Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Pilskalne

 

Ilūkste

Ēģiptes baznīca Sventē

Medumi

Birķineļi

 

Kalkūne

Daugavpils

Bebrene
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 6 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Vasaras gaisa dārzi Latgalē
Aknīste – Subate – Kaldabruņa – Bebrene – Eglaine – Pilskalne – Ilūkste – Svente – Medumi – Kalkūne – Daugavpils

Pēteris Polītis, Gatis Pāvils
Gata Pāvila foto


Mūsu pēdējais ceļojums pa Lietuvas pierobežu sākas ar brokastīm. Lietus norimis, ceļi kūp, saule cenšas attaisnoties. Izlokāmies no Rīgas un pa šoseju Rīga-Vecumnieki attālināmies Latgales virzienā. Ceļa malā – krodziņš «Pie lielās karotes». Iesaku apstāties un izdzert tur kaut vai tasi kārtīgas, stipras kafijas. Krodziņš ir zemnieku saimniecības «Vītoli» lolojums un izskatās tiešām oriģināls – pilns ar dažādām vecām, mīļām un aizkustinošām mantām, ar vecas un atmiņām bagātas mājas smaržu, kārtīgiem, apaļiem galdiem un ērtiem sēžamajiem. Brokastis šeit ir gardas, bagātīgas un lētas. Dodamies tālāk pa Daugavpils šoseju, kurai nupat uzklāts jauns asfalts līdz pat Ritei.


 

Raksti par Latvijas-Lietuvas pierobežu tapuši Baltijas jūras reģiona sadarbības programmas finansētā projekta «Masu saziņas līdzekļi un vide: Latvijas-Lietuvas pierobežas dabas un kultūras mantojums» ietvaros.

 

Izskrienam cauri Aknīstei, kur bijām pagājušo reizi, un ieripojam Subatē, ko Gatis nosauc par «vismazpilsētnieciskāko mazpilsētu» Latvijā. Pavīd Subates ezeru zilums. Pilsētiņā iebraucot, vērīgais pamanīs veco bruģi, skaistas liepu alejas ieskautu. Taču īstā Subate ir tās centrā – ar mazstāvu koka apbūvi un latgaliskās arhitektūras pazīmēm, krāšņo katoļu baznīcu un tās atsevišķi būvēto zvana torni. Subatē katolicisms jau manāms – pie mācītājmājas uzsliets pavisam svaigi grebts krucifikss. Pie mājām dobēs krāsaini raibi zied un smaržo puķes.

No Subates griežamies uz Kaldabruņu, Rubenes pagasta Červonkā aplūkojam luterāņu baznīcu un skolas ēku, kas darbojusies līdz pat 2002.gadam. Dīvaini, ka skola bijusi tik ļoti nomaļā vietā.

Bebrenes pagasts sagaida mūs svinīgi – ar kārtīgu tūrisma shēmu, kurā atzīmēti visi Bebrenē apskatāmie objekti: Akmeņupes dabas taka, pils, baznīca un citi. Un tas ir labi un prātīgi, jo tur tiešām ir jāuzkavējas. Bebrenes profesionālā vidusskola aizsāk mūsu izbrīnu par funkcionālisma stilā celtajām būvēm Latgalē. Atceramies, ka trīsdesmitajos gados Latgalei tika piešķirti prāvi līdzekļi būvniecībai, un te nu tas ir redzams – pamatīgas būves visdažādākajās vietās, tīras formas, lieliski iekļaujas ainavā.

Turpat blakus – Bebrenes muižas pils komplekss. Pils celta 1896.gadā. Kādreiz Plāteru–Zībergu pils, tagad – Bebrenes vidusskola. Pilsparka teritorijas platība ir 7,3 ha. Šeit ir trīs dīķi, interesantākā detaļa – lokveida ceļš, no kura atklājas jauni skati uz eksotiskām koku grupām. Parkā apskatāmi arī dižkoki, piemēram, kļava ar diviem zaru tiltiem. Tās apkārtmērs ir 4,74 m, kādreiz tai bijuši trīs stumbri. Ir arī 5,5 m resns un 31 m augsts ozols. Pils parku robežo grezni vārti, aiz tiem – Bebrenes Sv.Jāņa Kristītāja katoļu baznīca ar četriem ārsienu gleznojumiem, kuros attēloti četri Jēzus mācekļi – Pēteris, Lūkass, Matejs un Marks.

