Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

«Tas Jērs, kas tapa nokauts, ir cienīgs ņemt varu, bagātību, gudrību, stiprumu, godu, slavu un pateicību!» (Jāņa atklāsmes grāmata 5:12)

Romanovas šķirnes aitas.

Jēriņi aitām piedzimst melni.

Gints Grabovskis atgādina, ka aitas ar sasietām kājām nedrīkst turēt ilgāk kā stundu.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 5 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Esi kā jērs

Aivars Rijnieks-Tooms,
autora foto


Šis stāsts būs par aitām, teķiem, auniem un jēriem. Stāstīt par šiem blējējiem uzdrošinos tādēļ, ka esmu mēģinājis tos gan audzēt, gan cirpt, gan dīrāt un ēst. Slaukt aitas Latvijas apstākļos tiešām būtu dīvaini, jo nav pat to, kas gribētu viņas ēst, un vēl mazāk to, kas cirptu. Bet pa to laiku Pasaule cērp mūs.

Aizej tur – nezin kur,/ Atnes to – nezin ko.

Pasakas vajag lasīt. Pasakās ir daudz kas no mūsu tautas aizlaikiem un no Bībeles. Pārlasot Pasakas un Bībeli, jūs varat nonākt sev tuvāk: «Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt ne. Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru. Bet, ja es daru to, ko negribu, tad darītājs neesmu vairs es, bet manī mītošais grēks.» (Pāvila vēstule romiešiem 7. 18-20.)


 

Bija laiks, kad domāju, man nekad vairs nebūs lopu, kur nu vēl aitas – šie gudrie dzīvnieki: kur viena, tur visas pārējās. Bet kādā lietainā dienā manas acis saistīja un rokas paņēma skaistu, un, kā izrādījās, arī ļoti saturīgu grāmatu: tumši zaļos biezos vākos, ar zeltītiem burtiem uz vāka – Genovefas Norveles, Eduarda Matisāna un Jāņa Neilanda 2001.gadā izdoto «AITKOPĪBU». Ārā turpina līt. Lasu, lasu, šķirstu, šķirstu, līdz atrodu to, ko nezinādams meklēju – slavas dziesmu pelēkajām Romanovas šķirnes aitām no Krievijas.

Romanovas šķirnes pelēcītes

Romanovas aitu šķirne izveidota Volgas upes ielejā Jaroslavļas apgabalā 19.gs. Romanovas aitas ir rupjvilnas gaļas–kažokādu aitu šķirne. Viņas ir auglīgākās aitas pasaulē. Ja šīs aitas pilnvērtīgi ēdina, tad divos gados viņas var atnesties trīs reizes, iegūstot katrā metienā 2–3 jērus. No 5–10 mēnešus veciem jēriem iegūst labākās kažokādas (ne tikai aitādas) pasaulē. Vieglas, siltas, skaistā pelēkā krāsā. Turklāt, nokaujot jērus, iegūst ne tikai augstvērtīgas kažokādas, bet arī 70–80 kg diētiskas jēra gaļas, kam nav aitu taukiem raksturīgās piegaršas. Turklāt čaklo zāles plūcēju un pārliecināto veģetāriešu gaļu pamatoti uzskata par visveselīgāko mājdzīvnieku gaļu. Mūsu valstī Romanovas šķirni ieveda 1980.gadā Krāslavas rajonā. Pašlaik vienīgie šīs šķirnes ganāmpulki mītot Rēzeknes rajona Verēmu pagastā un Cēsu rajona Līgatnes pagastā.

