Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Arī arheologi griež šķīvīti

Draugs Saša 1991.gada rudenī aicināja vadīt Krievu liceja, kur viņš toreiz strādāja, audzēkņu divu dienu ekskursiju pa Latgali. Mans uzdevums bija parādīt un pastāstīt par mūsu ekskursijas maršruta pazīstamākajām arheoloģiskajām vietām. Bija jau pavēls rudens – oktobra vidus, kad vakara tumsa pienāk negaidīti ātri, lai arī pulkstenis nekādu vēlo stundu vēl it kā nerāda. Pirmās ekskursijas dienas priekšpēdējā apmeklējamā vieta bija Jersikas pilskalns (pēdējā bija Jersikas pareizticīgo baznīca, kas uzbūvēta, sakniedējot sienām tērauda plāksnes). Piestūrēju ekskursantu autobusu tuvu pilskalna valnim, kur autobusu varēja apgriezt, izkāpu pirmais un pa seno pilskalna ieejas vietu, kas kā ierakums ved cauri valnim, devos uz plakumu. Sāka krēslot, licejisti arī tik ātri cits pakaļ citam nevarēja tikt ārā no autobusa un sekot, tāpēc pilskalna plakuma centrālajā vietā kādu brīdi biju gandrīz viens pats. Vasarā Jersikas pilskalnā bija strādājusi arheologu ekspedīcija. Pilskalna kultūrslānis izrādījās tik biezs un intensīvs, ka arheologi nebija varējuši izpētīt to visā tā dziļumā līdz pamatzemei, atstājot iekonservētā izrakumu laukuma pabeigšanu nākamajai sezonai. Izpētītā zeme bija nobērta izrakumu laukuma malā. Izvēlējos uzkāpt augstākajā izmesto zemju kaudzē, jo no šādas pozīcijas varēju vērot gan izrakumu laukumu ar atsegto profilu, gan licejistus, kas pamazām puslokā sāka mani apstāt.

Rets atradums zem kājām

Kad visi bija atnākuši, gatavojos uzsākt runāt ne dzimtajā krievu valodā, tādēļ, sakopojot domas, noliecu galvu, nomīņājos no vienas kājas uz otru... un zābaku purngalu priekšā skats mirkļa zibsnī uztvēra apaļa priekšmeta kontūru. Acs bija fiksējusi apkārtējai zemei neraksturīgas formas priekšmetu, kuru, jau uzsācis stāstījumu par Jersiku, pacēlu. Rokās bija apaļš bronzas piekariņš ar cilpiņu, bet uz piekara shematiski bija attēlots zirgā sēdošais Svētais Juris jeb Georgs, kas ar šķēpu dur pūķi. Jātnieka, zirga un pūķa veidojums bija daļēji nodilis, tomēr pietiekami labi saskatāms un atpazīstams. Krievu licejisti ne sevišķi ticēja, ka piekaru atradu nejauši arheologu iepriekš izpētītajās zemēs. Tomēr tā bija taisnība, no tās neatkāpos. Visi gribēja paņemt piekaru rokās un to tuvāk apskatīt. Kāds cits piekars ar Svētā Jura attēlojumu Jersikas pilskalnā jau bija atrasts 1939.gadā Franča Baloža vadītajos arheoloģiskajos izrakumos. Tagad atrastais kā neapšaubāms kristīgās ticības simbolizējums lika licejistiem uzdot jautājumus par pareizticības ieviešanos Austrumlatvijā, Svētā Jura lomu un nozīmi gan kristietīgajos, gan tautas ticējumos, Jersikas vietu šajos procesos un vēl daudz ko citu. Cik nu varējām, tik abi kopā ar Sašu arī atbildējām, bet piekara atrašana noteikti bija ļoti iezīmīgs ekskursijas notikums. Visi jautāja, kas tālāk notiks ar atradumu. Solīju, ka pēc piekara rūpīgas izpētīšanas mēģināšu uzrakstīt par to kādu rakstu, bet pēc tam piekars tiks atdots Jersikas pilskalna arheoloģiskās ekspedīcijas vadītājam Ēvaldam Mugurevičam. Tā tas toreiz arī palika, bet ekskursija arī man likās izdevusies.

