Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 4 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Mūžam politiskais Uzvaras laukums

Mārtiņš Eglītis, Andas Krauzes foto


Ar šādu virsrakstu reiz aizsākās manas kolēģes «Rīgas Balss» žurnālistes Antras Gabres raksts par Uzvaras laukumu. Grūti iedomāties vēl trāpīgāku un ietilpīgāku virsrakstu rakstam par šo parku. Uzvaras parks var lepoties ar vismaz diviem paradoksiem, kas Rīgas parku vēsturē ir retums. Pirmkārt, Uzvaras parks visos laikos saglabājis savu nosaukumu – Uzvaras parks. Vienīgais, kas te piebilstams, atšķirīgas ir tikai uzvaras, – laiku griežos mainījies to politiskais zemteksts. Otrs pieminēšanas vērts kuriozs ir fakts, ka neviens Uzvaras parka projekts nekad tā arī nav ticis pabeigts. Atliek vien piebilst, ka arī abas tik atšķirīgās uzvaras ir tāla vēstures pagātne – tās abas reiz ir zaudētas...


 

Nepabeigtās vakariņas

Pirmais nepabeigtais projekts saistāms ar Rīgas kā Krievijas impērijas sastāvdaļas divsimtgadi. Te, gandrīz pašā Pārdaugavas sirdī, tika nolemts ierīkot Rīgas lielāko un krāšņāko parku. Turklāt piešķirot tam Pētera vārdu. Simboliskā Pētera I atgriešanās Rīgā tā arī izpalika. Vēstures avoti min faktu, ka Krievijas cars Nikolajs II ar savām meitām paguvis tur iestādīt vairākus ozolus, kurus gan vēlāk vēsturisko notikumu virpulī, protams, nocirta. Ainavu arhitekta Georga Kufalta projektētais Pētera parks esot bijis līdzīgs Ķeizarmežam jeb Mežaparkam. Projektā bija paredzēta vieta ap 130 savrupmājām, spēļu laukumiem, paviljonam u.c. līdzvērtīgām būšanām. Šī nav vienīgā Uzvaras parka saikne ar Mežaparku, vēsture piedāvās vēl vienu nerealizētu projektu, kas tieši attieksies uz Mežaparku un tur ierīkoto Rīgas kultūras un atpūtas parku. Bet par to vēlāk. Ja salīdzinām neierīkoto Pēterparka projektu ar nākamo vērienīgo projektu, tad tās tiešām bija tikai tādas vieglas vakariņas...

Latvija: Uzvara!

Šis populārais mūsdienu hokejfanu sauklis savā ziņā bija aktuāls arī pirmās brīvvalsts laikā, kad latvieši ieguva tik bezgala ilgi kāroto neatkarību. Saukļa būtība savu kulmināciju sasniedza 30. gadu otrajā pusē, kad viss nacionālais tika celts vēl nepiedzīvotā godībā. Arhitekts Pauls Kundziņš 1936.gadā rakstīja: «Vēl viena raksturīga tendence 30. gadu otrās puses būvmākslā bija centieni arhitektūras mākslas tēlos iemūžināt pieaugošo nacionālo pašapziņu». Tas arī ar skubu tika darīts. Tieši trīsdesmitajos gados Kārļa Ulmaņa režīms ieviesa Uzvaras laukuma ideju, kas, spītējot vēsturei, ir dzīva joprojām. Uzvaras parka projekts bija vērienīgs un monumentāls – gan idejiskā, gan iecerēto būvaprišu ziņā. Tam vajadzēja simbolizēt stiprās Latvijas republikas diženumu un lepnumu. Pie viena, neaizmirstot piekabināt klāt Latvijas prezidentūras institūciju, kas tobrīd bija īpaši aktuāls jautājums Kārlim Ulmanim. 30.gados daļu parka teritorijas nolīdzināja un izveidoja laukumu parādēm. 1938.gadā te notikaDziesmu svētki. Likumu par Uzvaras laukuma izbūvi Kārlis Ulmanis izdeva 1936.gadā. Ulmanis bija iecerējis pārtrumpot tā laika ievērojamāko sabiedrisko celtni – Berlīnes 1936.gadā celto olimpisko stadionu. I938.gadā notika Uzvaras laukuma projektu konkurss. «Tas ir lielākais arhitektūras uzdevums, kādu līdz šim esam pie mums pasākuši,» teikts to gadu presē. Tauta no 1936. gada 29.maija līdz 1937.gada 29.maijam saziedoja vairāk nekā 2,7 miljonus latu un laukuma izbūves vārdā nostrādāja 100 000 darbdienu. Grandiozajā būvē bija iecerēts izveidot laukumu parādēm un tautas svētkiem 200 000 dalībniekiem, stadionu ar 25 000 vietām, sporta laukumus, sanāksmju un sporta halli ar 10 000 vietām, apstādījumus, baseinu, velodromu, pat ostu Āgenskalna līcī un parka centrālo dominanti – 60 metrus augstu Uzvaras torni ar svētnīcu tautas varoņu piemiņai kā pamudinājumu jaunatnei tiekties uz arvien jaunām uzvarām. Tomēr grandiozās ieceres aizgāja nebūtībā līdz ar visu valsti – Uzvaras laukuma izbūvi pārtrauca Otrais pasaules karš, kas Latvijai atnesa citus laikus un godinātas tika citas uzvaras. Starp citu, vecākā gadagājuma rīdzinieki joprojām atceras, kā kara beigās, otrreiz ienākot, krievu armijai Uzvaras parkā tika kārti vācu karagūstekņi. Vairākas dienas pilsētnieki varēja vērot, kas notiek ar Padomju savienības pretiniekiem.