Varat jau teikt, ka Romanovas šķirnes aitas nav raksturīgas Latvijai, bet 9.–12.gs., kad mūsu zemes teritorijā sāka turēt aitas, tās bija rupjvilnas ziemeļu īsastu aitas. Latvijas tumšgalves šķirne izveidota 1938.gadā no Zviedrijā un Anglijā iepirktām Oksfordšīras šķirnes aitām, kas krustotas ar vietējām aitām, kuru senči arī kādreiz ievesti no tālienes. Ja ienirstam pavisam tālā pagātnē, tad izrādās, ka aitas kā mājdzīvnieki bijušas jau 6000–8000 g.p.m.ē. Par mājas aitu priekštečiem uzskata trīs savvaļas aitu grupas: muflonus, arkarus un argali. Muflonu grupas savvaļas dzīvnieki ir ziemeļu īsastes rupjvilnas aitu priekšteči, kas vēl tagad plūc zālīti Vidusjūras kalnainajās salās Korsikā un Sardīnijā. No arkaru grupas savvaļas dzīvniekiem cēlušās taukastu un garastu aitas. Tāpēc esmu pārliecināts, ka Romanovas šķirnes aitas vairāk ir līdzīgas Latvijas senajām aitām, ne kā baltās tumšgalves ar garajām astēm.

Jēri melni kā oglītes

Kā lai tieku pie šīm brīnumaitiņām? Zvanu uz tuvāko ganāmpulku: Cēsu rajona Līgatnes pagasta «Maļļiem». Aitu pulka vadonis Gints Grabovskis ir draudzīgs un pretimnākošs. Pirms daudziem gadiem viņa jaunajai ģimenei pūrā Latgales radi uzdāvinājuši dažas pelēcītes, nu ganāmpulks jau simtos skaitāms. Tā uz Kvēpeni atvizināju divas pelēki skaistas un graciozas aitiņas ar tievām, melnām kājām, īsām zaķu astītēm un melnbaltām galvām kā pupu ziedi. Iesaucām abas par Maļļpupiņām. Rudenī viņām piebiedrojās teķis Ķestutis un vēl trīs meitiņas. Dzīvo viņas kopā ar kazām jeb, pareizāk sakot, staigā kazām nopakaļus ar ieradumu palikt līdz vakaram ganībās pie kāda no lielākajiem mājdzīvniekiem – govs vai zirgiem. Jo kazas tomēr, aituprāt, pārvietojās pārāk raiti. Aitām patīk – ja ēd, tad ēd, ja skrien, tad skrien. Maizīti no manas rokas pirmo reizi paņēma jau pēc 2 mēnešiem. Pabrīnījos, tramīgai aitai tas ir ātri.

Romanovas šķirnes aitas slikti panes paaugstinātu mirtumu un temperatūru, kā arī nav piemērotas turēšanai lielo

Neizvēlīgā pieticība

Aitu pētītāji saskaitījuši, ka no 800 dažādām augu sugām aitas izmanto vairāk kā 520 augus, liellopi – 460, bet zirgi tikai 416 augus. Šī aitu vērtīgā īpašība tiek pārprasti tulkota kā neizvēlīga pieticība. Te jāņem vērā tāda aitu bioloģiski svarīga īpatnība kā produkcijas lielā daudzveidība – gaļas, vilnas, piena, kažokādu un jēru vienlaicīga ieguve, kas nav raksturīga citām mājdzīvnieku sugām. Produkcijas daudzveidība tieši saistīta ar aitu vispusīgo ēdienkarti. Un šī daudz–veid-pusība ar uzviju atgriežas dabā kā augu sugu skaita palielināšana aitu apdzīvotajās pļavās. Izkapts nopļauj visu zāli vienā augstumā un vienā paņēmienā, bet zālēdāji, īpaši jāuzteic aitas un kazas, to veic pakāpeniski, vispirms noēd šķietami garšīgākās jeb gatavākās zālītes, pārējās atstājot citiem zālēdājiem vai sev – vēlākam laikam. Aitas ir atgremotāji un tipiski ganību dzīvnieki. Tām ir smails purniņš, kustīgas lūpas un astoņi asi apakšējie griezējzobi, ar kuriem var satvert un nokost īsu zāli, tāpēc aitas barību spēj atrast jebkur. Augšējo priekšzobu atgremotājiem nav, tikai ciets muskuļots valnītis!

