Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

 

Rudens mēneši pie mums tik spraigi, ka spēj tik izsekot visam, kas notiek! Un ne tikai izsekot, arī piedalīties un pārdzīvot. Tomēr rudens ir un paliek ražas novākšanas laiks un galvenais bija prieks par silto septembri, kad tomēr bija iespējams salīdzinoši mierīgā garā nokopt laukus, dārzos krāšņi ziedēja dālijas, samtenes, saulespuķes un asteres, Teiču purvā dzērvenes esot bijušas ķiršu lielumā, milzīgos salasīto sēņu daudzumus vairs nebija spēka ne tīrīt, ne ēst un debesis tik bieži bija zilum zilas...

Oktobris nāks ar saviem notikumiem un sajūtām, bet septembra beigās iegrimstu savā ziņā filozofiskās pārdomās – kas galu galā ir labāk: mūžīga vasara ar vienmērīgi zilām debesīm, mierīga, labklājīga, bet notikumiem nabaga dzīve jeb nemitīgas pārmaiņas gan dabā, gan sadzīvē, kas saistās gan ar saspringtu darbu, gan domu un jūtu virpuli.

Ja no attāluma pavēro meksikāņu un tamlīdzīgus seriālus, tad varbūt esat ievērojuši, ka visos seriālos patiesībā tiek atgremots viens un tas pats sižets – bagātie cīnās viens ar otru par vienu un to pašu – mīlu un naudu. Ja parādās kāds nabagais, arī tas nekavējoties tiek ierauts šajā vienveidīgajā notikumu virpulī, kas man drīzāk atgādina kokteiļu maisāmo šeikeri – tajā salej attiecīgajās proporcijās dažādus, bet būtībā vienus un tos pašus dzērienus un katrreiz pasniedz ar citu nosaukumu, teiksim, vakar šis kokteilis bija «Mīlas ceļš», šodien – «Mīlas līkloči». Un tam visam nav nekāda sakara ar reālo dzīvi, piemēram, Meksikā.

Ja man būtu jāizvēlas, vai es gribētu nokļūt milzīgā mājā ar palmām un trim baseiniem, kur katrā istabā dzīvo pa čūsku vecenei vai kādam nekrietnam pavedējam, kuri tīko atņemt man bērnu, mīļoto vīrieti, pie viena arī aplaupīt un līķi sadalīt gabalos jeb, nu labi, piepeši pamosties Šveicē, kur ir bezgala skaisti, bet garlaicīgi jeb tomēr, tomēr – palikt tepat, mazajā, partiju un alkatīgu politiķu plosītajā Latvijā, kur, iespējams, tagad cīņa par materiālo izdzīvošanu atdos atkal savu vadošo vietu pavisam citai cīņai – par latviskās identitātes un mūsu valsts neatkarības glābšanu, tad man noteikti jāapdomā, ko izvēlēties. Cīņu prasme nav nekas jauns un zināmas iemaņas mums jau ir, vienīgi likās, ka tās vairs nebūs jāpielieto. Tomēr laikam būs gan, tikai – citās proporcijās un ar citiem nosaukumiem. Piemēram, lai gludie, perfektie Latvijas ceļi šķērsotu zemi, kas pieder latviešu zemniekam, nevis dāņu cūkkopim, krievu baņķierim vai lietuviešu veikalniekam, lai latvietis, ejot cauri Rīgai, apmulsis nenočukstētu: es vairs nepazīstu šo pilsētu...

Mani apstulbina doma, kas pēc divpadsmit neatkarības gadiem mani atkal piemeklē: laikam sāksies jauns uzplaukums teātra un citās kultūras jomās, jo latvietis atkal tur meklēs sevi un savas sāpes. Un atradīs.

 

Lelde Stumbre