No PSKP XXII kongresa parka līdz Uzvaras parkam

Šis virsraksts patapināts no Jāņa Lejnieka grāmatas «Rīga, kuras nav». Un atkal jauni projekti un atkal... nekā. Pirmais nozīmīgais projekts okupētajā Latvijā Uzvaras parkā paredzēja kāda V. Šņitņikova projektēto Kultūras un atpūtas parku. Te nu vietā atgādināt iepriekš pausto Uzvaras parka saistību ar Mežaparku – apspriežot dziesmu svētku estrādes celtniecības vietu, kompartija tomēr izšķīrās par Mežaparku, un parka projekts Pārdaugavas centrā atkal tika iesaldēts, raksta Jānis Lejnieks. Apmēram pēc desmit gadiem – 1961.gadā, Hruščova atkušņa laikā, parks tika pārdēvēts par PSKP XXII kongresa parku. Nosaukuma maiņa bija nodeva valdošajam režīmam, jo tieši XXII kongress pasludināja komunisma celtniecības programmu. Dienas gaismu parka projekts ieraudzīja 1963.gadā. Projekta realizācija kārtējo reizi tika atlikta – šoreiz it kā naudas trūkuma dēļ. Interesanti. ka vienīgais objekts, kas nebija paredzēts šajā projektā, tika realizēts nedaudz vēlāk...

Jaunas uzvaras – jauni pieminekļi

Jauna iecere Uzvaras parka sakarā parādījās 70. gadu vidū, kad tuvojās Lielā Tēvijas kara četrdesmitgade un kompartija visā Padomju savienībā uzsāka attiecīgo monumentu celtniecības kampaņu. Un atkal tauta ziedoja naudu, «brīvprātīgi» veltot šim projektam savas darba stundas. 1976.gadā tika izsludināts projektu konkurss divās kārtās par labāko pieminekli Padomju armijas karavīriem – Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem, kurš tiktu izvietots PSKP XXII kongresa parkā.

1985. gadā parku atkal pārdevēja par Uzvaras parku. Laikam jau bija skaidrs, ka XXII kongresa pasludinātā komunisma uzvaras perspektīva izrādījusies vien nerealizējama vīzija. Realizētais Uzvaras pieminekļa projekts ir pagaidām vienīgais, kas piedzīvojis reālu klātbūtni pilsētas telpā, kaut gan, jau celtniecības laikā tas piedzīvoja nopietnas kompozicionālas izmaiņas un nobīdes projektā. Attiecīgā uzvaras slavināšana, tēlaini izsakoties, vairs nav aktuāla.

Jaunie laiki un vecie pieminekļi

Ko darīt tālāk? Šādu jautājumu nācies uzdot ne vienam vien pilsētplānotājam un Rīgas domes ierēdnim. Patriotiskām būvēm (kas te vēsturiski iederētos. M.E.) Rīgai nav naudas, savukārt, komercbūvēm apstādījumos ir pārāk daudz pretinieku. Saprotams, ka parks neatbilst mūsdienu prasībām. Tā attīstība ir ne tikai apstājusies, bet gājusi atpakaļgaitā – soliņi, apgaismojums un celiņi ir tikai nojaušami. Uzvaras laukuma apbūves un izbūves koncepcija atkal ir aktuāla problēma.

Vai loks būtu noslēdzies? Nerealizētais Pēterparka projekts nupat būtu pieminams ar apaļu simtgadi un šodien, tāpat kā tolaik, aktuāls ir jautājums par latviešu reveransu Krievijai. Pagaidām ir cerības, ka tas nenotiks...

Vismaz Uzvaras parka sakarā Latvija tiešām ir nopietnas dilemmas priekšā – nojaukt vai atstāt monumentu, kas ik mirkli atgādina par turpat vai pusgadsimtu ilgušo okupāciju, nevis par «kritušajiem 150 tūkstošiem visu brālīgo republiku labākajiem dēliem un meitām» (I. Strautmanis, G. Asaris «Padomju Latvijas memoriālie ansambļi» 121.lpp.).

Noslēdzot šo tēmu, atliek pieminēt pēdējo – trešo kuriozu Uzvaras parka sakarā, un, proti, Latvijas galvaspilsētā Rīgā atrodas parks, kas slavina un godina uzvaru, kas iedzina postā latviešu tautu. •