Aitām no mājdzīvniekiem ir visplānākā āda. Visbiezākā – govīm. Aitām ļoti svarīga nozīme ir ādas tauku un sviedru maisījumam, tauki sajaucas ar sviedriem un veido tauksviedrus. Tie aitu vilnu padara mīkstu, lokanu, izturīgu un pasargā no mitruma, putekļiem un savelšanās.

Svarīgākā un raksturīgākā aitu īpašība ir milzīgas pielāgošanās spējas visdažādākajiem apstākļiem. Domāti cilvēka radītie apstākļie, nevis iespējamā savvaļas dzīve, pret kuru no mājdzīvniekiem visi nagi ir aizķērušies kaķim, bet sunim tikai sezonāli paslīd kāja. Interesanti, ka tieši šeit es iedomājos par cilvēka pielāgošanās spējām. Asfalta cilvēki un zemes cilvēki jeb pilsētnieki un laucinieki. Kuri labāk saglabājuši izdzīvošanas spēju sev un citiem? Vai viens darba devēja atvēlētais atvaļinājuma mēnesis spēj kādu reanimēt normālai dzīvei bez laika un naudas kontroles, bez ikdienas vāveres riteņa? Un kas kuram ir norma?

Jēru laiks

Aitām jārada apstākļi, lai tās varētu izsargāties no aukstuma, mitruma un caurvēja. Īpaši atnešanās laikā, kad uz temperatūras svārstībām jaundzimušā organisms sākumā reaģē kā nedzīvs fizikāls ķermenis, maksimāli atdziestot vai pārkarstot. Būtu labi, ja pēc dzemdībām aitas ar jēriem 3–5 dienas uzturētos atnešanās nodaļā, kur ir 5–10 grādu silts. Jaundzimušajiem ir augstāka ādas temperatūra un tāpēc labāk izteikta ķermeņa siltuma vadāmība, tā izskaidrojams fakts, ka viņi netrīc. Vēl dabas māte ir parūpējusies, lai jēriņiem būtu t.s. brūnie tauki, kuri nogulsnējas muguras plecu rajonā un ilgāku laiku pasargā jaundzimušos no ķermeņa temperatūras pazemināšanās. Jēriem termoregulācija normalizējas un nostabilizējas līdz 2–4 nedēļu vecumam.

Aitkopība tuvojas galam

Cik aitu bija un ir Latvijā tagad? 1939.gadā bija 1468,7 tūkstoši aitu, kas gadā šķīrās no 31,2 tūkst. t gaļas t.i. 12,5 kg uz vienu iedzīvotāju, un 3096 t vilnas vai 1,24 kg uz iedzīvotāju. Bet 1999.gadā bija 27 tūkstoši aitu t.i. 54 reizes mazāk, un ražojam ap 520 t gaļas un 91 t vilnas t.i. – 230 gramus gaļas un 37 gramus vilnas uz vienu Latvijas iedzīvotāju gadā.

Un ēdam nezin ko, lai neteiktu ka tieši TO. Valsts ierēdņi gan apgalvo, ka ēdam pār-tiku (tikai pār-palikušo), kas nav bīstama cilvēkam uzreiz. Pašiem audzēt nav ekonomiski, bet ja audzē, nemāk pārdot, jo maz pērk. Traucējot mērkaķinga trūkums.

Miljons aitu pret celulozes kombinātu

Latvijas Aitu audzētāju asociācija jau sen izstrādājusi projektu «Miljons aitu». Izrādās, ka uz ES gadā importē 260 tūkst. tonnu jēru gaļas par cenām, kas arī mūsu zemniekiem būtu izdevīgas. Ja ES iedzīvotāji pēkšņi nezaudē ēstgribu, tad no Latvijas pie viņiem varētu aizceļot 20 tūkst. tonnu gaļas. Lai to saražotu, jābūt 770 tūkst aitu ganāmpulkam. Tā kā jēru gaļa droši vien iegaršosies ne tikai mūsu zemē dzīvojošajiem musulmaņiem, bet arī mums, tad, lai pietiktu citiem un pašiem, jātur miljons aitu!

