tā ir lielāka nekā sākotnējam slānim. Ļoti žēl, ka Rīgas Doma baznīcas ērģeļu prospektam šo vērtību – 17. – 19.gs. uzslāņojumus, ar vieglu sirdi noņem. Un vēl skumīgāk noskatīties uz stila priekšmetiem, kas tiek izģērbti – notīrīti no krāsas, un eksponēti. Katrs gadījums izvērtējams atsevišķi un nav vienas – pareizās, pieejas. Ja 19.gs. beigās veidotām durvīm noņemt 5 baltas eļļas krāsas slāņus nav būtiska kļūda, tad šāda rīcība ar senākām būvdetaļām ir rūpīgi izvērtējama.

Noteikti jānovērtē nama arhitektoniski mākslinieciskā vērtība. Ja ēka ne ar ko īpašu neizceļas, speciālistu vidū novērtējums var svārstīties. Valda uzskats, ja ēku nav projektējis profesionāls būvmeistars vai arhitekts, tad tā nav vērtīga. Savukārt, rietumu pasaulē arhitektonisko vērtību automātiski atvasina no kultūrvēsturiskās vērtības un līdz ar to arhitektoniskā vērtība palielinās vai samazinās proporcionāli kultūrvēsturiskajam novērtējumam.

Šādu novērtēšanu vajadzētu veikt arī tādiem nozīmīgiem ēkas elementiem kā fasādes, logi, detaļas, u.c. Pēc tādas apskates izrādās, ka logi nav nemaz tik slikti un ar nelieliem uzlabojumiem kalpos vēl 50 gadus. Visas izvērtēšanas stadijas savā ziņā ir matemātika un bieži vien tā nesakrīt ar cilvēka subjektīvo novērtējumu. Varbūt mani neinteresē, cik tā ēka ir vērtīga, man tā vienkārši patīk...

Bet nobeigumā vēl gribētu atgādināt – pirms kaut ko uzsākam, apstāsimies, padomāsim un kādu brīdi neskriesim. •