Maz ziņu par pareizticīgo piekariem

Atbraucis uz Rīgu, caurskatīju literatūru, bet īpaši daudz ziņu par Svētā Jura piekariem Latvijas arheoloģiskajā materiālā nebija publicēts. Jersikas piekara malas ir nedaudz apdrupušas, nelīdzenas. Piekara platums 32,2 mm, garums (kopā ar austiņu) 36,2 mm, bez austiņas – 29,7 mm, piekara biezums 1,5 mm. Svētais Juris attēlots shematiski, varētu pat teikt – tikai iekontūrēts, tomēr fakts, ka piekarā attēlots tieši šis svētais, nav apstrīdams. Piekara apakšdaļa ir stipri nodilusi un pūķa veidojums tikai nojaušams. Jātnieka figūrā izdalās elkonī asi saliekta labā roka ar šķēpu. Galva veidota apaļa, sejas vaibsti nav nojaušami. Iespējams, ka attēlojuma detaļas nodilušas, piekaru ilgstoši nēsājot. Tagad atrastais Jersikas piekars ar Svēto Juri ir vairāk nodilis nekā 1939.gadā atrastais, tomēr abi Jersikas piekari tipoloģiski ir līdzīgi, tāpēc 1991.gada atradumu tāpat kā pirmo piekaru varēja datēt ar 11.–12.gs.

Pētnieciskā maģija

Tā paša gada vēlā rudenī bija jābrauc uzstāties ar referātu seminārā Pleskavā. Nolēmu paņemt līdzi vēl joprojām pie manis esošo piekaru, lai krievu kolēģi – kā ar pareizticību ciešāk saistītie – varētu kaut ko vairāk pastāstīt. Taču izrādījās, ka neko daudz vairāk arī krievu kolēģi nezināja. Starp Pleskavas arheologiem bija Anatolijs, viņš nodarbojas ar kaut ko līdzīgu maģijai, vērsdams savus meklējumus arheoloģiskās pagātnes izzināšanā. Pats teica, ka zinot visu par sev interesējošām arheoloģijas problēmām, bet zinātniski korekti to nevarot pierādīt, tāpēc savas netradicionālajā veidā iegūtās zināšanas par vēsturi un arheoloģiju īpaši plaši nepopularizēja. Publikācijās viņš pieturējās pie striktiem arheoloģiskiem datiem. Anatolijs nedaudz baidījās arī no savu kolēģu skepses. Iedomājos, ka varbūt var mēģināt izmantot Anatolija spējas, lai uzdotu jautājumus par līdzi paņemto Jersikas Svētā Jura piekariņu. Anatolijs piekrita, un vakarā pēc semināra abi aizgājām uz Pleskavas arheologu «kameralku» – telpām, kur glabājas arheoloģisko ekspedīciju inventārs, atrastās, vēl neapstrādātās senlietas, plāni, to uzmetumi, kastes, iepakojuma materiāls, dažādi aparāti un kur parasti notiek arī arheologu sadzīve.

Anatolijs izvilka kartona gabalu ar tādu kā pulksteņa rādītāju vienā malā, puslokā izvietotiem alfabēta burtiem un ciparu rindu otrā malā. Vienā rokā viņš paņēma Jersikas piekaru, otrā turēja kartona instrumentu un aicināja mani uzdot jautājumus. Saistībā ar piekaru jautājumu netrūka. Pirmais jautājums bija: kad piekars izgatavots? Uz Anatolija rokās turētā kartona instrumenta rādītājs sāka pārvietoties un deva atbildi – 1128.gads. Kā arheologi abi sapratām, ka nākamajam jautājumam jābūt: kad piekars pazaudēts (respektīvi, nokļuvis Jersikas pils kultūrslāni)? Atbilde bija – 1179.gads. Abi šie gada skaitļi varēja būt pamatoti, jo šāda veida piekarus ar Svētā Jura attēlojumu kopumā datē ar 11.–12.gs.

Vai piekars izgatavots uz vietas Jersikā vai arī kur citur un uz Jersiku ir tikai atvests? Šis jautājums bija svarīgs tāpēc, ka piekars ar Svēto Juri ir pareizticības simbols, tomēr zināms, ka 11.–12.gs. ziemeļaustrumu Eiropas pareizticības centros Novgorodā un Pleskavā ir atrasti tikai daži piekari ar Svēto Juri, bet Latvijā, tās austrumu daļā, – 10 šādu piekaru. Latvija šajā laikā noteikti vēl nebija pareizticīga zeme, tad kāpēc te tik daudz pareizticības simbolu? Tas pats sakāms arī par uz kakla nēsājamo krustiņu un tā saukto Rjurika zīmju piekariņu atradumiem Latvijā, jo šeit šo atradumu ir daudz vairāk nekā īstenajās senajās pareizticīgo teritorijās.