Ja Latvijas zāli plūktu miljons aitu, tās gadā dotu preču produkciju par 50–60 milj. Ls, tur darba pietiktu 7500 aitkopjiem, dzīves jēga būtu 3–5 tūkstošiem specializētu aitkopju saimniecībām ar 80–120 ha zemes katrai. Aitu ganībām varētu rekultivēt 400 tūkstošus hektāru zemes, turklāt tā varētu jēdzīgi izmantot agrāk zemes ielabošanā ieguldītos ap 60 milj. latu. Miljons aitu diendienā aprūpētu mozaīkveida ainavu 4000 km2 platībā, rastos jaunas darba vietas aitu gaļas, vilnas un ādu pārstrādē, amatniecībā un šo preču tirdzniecībā Latvijā. Salīdziniet šo megaprojektu ar trakajiem celulozes ražošanas plāniem... Apjomi līdzīgi, bet ietekme uz vidi? Lūk, slavas dziesma aitām, jēriem, teķiem un auniem! Kurš no mums to nesaprot? – Aitasgalva?!

Dzimis no Tēva mīlestības

Aitas, tāpat kā kazas, ir zālēdāji un pārnadži. Augumā un iekšējā uzbūvē līdzīgi, pat pilsētnieks atšķirs. Toties raksturs un uzvedība ļoti atšķirīga. Pirmajā acumirklī aita var šķist stulba un tā domā lielākā daļa pasaulē dzīvojošo, ne pārāk paškritisko cilvēkveidīgo zīdītāju. Aitai ir gan gaļa, gan vilna, gan kažokāda un piens, viņa ir visbagātīgāk pretimnākošais mājdzīvnieks. Cilvēki grib, lai visi viņus mīl un danco viņu priekšā – laukos, pilsētās, veikalos un uz šķīvja. Un, ja viņi iedomājas kādu mīlēt, tad tas tiek saprasts knapi fizioloģiski savas sugas robežās. Bet aita plūc 520 zālītes un domā par zirgu. Ja viņa varētu tik toleranti palīdzēt cilvēkam, kā viņš... Bet, šķiet, aita īsti nesaprot to, ka visi, kas dzimst kūtīs ir kā jēri, dzimuši no Tēva mīlestības.

Arī tu esi piedzimis kā jērs. Un mierīgi, rimti ziedo sevi visu.

Sadarbojies ar aitiņu un prieks, ja saproti, kāda laime ir tavā sētā! Ka laime jau ir tava viensēta! Tieši tur tu vari pats ar savu jēriņu palīdzību, caur vienu zaļu zāles stiebru mēģināt sarunāties ar Radītāju, mēģināt sajust, cik silti, skaisti un stipri to kopā sajož baltā piena strūkla. Un katru dienu celties pirms saullēkta, lai sveiktu Sauli. Jo tikai tad tu kādu dienu varēsi teikt:

«Es dzirdēju visu radību debesīs, virs un apakšzemes un jūrā sakām: «Tam, kas sēd goda krēslā un tam Jēram, lai ir pateicība, gods, slava un vara mūžu mūžos.»» (Jāņa atklāsmes grāmata 5:13).

Jēriņi tic vienai patiesībai, ar to piedzimstot un aizejot. Kurš viņiem ir mācījis dalīties ar otru, turklāt ar cilvēku? Atdot sevi... mierīgi un klusi, lai varētu turpināt dzīvot citu sugu daudzveidībā. Lai tā turpinātos, jābūt kā jēriņam. •