Pati sadzīviskā Bebrene grimst apdullinošā tveicē, apkārtējo pļavu smaržās, kalnos un lejās, zilās tālēs.

Negaisa mākoņi virs galvas brīdina, ka notikt var jebkas, pļavās zemnieki vāc sienu, bet Kazimirvālē, kur var atrast mazu muižiņu, ko, šķiet, kāds grasās atjaunot, meitene melnā kokteiļkleitiņā dzen uz mājām tītarēnus.

Eglainei straujais laika rats laimīgā kārtā vēl nav gājis pāri – ir vērts šeit iegriezties, lai aplūkotu diezgan tipiskus padomju laika arhitektūras un kultūras pieminekļus (kāds biezi ģērbts karavīrs plandošā mētelī, atvērtu muti, ķieģeļu sienā iebūvētas zvaigznes – nē, to nevajag iznīcināt, tas tiešām sāk atgādināt kultūrvēsturiskus retumus!). Toties pilsētiņas centrā var atrast trīs baznīcas – luterāņu, katoļu un pareizticīgo –, kas arī izbrīna, zinot, ka padomju laikā baznīcas nemaz tik ļoti netika atbalstītas. Luterāņu baznīcā par mācītāju esot darbojies Stenders. Par to var pārliecināties, iegriežoties arī Stenderam veltītā muzejā. Ja vien tur atradīsiet kādu dzīvu būtni.

Dodamies tālāk, it kā arvien dziļāk vasarā, jo karstums pieņemas spēkā, un, atverot auto durvis vai logu, nenoziedējušās Jāņu pļavas pārskalo mūs ar tveicīgu smaržu vilni. Un tad kļūst skaidrs, ko nozīmē «gaisa dārzi» – gaiss ir smaržu pilns! Pilskalne sevi pasludinājusi par mazo Siguldiņu, un, kad pabraucam garām 80.gadu «muižai» – kārtējam nepabeigtajam padomju laika monstram, kas tiešām atgādina muižu – pakavveida celtne ar kolonām un lieliem logiem, nez ko tur īsti gribēja būvēt? –, esam pie «Siguldiņas» dabas takas, ko noteikti vajag izstaigāt: slinkākajiem paredzēta īsākā, 1,6 km garā taka, čaklākajiem un izturīgākajiem – 3,8 km un 8 km garās. Pilskalnes dabas taku sācis veidot biologs, kādreizējais Daugavpils institūta rektors Bruno Jansons kopā ar saviem studentiem. Viņa piemiņai uzstādīts skaists, atturīgs piemineklis. Dabas takas labiekārtošanas darbus pārņēmusi Pilskalnes pagasta padome, nodarbinot šeit vietējos bezdarbniekus. Dabas taka ir vēsa, ēnaina, pat noslēpumaina, ar kokā grebtām skulptūrām.

Nākamā pilsētiņa Ilūkste iepriecina ar krāsu prieku – nelielās mājiņas ielas malās nokrāsotas, krāsas nežēlojot: zilizaļas, dzeltenas, oranžas, vecrozā... Iela atgādina puķudobi, kuras Latgalē tā priecē acis. Arī Ilūkste ir to Latgales pilsētu skaitā, kur uzbūvētas vairākas ēkas lakoniskajā 30.gadu funkcionālisma stilā – ir vērts uzmest skatienu skolai, pasta ēkai, Ilūkstes domei. Šis arhitektūras stils rada pamatīguma un labas gaumes iespaidu.

Zilo ezeru zeme

Svente! Jau pats vārds ar savu skanīgumu atbilst ezeru kaskādei, kas aicinoši vizuļo starp koku puduriem un mājām, – ezers aiz ezera. Kā jau Latgalē. Bet paiet vēl kāds brīdis, kamēr sameklējam gaisa dārzu vēsāko, atspirdzinošāko un klusāko stūrīti, kur var ienirt smaržīgajā ūdenī. Arī te ļaudis būvējas ne pa jokam – mājām ezeru krastos tādi žogi, ka nenāc ne tuvu, nerunājot nemaz par to, ka varētu tikt klāt ezeram. Tātad šī kaite būvēties pie ūdeņiem tā, lai ne dzīva dvēsele netiek tuvumā, ir bīstama un lipīga. Tādās vietās kļūst žēl arī paša ezera – ne tur vairs lauku plašumu un brīvības, ne neskartās dabas.