Anatolija atbilde bija, ka Svētā Jura piekariņš ir izgatavots turpat Jersikā. Tā tas varētu būt, bet te vietā pēdējā laikā daudz lietotais senvēsturnieku teiciens: tā var uzskatīt, bet ne pieradīt!

Nākamais jautājums: kas bija pēdējais Jersikas piekariņa nēsātājs – vīrietis vai sieviete? Šis jautājums ir ļoti būtisks, jo zināms, ka pirmie kristieši lielākoties bija sievietes. Atbilde bija, ka Jersikas piekariņu pēdējā ir nēsājusi sieviete.

Tad Anatolijam pajautāju: kāds bija šīs sievietes, piekariņa pēdējās nēsātājas, vārds. Ja liktu pusminūtes laikā izdomāt neko nenozīmējošu, bet tomēr labskanīgu senatnē lietotu sievietes vārdu, šaubos, vai to varētu tik ātri izdarīt. Anatolijs citu pēc cita pa burtiem nolasīja sievietes vārdu, kas krievu rakstības burtiem bija – Пирона, tātad Pīrona.

Vai tas nāk no simtiem gadu tālas pagātnes vai Anatolija prāta, bet pateiktais vārds skan ļoti interesanti, vilinoši, it kā pareizi un tajā pašā laikā nepareizi. Vēlāk valodnieki teica, ka šis vārds var būt tikpat labi baltisks, slāvisks vai lībisks. Summējot Anatolija dotās atbildes, iznāca, ka Jersikas pilskalna arheoloģisko izrakumu izmestajās zemēs 1991.gadā atrasto bronzas piekariņu ar Svēto Juri 1128.gadā izgatavoja tur pat uz vietas Jersikā. Pēc aptuveni 50 gadu nēsāšanas, droši vien nomainoties paaudzēm un piekariņu nododot (iespējams – māte meitai), to 1179.gadā nēsāja un pazaudēja kāda Pīrona, lai pēc vairāk nekā 800 gadiem piekariņš atkal tiktu atrasts.

Sasietie pavadieni

Ap Jauno gadu nodevu piekariņu Jersikas ekspedīcijas vadītājam Ē.Mugurevičam. Viņš nejutās īpaši labi, saņemot savu vadīto izrakumu izmestajās zemēs atrasto senlietu, bet ne jau viņš pie tā vainīgs, bet gan kāds mazāk uzmanīgs zemes darbu veicējs.

Vēl pēc kāda gada uz ielas sveicienu padeva izskatīga jaunkundze un krievu valodā pajautāja: «Juris Vladislavovič, kas tālāk notika ar Jersikā atrasto piekariņu? Vai jūs publicējāt par piekariņu rakstu, kā mums solījāt?» Izrādījās – toreizējās ekskursijas dalībniece.

Rakstu publicējis nebiju, tāpēc šī satikšanās bija īsti vietā, lai uzmundrinātos un apkopotu ziņas par visiem Latvijā atrastajiem senajiem piekariņiem ar Svētā Jura atveidojumu. Iznāca uzskaitīt 10 piekariņus, un visi tie atrasti Latvijas austrumu daļā, iespējams, iezīmējot divus virzienus, pa kuriem Latvijas teritorijā no austrumiem ienāca pareizticība. Pirmais virziens bija no Pleskavas un Novgorodas, bet otrais – gar Daugavu no Polockas un Vitebskas puses. Jersikas piekars iezīmētu otro ceļu. Saprotams, ka rakstā par Svētā Jura piekariņu netika minēts un arī zinātniskā korektuma dēļ nevarēja tikt rakstīts par Jersikas piekariņa nēsātāju Pīronu.

Bija vai nebija, dzīvoja vai nedzīvoja Pīrona – kas to var pateikt. Vārds skan mazliet noslēpumaini un labskanīgi – Pīrona. Šodien šķiet, ka tāds patiešām varēja būt piemērots vārds 12.gadsimtā dzīvojošai sievietei. Kādēļ mūsdienās par Pīronu nevarētu saukt kādu meiteni? Varbūt tā tiks sasieti kādi neredzami pavedieni?

 

Juris Urtāns, arheologs