Iegriežamies smilšainā lauku ceļā, lai sameklētu baznīciņu ar dīvainu nosaukumu – Ēģiptes baznīca. Ceļš kļūst arvien šaurāks, māju nav, pa auto logiem virpuļo smaržīgs vējš, un kādā koku pudurī beidzot ieraugām baznīciņas atliekas – šķiet, tā pat nav īpaši veca (celta 1825.gadā), tādēļ vēl jo dīvaināks liekas tās nosaukums. Kā tas radies – atliek vien fantazēt.

Priekšā skan lielā autoceļa troksnis, un pamanām, ka gluži neviļus esam iebraukuši brāļu lietuviešu teritorijā. Pareizi vien ir – Ēģiptes baznīca atrodas pie Lietuvas, Smelines ezera krastā. Griežam apkārt un dodamies atpakaļ uz likumīgajiem autoceļiem – kaut esam Eiropas Savienībā un visas robežas sakās esam atceltas, kas zina...

Medumos, Medumu ezera krastā, pie vidusskolas, ir 30 ha plašs parks, kurā var ieraudzīt dažādus stādījumus – ošus, ozolus, liepas, vīksnas, asinssarkano grimonu, Daugavas krustābeli, Eiropas segliņu, balzama dižegles, Eiropas lapegles, Kolorado aso egli. Izkopta tikai parka regulārā daļa ap vidusskolu. Pie Medumu baznīcas saulē un mierā iegrimuši kapi, kur draudzīgi guļ leiši, latvieši, poļi, krievi un vācieši. Tādos kapos, lasot savdabīgos cilvēku vārdus un uzvārdus, fantāzija sāk virmot, iztēlojoties šo dažādu tautību ļaužu kopdzīvi vienā nelielā miestiņā.

Pa ceļam iegriežamies Tautas dzejnieka Raiņa muzejā Birķineļos, kur viss kā jau muzejā – glīti nopļauts, sakoptas puķudobes un pie muzeja ieejas Raiņa daiļrades galvenais simbols – saulīte. Par spīti minimālajiem līdzekļiem, kas parasti ir muzejnieku rīcībā, Latvijas kultūras darbinieku mājas–muzeji lielākoties tomēr ir gluži labā stāvoklī, kas, starp citu, vienmēr pārsteidz tūristus no citām valstīm. Atkal viena lieta, ar ko Latvija varētu lepoties.

Tikai pirms simt gadiem

Beidzamā pietura šajā braucienā ir Kalkūne, patiesībā Daugavpils piepilsēta, kas arī tā kā mazliet aizkavējusies padomju laikā un līdz ar to kļuvusi jau interesanta. Kalkūnē ir vērts paskatīties uz bijušo Valsts zīdaiņu namu – kādreiz pili, kas pārbūvēta 1926.gadā –, kur laimīgās jaunās mātes ar zīdaiņiem rokā, ejot laukā no nama, kā karalienes kāpa lejā pa svinīgu, lokveida terasi. Kaut kad astoņdesmitajos gados kāds nolēma, ka lielā ēka vairs nav lietojama, un tieši tai pretī uzbūvēja jaunu, kvadrātveida būvi, kurā tagad dzīvo bērni ar garīgās attīstības traucējumiem. Kāpēc viņi nevarēja... nu labi, tā jau ir neizprotamā padomjlaiku pagātne.

Pati Daugavpils interesanta ar vecās un jaunās arhitektūras sajaukumu, kā jau pilsēta, kas bijusi pakļauta tik dažādiem vēstures pagriezieniem. Jāatzīst, ka modernās ēkas pilsētas centrā neizskatās nemaz tik slikti, un ne sliktāka ir gājēju iela ar vecajiem namiem. Uz kādas kafejnīcas terases baudām gan vakariņas, gan vasaras dienas kluso, silto norietu.

No Daugavpils dodamies atpakaļ. Uz Rīgu. Ar nedaudz novēlotu atziņu, ka Latvijā atrodamas tik dažādas, skaistas, kultūrvēsturiski bagātas vietas. Ja tām pievieno arī Latvijas salīdzinoši neskarto, daudzveidīgo dabu, tad vai elpa aizraujas, apzinoties, ka esam tādas bagātības mantinieki. •